VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
07. jūnijā, 2012
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Eiropas Savienība
1
1

Autortiesību organizāciju tiesības noteikt tarifus nav absolūtas

Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Inese Gailīte: „Pastāvīgā konfrontācija ar darbu tiešajiem un pastarpinātajiem izmantotājiem rada šaubas par šobrīd Autortiesību likumā ietvertā regulējuma samērīgumu.”

Jāsāk ar, iespējams, triviālu atziņu: nav šaubu, ka intelektuālais īpašums ir jāaizsargā un autoriem un izpildītājiem ir jāsaņem atlīdzība par darbu izmantošanu. Tomēr autorus un izpildītājus pārstāvošo organizāciju [1] teju pastāvīgā konfrontācija ar darbu tiešajiem un pastarpinātajiem izmantotājiem (šobrīd aktuālās diskusijas par radio klausīšanos sabiedriskā transporta šoferiem un biroju darbiniekiem, ilgstošas tiesvedības ar raidorganizācijām ir tikai daži piemēri) rada šaubas par šobrīd Autortiesību likumā ietvertā regulējuma samērīgumu, spēju efektīvi darboties praksē un tā radīto balansu (precīzāk sakot, disbalansu) starp autoriem un sabiedrību kopumā.

Publiskajā retorikā bieži tiek piesaukts arguments, ka autora radītais darbs ir tieši tāda pati prece kā tēja vai kondicionēšanas iekārta [2]. Nedaudz izbrīna, ka šos argumentus min pati autoru organizācija. Autoru darbiem piemītošā unikalitāte nav tieši aizvietojama, un pretstatā tam, ka tēju vienmēr vai aizstāt ar ūdeni, faktiskā monopolstāvoklī esošas organizācijas pārstāvēto autoru vai izpildītāju loku faktiski nav nekādu iespēju aizstāt ne ar ko citu kā tikai klusumu.

Vēlos norādīt uz vairākiem būtiskiem aspektiem, kuri publiskajā autortiesību organizāciju retorikā neizskan un kuri raisa jautājumu par to, vai patiesi autortiesību organizācija savās darbībās ir tik neierobežota, kā pati uzskata.

Pirmkārt, jāatzīmē, ka ne Latvijas Republikas likumi, ne Latvijai saistošie starptautiskie līgumi neparedz organizācijām absolūtas tiesības pilnīgi brīvi izlemt par piemērojamiem tarifiem pēc sava ieskata. Bernes konvencija atļauj tās dalībvalstīm, arī Latvijai,  savos normatīvajos aktos ietvert īpašus nosacījumus par autoru ekskluzīvo tiesību īstenošanu, nodrošinot, ka autors saņem taisnīgu atlīdzību [3].

Latvijas Autortiesību likums satur vismaz divus būtiskus, bet nepietiekami izvērstus nosacījumus, kas organizācijai jāņem vērā, nosakot tarifus: atsevišķos gadījumos (tai skaitā publiskā izpildījuma gadījumā) organizācijai ir pienākums vienoties ar darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem vai izmantotāju apvienībām par atlīdzības lielumu; un gadījumos, kad organizācija administrē tiesības uz likuma pamata un vienošanās princips netiek piemērots, organizācija nosaka "taisnīgu atlīdzību".

"Ne Latvijas likumi, ne Latvijai saistošie starptautiskie līgumi neparedz organizācijām absolūtas tiesības brīvi izlemt par piemērojamiem tarifiem pēc sava ieskata."

Organizāciju darbība ir pakļauta arī konkurences likumdošanai, un Konkurences padome ir skatījusi divas lietas, kas ierosinātas par AKKA/LAA iespējamo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tieši šobrīd plašas diskusijas izraisījušā publiskā izpildījuma jomā Konkurences padome 2008.gadā atzina, ka AKKA/LAA ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli un piemēroja naudas sodu, cita starpā savā lēmumā konstatējot, ka noteiktie autoratlīdzības tarifi par muzikālo darbu publisko izpildījumu veikalos uzskatāmi par netaisnīgiem, gan vērtējot tos Latvijas mērogā (tarifi atšķiras līdz 2,75 reizēm), gan salīdzinot tos ar kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā publiskajā izpildījumā piemērotiem analoģiskiem tarifiem [4]. Šo Konkurences padomes lēmumu par tiesisku atzinusi arī Augstākā tiesa [5].

Otrkārt, Autortiesību likumā ietvertās ģenerālklauzulas "taisnīga atlīdzība" saturu, tam piemērojamos kritērijus un nosacījumus Latvija ir tiesīga noteikt nacionālajā likumdošanā. Tas ir atzīts arī Eiropas Savienības tiesas judikatūrā, kur vienā no spriedumiem uzsvērts, ka atlīdzības lielums ir izvērtējams, ņemot vērā darba nozīmību izmantotāja saimnieciskās darbības ietvaros [6].

Ņemot vērā autortiesību organizāciju nesenās aktivitātes, loģiski un juridiski pamatoti šķiet jautājumi – vai saimnieciskās darbības ietvaros ir samērīgi prasīt atlīdzību par mūziku šoferu kabīnēs, ko transportā atrodošies pasažieri nedzird, un tieši kādu ekonomisko ieguvumu "Rīgas satiksme" no tā gūst? Vai ir samērīgi pieprasīt maksu par kabinetu, kurā strādā viens vai divi darbinieki, kuri klausās radio?

Autortiesību likums nepaskaidro un neizvērš kritērijus vai nosacījumus, pēc kuriem varētu spriest, vai organizācijas noteiktā atlīdzība ir "taisnīga", bet pietiekami daiļrunīgi par pieprasītās atlīdzības lielumu un samērīgumu liecina pastāvošā tiesu prakse lietās ar raidorganizācijām. No TV3 pieprasīto vairāk nekā divu miljonu latu vietā ar Augstākās tiesas Civillietu palātas spriedumu piedzīti 201 tūkstotis latu [7]; no LNT 1,8 miljonu latu vietā – 376 tūkstoši [8]; no LTV 1,4 miljonu vietā – 354 tūkstoši latu [9] u.c.

Secinājums ir nepārprotams - tiesas ieskatā organizācijas pieprasītais atlīdzības apmērs ir nesamērīgs un ar spriedumiem tiek būtiski samazināts. Tomēr šādas ilgstošas tiesvedības var atļauties tikai salīdzinoši lieli uzņēmumi un maziem, un vidējiem uzņēmumiem nav ne pietiekamu finanšu, ne laika resursu tādas uzsākt.

"Autortiesību likumā būtu jāparedz nosacījumi, pēc kādiem principiem nosakāmi „taisnīgas atlīdzības” tarifi."

Treškārt, citu Eiropas Savienības valstu pieredze liecina, ka autortiesību jomu regulējošos tiesību aktos daudz stingrāk, nekā Latvijā tiek noteiktas prasības, kurām ir jāatbilst organizāciju darbībai un tarifiem. Piemēram, Francijā ar likumu tiek noteikts, ka organizācijām ir jāparedz atvieglojumi sabiedriskā labuma organizāciju pasākumiem, kuros netiek iekasēta ieejas maksa [10]. Lielbritānijā Autortiesību, dizaina un patentu likumā nostiprināta īpaša institūcija - Autortiesību tribunāls (Copyright tribunal), kurai darbu izmantotājs var iesniegt izskatīšanai gan spēkā esošos, gan organizācijas vēl tikai izstrādātos tarifus, un tribunāls izskata jautājumu par to, vai tarifs ir samērīgs un saprātīgs [11]. Vācijā likums ne tikai paredz organizācijām tarifus noteikt, vienojoties ar izmantotāju apvienībām, bet arī salīdzinoši detalizēti regulē tarifu aprēķināšanas principus, cita starpā norādot, ka tarifiem jāpamatojas uz saimniecisko ieguvumu, kuru izmantotājs gūst, izmantojot darbu [12]. Tāpat, aprēķinot tarifu lielumu, organizācijai jāņem vērā atlīdzības maksātāju reliģiskās, kultūras un sociālās intereses.

Visas šīs valstis ir gan Eiropas Savienības, gan Bernes un Romas konvenciju dalībvalstis, un tajās pastāvošie ierobežojumi vēlreiz apliecina, ka starptautiskie līgumi autortiesību un blakustiesību jomā atļauj valstīm ieviest daudz stingrākus nosacījumus organizāciju darbībai, kādi šobrīd paredzēti (vai precīzāk - nav paredzēti) Latvijā.

Neaicinu akli sekot citu valstu autortiesību sistēmām, bet gan vēršu uzmanību, ka šādi ierobežojumi autortiesību un blakustiesību organizācijām pastāv un tas nav nekas unikāls. Drīzāk unikālā situācijā šobrīd ir Latvija, kurā likums paredz, ka tarifiem jāparedz "taisnīga atlīdzība" bez konkrētāka regulējuma.

Autortiesību likumā būtu jāparedz nosacījumi, pēc kādiem principiem nosakāmi "taisnīgas atlīdzības" tarifi; jādefinē, ko saprotam ar izmantotāju apvienībām un jānosaka vienošanās par taisnīgu atlīdzību process. Vienošanās process, bez šaubām, ir atkarīgs no pušu savstarpējas sadarbības un labticības, bet acīmredzot Latvijā vienošanās princips praksē nedarbojas un nav pat svarīgi, kuras puses dēļ.

Autortiesību likums ir palicis pusdarīts, un izveidojusies situācija ar ilgstošām tiesvedībām un organizāciju acīmredzamu nespēju sabiedrībai pamatot un pieņemamā veidā izskaidrot, kā veidojas tarifi. Tas liecina, ka Autortiesību likuma regulējums ir būtiski pilnveidojams. Turklāt šāds regulējums iekļaujams ne tikai izmantotāju, bet arī pašu autoru un to organizāciju interesēs.


[1] Šajā rakstā, ja nav norādīts citādi, ar jēdzienu "organizācija" tiek saprastas autortiesību vai blakustiesību subjektu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kuras atbilstoši Autortiesību likuma 67.pantam ir saņēmušas Kultūras ministrijas atļauju un veic mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu.

[2] Skat., piemēram, AKKA/LAA komentāru portāla www.delfi.lv publicētajai ziņai "Par valsts radio ziņu klausīšanos - 500 latu. Absurds sods pieber ogles publiskā atskaņojuma jezgai". Delfi, 24.05.2012.

[3] Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību 11.bis panta otrais punkts.

[4] Konkurences padomes 01.12.2008. lēmums Nr.E02-120, 23.lpp. Publicēts: http://www.kp.gov.lv/uploaded_files/2008/DE02-120_0112.pdf

[5] AT Senāta Administratīvo lietu departamenta 03.12.2010. spriedums lietā Nr.A43003309.

[6] 2003.gada 6.februāra spriedums lietā C 245/00 SENA, Recueil, 34., 37., 38.punkts. Publicēts: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:62000CJ0245:EN:HTML

[7] AT Civillietu tiesu palātas 16.12.2010. spriedums lietā Nr.C-04274006.

[8] AT Civillietu tiesu palātas 14.04.2011. spriedums lietā C-04340406.

[9] AT Civillietu tiesu palātas 02.02.2012. spriedums lietā C-04256408.

[10] Intellectual Property Code, 1992 L321-8.pants. Avots: Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) starptautisko līgumu un dalībvalstu likumu datubāze. http://www.wipo.int/wipolex/en

[11] Copyright, Designs and Patent Act, 1988, 118.pants. Avots: Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) starptautisko līgumu un dalībvalstu likumu datubāze. http://www.wipo.int/wipolex/en

[12] Law on the Administration of Copyright and Neighbouring Rights (Copyright Administration Law), 1965. 13.pants. Avots: Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) starptautisko līgumu un dalībvalstu likumu datubāze. http://www.wipo.int/wipolex/en

Labs saturs
1
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU