Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš skaidro: „Ūdens patēriņa lielāka vai mazāka starpība rodas katrā daudzdzīvokļu mājā. Bet pārvaldniekam pēc dzīvokļa īpašnieka pieprasījuma ir jāsniedz izsmeļoša informācija gan par kopējo ūdens patēriņu, gan starpības apmēru, gan par to, kā tiek aprēķināta papildu samaksa katram dzīvokļa īpašumam. Ja pārvaldnieks to nedara, tad viņa sniegtais pakalpojums nav kvalitatīvs.

Ja ir runa par koeficientu, tas nozīmē, ka pārvaldnieks ūdens patēriņa starpības apmēru attiecina uz visu patērēto ūdeni un, izmantojot koeficientu, aprēķina papildu maksu. Tādējādi iznāk, ka tam, kurš patērē vairāk ūdens, arī samaksa par patēriņa starpību ir lielāka. 

Ministru kabineta noteikumu Nr.1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 30.punktā ir noteikts: „Ja ūdens patēriņa sadales aprēķinā trīs mēnešus pēc kārtas veidojas ūdens patēriņa starpība, kas lielāka par 20%, un ir saņemts attiecīgs dzīvokļa īpašnieka iesniegums, pārvaldnieks divu mēnešu laikā noskaidro ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus, rakstiski informē dzīvokļu īpašniekus par nepieciešamajiem pasākumiem ūdens patēriņa starpības samazināšanai un kopā ar dzīvokļu īpašniekiem izvērtē iespēju tos īstenot.”

Tirgus ekonomikas apstākļos nav nevienas citas institūcijas, kas varētu pārbaudīt nama pārvaldnieka darbību, kā vien paši dzīvokļu īpašnieki.

Ja vairākums no viņiem nav apmierināts ar pārvaldnieka darbību, tad var pieņemt lēmumu par pārvaldnieka nomaiņu. Ir bijuši gadījumi, ka, nomainot pārvaldnieku, samazinājusies arī maksa par ūdens patēriņa starpību. Jo tad, kad dzīvokļu īpašnieku maksātā nauda nonāk pārvaldnieka kontā, tas var būt ieinteresēts ienākumu palielināšanā, nereti mākslīgi paaugstinot šā maksājuma apmēru. Ja dzīvokļu īpašnieki izveidojuši biedrību, kuras kontā nonāk visi finanšu līdzekļi un kura algo pārvaldnieku un kontrolē naudas plūsmu, šāda situācija nav iespējama.

No uzdotā jautājuma nevar spriest, kā veidojas ūdens patēriņa starpība. Dzīvokļa īpašniekam jābūt pašam neatlaidīgam, jāprasa informācija ar skaitļiem un jātiek skaidrībā par maksājuma struktūru. Ja dzīvokļa īpašnieks prasa šādu informāciju, pārvaldniekam tā ir jāsniedz.

Ja informācija liecina, ka uzrēķins nav pamatots, savu taisnību dzīvokļa īpašnieks var pierādīt tiesā.”