Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Freepik
Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija maksātnespējas procesā nepārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu attiecībā uz kreditoru, atzina Satversmes tiesa, izskatot likvidējamās “Trasta komercbankas” un komersanta “Ergo Tec LLP” prasības pieteikumus. Savukārt pārējā lietas daļā tiesvedība tika izbeigta.
Satversmes tiesa (ST) 23. maijā pasludināja spriedumu lietā Nr. 2021‑18‑01 “Par Krimināllikuma 70.11 panta ceturtās daļas un Kriminālprocesa likuma 358. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam”.
Izskatītajā lietā ST bija jāvērtē, vai Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normas, kas paredz, ka noziedzīgi iegūti līdzekļi ir konfiscējami, atbilst Satversmē ietvertajām tiesībām uz īpašumu un tiesiskās vienlīdzības principam, preses konferencē norādīja konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš.
ST tika ierosinātas divas lietas par Krimināllikuma 70.11 panta ceturtās daļas un Kriminālprocesa likuma 358. panta pirmās daļas satversmību. Lai veicinātu šo lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, tās tika apvienotas vienā lietā.
Likvidējamā akciju sabiedrība “Trasta komercbanka” norādīja, ka ar noguldījuma brīdi finanšu līdzekļi, kas tiek noguldīti kredītiestādē, kļūst par tās īpašumu. Tādējādi, konfiscējot par noziedzīgi iegūtu atzītu mantu – bankā noguldītos finanšu līdzekļus –, bankai tiek uzlikts pienākums atdot valstij tās īpašumu, tādā veidā samazinot bankai piederošās mantas apjomu. Pēc “Trasta komercbankas” ieskata, apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam.
Savukārt Apvienotajā Karalistē reģistrēts komersants “Ergo Tec LLP” “Trasta komercbankā” bija noguldījis finanšu līdzekļus un bankas maksātnespējas procesa ietvaros iesniedzis kreditora prasījumu. Pamatojoties uz apstrīdētajām normām, valstij, neievērojot kreditoru prasījumu kārtu, būtiski tiekot samazināts bankas mantas apmērs, kas liedzot pilnā apmērā izpildīt saistības pret bankas kreditoru. Pēc “Trasta komercbankas” kreditora ieskata, apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajiem trim teikumiem.
ST šajā lietā konstatēja, ka Latvijas starptautiskās saistības ietver pienākumu radīt tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu, ka noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta, skaidroja A. Laviņš.
Krimināllikuma un Kriminālprocesa apstrīdētais regulējums, kā to konstatēja ST, ir daļa no tā, ko Latvijas valstij pieprasa tās starptautiskās saistības. Savā nolēmumā ST paskaidro, ko nozīmē noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija, proti, tā ir tādu līdzekļu, kas iegūti noziedzīgā ceļā, atņemšana personai. Šie līdzekļi tiek konfiscēti valsts labā.
“Pēc savas būtības konfiskācija ir vērsta uz tiesiskuma principa nodrošināšanu, respektīvi, neviens nedrīkst gūt labumu no noziedzīgām darbībām. Ja tomēr kāda persona šādā veidā ir guvusi līdzekļus, tad tieši konfiskācija ir viens no tiesiskajiem līdzekļiem, kā novērst to, ka persona netaisni iedzīvojas no noziedzīgas darbības,” skaidroja A. Laviņš.
Atbilstoši Latvijā spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam jautājums, vai līdzekļi ir iegūti tiesiskā vai noziedzīgā ceļā, var tikt risināts atsevišķi no pamatkriminālprocesa, kurā tiek risināts jautājums, vai attiecīgā persona ir vainīga tai inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā.
Ir izveidots efektīvs tiesisks mehānisms, kā atrisināt jautājumu, vai līdzekļiem ir tiesiska vai prettiesiska izcelsme, uzsvēra ST priekšsēdētājs.
“Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija tiek veikta, lai aizsargātu nozīmīgas sabiedrības intereses, kā arī kopumā ir vērsta uz tiesiskuma principa nodrošināšanu,” preses konferencē akcentēja Satversmes tiesas tiesnese Anita Rodiņa.
Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija tiek veikta, lai aizsargātu nozīmīgas sabiedrības intereses, kā arī kopumā ir vērsta uz tiesiskuma principa nodrošināšanu.
Lai noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija pildītu tās uzdevumus, tostarp novērst noziedzīgās darbības sekas un atjaunot stāvokli, kāds bija pirms noziedzīgās darbības izdarīšanas, šāda manta ir jāizņem no civiltiesiskās apgrozības.
“Ņemot vērā mantas konfiskācijas institūta uzdevumus un mērķi, kā arī sekas, jāsecina, ka apstrīdētās tiesību normas ietiecas Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietverto pamattiesību – tiesību uz īpašumu – tvērumā,” secināja A. Rodiņa.
“Pievēršoties konkrēti “Trasta komercbankas” prasījumam, ST vērtēja noguldījuma tiesisko dabu, norādot, ka līdz ar noguldījuma izmaksu noguldītājam zūd kredītiestādes saistība pret šo klientu, tādējādi ietekme uz kredītiestādi ir neitrāla,” skaidroja A. Rodiņa.
Arī izskatāmajā lietā tika konstatēts, ka bankai līdzekļi, kas atzīti par noziedzīgi iegūtiem, jāpārskaita valsts budžetā, vienlaikus maksātnespējas procesā tai zūd pienākums šos līdzekļus izmaksāt personai, kura tos bija noguldījusi bankā.
Līdz ar to tādu finanšu līdzekļu konfiskācija, kuri citādos apstākļos pienāktos noguldītājam vai citam bankas kreditoram maksātnespējas procesā, nerada negatīvas sekas tieši bankai. Proti, konfiskācijas sekas uz banku ir neitrālas.
Līdz ar to tika secināts, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija tieši neaizskar bankai Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu un nerada arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību aizskārumu, jo netika konstatēts būtisks aizskāruma elements, t. i., tiešums. Līdz ar to ST izbeidza tiesvedību lietā attiecībā uz bankas prasījumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un Satversmes 105. pantam.
Vērtējot, vai apstrīdētās normas bankas kreditoram ir radījušas Satversmē ietverto pamattiesību aizskārumu, ST vispirms norādīja, ka kredītiestāžu darbība ir saistīta ar dažādiem finansiāla un nefinansiāla rakstura riskiem, ar kuriem ir jārēķinās noguldītājiem. Likumdevējs ir noteicis tādu maksātnespējas procesa regulējumu, kas, cita starpā, ir vērsts uz to, lai maksātnespējas procesā iespējami tiktu apmierināti kreditoru prasījumi. Tomēr ST atzina, ka kreditoru tiesības maksātnespējas procesā nevar tikt skatītas nodalīti no šajā lietā pastāvošajiem faktiskajiem apstākļiem.
No normatīvajiem tiesību aktiem izrietošās kreditora tiesības maksātnespējas procesā atgūt noguldītos finanšu līdzekļus tam nedod tiesības pretendēt uz mantu, kas ir atzīta par noziedzīgi iegūtu, un piedalīties šīs mantas sadalē.
Tādējādi tika secināts, ka apstrīdētās normas, kas paredz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, nerada tiešas negatīvas sekas maksātnespējīgas kredītiestādes kreditoram, jo manta, ar kuras atsavināšanu valsts īpašumā kreditors saista savu pamattiesību aizskārumu, ir noziedzīgi iegūta, tātad tā ir izņemama no civiltiesiskās apgrozības.
Līdz ar to attiecībā uz bankas kreditoru ST izbeidza tiesvedību saistībā ar prasījumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem, jo netika konstatēts bankas kreditora tiešs pamattiesību aizskārums.
ST arī vērtēja, vai apstrīdētās normas paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret personām, kurām ir prasījuma tiesības pret kredītiestādi tieši maksātnespējas procesā. Proti, bankas kreditors uzskatīja, ka salīdzināmos apstākļos atrodas valsts, kuras labā tiek konfiscēta noziedzīgi iegūta manta, un tādi kredītiestādes kreditori kā pieteikuma iesniedzējs, kuram ir prasījuma tiesības pret maksātnespējas procesā esošu kredītiestādi. Līdz ar to kreditora ieskatā valsts šajā konfiskācijas gadījumā pēc būtības esot tāds pats kreditors kā citi kredītiestādes kreditori.
Atbildot uz šādiem argumentiem, ST akcentēja, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nozīmē šādas mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšanu jeb atņemšanu, kas tiek veikta saistībā ar mantas noziedzīgo izcelsmi.
Jau iepriekšminētais noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju nošķir no Kredītiestāžu likumā minētajiem citiem valsts prasījumu veidiem, piemēram, nodokļu maksājumiem, kas tiek realizēti maksātnespējas procesā. Proti, noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas būtības dēļ, kā arī vērtējot šo tiesību institūtu Latvijas tiesiskās sistēmas ietvaros, to nevar salīdzināt ar citiem valsts prasījumiem.
Tādējādi valsts, konfiscējot noziedzīgi iegūtu mantu, nevis izmanto savas prasījuma tiesības, tāpat kā jebkurš cits kreditors, bet rīkojas kā subjekts, kas ir tiesīgs atsavināt noziedzīgi iegūtu mantu.
Turklāt Satversmes tiesa norādīja, ka nav piešķirama nozīme tam apstāklim, ka izskatāmajā lietā banka atrodas maksātnespējas procesā. Arī kredītiestādē noguldītie finanšu līdzekļi, cita starpā, maksātnespējas procesā, nevar tikt pakļauti citām prasībām attiecībā uz nepieciešamību tos konfiscēt un darīt to, tāpat kā citos gadījumos, – nekavējoties. Pretējs uzskats neļautu sasniegt šī institūta, proti, noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas, mērķi.
Līdz ar to bankas kreditoru identificētās personu grupas – valsts un kredītiestādes kreditori – izskatāmās lietas apstākļos nav salīdzināmas tiesiskās vienlīdzības principa aspektā, un apstrīdētās normas šajā daļā atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.
ST arī bija jāvērtē, vai apstrīdētās normas paredz nepamatoti vienādu attieksmi pret kredītiestādes kreditoriem, kuri atrodas atšķirīgos apstākļos.
Satversmes tiesa atzina, ka maksātnespējas procesā esošas kredītiestādes kreditoru ar tādas kredītiestādes kreditoru, kura neatrodas maksātnespējas procesā, vieno gan kreditora statuss, gan prasījuma tiesības pret kredītiestādi. Līdz ar to šīs personu grupas ir savstarpēji salīdzināmas.
Satversmes tiesa secināja, ka tad, ja noziedzīgi iegūta manta, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, tiek konfiscēta, maksātnespējas procesā esošas kredītiestādes kreditori neatrodas atšķirīgos apstākļos kā tādas kredītiestādes kreditori, kura neatrodas maksātnespējas procesā. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.
Šīs lietas izskatīšanā ST secināja, ka, iespējams, nevienā citā konstitucionālajā tiesā līdz šim nav ticis izskatīts līdzīgs jautājums, proti, nav zināms, ka banka būtu vērsusies konstitucionālajā tiesā un apstrīdējusi normas, kas paredz konfiscēt tās kontos noguldītos finanšu līdzekļus, kas ar kompetentas institūcijas nolēmumu ir atzīti par noziedzīgi iegūtiem.
“Varētu pat teikt, ka šis ST nolēmums ir viens no pirmajiem konstitucionālo tiesu nolēmumiem šajā jautājumā, un, iespējams, citas konstitucionālās tiesas, kad tās saskarsies ar līdzīgiem jautājumiem, smelsies atziņas no Latvijas konstitucionālās tiesas nolēmuma,” uzsvēra A. Laviņš.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
