Piemineklis – pagātnes atcerei un liecinieks šodienai

Kāpēc vajadzīgi pieminekļi?

Pieminekļos tiek iemūžināti pagātnes notikumi un cilvēku piemiņa, kurus tā brīža sabiedrība uzskata par atcerēšanās un pieminēšanas vērtiem. Šie notikumi un cilvēki ir svarīgi sabiedrības kolektīvajai apziņai un arī identitātei. Rīgas Stradiņa universitātes profesors grāmatas "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" autors Sergejs Kruks norāda, ka pieminekļi tiek uzstādīti ar mērķi atgādināt par konkrēto notikumu vai cilvēku, tā ir arī uzmanības izrādīšana tiem.

Piemineklis ne tikai atgādina par kādu personu, notikumu vai izdaiļo pilsētu, ciemu, ainavu. Tas var kalpot arī kā ideoloģisks ierocis, ar kuru tiek apliecināta pastāvošā kārtība. Tā tas bija padomju okupācijas gados, kad pieminekļi reprezentēja pastāvošo sistēmu. Ne vienā vien apdzīvotā vietā slējās Ļeņina pieminekļi vai pieminekļi, kas cildināja Otrā pasaules kara (padomju historiogrāfijā – Lielā Tēvijas kara) varoņus.

"Pieminekļos tiek iemūžināti pagātnes notikumi un cilvēku piemiņa."

Pieminekļa uzstādīšana vai arī tā nojaukšana reizēm iezīmē viena laikmeta beigas vai cita sākumu. Tam spilgts piemērs ir Ļeņina pieminekļu fiziska nogāšana, sagriešana un pārkausēšana pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kas skaidri un gaiši apliecināja – pastāvošais režīms brūk un ir sācies jauns laikmets. Kā spilgtu ilustratīvu piemēru, tam var minēt Rēzekni. 1991.gada augustā tika novākts pilsētas Ļeņina piemineklis, un tā vietā gadu vēlāk tika uzstādīts atjaunotais piemineklis "Vienoti Latvijai" jeb "Latgales Māra". Valstiskuma simbols atgriezās savā vēsturiskajā vietā.

Piemineklis parasti netiek veidots vienīgi tāpēc, lai kādā vietā atrastos. Tam ir jāuzrunā sabiedrība, jāliek tai domāt, vērtēt, spriest un arī atcerēties. Piemineklim skaidri ir jāpauž savs vēstījums. Profesors S.Kruks norāda: "Piemineklim nav jābūt tādam, kurš pieprasa no garāmgājējiem lauzīt galvu par to, kāpēc viņš te stāv, ko nozīmē līnijas, formas." Piemineklis nekad nebūs neitrālai aplūkošanai paredzēts mākslas darbs. Tāpēc pieminekļi tiek uzstādīti vietās, kurās pulcējas vairāk ļaužu, kā arī vietās, kuras saistās ar konkrētu notikumu vai personu.

Gala vārds par pieminekļa uzstādīšanu pieder pašvaldībai

Šobrīd nedz likums, nedz Ministru kabineta noteikumi nereglamentē pieminekļu uzstādīšanu Latvijā. Arī valsts līmenī attiecībā uz pieminekļiem nepastāv nekāda koncepcija. Lūdzot komentēt, vai šāda situācija nerada jucekli, Latvijas Mākslas akadēmijas asoc. prof. Andris Teikmanis norāda: "Kopējas valstiskas, globālas pieminekļu programmas vienmēr rada risku, ka pieminekļi paliks par pārāk didaktiskiem instrumentiem. Pašreizējā situācija Latvijā pat lielākā mērā atbilst tās valsts politiskajam modelim, kurā mēs dzīvojam pēdējos 23 gadus. Nav centralizētu pieminekļu izveidošanas, uzstādīšanas, nojaukšanas programmu, kas ir būtiski. Pieminekļi ir daļa no vēstures, tie veidojušies dažādos laikos un dažādos kontekstos. Mainās mūsu pieminekļu interpretācijas, un svarīgi apzināties to, ja kāds piemineklis šobrīd nepatīk vai nešķiet pietiekami estētiski vērtīgs, var gadīties, ka pēc desmit, divdesmit gadiem interpretācija mainīsies. Mums ir jāapzinās, ka esam vēstures mantinieki un mūsu uzdevums ir ne vien mēģināt pārrakstīt vēsturi atbilstoši mūsu ideoloģiskajai pozīcijai, bet saglabāt šo vēsturi arī nākamajām paaudzēm."

LV portāls sazinājās ar vairākām Latvijas pašvaldībām, lai noskaidrotu to praksi attiecībā uz pieminekļu uzstādīšanu. Aptaujātajās pašvaldībās, starp kurām bija gan Latvijas lielākās pilsētas, gan mazie novadi, attiecībā uz pieminekļu uzstādīšanu nepastāv saistošie noteikumi. Kā norādīja vairākās pašvaldībās, pieminekļa idejas autori griežas pašvaldībā ar savu ieceri un tā izvērtē pieminekļa nepieciešamību un citus ar tā uzstādīšanu saistītos jautājumus. Ir pašvaldības, kurās pastāv speciālas darba grupas ar pieminekļiem saistīto jautājumu risināšanai.

Piemēram, Liepājā darbojas Pieminekļu komisija, kura izveidota Izglītības, kultūras un sporta komitejas Kultūras lietu komisijā kā darba grupa. Komisijas sastāvā ir pašvaldības speciālisti, piemēram, būvvaldes pārstāvji, pilsētas mākslinieks, ainavu arhitekts, kā arī citu iestāžu pārstāvji. Kā norāda Liepājas domes Būvvaldes sabiedrisko attiecību speciālists Aigars Štāls: "Attiecībā uz pieminekļu uzstādīšanu skatāmies diezgan stingri, jo piemineklis ir ilgtermiņa risinājums. Ja pieminekļa mākslinieciskā vērtība, tehniskais izpildījums, iecerētais novietojums vai citi faktori neatbilst pilsētas videi, iekārtojumam un plānojumam, pieminekļa uzstādīšanas ideju noraidām. Citādi var rasties situācija, ka tiek bojāta pilsētas vide."

"Piemineklis ir ilgtermiņa vides objekts, tāpēc pašvaldības rūpīgi izvērtē tā uzstādīšanu."

Cita pašvaldība atzīst, ka pieminekļu uzstādīšana nav ikdienišķa situācija, tāpēc šādi noteikumi nav izstrādāti un atsevišķas struktūrvienības netiek veidotas. Priekšlikumi par jauniem vides objektiem, tostarp arī pieminekļiem, tiek izskatīti attiecīgajās pašvaldības domes komisijās, sēdēs, ievērojot teritorijas plānojumā noteikto. Līdz ar to pašvaldība ir tā, kas izvērtē pieminekļa nepieciešamību un pieņem galīgo lēmumu par tā uzstādīšanu. Jo tieši pašvaldība ir tā, kurai ir jāuzņemas turpmākās rūpes saistībā ar pieminekļa uzturēšanu.

Piemineklis ir ilgtermiņa vides objekts, tāpēc pašvaldības rūpīgi izvērtē šos jautājumus. Pieņemot lēmumu par pieminekļa uzstādīšanu, vērā tiek ņemti vairāki kritēriji – gan tas, kā piemineklis iekļausies konkrētajā teritorijā, cik ļoti tā ideja atbilsts pilsētas vajadzībām, gan mākslinieciskā kvalitāte. Izvēloties uzstādīšanas vietu, tiek ņemts vērā arī tas, kā jaunais monuments sadzīvos ar citiem blakus esošajiem arhitektūras un vides objektiem. Īpaša uzmanība tam tiek pievērsta vecpilsētās – pilsētu vēsturiskajos centros. Piemēram, Rīgas gadījumā spēkā ir Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums. Tas paredz, ka Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā kvalitatīvus mūsdienu arhitektūras un vides dizaina objektus drīkst radīt, kā arī pieminekļus uzstādīt, ievērojot šādus noteikumus: objektam izraudzītā vieta nav pretrunā ar Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas pilsētas plānojuma struktūru; tiek respektēts vēsturiskās apbūves raksturs, mērogs, ritms, tradicionālā materiālu izvēle un arhitektūras radītā noskaņa un objekts iekļaujas pilsētas vēsturiskajā vidē.

Iniciatori pieminekļu uzstādīšanai

Iniciatīvas pieminekļu uzstādīšanai nāk gan no sabiedriskajām organizācijām un aktīviem pilsoņiem, gan arī pašvaldībām. Piemēram, šovasar pirms vasaras saulgriežiem Limbažu novada Pāles pagasta Ārciemā tika uzstādīts piemineklis Dziesmu svētku idejas autoram Jurim Neikenam. Limbažu novada Kultūras nodaļas vadītāja Mārīte Saulīte stāsta: "Pieminekļa uzstādīšana bija pašvaldības Kultūras nodaļas ideja un iniciatīva. Šis ir Dziesmu svētku gads, tāpēc nolēmām pieminekli atklāt šogad. Ideju atbalstīja arī draudze, pie kuras baznīcas piemineklis atrodas – šeit Neikens izteica domu, ka nepieciešami dziedāšanas svētki."

Savukārt piemineklis Latvijas brīvības cīnītājiem, kuri pret padomju okupāciju Kurzemes mežos cīnījās no 1945. līdz 1956.gadam, 2012.gadā Kuldīgas novada Ķikuros tika uzstādīts pēc biedrības "Latvijas nacionālo partizānu apvienība" iniciatīvas. Turlavas pagasta pārvaldes vadītājs Mārcis Brantevics piezīmē, ka pieminekļa tapšanu finansiāli atbalstīja arī pašvaldība.

Par to, ka pašvaldības finansiāli atbalsta savu iedzīvotāju iniciatīvas pieminekļu uzstādīšanā, liecina arī citu novadu piemēri.

Pieminekļi raisa diskusijas

Pieminekļi ir vieni no tiem mākslas darbiem, kurus sabiedrība aplūko visvairāk – tie atrodas sabiedriskās vietās, tiem iet garām ikdienā, nereti brauc speciāli apskatīt. Asoc. prof. A.Teikmanis stāsta: "Droši vien pieminekļi visvairāk uzrunā cilvēkus kā citas mākslas realizācijas formas, jo tie atrodas publiskā telpā. Līdz ar to var vairāk uzrunāt nekā glezna, kas būtu uzgleznota par līdzīgu vēstures notikumu un izstādīta kādā galerijā."

Līdz ar to pieminekļi sabiedrību neatstāj vienaldzīgu un raisa diskusijas. Pēdējā laika diskusiju objekts ir baletdejotājam Mārim Liepam šā gada septembrī uzstādītais piemineklis pie Latvijas Nacionālās operas ēkas. Tā māksliniecisko risinājumu dažādi vērtējuši gan tēlnieki, gan citi kultūras nozares pārstāvji, gan arī sabiedrība. Tāpat plašāku rezonansi izraisīja arī 2012.gadā Bauskā uzstādītais piemineklis "Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju".

"Iniciatīvas pieminekļu uzstādīšanai nāk no sabiedrības un pašvaldībām."

Diezgan ilgi atrašanās vieta tika meklēta Kārļa Ulmaņa jau izgatavotajam krūšutēlam. Ir bijušas iecerētas vairākas vietas tā uzstādīšanai, viena no tām Liepājā, bet pēc pieminekļa kuratoru domām pašvaldības piedāvātā vieta nav bijusi piemērota. Šobrīd pieminekli iecerēts uzstādīt Valkā. Kā norāda pašvaldībā, galīgais lēmums vēl nav pieņemts, bet vienošanās pastāv.

Rīga palikusi bez pieminekļu izvērtētājiem

Rīgā ar pieminekļu uzstādīšanu saistītos jautājumus skatīja Pieminekļu padome, tās uzdevumos ietilpa arī izvērtēt un sagatavot atzinumus par visu veidu pieminekļu uzstādīšanu, atjaunošanu un pārveidošanu Rīgas pilsētas publiskajā telpā. Šā gada vasarā līdz ar iepriekšējo pilsētas domes sasaukumu darbu beidza arī iepriekšējais Pieminekļu padomes sastāvs, savukārt jaunais sastāvs vēl nav apstiprināts.

Iepriekšējais Pieminekļu padomes vadītājs Ojārs Spārītis telefonsarunā atklāj, ka šobrīd Pieminekļu padome atrodas neatjaunotā stāvoklī un līdz ar to nav lemttiesīga. Paredzams, ka tuvākajā laikā jaunais padomes sastāvs tiks apstiprināts.