Satversmes tiesas spriedums – personas atzīšana par trūcīgu

Satversmes tiesā vērsās tiesībsargs pēc tam, kad bija Ministru kabinetam norādījis uz apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei, bet šie trūkumi netika novērsti.

Kāda ir lietas būtība? 

Kā skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis, lietā apstrīdēta normas atbilstība Satversmes 1. pantā ietvertajiem vispārējiem tiesību principiem un Satversmes 109. pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.

“Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktais vidējo ienākumu līmenis ir noteikts pārmērīgi zems, lai personu atzītu par trūcīgu un attiecīgi dotu tai tiesības uz trūcīgām personām pieejamiem sociālā atbalsta pasākumiem. Nepieciešamība pēc šāda sociālā atbalsta esot daudz lielākam Latvijas iedzīvotāju skaitam, nekā to pieļauj apstrīdētā norma. Turklāt tiesībsargs vērsa uzmanību, ka ienākumu līmenis trūcīgas ģimenes un personas statusa noteikšanai neesot pārskatīts kopš 2009. gada, turklāt kopš 2011. gada tiekot noteikts bez pamatotas aprēķina metodoloģijas, ņemot vērā vienīgi valsts un pašvaldību konkrētā brīža finansiālās iespējas,“ norāda J. Neimanis.

Ko šajā lietā vērtēja Satversmes tiesa? 

Satversmes tiesa vērtēja, vai apstrīdētajā normā noteiktais vidējo ienākumu līmenis, kādu nepārsniedzot ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, tādējādi regulējot to personu loku, kuras ir tiesīgas saņemt tādu sociālo palīdzību, kas paredzēta valstī trūcīgākajām un mazāk aizsargātajām personām, atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Tiesa izvērtēja, vai valsts ir izpildījusi no šiem pantiem izrietošo pienākumu nodrošināt to, lai katra persona varētu veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi?

Satversmes tiesa vēlreiz uzsvēra, ka cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Cilvēka cieņa kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem. Savukārt no sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izveidot tādu tiesisko ietvaru, kas rada iespēju katra cilvēka spēju izmantošanai un pilnveidošanai.

Satversmes 1. un 109. pants ietver valsts pienākumu gadījumos, kad persona nespēj sev nodrošināt līdzekļus pamatvajadzību apmierināšanai, sniegt sociālo palīdzību un sniegt to tādējādi, lai radītu iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

Satversmes tiesa secināja, ka valsts ir veicinājusi sociālās palīdzības sistēmas izveidi ar mērķi sniegt sociālo palīdzību tādām ģimenēm un personām, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Taču tiesnesis J. Neimanis norāda, ka šie pasākumi nav veikti pienācīgi.

“Visupirms Satversmes tiesa secināja, ka Saeima deleģējusi Ministru kabinetu noteikt vidējo ienākumu līmeni, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, jeb vienu no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka personu loku, kuram paredzētas tiesības saņemt trūcīgai personai paredzēto sociālo palīdzību.

Tiesa vērsa uzmanību uz būtiskuma teoriju, kas paredz, ka svarīgākos sabiedrības dzīves jautājumus jāizlemj likumdevējam pašam un Ministru kabinetam var tikt deleģēta tikai detalizētāku noteikumu izstrāde. Satversmes tiesa uzsvēra, ka sociālās palīdzības minimuma piešķiršanas jautājumi ir būtisks pamattiesību jautājums. Līdz ar to tieši likumdevējam ir jānosaka ne tikai mērķis, bet arī galvenie kritēriji, pēc kādiem sociālās palīdzības minimums tiek noteikts un piešķirts,” skaidro tiesnesis.

Sociālās palīdzības uzdevums ir uzņemties rūpes par valstī grūtībās nonākušām personām, palīdzot nodrošināt tām pamatvajadzības un veicinot to iekļaušanos sabiedrībā, tikmēr, kamēr tās nav spējīgas par to parūpēties pašas. Līdz ar to sociālajai palīdzībai vismaz minimālajā līmenī jābūt tādai, lai katrai personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt pietiekamus līdzekļus, radītu iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un tas nozīmē arī iespēju iekļauties mūsdienīgas demokrātiskas tiesiskas valsts sabiedrībā.

“Ar apstrīdēto normu redakcijā, kāda tā ir spēkā kopš 2011. gada, vidējo ienākumu līmenis, ar kādu persona atzīstama par trūcīgu, noteikts bez skaidras aprēķina metodes. Taču tāda vidējo ienākumu apmēra noteikšana bez argumentācijas un pamatojuma, kas ietekmē personas tiesības saņemt sociālās palīdzības minimumu, ir pretrunā pamattiesībām uz cilvēka cieņu, sociāli atbildīgas valsts principam un valsts ilgtspējīgas attīstības principam.

Bez šādas pamatotas un argumentētas metodes un aktuāliem statistikas datiem par personu vajadzībām nav nosakāms, cik personām ir nepieciešama sociālā palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai un tādas dzīves nodrošināšanai, kas atbilstu cilvēka cieņai, un cik personām objektīvi būtu nepieciešami attiecīgie sociālās palīdzības atbalsta pasākumi,” uzsver Satversmes tiesas tiesnesis J. Neimanis.

Pienākums periodiski pārskatīt sociālās palīdzības minimumu

Tāpat Satversmes tiesa uzsvēra arī to, ka valstij ir pienākums periodiski pārskatīt sociālās palīdzības minimumu. Tādas dzīves nodrošināšanai, kas atbilst cilvēka cieņai, nepieciešamās prasības mainās līdz ar valsts un sabiedrības attīstību. Valstij ir pienākums to ņemt vērā.

J. Neimanis norāda, ka kopš 2009. gada ir paaugstinājies valsts labklājības līmenis, taču valsts nav pēc būtības pārskatījusi trūcīgas personas statusam noteikto vidējo ienākumu līmeni un pastāv situācija, ka ir personas, kurām no valsts ir nepieciešama, bet netiek sniegta sociālā palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai.

“Turklāt valsts ir arī apzinājusi, ka tās izveidotā sociālās palīdzības sistēma nenodrošina sociālo atbalstu visām personām atbilstoši to pamatvajadzībām un ka izveidotā sistēma paredz atšķirīgas iespējas pamatvajadzību apmierināšanā.

Trūcīgas personas vidējo ienākumu līmenis pēc būtības nav ticis regulāri pārskatīts galvenokārt politisku izšķiršanos dēļ. Taču politiskas izšķiršanās nevar kalpot par kritēriju, nosakot sociālās palīdzības minimumu tādas dzīves nodrošināšanai, kas atbilstu cilvēka cieņai.

Tādējādi apstrīdētā norma nesniedz katrai personai iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilstu cilvēka cieņai, un nav vērsta uz to, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību un veicinātu valsts ilgtspējīgu attīstību,” tā tiesnesis.

Pienākums radīt iespēju ikvienam neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā persona ir izvēlējusies dzīvot

Satversmes tiesa arī izvērtēja, vai valsts nav nodrošinājusi sociālās palīdzības minimumu ar citiem sociālās palīdzības veidiem – palīdzību maznodrošinātām, krīzes situācijā nonākušām personām un sociālo palīdzību pašvaldību autonomo funkciju izpildes ietvaros.

“Tiesa secināja, ka šie sociālā atbalsta pasākumi nav pietiekami. Sociālā palīdzība maznodrošinātām personām tiek piešķirta atkarībā no pašvaldību sociālās politikas, pašvaldību finansiālajām iespējām un var būtiski neatšķirties no trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumiem. Palīdzība krīzes situācijā nav vērsta uz ilgstošu problēmu risināšanu. Savukārt pašvaldību sniegtais atbalsts var būt atkarīgs no pašvaldību finansiālajām iespējām. Taču valstij ir pienākums radīt iespēju ikvienam dzīvot atbilstoši cilvēka cieņai. Neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā persona ir izvēlējusies dzīvot,” uzsver Satversmes tiesas tiesnesis.

Ko nolēma Satversmes tiesa?

Atzīt apstrīdēto normu, kas paredz vidējo ienākumu līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, par neatbilstošu Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

Kāda ir šī nolēmuma nozīme, un kā tas ietekmē sabiedrību?

Valstij no 2021. gada 1. janvāra ir jāizstrādā metode, ar kādu apzināt un nodrošināt sociālās palīdzības minimumu katrai personai, kura nespēj sev nodrošināt pietiekamus līdzekļus, lai spētu apmierināt savas pamatvajadzības un iekļauties sabiedrībā.

“Turklāt valstij ir jāparedz tāds sociālās palīdzības minimums, kas katrai personai rada iespēju atgriezties darba tirgū, likt lietā savas prasmes un pilnveidot sevi. Valstij ir jānodrošina, ka katrai personai, kas saviem spēkiem to nespēj, tiek radīta iespēja veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai,” skaidro Satversmes tiesas tiesnesis J. Neimanis.