TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Signe Laizāne
LV portāls
24. februārī, 2021
Lasīšanai: 13 minūtes

Krimināllikuma normas par nevērīgu šaujamieroča glabāšanu

Satversmes tiesa 2021. gada 19. februārī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2020-23-01 “Par Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. un 92. pantam un 2015. gada 29. oktobra likuma “Grozījumi Krimināllikumā” pārejas noteikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92. pantam”. Informāciju par spriedumu LV portālam sniedz Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš.

īsumā
  • Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma nebija pietiekami skaidra, jo viņš nevarēja saprast, ka patiešām iestāsies kādas sekas.
  • Šī nav pirmā lieta, kad Satversmes tiesā vēršas kāda persona, kas kādu Krimināllikumā ietverto normu uzskata par neskaidru.
  • No personām, kuras savā profesionālajā darbībā ir radušas rīkoties ar īpašu uzmanību, pamatoti var gaidīt, ka tās sevišķi rūpīgi izvērtēs ar šādu darbību saistītos riskus.
  • Liela nozīme ir tiesiskās drošības principam krimināltiesībās: nodarījuma noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šī nodarījuma izdarīšanas brīdī.

Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību bija vērsies Pāvels Volkovs. Pieteikuma iesniedzējs savā konstitucionālajā sūdzībā izteica viedokli, ka Krimināllikuma 236. panta pirmā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gadam) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 90. un 92. pantam. Pāvels Volkovs izteica viedokli arī par citu tiesību normu – 2015. gada 29. oktobra grozījumiem Krimināllikumā, precīzāk, par pārejas noteikumu, kas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā.

Līdz ar to Satversmes tiesa šajā lietā izvērtēja divu tiesību normu – Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas un arī Krimināllikuma 2015. gada 29. oktobra grozījumu pārejas noteikuma – atbilstību Satversmei.

Par apstrīdētās Krimināllikuma nomas atbilstību Satversmes 90. pantam un 92. panta otrajam teikumam

“Satversmes tiesa izvērtēja konkrēti Pāvela Volkova situāciju. Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma nebija pietiekami skaidra, jo brīdī, kad viņš veica darbības, par kurām tika atzīts par vainīgu, viņš nevarēja saprast, ka patiešām iestāsies tādas sekas. Satversmes tiesa izvērtēja šīs normas atbilstību Satversmes 90. pantam kopsakarā ar Satversmes 92. pantu,” skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka atzīt kriminālatbildību noteicošās normas par likumu Satversmes 92. panta otrā teikuma izpratnē var tikai tad, ja tās atbilst tādiem pašiem tiesību normu kvalitātes kritērijiem, kādi ietverti Satversmes 92. pantā.

“Šī nav pirmā lieta, kad Satversmes tiesā vēršas kāda persona, kas kādu Krimināllikumā ietverto normu uzskata par neskaidru, un Satversmes tiesai šajā jomā jau ir izveidojusies judikatūra, kas bija ļoti noderīga arī šajā lietā. Satversmes tiesa deva atsauces uz savu jau iepriekš izveidoto judikatūru. Šajā daļā spriedums, ja tā varētu teikt, atkārtoja jau iepriekš Satversmes tiesas secināto,” norāda G. Kusiņš.

Vērtējot pieteikuma iesniedzēja argumentus, Satversmes tiesa atzina, ka šī Krimināllikuma norma ir pieņemta, izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un ir publiski pieejama. Satversmes tiesa arī konstatēja, ka laikā, kad pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības, bija pieejami tiesu nolēmumi, kuros tiesas apstrīdēto krimināllikuma normu bija interpretējušas un piemērojušas personām, kas bija rīkojušās identiski pieteikuma iesniedzējam. Līdz ar to pieteikuma iesniedzējs varēja paredzēt, kāda būs tiesu prakse un iespējamie spriedumi, ja persona izdarīs šādu noziedzīgu nodarījumu.

“Satversmes tiesa šajā lietā arī uzsvēra, ka no personām, kuras savā profesionālajā darbībā ir radušas rīkoties ar īpašu uzmanību, pamatoti var gaidīt, ka tās sevišķi rūpīgi izvērtēs ar šādu darbību saistītos riskus un spēs arī prognozēt savu profesionālo darbību. 

Kāpēc tas bija nozīmīgi šajā lietā? Pieteikuma iesniedzējs laikā, kad viņš veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un tika sodīts, pildīja Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes iecirkņa kriminālpolicijas grupas vecākā inspektora amata pienākumus.

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja: ir pamatoti gaidāms, ka persona, kurai, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības rīkoties ar ieroci, labāk nekā citas personas pārzina ne vien noteikumus, kas regulē ieroču un munīcijas apriti, bet arī ar šo noteikumu pārkāpšanu saistītos krimināltiesiskos riskus,” uzsvēra tiesnesis.

Izvērtējot konstitucionālo sūdzību šajā daļā, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir skaidra. Persona varēja saprast un noskaidrot, par kādu rīcību tā saskaņā ar šo normu var tikt saukta pie kriminālatbildības. Šajā daļā, izvērtējot apstrīdētās normas satversmību, tiesa secināja, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 90. un 92. pantam.

Par apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam

Satversmes tiesa izvērtēja arī otru konstitucionālās sūdzības iesniedzēja norādīto argumentu, ka apstrīdētais Krimināllikuma grozījumu pārejas noteikums neatbilst Satversmes 1. un 92. pantam. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka likumdevējs nevar ierobežot personas stāvokli uzlabojoša likuma atpakaļejošo spēku.

“Pieteikuma iesniedzējs atbilstoši faktiskajiem apstākļiem ar 2016. gada 4. oktobra spriedumu tika atzīts par vainīgu par Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Rīgas apgabaltiesa un arī Augstākā tiesa atstāja šo spriedumu spēkā. Spriedumos tika norādīts, ka atbilstoši pārejas noteikumam likuma grozījumi neattiecas uz personām, kuras konkrēto noziedzīgo nodarījumu ir izdarījušas līdz 2015. gada 29. oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai,” skaidro tiesnesis G. Kusiņš. 

Satversmes tiesai bija jāizvērtē, vai šis pārejas noteikums, kurš neparedz šo atpakaļejošo spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. pantā attiecībā uz tiem nodarījumiem, kas bija izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk jau tika atzīti par krimināli nesodāmiem, atbilst Satversmes 1. pantam un 92. pantam.

“Pieteikuma iesniedzēja viedoklis bija balstīts uz to, ka viņš ticis sodīts par tādu nodarījumu, kas krimināllietas iztiesāšanas laikā jau bija atzīts par krimināli nesodāmu,” skaidro tiesnesis.

Satversmes tiesa secināja, ka šajā lietā atkal jāskatās uz Satversmes 1. panta un 92. panta tvērumiem šo divu pantu kopsakarā, un atzina, ka tiesiskas valsts princips arī prasa, lai kriminālprocesa rezultāts būtu taisnīgs. Tāpat Satversmes tiesa atzina, ka šajā lietā liela nozīme ir tiesiskās drošības principam krimināltiesībās, kurš paredz, ka nodarījuma noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šī nodarījuma izdarīšanas brīdī.

Par atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās

Taču Satversmes tiesa arī konstatēja, ka publiskajās tiesībās ir pieļaujams likuma atpakaļvērstais spēks, ja tas uzlabo subjekta tiesisko stāvokli. Tiesa konstatēja, ka šis personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips krimināltiesībās ir atvasināms no Satversmes 1. pantā minētā tiesiskuma principa, jo šis princips ietver arī to, ka uz katru sodāmu darbību ir jāattiecina arī tāds sods, kuru likumdevējs uzskata par piemērotu tieši soda noteikšanas brīdī.

“Šajā lietā, tieši tāpat kā vairākās citās lietās, Satversmes tiesa ņēma vērā arī to, ka Satversme ir jāvērtē kopsakarā arī ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Konkrēti ar Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, šinī gadījumā – pakta 15. panta tvērumu –, un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pantu.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei no tiesām tiek gaidīts, ka tās uz katru sodāmu darbību attiecina tādu sodu, kuru likumdevējs uzskata par samērīgu. Ja pastāvētu tāda kārtība, ka bargāks sods tiktu piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts tiesību aktā laikā, kad persona izdarīja šo noziedzīgo nodarījumu, tas nozīmētu, ka noteikumi par krimināltiesību izmaiņām tiek piemēroti par sliktu apsūdzētajam,” norāda tiesnesis.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa bija atzinusi, ka tādējādi netiktu ņemtas vērā tiesību aktu izmaiņas par labu apsūdzētajam, kas pieņemtas pirms viņa notiesāšanas, un tiktu piemēroti tādi sodi, ko valsts un arī sabiedrība, ko likumdevējs pārstāv, tagad uzskata par pārmērīgi bargiem.

Šī atziņa bija līdzīga tai atziņai, ko Satversmes tiesa izsecināja arī no Satversmes 1. panta un 92. panta tvēruma. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 1. pants un 92. panta otrais teikums to kopsakarā ietver personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās un šis princips ir piemērojams arī gadījumā, kad konkrētais nodarījums ir atzīstams par krimināli nesodāmu.

Par atkāpšanos no labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās

Šajā lietā nozīme bija arī Krimināllikuma 5. pantam, kurš reglamentē to, ka ir iespējami izņēmumi, ja likumdevējs tādus ir noteicis. Līdz ar to Satversmes tiesai bija jāvērtē, vai, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, ir pieļaujama atkāpe no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa.

“Lietā bija jānoskaidro, vai, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, ir pieļaujama šāda atkāpe no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās. Satversmes tiesa atzina, ka izvērtēt kolīzijas starp vispārējiem tiesību principiem visupirms ir likumdevēja pienākums. Satversmes tiesa arī secināja, ka likumdevējam ir jāpamato atkāpšanās no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās. Tas ir īpaši svarīgi, lai tiktu saglabāta šī principa jēga un labvēlīga atpakaļejoša spēka noteikšana krimināltiesībās netiktu padarīta atkarīga vienīgi no likumdevēja gribas,” norāda tiesnesis.

Satversmes tiesa konstatēja, ka jau pirms tam, kad pirmās instances tiesa taisīja spriedumu krimināllietā, tāda rīcība, par kuru pieteikuma iesniedzējs bija sodīts, jau bija kļuvusi krimināli par nesodāmu, tomēr visu triju instanču tiesas atzina personu par vainīgu un atsaucās uz konkrēto pārejas noteikumu, kas paredzēja, ka grozījumi Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā neattiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra.

Satversmes tiesa secināja, ka ir iespējami gadījumi, kad, ņemot vērā konkrētos faktiskos un tiesiskos apstākļus, ir pieļaujama atkāpe no personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principa, tomēr personai kriminālsods nevar tikt piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts Krimināllikumā tajā laikā, kad tika izdarīts konkrētais noziedzīgais nodarījums.

Ja likumdevējs vēlāk attiecīgo Krimināllikuma normu ir grozījis, atzīstot šo nodarījumu par krimināli nesodāmu, tad šādā gadījumā Krimināllikuma piemērošanas situācijā priekšroka dodama personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principam krimināltiesībās.

“Konkrētajā lietā Satversmes tiesa vērtēja, vai pastāv vēl citi no taisnīguma vai citiem vispārējiem tiesību principiem izrietoši objektīvi attaisnojumi, kāpēc likumdevējs šādu izņēmumu var noteikt. Satversmes tiesa nekonstatēja nekādus citus no taisnīguma vai no citiem tiesību principiem izrietošus objektīvus attaisnojumus, kuru dēļ tad šajā gadījumā likumdevējs varētu tā rīkoties,” norāda Satversmes tiesas tiesnesis.

Satversmes tiesa secināja, ka atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galvenajam mērķim – nodrošināt taisnīgumu – personai tomēr nedrīkst piemērot tādu sodu, ko valsts attiecīgās tiesību normas piemērošanas brīdī jau ir uzskatījusi par pārmērīgi bargu.

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētais pārejas noteikums, ciktāl tas neparedz atpakaļejošu spēku grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā attiecībā uz tiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2015. gada 3. decembra un turpmāk atzīstami par krimināli nesodāmiem, neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. pantam, konkrēti 92. panta otrajam teikumam.

Sprieduma nozīme un ietekme uz sabiedrību

“Šī nav pirmā reize, kad Satversmes tiesai nākas vērtēt Krimināllikuma normu atbilstību Satversmei, taču šajā lietā bija specifiska situācija, jo tiesa vērtēja, kad dodama vai nav dodama priekšroka personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka principam krimināltiesībās.

Šis jautājums Latvijas juridiskajā zinātnē bija maz aplūkots, un konkrētajā situācijā Satversmes tiesa vērtēja, vai ir pārkāptas personas pamattiesības, kas noteiktas Satversmes normās.

Spriedums likumdevējam ļaus saprast, kādi attaisnojumi jeb objektīvie pamatojumi ir iespējami, kā arī ieviesīs metodoloģisku izvērtējumu, pēc kura turpmāk varētu tikt izvērtēti līdzīgi pieteikumi,” uzsver Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš.

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU