FOTO: Lita Krone, LETA.
Ko var pārmest pašreizējai Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtībai un ko nozīmētu valsts galvas ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaita ievērojama palielināšana? Saeima nupat noraidījusi parlamenta opozīcijas priekšlikumu, kas to paredzēja. Tomēr ir pamats diskusijai par pilnveidojumiem.
Saeima 20. aprīlī plenārsēdes darba kārtībā neiekļāva opozīcijas priekšlikumu, kas paredzēja Satversmes 36. pantu izteikt šādā redakcijā: “Valsts prezidentu ievēlē, atklāti balsojot, ar ne mazāk kā divu trešdaļu visu Saeimas locekļu balsu vairākumu jeb 67 balsīm.”
Kā priekšlikumu sēdē pamatoja deputāte Daiga Mieriņa, “tas nozīmē, ka būtu nepietiekami tikai ar Saeimas koalīcijas balsīm, bet būtu pienākums uzrunāt arī opozīcijā esošos deputātus, gūstot lielāku atbalstu Saeimā. Savukārt tas nozīmētu, ka prezidents nav tikai koalīcijas prezidents”.
Minētais Satversmes pants patlaban nosaka: “Valsts prezidentu ievēlē, atklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu.”
Saeima var atlaist Valsts prezidentu pēc ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priekšlikuma ar ne mazāk kā divu trešdaļu visu Saeimas locekļu balsu vairākumu.
Valsts prezidentam vajadzētu tikt ievēlētam ar plašāka deputātu loka balsīm, gūstot gan parlamenta pozīcijas, gan opozīcijas atbalstu, Saeimas sēdē norādīja D. Mieriņa. Jāatgādina, ka pašreizējo Valsts prezidentu Egilu Levitu, kuru šim amatam virzīja valdošā koalīcija, 2019. gadā amatā ievēlēja pirmajā vēlēšanu kārtā ar 61 balsi “par”, opozīcijai debatēs aicinot vērtēt, vai Latvijai nepieciešams koalīcijas iecelts un valdošajiem politiķiem lojāls kandidāts.
Paaugstinot valsts galvas ievēlēšanai nepieciešamo balsu slieksni, ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaita nodrošināšanai gadījumā, ja koalīciju pārstāvošo deputātu skaits ir mazāks par divām trešdaļām, būtu nepieciešams arī opozīcijas atbalsts. Tomēr vienlaikus tiktu radītas grūtības parlamentā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem vienoties par kāda kandidāta ievēlēšanu.
“Koalīcija, kuru pārstāv divas trešdaļas Saeimas deputātu, Latvijā ir retums, izņēmums, tāpēc Valsts prezidenta ievēlēšana ar šādu minimālo balsu skaitu parlamentā būtu grūta un mokoša,” norāda politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens. “Divu trešdaļu latiņa rada risku, ka partijas ieslīgs ilgstošās politiskās spēlēs, kurās izredzes uzvarēt būs tām partijām, kuras izrādīsies uzstājīgākas un nekaunīgākas,” papildina sabiedriskās politikas centra “Providus” direktore Iveta Kažoka. Politoloģe norāda: vienai vai divām Saeimas frakcijām, ieņemot kategoriski noraidošu nostāju pret parlamenta vairākuma atbalstītu Valsts prezidenta amata kandidātu, izveidotos mazākuma diktātam labvēlīga situācija.
Iemesli salīdzinoši zemajam Valsts prezidenta ievēlēšanas slieksnim meklējami Satversmes tapšanas laikā no 1920. līdz 1922. gadam, kad Satversmes sapulces vairākumam izdevās sasniegt savu galveno politisko mērķi – nepieļaut tautas ievēlēta Valsts prezidenta modeli. Pēc izšķiršanās par Saeimas vēlētu Valsts prezidentu tā ievēlēšanai nepieciešamais balsu vairākums bija pakārtots jautājums.
To izlemjot, visticamāk, tika ņemta vērā parlamentārā sašķeltība sīkās frakcijās, jo starpkaru periodā pastāvošajās Saeimās nebija viegli savākt arī 51 balsi.
Valsts prezidenta ievēlēšana ar vēl kvalificētāku balsu vairākumu (piemēram, divām trešdaļām) toreiz netika apsvērta, turklāt to būtu grūti īstenot, skaidro Latvijas Universitātes docents Jānis Pleps. Viņš uzsver: “Tas bija tehnisks, pragmatisks aprēķins, ņemot vērā tālaika parlamentārā izkārtojuma sarežģītību.”
Otrs būtisks faktors – Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība ir saistīta ar amata “svaru” valsts politiskās varas sistēmā, pilnvaru loku, kas Latvijā kā parlamentārā, nevis prezidentālā valstī nav tik plašs, lai valsts galvas ievēlēšanai būtu nepieciešams kvalificēts balsu vairākums Saeimā, norāda J. Pleps.
Savukārt Valsts prezidenta atlaišanai noteiktais ne mazāk kā divu trešdaļu parlamenta locekļu atbalsts, kas ir ievērojami lielāks par ievēlēšanai nepieciešamo, paredzēts, lai nodrošinātu valsts galvas darbības stabilitāti.
Ņemot vērā apgrūtinājumus, ar kuriem būtu jārēķinās, ja kā Valsts prezidenta ievēlēšanas minimālo slieksni noteiktu divu trešdaļu deputātu atbalstu, nāktos domāt par papildinoša mehānisma ieviešanu gadījumā, ja parlaments ilgstoši nespētu vienoties un ievēlēt valsts galvu, uzskata gan J. Ikstens, gan I. Kažoka.
Politologi norāda uz Igaunijas modeli, kur Valsts prezidenta ievēlēšanai noteikts šāds slieksnis, taču, parlamentam nespējot vienoties, pēc trešās vēlēšanu kārtas tā priekšsēdis sasauc vēlētāju kolēģiju no parlamenta deputātiem un pašvaldību pārstāvjiem, kurā kandidātam ievēlēšanai jāiegūst vairāk nekā puse kolēģijas locekļu balsu.
Viena no priekšrocībām, ko varētu nodrošināt Valsts prezidenta ievēlēšana ar lielāku parlamenta balsu skaitu, ietverot arī opozīcijas vai pat vēlētāju kolēģijas paustu atbalstu, ir izteiktāka valsts galvas neatkarība no valdošās koalīcijas labvēlības, secina I. Kažoka. Vienlaikus, kā akcentē J. Pleps, jo vairāk balsu ievēlēšanai nepieciešams, jo lielāka iespējamība, ka Valsts prezidenta ievēlēšanai būtu vajadzīgs ilgāks laiks un plašāki politiskie kompromisi nepieciešamā vairākuma nodrošināšanai.
Jārēķinās, ka ne vienmēr parlaments par kādu kandidātu spēs vienoties ar divu trešdaļu balsu vairākumu.
Igaunijas pieredze liecina, ka arī tur ne vienmēr ir bijis viegli atrast kandidātu, kurš varētu iegūt nepieciešamo divu trešdaļu balsu vairākumu parlamentā. Tā noticis tikai divās pēdējās vēlēšanās. Savukārt Moldova, kamēr tās konstitūcija paredzēja prezidenta ievēlēšanu ar kvalificētu balsu vairākumu parlamentā, vairākus gadus darbojās bez prezidenta, jo parlaments to nespēja ievēlēt, atgādina J. Pleps.
Kārtējo Valsts prezidenta vēlēšanu gaisotnē ir piemērots brīdis diskusijai ne tikai par trūkumiem un priekšrocībām kaimiņvalsts vēlēšanu modelī, bet arī tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu Latvijā un no tā izrietošajiem jautājumiem par valsts galvas pilnvaru apjomu, pauž I. Kažoka.
Jāatgādina, ka jautājums par Valsts prezidenta institūciju un tās pilnvarām bija viens no pretrunīgāk vērtētajiem jau Satversmes izstrādāšanas laikā.
Asas domstarpības raisījās par Valsts prezidenta institūcijas nepieciešamību, kā alternatīvai pastāvot arī prezidenta un parlamenta priekšsēdētāja amata savienošanai, ko praksē sekmīgi bija īstenojis Jānis Čakste. Aktuāls bija jautājums par Valsts prezidenta ievēlēšanu no tautas vai parlamenta, kā arī valsts galvas pilnvarām saistībā ar bažām par iespējamu varas koncentrēšanos vienas personas rokās. Galu galā Satversmes sapulcē tika izlemts par labu izteikti parlamentārai valsts iekārtai, Saeimai nododot nozīmīgas funkcijas – likumdošanu, valdības un tiesnešu apstiprināšanu, Valsts prezidenta ievēlēšanu.
Savukārt Valsts prezidentam tika atvēlēta valsti reprezentējoša loma, vienlaikus paredzot vairākas būtiskas tiesības iekšpolitikā, kā, piemēram, tiesības ierosināt un nodot otrreizējai caurlūkošanai Saeimā likumus, sasaukt un vadīt ārkārtas Ministru kabineta sēdes, nosakot dienas kārtību, tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents.
Vairāk par tēmu LV portālā >>
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
