Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pēc neatkarības atgūšanas liela daļa piemiņas vietu tiek ierīkotas pēc sabiedrības ierosinājuma un par privātiem līdzekļiem un ziedojumiem.
FOTO: Lita Krone/ LETA
Piemiņas vietu statuss
Piemiņas vietu var raksturot kā publiski pieejamu vietu, kas izveidota kāda nozīmīga notikuma, cilvēka vai sociālas parādības atcerei, piedāvājot iespēju sabiedrībai pulcēties un kopīgi izdzīvot pieminamā fakta, notikuma vai parādības radītās emocijas.
Latvijas tiesību aktos nav noteikts, kas ir piemiņas vieta, kas, kur to drīkst ierīkot un kāda notikuma vai personas atcerei to ir atļauts darīt. Izņēmumi ir tās vietas, kuras ir kultūras pieminekļi un kuru aizsardzību garantē likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību". Piemēram, valsts nozīmes kultūras piemineklis ir komunistiskā masu terora upuru piemiņas vieta un kapi Rīgas I Meža kapos.
Situācija ar piemiņas objektiem, kas veidoti saistībā ar militāriem konfliktiem, mainītos, kad tiktu pieņemts Aizsardzības ministrijas izstrādātais likumprojekts "Par kara upuru apbedījumiem". Likuma mērķis ir noteikt kara upuru apbedījumu statusu Latvijas Republikā, nodrošināt valsts teritorijā esošo kara upuru apbedījumu juridisko aizsardzību, kā arī sekmēt kara upuru piemiņas saglabāšanu un cieņas pilnu attieksmi pret kara upuru mirstīgajām atliekām.
Aizsardzības ministrijas Preses nodaļas vadītāja Dace Ankipāne norāda, ka likums attiektos uz Pirmā pasaules kara, Latvijas neatkarības kara un Otrā pasaules kara, genocīda un citu noziegumu pret cilvēci darbību rezultātā bojā gājušo personu (bruņoto spēku pārstāvju, militārpersonu un karavīru) mirstīgajām atliekām, atrastām Latvijas Republikas teritorijā, kā arī kara darbību rezultātā bojā gājušo upuru apbedījumu vietām.
Nozīmīgas piemiņas vietas ir Brīvības piemineklis un Rīgas Brāļu kapi, kuru statuss ar likumu joprojām nav noteikts. Jau vairāk nekā divus gadus Saeimā izskatīšanā atrodas likumprojekts "Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu likums".
Piemiņas vietu daudzveidība
Nav kritēriju, pēc kuriem vadoties varētu teikt – šo vietu drīkst vai nedrīkst saukt par piemiņas vietu. Nozīmi vietai piešķir tās izveidotāji un pati sabiedrība, kas atzīst vietas nepieciešamību un vajadzību nākamajām paaudzēm saglabāt atmiņas.
Piemiņas vietas tiek ierīkotas teritorijā, kura ir tieši saistīta ar pieminamo parādību, piemēram, kauju vietās, dzelzceļa stacijās, no kurām Latvijas iedzīvotāji tika deportēti 1941. un 1949.gadā, vai kultūras un sabiedrisko darbinieku kādreizējās dzīves vietās u.c. Izvēlētā teritorija var arī nebūt tieši saistīta ar pieminamo parādību, piemēram, Kokneses novadā pie Daugavas esošais Likteņdārzs, kas izveidots to cilvēku atcerei, kas zuduši Latvijai 20.gadsimtā traģisko notikumu gaitā.
Arī pēc saviem izmēriem piemiņas vietas ir dažādas. Citviet tā ir tikai maza plāksnīte uz kāda nama sienas; mežā un zālē ieaudzis piemiņas akmens; nobruģēts laukums ar pieminekli pilsētas centrā vai arī iespaidīgs komplekss.
"Arī okupācijas laikā tapušie pieminekļi ir daļa mūsu vēstures."
Piemiņas vietu ierīkotāji var būt valsts, līdz ar to šī vieta kļūst par daļu no valsts ideoloģijas. Tas spilgti izpaudās padomju okupācijas gados. Iniciatīva par piemiņas vietas ierīkošanu var nākt arī no pašas sabiedrības, pēc kuras ieskatiem ir būtiski izrādīt cieņu un saglabāt kolektīvajā atmiņā konkrēto personību, notikumu vai parādību. Piemēram, pēc Latvijas motoklubu iniciatīvas Pierīgā, Baložos, ir izveidota piemiņas vieta bojāgājušajiem motociklistiem. To plānots atklāt šovasar. Kluba "Free eagles" prezidents Andrejs Sarkans norāda, ka visā pasaulē esot piemiņas vietas bojā gājušiem motociklistiem un ideja par šādas vietas izveidošanu Latvijā bijusi jau sen. Tā tiks izveidota par motoklubu ziedojumiem. Idejas realizāciju aizkavējusi piemērota zemes gabala atrašana, aicinājumam atsaukusies Baložu novada dome, piešķirot piemiņas vietas izveidei pašvaldības zemi. A.Sarkans piebilst, ka turpmākās rūpes par vietas uzturēšanu kārtībā uzņemšoties Latvijas Motoklubu asociācija.
Par privātiem saziedotiem līdzekļiem ir tapušas arī daudzas citas piemiņas vietas Latvijā. Kā vērienīgākais objekts minams Likteņdārzs, kas kļuvis par visnozīmīgāko atceres vietu Kokneses novadā.
Latvijā nepastāv vienots piemiņas vietu reģistrs, līdz ar to kopējais vietu skaits nav zināms. Liela daļa Latvijā esošo piemiņas vietu ir saistītas ar militāriem konfliktiem un to sekām – Pirmā pasaules kara, Neatkarības kara un Otrā pasaules kara notikumiem un deportācijām.
2002.gadā Latvijas Okupācijas muzejs uzsāka piemiņas vietu programmu ar mērķi vākt informāciju par atceres vietām Latvijā, rūpēties par šo vietu savešanu kārtībā un sabiedrības izglītošanu. Šobrīd gan programma finansējuma trūkuma dēļ ir pārtraukta, bet tās īstenošanas laikā tika apzinātas aptuveni 500 piemiņas vietas Latvijā un aiz valsts robežām. Informācija ir apkopota arī par Neatkarības kara cīņu piemiņas vietām. Latvijas Kara muzejs sadarbībā ar Ģeotelpiskās informācijas aģentūru ir izveidojis elektronisku resursu "Latvijas Brīvības cīņu (1918–1920) piemiņas vietas".
Kam jāuzņemas rūpes par piemiņas vietām?
Piemiņas vietu sakopšana un uzturēšana kārtībā ir pašvaldības rūpes, to paredz likuma "Par pašvaldībām" 15.pants. Atceres vietu uzturēšanas darbi tiek veikti gan par pašvaldību līdzekļiem, gan piesaistot Eiropas fondu līdzekļus. Pašvaldībām pieder gala vārds arī attiecībā uz jaunu piemiņas vietu ierīkošanu tās teritorijā.
Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris informē: "Piemiņas vietu sakopšana notiek par pašvaldības līdzekļiem, šim nolūkam katru gadu tiek atvēlēti līdzekļi pašvaldības budžetā." Kokneses novada Komunālās nodaļas vadītāja Benita Peciņa apliecina, ka novada piemiņas vietās ik pavasari tiek sakopta teritorija un veikti apzaļumošanas darbi, vasaras sezonā notiek regulāra zālāju pļaušana un kopšana. Piemiņas vietu sakopšanu pašvaldība organizē arī vietās, kur zeme pieder privātīpašniekiem.
Muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Ilja Ļenskis norāda, ka daudzas ebreju piemiņas vietas atrodas grūti sasniedzamās vietās, piemēram, dziļi mežos un purvos tālu no apdzīvotām vietām. Līdz ar to vietu sakopšana ir gan apgrūtināta, gan arī tās nepiesaista apmeklētājus. I.Ļenskis atzīmē, ka gribētos, lai daļa atceres vietu tiktu koptas vairāk, bet tajā pašā laikā norāda, ka pašvaldībām to nevarētu pārmest, jo to iespējas ir ierobežotas.
"Nozīmi piemiņas vietai piešķir tās izveidotāji un sabiedrība."
Savu ieguldījumu piemiņas vietu uzturēšanā kārtībā dod arī nevalstiskās organizācijas un cilvēki individuāli, atbalstot finansiāli un ar praktisku darbošanos. To, ka piemiņas vietas ir nozīmīgas sabiedrībai, apliecina fakts, ka to sakopšanas talkas notiek pēc pašas sabiedrības iniciatīvas, piemēram, ikgadējās Lielās talkas ietvaros. Aizsardzības ministrijas pārstāve Dace Ankipāne stāsta: "Karavīri, zemessargi un jaunsargi regulāri piedalās piemiņas vietu sakopšanā. Tās ir gan ikgadējās talkas pavasarī un rudenī, gan atsevišķas reizes, kad konkrētai vietai nepieciešama sakopšana vai, piemēram, pirms svētkiem. Tas ir mūsu goda pienākums sekot un rūpēties par karavīru piemiņas vietām. To uzpošana tiek rīkota sadarbībā ar pašvaldībām, kuru teritorijā konkrētais piemiņas objekts atrodas. Jaunsargiem tā ir lieliska patriotisma pieredze un atbildības ieaudzināšana."
D.Ankipāne informē, ka militāro konfliktu piemiņas vietas tiek apsekotas – to dara gan biedrība "Brāļu kapu komiteja", gan karavīru veterānu nevalstiskās organizācijas. Ministrijā regulāri tiek saņemta informācija par nepieciešamību sakopt un restaurēt kādu no militāro konfliktu piemiņas vietām, pašvaldības tiek informētas, ja konstatēts vandalisms.
"Neērtās" piemiņas vietas
Jebkura piemiņas vieta nes savu vēstījumu par politisko iekārtu, kurā tā tapusi, neatkarīgi no tā, vai demokrātijas vai totalitārisma apstākļos. Sabiedrībā plašas diskusijas raisa padomju gados ierīkotie pieminekļi un piemiņas vietas, kuras rotā okupāciju attaisnojoši uzraksti "Lielā Tēvijas kara varoņiem" un "fašistisko upuru piemiņai" (mūsdienās Latvijas historiogrāfijā šādi jēdzieni netiek lietoti). Daļai sabiedrības šādu vietu esamība neatkarīgā valstī ir nepieņemama, un ir izskanējuši aicinājumi tās likvidēt.
Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs norāda, ka šo vietu likvidēšana saasinātu situāciju sabiedrībā. Tā vietā no vēsturiskā viedokļa ir jāskaidro, kā un kāpēc pieminekļi un piemiņas vietas radušās, tāpat jāskaidro termini un jāpanāk, lai vietas apmeklētājam ir skaidra mūsdienu nostāja pret to. Viņš atzīmē: "Arī okupācijas laikā tapušie pieminekļi ir daļa mūsu vēstures. Skaidrošanas darbs ir grūts un arī ilgs, tas prasa milzīgu pacietību un iecietību. No smagā mantojuma mēs atbrīvosimies tad, kad paši varēsim pieiet klāt pie padomju laika pieminekļiem un atstāt tos kā piemiņas zīmi tam, ko vairāk negribam."
