Darba devēja tiesības piedzīt zaudējumus no darbinieka, kurš aiz neuzmanības kļūdaini aprēķinājis un pārmaksājis naudas summas, ir atkarīgas no vairākiem būtiskiem priekšnoteikumiem, tostarp noilguma termiņa ievērošanas, darbinieka vainas pakāpes pierādīšanas un paša darba devēja līdzatbildības izvērtējuma. Katrs no šiem aspektiem ir svarīgs, lai noteiktu, vai darba devējs var vērst piedziņu pret grāmatvedi un prasīt pilnu zaudējumu atlīdzību.  

• Darbinieka civiltiesiskā atbildība par kļūdaini veiktām pārmaksām  

Saskaņā ar Darba likuma 86. panta pirmo daļu darbiniekam ir pienākums atlīdzināt darba devējam radušos zaudējumus, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai veic to nepienācīgi, vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam. Lai iestātos darbinieka civiltiesiskā atbildība, darba devējam jāpierāda četri priekšnoteikumi:

• darbinieka prettiesiska rīcība;  
• darbinieka vaina;  
• zaudējumu esamība un to apmērs;  
• cēloniskais sakars starp darbinieka rīcību un radītajiem zaudējumiem.  

Vienlaikus Darba likuma 86. panta ceturtā daļa paredz, ka darbinieks, kura darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ. Grāmatveža amats var tikt uzskatīts par darbu ar paaugstinātu risku. Līdz ar to darba devējam būtu jāpierāda, ka grāmatveža kļūda nav bijusi tikai vienkārša neuzmanība (viegla neuzmanība), bet gan rupja neuzmanība vai ļauns nolūks.   

• Darba devēja līdzatbildība  

Nozīmīgs aspekts, kas var pilnībā vai daļēji atbrīvot darbinieku no atbildības, ir paša darba devēja rīcība. Darba likuma 87. panta pirmā daļa noteic, ka darbinieks atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības, ja arī darba devējs pats – ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu – bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Minētā panta otrā daļa paredz, ka tas attiecas arī uz gadījumiem, kad darba devējs nav ievērojis pienācīgo rūpību, lai zaudējumus novērstu vai mazinātu.  

Tiesu praksē attiecīgo normu piemēro konsekventi. Piemēram, lietā, kur darba devējs cēla prasību pret grāmatvedi par zaudējumiem, kas radušies nepareizu aprēķinu dēļ, tiesa prasību noraidīja, jo konstatēja, ka darba devējs nebija nodrošinājis atbilstošu grāmatvedības programmatūru, kas bija novecojusi un prasīja veikt daudz manuālu aprēķinu, tādējādi palielinot kļūdu risku.  

Līdz ar to, ja konkrētajā gadījumā kļūdaino pārmaksu veicināja nepietiekami vai neadekvāti darba rīki (piemēram, novecojusi programmatūra) vai vāji iekšējās kontroles mehānismi, darbinieka atbildība var tikt ievērojami samazināta vai pat izslēgta. 

• Prasības noilgums  

Viens no galvenajiem šķēršļiem darba devēja prasībai ir noilguma termiņš. Darba likuma 31. panta pirmā daļa noteic, ka visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā.  

Tiesu praksē minēto divu gadu termiņu piemēro konsekventi, skaitot no brīža, kad notikusi pārmaksa vai naudas līdzekļu izņemšana, nevis no atklāšanas brīža. Ņemot vērā, ka naudas pārmaksas ir veiktas 2022.–2023. gadā, ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, tātad darba devēja prasījuma tiesības ir izbeigušās noilguma dēļ, jo prasības celšanas tiesā termiņa nokavējums ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai. 

Apkopojot iepriekš minēto, norādāms, ka darba devēja tiesības piedzīt zaudējumus no grāmatveža ir ļoti ierobežotas (faktiski to nav) gan prasījuma celšanas noilguma dēļ, gan vainas pierādīšanas problemātikas dēļ (jāpierāda ļauns nolūks vai rupja neuzmanība), gan darba devēja līdzatbildības dēļ. 

Plašāk par darba tiesībām lasi LV portālā >> 

• Par darba devēja tiesībām piedzīt zaudējumus no darbinieka 
• Ieturējumi no darba samaksas, ja darba devējs izmaksājis vairāk 
• Darbinieka vaina zaudējumu radīšanā darba devējam ir jāpierāda