Sākotnēji pēc teātra ēkas iesvētīšanas, kas notika 1902. gada 14. septembrī, teātris ieguva Rīgas pilsētas Otrā teātra nosaukumu. Ar Dekrētu par teātru nacionalizāciju šīs telpas no 1919. gada 8. februāra līdz 21. maijam kļuva par Strādnieku teātra mājvietu, bet gadu pēc Latvijas Republikas proklamēšanas – 1919. gada 30. novembrī – ar R. Blaumaņa lugas “Ugunī” pirmizrādi Alekša Mierlauka režijā tika atklāts Latvijas Nacionālais teātris.
Uz Nacionālā teātra skatuves Latvijas Republikas proklamēšanas aktā ir arī rakstnieks un sabiedriskais darbinieks Jānis Akuraters. Viņš atraisās no tiem sociālistiem, kas sapņo par vispasaules revolūciju, un tic, ka piepildīsies cerība uz neatkarīgu Latvijas valsti. Valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī kļūst par vienu no visnozīmīgākajiem notikumiem J. Akuratera dzīvē. Šim mērķim kalpo viņa literārā, sabiedriskā un diplomātiskā darbība gan 1905. gada notikumos, gan 1. pasaules karā. Latvijas patstāvības iegūšana ir arī atskaites punkts pagājušā gadsimta 20. gadu valsts kultūrpolitikas izveidei, kur savu artavu devis rakstnieks un sabiedriskais darbinieks.
Latvijas Nacionālā teātra atklāšanas runā Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktors dzejnieks Jānis Akuraters raksturo šā teātra vietu un nozīmi savā valstī, un jāsaka, viņa vārdi nav zaudējuši nozīmi arī mūsdienās: „Līdz ar politiskām uzvarām un brīvību mēs iegūstam arī savu kultūras un mākslas brīvību. Grūti ir bijuši mūsu tautas mūži, un, ja tagad mēs atminamies savu vēsturi, tad mums jābrīnās, ka mēs kā tauta esam vēl uzglabājuši dzīvu savu īpatnību un garu. Kas mūs pasargāja? Tā bija mūsu māksla.
Nacionālu teātru nozīme ir ļoti liela. Kādēļ tas mums ir vajadzīgs un ko viņš mums dos? Vispirmām kārtām nacionālā teātra pienākums ir celt gaismā un rādīt mūsu tautas estētiskās un ētiskās vērtības. Te mēs sevi pazīstam kā tautu, lai tiktu vēl pilnīgāki. Bet nacionālajam teātrim ir arī jārāda vispārcilvēciskie ideāli un lielie paraugi cittautu literatūrā. Ar to mēs kā tauta rādīsim, ka mēs saprotam tos un esam cienīgi stāties tiem blakus. Un cik mēs varam to saprast, tas jārāda nacionālam teātrim.”
"Nacionālā teātra pienākums ir celt gaismā un rādīt mūsu tautas estētiskās un ētiskās vērtības."
J. Akuraters
Atzīmējot 90 gadu jubileju, teātris izdevis Ievas Strukas (Zoles) grāmatu „Latvijas Nacionālais teātris. Aiz priekškara”, kurā autore aplūko teātra 90 gadus, atsaucoties uz notikumiem un procesiem, kas notikuši Latvijā ar latviešu tautu. Katru nodaļu veido dažādu laiku protokoli, autores komentārs un laikmeta raksturojums, kas ļauj vēsturiskās liecības ievietot noteiktā kontekstā. Tekstu papildina fotogrāfa Gunāra Janaiša pēdējā pusgada laikā tapuši darbi, kuros fiksēta teātra otra, neredzamā puse – aizkulises: cilvēki, sajūtas, teātra iekārtas.
Pirmo Nacionālā teātra gadu grāmatas autore raksturo kā smagu. Kad „samilst pretrunas starp Aleksi Mierlauku un Zeltmati, (..) apkārt klīst runas, ka tiek meklēts jauns teātra direktors, parādās vairākas kandidatūras, tostarp autoritatīvais Jānis Akuraters, kas tomēr atsakās saistīties ar teātri. Īstie iemesli noteikti ir citi – gan ieņemamais amats ir paturēšanas vērts un tajā var vairāk izdarīt sabiedrības labā, gan radošie plāni, kam traucētu nenormētais darbalaiks teātrī,” tā Ieva Struka, bet ir vērts pievērst uzmanību paša J. Akuratera minētajam iemeslam.
„1920. gada 16. aprīlī
Augsti godātā Nacionālā teātra kolēģija,
No laikrakstiem dabūju zināt, it kā mana kandidatūra būtu uzstādīta direktora vēlēšanās. Ja tas tiesa, tad ar šo paziņoju, ka nevaru un nevēlos pieņemt šo vietu ievēlēšanas gadījumā un lūdzu manu kandidatūru noņemt no apspriešanas. Nejūtos diezgan stiprs, lai pārāk lielo artistu brīvību, kuru tie ieguvuši pēdējos grūtos gados, noturētu tikai mākslas robežās.
Jānis Akuraters, LVA 87/4/4”
„Gari negrib mūžam dusēt, / Tautas sapņus viņi vēro.” (J. Akuraters)
No J. Akuratera rakstītā izriet, ka viņa galvenā misija ir garīgās vērtības literatūrā, mūzikā, mākslā, zinātnē. Rakstnieks Jānis Akuraters (1876–1937) ir spilgta un savdabīga personība latviešu literatūrā, izsmalcināts kultūras cilvēks, gara aristokrāts un Latvijas patriots. Senās Sēļu zemes kalpa dēls. Dzimtās Jaunzemju mājas, kurās viņš nācis pasaulē 1876. gada 13. janvārī, atrodas Dignājas pagastā (tagadējā Jēkabpils novada Ābeļu pagastā) Daugavas kreisajā krastā. Kaut arī Mūžība Jānim Akurateram atvēlēja tikai 61 gadu, viņš daudz paguva izdarīt un piedzīvot.
Ieguvis skolotāja diplomu, J. Akuraters 20. gadsimta sākumā ierodas Rīgā. Tolaik viņam ir 24 gadi un vairāki publicēti dzejoļi un stāsti. Viņa kvēlākā vēlēšanās ir redzēt brīvu, patstāvīgu Latviju. Rakstnieka noskaņojumu vislabāk raksturo viņa paša teiktais: „Es mīlēju visu, kas jauns, visu, kas protestē.”
Līdztekus literārajai darbībai pirmās Latvijas brīvvalsts gados J. Akuraters ieņem daudzus vadošus amatus: ir Nacionālā teātra, Mākslas departamenta un Radiofona direktors, Saeimas deputāts un Latvijas starptautiskas rakstnieku apvienības priekšsēdētājs. Savā autobiogrāfijā „Dienu atspīdumi” J. Akuraters raksta, ka „politikā pavadīto laiku var skatīt par mazāk zudušu, jo cīņa par valsti ir arī cīņa par nacionālu mākslu”.
Dramaturgs Arturs Bērziņš par J. Akurateru saka: „(..) cīnītājs jau savā dziļākā būtībā. Ja viņam atņemtu cīņas sparu, tad viņam atņemtu daļu no viņa būtības.” Pats J. Akuraters par šo laiku jūsmīgi stāsta: „Ļoti dzīvs bija laiks 1905. gada rudenī, kad likās, ka paveras debesu vārti… Ar revolūcijas uzliesmošanu man bija izdevība uzsākt literārisku darbību.”
Blakus 1905. gada revolūcijas motīviem J. Akuraters kā nozīmīgākos akcentē nacionālos motīvus, revolucionārās norises vērtē kā latviešu tautas atmodu jeb nacionālās atbrīvošanās cīņas, kas ir obligāts posms ceļā uz tautas brīvību, uz valstisko neatkarību. Revolūcija tiek apspiesta, latviešu tautai dārgi samaksājot par uzdrīkstēšanos pašai lemt savu likteni, vēlēšanos runāt, rakstīt un izdot grāmatas savā dzimtajā valodā. Arī J. Akurateru vairākkārt apcietina un izsūta trimdā uz Pleskavu, bet lepnums, spīts, nemiera gars neļauj viņam mierīgi nogaidīt, kad aizritēs piespriestais soda laiks, un viņš bēg – vispirms uz Somiju, tad Zviedriju, līdz nonāk Norvēģijas galvaspilsētā.
Tur, svešā zemē, cīnoties ar pastāvīgu trūkumu, J. Akuraters piecās dienās saraksta vienu no saviem labākajiem darbiem – stāstu „Kalpa zēna vasara” (1908), kas vēlāk popularitātes ziņā stāv līdzās tādiem darbiem kā Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavas” un Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” un dara lielu ne vien pašu J. Akurateru, bet arī visu latviešu literatūru. Bet mežabrāļi tēvzemē pa to laiku dzied viņa Piektā gada traģiskajiem notikumiem veltītās vārsmas „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”.
„Kad… man bija tikai gabals maizes, ar kuru vairāk dienas jāiztiek, man nāca prātā Latvija, mani Zemgales skaistie lauki, meži, saule un cilvēki. Un, gribēdams tiem kādu atmiņu sūtīt, es savādā pusreibuma stāvoklī sarakstīju piecās sešās dienās „Kalpa zēna vasaru”,” atminas rakstnieks.
Vēlāk top „Degoša sala” (1912). Dzīves laikā viņš sarakstījis veselu virkni citu daiļdarbu: dzejoļus, stāstus, lugas un romānus. J. Akuraters ir pirmais Tēvzemes balvas laureāts latviešu literatūrā.
„Galvenais ir mani literatūras darbi.” (J. Akuraters)
Tagad rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Jāņa Akuratera piemiņu saglabā viņa mājā Torņakalnā, Māras dīķa tuvumā, O. Vācieša ielā 6a, kur iekārtota Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja filiāle – J. Akuratera muzejs – un kur muzeja vadītājas Rutas Cimdiņas un muzeja darbinieku labvēlību, sirsnību un rūpes izjutis ikviens, kas vēris muzeja vārtiņus un pa kāpnītēm devies augšup kalnā uz neparasto, funkcionālisma stilā celto koka māju, kas, par spīti karam, padomju laikam, saglabājusies tāda, kādu to sev un savai ģimenei 1933. gadā (pēc arhitekta Vernera Vitanda projekta) uzcēlis J. Akuraters.
Gan rakstnieka dzīves laikā līdz 1937. gadam, gan pašlaik māja joprojām pulcē māksliniekus, literātus, mūziķus, muzeja draugus. J. Akuratera mājā bieži ciemojusies Zenta Mauriņa, kura savās atmiņās raksta: „Neparastu daiļumu viņa mājoklim piešķīra ne tikai daudzās Tones, Ubāna, Grosvalda, Strunkes gleznas, skaisti trauki un paklāji, bet kāda īpatnēja, klusa, vārdā nenosaucama atmosfēra. Savu māju pie Māras ezera viņš nebija paspējis pabeigt, bet ar savu saimnieku tā saderēja kā vāks ar gliemezi. Nebija ne tapešu, ne balsinātu griestu: kā sienas, tā griesti bija apšūti ar bērza finieriem. Telpās vēl juta svaigā koka un sveķu smaržu: viņš savu māju mēdza salīdzināt ar Latgales vecticībnieku baznīcu, kur visas ēkas daļas darinātas kokā.”
"Cīņa par valsti ir arī cīņa par nacionālu mākslu."
J. Akuraters
Marta sākumā Nacionālā teātra 90 gadu jubilejas gadā J. Akuratera māja atkal bija viesu pilna – te pulcējās aktieri un bijušie teātra darbinieki, mūziķi, skolotāji, studenti – visi, kas daudzus gadus ir uzticīgi muzejam un Nacionālajam teātrim. Pasākumu vadīja Latvijas Kultūras akadēmijas rektors profesors Jānis Siliņš, pasākumā piedalījās teātra zinātniece Rita Melnace un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena, aktieri: Dace Bonāte, Ēriks Brītiņš, Ģirts Jakovļevs, Juris Lisners, režisore Indra Roga un citi.
Muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, ievadot pasākumu „Nacionālais teātris – 90 gadi un viens mirklis”, uzsvēra, ka J. Akurateram mirklis ir atskaites punkts visam, bet, kā viņš raksta, „jēga ir tādam mirklim, kurš cilvēkam sniedz neikdienišķa skaistuma izjūtu”.
Skaistuma un neikdienišķuma te pietika. Nacionālā teātra aktieru atmiņas mijās ar J. Akuratera dzejoļiem aktieru izpildījumā. Sarīkojumi muzejā nav iedomājami bez mūzikas, jo mūzika valdzinājusi un iedvesmojusi arī rakstnieku. Pats viņš pratis spēlēt vijoli, cītaru, jaunībā dziedājis koros. Meitai Laimai viņš nopircis klavieres. Šoreiz par mūziku gādāja komponists un diriģents Edgars Račevskis. Viņa studentes, jauniešu kora „Resono” dalībnieces, kā veltījumu Nacionālā teātra aktieriem izpildīja E. Račevska tautasdziesmu apdares, kā „Rūžeņa”, „Nu sala, nu sala”, „Saimeniece runci kūla”. Savās atmiņās un pārdomās par teātri un dzīvi dalījās Rita Melnace un Anna Egliena.
Apzinoties J. Akuratera ciešo saikni ar Latvijas Nacionālo teātri, saprotama ir pasākuma noslēgumā profesora J. Siliņa izteiktā cerība atkal ieraudzīt J. Akuratera lugas uz Nacionālā teātra skatuves.
Par latvisko apziņu un mums
Citas J. Akuratera dzimtas piemiņas vietas ir Jēkabpils rajonā. Daudzi Akurateri guļ Jēkabpils kapos. Akmens ar uzrakstu un rakstnieka skulpturālo portretu atrodas Ābeļu pagasta „Jaunzemos” („Jaudzumos”).
Liktenis aiztaupīja rakstniekam moku nāvi Sibīrijā, jo viņš nomira trīs gadus iepriekš, pirms sākās izrēķināšanās ar Latvijas patriotiem, toties viņa tuvinieki gadiem ilgi pacieta īpašu nelabvēlību: mājas nacionalizēšanu, darba aizliegumu, mazdēlu neuzņēma konservatorijā… J. Akuratera literārais mantojums padomju varas gados tika noklusēts, vienīgais darbs, kas bija iekļauts skolas latviešu literatūras programmā, bija stāsts „Kalpa zēna vasara”.
„Jānis Akuraters ir viens no tiem rakstniekiem, kuri darinājuši tautas nākotni un kas nu kļuvusi jau par tagadni,” tā rakstīja K. Skalbe 1935. gadā. Diemžēl kalpa zēna Jāņa atmiņas par vasaru ir palikušas kaut kur nesenajā gadsimtu mijā, un šodien skolasbērniem nav pat iespēju šo J. Akuratera stāstu lasīt literatūras stundās, jo mācību grāmatās tā vairs nav. Skumji, jo mēs paši un neviens cits esam to izdarījuši, aizmirstot nozīmīgas grāmatas latviešu literatūrā un ļaujot patiesām vērtībām ieslīdēt mūsdienu bezgalīgajā informācijas akacī.
