2009. gads ir nozīmīgs ar daudziem būtiskiem notikumiem Latvijas kultūras vēsturē – mēs atzīmējām deviņdesmit gadus kopš Latvijas Nacionālā teātra, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Universitātes un Latvijas Nacionālās operas dibināšanas. Tas liek mums atcerēties laiku, kas noteica šo Latvijas kultūras pamata veidošanos un esamību šodien.
Šogad deviņdesmitgade arī Latvijas armijai, kura 1919. gada Atbrīvošanās cīņās apliecināja vēlēšanos, pārliecību un nepieciešamību pēc tautas brīvības, savas valsts un, protams, savas kultūras.
Iespējams, mums tas viss nepiederētu, ja nebūtu 1915. gada, kad sāka veidoties latviešu strēlnieku bataljoni, kuri vēlāk kļuva par Latvijas armijas pamatu un kuros pieteicās arī daudzi latviešu jaunās inteliģences pārstāvji – literāti un mākslinieki: Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza, Niklāvs Strunke, Voldemārs Tone. Karā piedzīvotais vēlāk atspoguļojās viņu daiļradē. Jānis Akuraters savu strēlnieka stāstu fiksējis dienasgrāmatā, viņš bijis arī Ziemassvētku kauju dalībnieks.
Ne tikai Latvijas, bet Eiropas līmeņa nozīme ir 1916. gada Ziemassvētku kaujām Tīreļpurvā, kas šī laika liecības glabā vēl šodien: te apskatāmi krievu un vācu ierakumi, piemiņas akmeņi latviešu strēlnieku pulku izejas pozīcijās, piemiņas zīmes frontes pārrāvuma vietās, brāļu kapi, piemineklis latviešu strēlniekiem Ložmetējkalnā.
Mūsu tautas pieredze, kas šodien mums pieejama kā traģiskas, cilvēciskas un emocionālas atmiņas, Tīreļpurvā ir dzīva – liekas, ka soļi min tieši to taku, ko pirms vairāk nekā deviņdesmit gadiem mina kāds no tiem jaunajiem puišiem, kuri savā strēlnieka šinelī „bija iešuvuši sapni” – sapni par brīvību, nākotni un mieru. Daudziem sapnis piepildījās, daudziem palika kaujas lauka samīdītajā sniegā.
Ieelpojot purva gaisu...
Kamēr mēs dzeram tēju, pa griestu virsu žurkas taisa troksni. Tie ir vienīgie nakšu draugi strēlniekiem dziļā vientulībā. Un sapņi par uzvaru un mieru. (J.Akuraters)
Atceroties Ziemassvētku kauju laiku un vienlaikus atzīmējot Latvijas armijas deviņdesmitgadi, Jāņa Akuratera muzejs sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju bija noorganizējis braucienu uz Tīreļpurvu, lai kopā ar jauniem cilvēkiem (Ķekavas vidusskolas skolēniem) izstaigātu kauju vietas un kopīgi noskatītos nelielu pēc J.Akuratera dienasgrāmatām veidotu fragmentu iestudējumu „Iešūt sapni šinelī” teātra pulciņa „Kolumbīne un Arlekīns” interpretācijā.
Pirmās sajūtas, kas pārņem Tīreļpurvā, – tā ir brīvība. Ir decembra pirmā nedēļa, sniega vēl nav, gaisa temperatūra turas ap nulli. Mežs, plašums, svaigs gaiss – ko vēl vairāk var vēlēties rīdzinieks? Vārdu sakot, nedaudz vieglprātīga brīvdienu sajūta.
Taču viss mainās, kad formas tērpā mūsu priekšā nostājas „strēlnieks” Mārtiņš (Mārtiņš Mitenbergs, Latvijas Kara muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs). Sākot ar šo mirkli, visas dienas garumā mūsu acu priekšā sāk dzīvot un reālas, bezgala cilvēciskas aprises iegūst leģenda par strēlniekiem, par Ziemassvētku kaujām. Turklāt Mārtiņš neļauj būt pasīviem klausītājiem un vērotājiem, viņš veiksmīgi iesaista mūs ne tikai improvizētā spēlē, kur daļa no mums pārtop par latviešu strēlniekiem, daļa – par vāciešiem, bet liek mums arī līdzi dzīvot, sajust un saprast.
"1916. gada Ziemassvētku kaujām Tīreļpurvā ir ne tikai Latvijas, bet Eiropas līmeņa nozīme."
Daba mainās, un arī Tīreļpurvs kopš laika, kad tajā notika kaujas, ir pārvērties. Bet kaut kas tajā palicis nemainīgs – tā ir noskaņa, aura, kas valda šai vietā. Ainava ir sevī ierakstījusi tik daudzu cilvēku sapņus, sajūtas, likteņus.
Mēneša nakts krēsla sedz reto mežu, laiks ir neparasti jauks – zaros sarma. Reizēm tikai uzliesmo vāciešu raķete. Klusums neparasts. Un ir tik savādi ieiet mežā, kur saceltas purvā un vientulībā mazas būves no šķērsām saliktiem baļķiem, daudz būdu – kā melni, savādi meža dzīvnieki. Kas vilka šurp karotāju pulkus – te, kur tikai odzes un sarkanas dzērvenes bija redzamas vasaras dienās? (J.Akuraters)
Mūsu gājiena sākumpunkts ir Antiņu kapos, kur atdusas ap 1240 Tīreļpurvā dzīvību atdevušo strēlnieku. Šeit tiek ieskicēts laikmets, pats strēlnieku leģendas sākums. Pēc tam lazaretē, kas ir vienīgā saglabājusies no tā laika, mēs klausāmies stāstus par ievainotajiem, par dzīvajiem, par mirušajiem, par tiem, kuriem tā arī neizdevās sagaidīt pajūgu, kas ziemas spelgonī viņus nogādātu līdz slimnīcai, līdz operāciju zālei Rīgā...
Savu stāstu – nu jau „sanitārs” Mārtiņš – beidz ar leģendu par strēlnieku, kurš desmit gadus pēc kara nodzīvojis ar lodi sirdī. Par šo gadījumu rakstījušas gan Eiropas, gan Amerikas avīzes!
Tad dodamies uz ierakumiem un iegriežamies zemnīcā – vietā, kur strēlnieki vadījuši laiku starp kaujām. Nu kļūst skaidrs, kāpēc kāršu spēle ir tik nozīmīga kaujas lauka ikdienas sastāvdaļa. Telpa, kur nakti pavadīja vismaz cilvēku desmit, ir neiedomājami maza (pēc izmēriem piemērota vienam cilvēkam, noteikti ne desmit), tāpēc, kamēr daži gulēja, citi spēlēja kārtis.
Es redzēju, ka ap kritušo pulku bija izsētas spēļu kārtis. Pīķa deviņi un kreiča dūzis, likās, zobojas par visu dzīvi un par nāvi. Dzīve te, nāves tuvumā, nav nekas vairāk kā kāršu partija: sit vai tieci sists. (J.Akuraters)
Nāve ir tepat līdzās, bet strēlnieki bija jauni, un ierakumos Mārtiņš mums pastāsta arī par Ķemermiestiņa anniņām...
Nonākuši Ložmetējkalnā un uzrāpušies skatu tornī, vēlreiz pārliecināmies par purva bezgalību un varenību.
Mangaļu māju teritorijā tiek iekurināts ugunskurs. Sildoties un dzerot tēju, mēs klusējam, katrs pie sevis vēlreiz pārdomājam aizvadīto dienu un lūkojamies dzīvajā ugunī, kurai nodziestot sāksies dienas noslēguma daļa – uzvedums „Iešūt sapni šinelī” un lāpu gājiens.
Veļu gājiens
Brīnums, ka te nekas neatgādina dzīvību, tikai veļus un nāvi. Bet dzīvības pilni un pārgalvības dzīti iet šie mūsu izlūki: dažs no tiem klusu dudina kādu melodiju. (J.Akuraters)
Ap pulksten pieciem Tīreļpurvs iegrimst tumsā. Sadalāmies pa pāriem, katram tiek piešķirta lāpa, un sākas gājiens pa Vācu valni. Nedz dubļi, nedz bailes pakrist nav šķērslis mēģinājumam saprast to vārdos neaprakstāmo sajūtu, ko, iespējams, juta mūsu strēlnieki, Ziemassvētku naktī dodamies kaujā.
Gara rinda gaismiņu kā mistiska, nereāla karavāna sakustina valgo meža mieru. Šāds gājiens, kas nav tikai fizisks pārbaudījums, izraisa tuvību gan ar biedru, kura roka aklajā tumsā šķiet ļoti nepieciešama, gan ar citiem, kuru tumšās ēnas pavīd lāpas gaismā.
"Dūmi kož acīs un visa miesa dreb. Bet ārā dimd un plīst lielgabalu lādiņi. Tie ir Ziemassvētki."
J.Akuraters
Lāpu gājiens līdz vietai, kur strēlniekiem tolaik izdevās izlauzties cauri Vācu valnim, ir kā dvēseles kustība, ko nav iespējams iemūžināt fotogrāfijā. Kaut kas šajā brīdī ir tik svēts, ka bravūra, enerģija norimst un rodas vēlēšanās klusēt, tik ieklausīties meža klusumā. Izteiktie vārdi skan čukstus. Mūs tuvina ne tikai mežs un tumsa, bet arī ideja un mērķis – mēs gribējām nokļūt līdz Ziemassvētku kauju vietai un nu te esam.
Izlienot no zemās būdas, ieraugu savādu skatu uz meža celiņa, pa kuru nācām, – stāv nakts krēslā pulks baltu vīru, ap 80 gabali viens aiz otra pāros. Tie ir mūsu izlūki. Man liekas, ka redzu veļus vai līķu nesējus, kuri dotos kaut ko atnest vai apbedīt. Mēness gaisma ir segta mākoņos, bet tie ir skaidri redzami viens aiz otra. Sejas ir tumšas, un, liekas, no baltiem apģērbiem raudzītos miroņsejas. (J.Akuraters)
Citādi Ziemassvētki
Sniegputenis visiem auļo pāri. Debess un zeme jūk kopā. (J.Akuraters)
“Puikas, esiet kā vīri!” – ar šādiem vārdiem Jukums Vācietis 1916. gada Ziemassvētku vakarā vērsās pie saviem strēlniekiem. “Man nav it nekā, ko jums dot šajā svētku vakarā, – nav ne maizes, ne pīrāgu, ar ko jūs pacienāt.”
Ar šiem pašiem vārdiem lāpu gaismā Ziemassvētku kauju vietā – dīvainā debess un zemes enerģijas epicentrā – mūs uzrunā mūsu „strēlnieks” Mārtiņš.
24. decembris 1916. gadā. Ir svētku priekšvakars. Bet no svētkiem pašiem man gribētos bēgt prom. Kauja ir sākusies. Un plkst. 12 naktī izbraucu kopā ar gleznotājiem un rakstniekiem Skalbi un Virzu uz kara lauku. Nakti pavadīju Pūpes stacijā uz kailas grīdas, no turienes kājām uz kaujas lauku. (J.Akuraters)
"Piparkūku un pīrāgu smaržas vietā svētku sajūtu radīja vienotība. Kopība, kas ne vien dzīvē, bet arī cīņā ir viens no uzvaras priekšnosacījumiem."
Tīreļpurvā toreiz cīnījās mūsu vectēvi un vecvectēvi. Tālais Ziemassvētku vakars daudziem atnesa nāvi. Bet piparkūku un pīrāgu smaržas vietā svētku sajūtu radīja vienotība. Kopība, kas ne vien dzīvē, bet arī cīņā ir viens no uzvaras priekšnosacījumiem.
Dūmi kož acīs, un visa miesa dreb. Bet ārā dimd un plīst lielgabalu lādiņi. Tie ir Ziemassvētki... (J.Akuraters)
Vienas dienas laikā Tīreļpurvā ir iespēja uzzināt to, par ko vēstures grāmatās neraksta. Pareizāk – ko nevar uzrakstīt, vien tikai izstāstīt. Cilvēki, kas strādā Tīreļpurvā, dara apbrīnojami svētu darbu – caur savu personisko pieredzi un zināšanām interpretē veselu laikmetu – strēlnieku laiku, reizē ar to – tūkstošu cilvēku pieredzi un sajūtas.
Diena Tīreļpurvā, kad tevi pavada jauns cilvēks strēlnieka formā, kurš nevis vispārīgi un formāli, bet patiesi un iejusti stāsta par konkrētu cilvēku likteņiem un spēj noturēt tavu uzmanību daudzu stundu garumā, – ir veids, kā bērniem un jauniešiem atklāt būtiskās lietas mūsu valsts un tautas vēsturē. Veidot to, ko saucam par patriotismu. Mūsu „strēlnieks” Mārtiņš kādā intervijā ir teicis: „Iemīlēt valsti var tikai caur cilvēkiem.”
Tīreļpurva apmeklējums vienaldzīgu neatstās nevienu, tāpēc – ģērbieties silti un aiziet! Uz turieni, kur, Jāņa Akuratera vārdiem, cīņās tika ņemtas tiesības un brīvība!
