TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Signe Laizāne
LV portāls
28. septembrī, 2020
Lasīšanai: 10 minūtes
5
5

Valsts amatpersonas jēdziena skaidrība Krimināllikumā

Satversmes tiesa 2020. gada 24. septembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-22-01 “Par Krimināllikuma 316. panta pirmās daļas redakcijā, kas bija spēkā no 2004. gada 2. janvāra līdz 2013. gada 31. martam, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta otrajam teikumam”. Informāciju par spriedumu LV portālam sniedz Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš.

īsumā
  • Satversmes tiesa nevērtē tiesību normu piemērošanu kādā konkrētā krimināllietā, civillietā vai administratīvajā lietā. Satversmes tiesai nav kompetences pārvērtēt vispārējas jurisdikcijas tiesas sprieduma tiesiskumu, līdz ar to tika vērtēts, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums atbilst Satversmei.
  • Satversmes tiesa jau iepriekš ir vērtējusi, kas ir valsts amatpersonas, kādas ir prasības un konsekvences.
  • Demokrātiskā tiesiskā valstī personai no tiesību normām jāspēj secināt, kāda darbība ir vēlama un par kādu darbību pienākas sods. Arī krimināltiesību normās tam ir jābūt skaidri noteiktam.
  • Latvijā nepastāv viens normatīvais akts, kurš reglamentē, kas ir valsts dienests, taču Satversmes tiesa secināja, ka valsts dienestu nevar izprast tikai institucionāli, tas jāsaprot arī funkcionāli.
  • Spriedums likumdevējam var noderēt, lai zinātu, ar kādu detalizācijas pakāpi Krimināllikumā ir jāformulē gan tiesību normas, gan iespējamie soda veidi.

Lieta Satversmes tiesā tika ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata. Satversmes tiesā vērsās divas privātpersonas – Aigars Meļķo un Gunārs Cvetkovs. Šīs divas personas uzskatīja, ka ir noticis viņu Satversmē noteikto pamattiesību aizskārums.

Kāda ir lietas būtība

Pieteikuma iesniedzēji vērsās Satversmes tiesā, jo viņi tika atzīti par vainīgiem atbilstoši Krimināllikuma 320. pantā noteiktajam. Krimināllikuma 320. pants ietver valsts amatpersonas jēdzienu, savukārt Krimināllikuma 316. pants tieši noteic, kas ir valsts amatpersona Krimināllikuma izpratnē.

Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka tieši šis 316. panta pirmās daļas formulējums neatbilst Satversmes 92. pantam: pēc viņu domām, 316. panta formulējums neatbilst tiesību normas skaidrības un paredzamības prasībām, jo viņi nav varējuši paredzēt, ka tiks saukti pie kriminālatbildības. Pieteikuma iesniedzēji lūdza atzīt šo 316. panta pirmo daļu par neatbilstošu Satversmes 92. pantam.

Ko vērtēja Satversmes tiesa

“Vispirms es vēlos norādīt, ka Satversmes tiesa nevērtē tiesību normu piemērošanu kādā konkrētā krimināllietā, civillietā vai administratīvajā lietā, līdz ar to Satversmes tiesa uzsvēra, ka ir svarīgi nošķirt jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma satversmību no jautājuma par to, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums viņu situācijai ir pareizi piemērots.

Satversmes tiesai nav kompetences pārvērtēt vispārējas jurisdikcijas tiesas sprieduma tiesiskumu, līdz ar to Satversmes tiesa vērtēja tikai to, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums atbilst Satversmei,” skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš

Satversmes tiesa jau iepriekš ir vērtējusi, kas ir valsts amatpersonas, kādas ir prasības un konsekvences. Tāpat Satversmes tiesa arī iepriekš ir vērtējusi citas Krimināllikuma normas skaidrības prasības, un tiesai šajā gadījumā jau ir izveidojusies metodoloģija, kā vērtēt, vai tiesību norma atbilst skaidrības un paredzamības kritērijiem.

“Šajā lietā Satversmes tiesa vērtēja, vai iepriekšminētajiem skaidrības un paredzamības kritērijiem atbilst Krimināllikuma 316. panta pirmā daļa: tas bija Satversmes tiesas vērtēšanas priekšmets. Papildus vēl gribu norādīt, ka pieteikuma iesniedzēji vērsās Satversmes tiesā nevis par redakciju, kas šobrīd ir spēkā, bet gan par to redakciju, kas viņiem bija piemērota tobrīd, kad viņi veica noteiktas darbības. Par redakciju, kas šobrīd jau ir grozīta ar citu tiesību normu,” uzsver G. Kusiņš.

Ko secināja Satversmes tiesa

Kā norāda Satversmes tiesas tiesnesis G. Kusiņš, Satversmes tiesas secinājumus var izlasīt Satversmes tiesas spriedumā. Secinājumu daļā tie ir vairāki, tādēļ tiek uzsvērti būtiskākie.

“Mēs dzīvojam tiesiskā valstī, un Satversmes tiesa vēlreiz atgādināja, ka demokrātiskā tiesiskā valstī personai no tiesību normām jāspēj secināt, kāda darbība ir vēlama un par kādu darbību pienākas sods. Šajā gadījumā arī krimināltiesību normās ir jābūt skaidri noteiktam, par kādām darbībām un tieši kāds sods var tikt paredzēts. Cilvēkam ir jāspēj saprast, kāda ir valsts vērtību politika – par ko un kādā apmērā pienākas sods,” uzsver tiesnesis. 

Satversmes tiesa arī atzina, ka Satversmes 92. pantā ir ietvertas prasības, kā likumdevējam ir jāformulē krimināltiesību normas, lai tiktu nodrošinātas garantijas pret patvaļīgu apcietināšanu, patvaļīgu apsūdzību izvirzīšanu vai patvaļīgu sodīšanu. Satversmes tiesa izmantoja konkrētus, jau iepriekš metodoloģijā pārbaudītus kritērijus. Tiesa vispirms vērtēja, vai šī 316. panta pirmā daļa ir pieņemta, izsludināta un pieejama noteiktā kārtībā. Šie trīs kritēriji tika pārbaudīti sākumā, un Satversmes tiesa atzina, ka tie ir ievēroti.

Vērtējot tieši apstrīdēto normu, Satversmes tiesa secināja, ka tajā nav uzskaitītas konkrētas valsts amatpersonas, bet šajā normā ir norādītas personu kategorijas. Šādi formulējot personu kategorijas, likumdevējs nav pārkāpis 92. pantā noteiktās tiesību normas skaidrības un paredzamības prasības.

G. Kusiņš norāda: Satversmes tiesa konstatēja arī to, ka Latvijā nepastāv viens normatīvais akts, kurš reglamentē, kas ir valsts dienests, bet Satversmes tiesa secināja, ka valsts dienestu nevar izprast tikai institucionāli, valsts dienests ir jāsaprot arī funkcionāli. Un tas, ka nepastāv viens likums, nenozīmē, ka apstrīdētā norma automātiski būtu atzīstama par neatbilstošu Satversmei.

“Tāpat Satversmes tiesa konstatēja, ka likumdevējs šajā 316. pantā ir ietvēris legāldefinīciju. Tas nozīmē, ka apstrīdētā norma ir interpretējama patstāvīgi. Lietas materiālos gan lietas dalībnieki, gan pieaicinātās persona izteica viedokli par to, kāda ir apstrīdētās normas saistība ar Interešu konflikta novēršanas likumu. Tas juridiskajā literatūrā ir diezgan plaši apspriests jautājums.

Taču Satversmes tiesa secināja, ka Krimināllikumā un Interešu konflikta novēršanas likumā minētie jēdzieni par valsts amatpersonas statusu ir lietoti atšķirīgām vajadzībām un tiem ir atšķirīgs mērķis. Tāpēc tos nevar automātiski pārcelt no viena pie otra un kaut ko secināt. Pēc šādas atziņas Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma var tikt piemērota, balstoties tajās pazīmēs, kas ir autonomi interpretējamas un nav obligāti pilnīgi simtprocentīgi saistāmas ar Interešu konflikta novēršanas likumu, kurš ir pieņemts pilnīgi citām vajadzībām,” skaidro tiesnesis.

Papildus Satversmes tiesa vērtēja arī to, kāda bija tiesu prakse un judikatūra tobrīd, kad pieteikuma iesniedzēji bija veikuši konkrētās darbības, par kurām viņi tika saukti pie atbildības.

G. Kusiņš skaidro: Satversmes tiesa konstatēja, ka tolaik bija pieejami spriedumi, kuros par šo speciālo Krimināllikuma subjektu – valsts amatpersonu – tika atzītas arī tādas amatpersonas, kas pilda amata pienākumus pašvaldības kapitālsabiedrībā, un tas ļāva Satversmes tiesai secināt, ka pieteikuma iesniedzējiem bija iespēja paredzēt, ka apstrīdētā norma var tikt piemērota arī tādām personām, kuras strādā valsts kapitālsabiedrībā un atbilst tām pazīmēm, kas ir norādītas apstrīdētajā normā.

“Satversmes tiesa atzina: nav pareizi teikt, ka ir jāaprobežojas tikai ar kādas vienas interpretācijas metodes izmantošanu, piemēram, tikai vēsturisko vai sistēmisko. Lai atklātu tiesību normas saturu, normas piemērotājiem ir jāizmanto visas tiesību normu interpretācijas metodes, un tikai visu metožu izmantošana ļauj nonākt pie tiesību normas interpretācijas rezultāta,” norāda tiesnesis.

Tāpat Satversmes tiesa savos secinājumos izmantoja Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākos savos spriedumos ir norādījusi, kādas prasības jāņem vērā, lai varētu atzīt, ka ir nodrošināta personas aizsardzība pret patvaļīgu sodīšanu. Šīs atziņas Satversmes tiesa ņēma vērā, un tās arī ļāva Satversmes tiesai padziļināti izvērtēt, vai ir noticis pieteikuma iesniedzēju pamattiesību pārkāpums.

Ko nosprieda Satversmes tiesa

Satversmes tiesa atzina, ka persona, šajā gadījumā divas personas, varēja noskaidrot, kādas personas ir atzīstamas par valsts amatpersonām Krimināllikuma 316. panta izpratnē.

“Šīs personas varēja nonākt pie šāda secinājuma, vai nu patstāvīgi interpretējot šīs normas, vai arī saņemot attiecīgu juridisko palīdzību. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma atbilst skaidrības un paredzamības prasībām un Satversmes 92. pantam”, uzsver G. Kusiņš. 

Kāda ir šī nolēmuma nozīme, un kā tas ietekmē sabiedrību

G. Kusiņš norāda, ka šis spriedums varētu sniegt labus, saprotamus kritērijus likumdevējam.

“Ne visiem likumdevēja izvirzītajiem argumentiem Satversmes tiesa piekrita, un tā spriedumā norādīja arī argumentus, kuriem nepiekrita. Līdz ar to likumdevējam tas var noderēt, lai zinātu, ar kādu detalizācijas pakāpi Krimināllikumā ir jāformulē gan tiesību normas, gan iespējamie soda veidi, jo šajā gadījumā Satversmes tiesa atzina normu par atbilstošu Satversmes 92. pantam, bet tā vērtēja tikai šo vienu Krimināllikuma normu.

Savukārt, ja runājam par sabiedrību plašākā mērogā, es domāju, ka šis spriedums būs iespēja saprast, kādas ir Satversmes tiesas metodoloģijas prasības, ko mēs izvirzām kā kritēriju un kādas lietas pārbaudām, lai atzītu, ka Krimināllikuma normas ir skaidras un paredzamas, līdz ar to es ceru, ka tas dos arī pienesumu sabiedrības tālākajai juridiskajai izglītībai,” norāda Satversmes tiesas tiesnesis.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU