Labdien!

Vēlos saņemt konsultāciju par situāciju, kas skar mūsu ģimeni.

Esmu sava vīra pašreizējā sieva. Manam vīram ir bērns no iepriekšējās laulības, un šobrīd starp viņu un bērna māti notiek tiesvedība.
Bērna māte tiesā pieprasa noteikt uzturlīdzekļus vienas trešdaļas apmērā no mana vīra darba algas, kā arī uzstāj, ka tēvam viņa saskarsmes laikā ar bērnu pastāvīgi jānodrošina bērna nogādāšana uz sporta sacensībām.

Es strādāju maiņu darbu, un mans darba grafiks ietver arī darbu brīvdienās. Bērna māte pilnībā ignorē faktu, ka mūsu ģimenē aug vēl viens bērns – jaunākais dēls, kuram vēl nav trīs gadu. Praksē lielākā daļa izdevumu, kas saistīti ar jaunākā bērna ikdienas uzturēšanu, tiek segti no maniem līdzekļiem, neskaitot komunālos maksājumus un citus kopējos ģimenes izdevumus.

Manuprāt, bērna mātes rīcība arvien vairāk ierobežo mūsu ģimenes tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kā arī būtiski ietekmē mūsu jaunākā bērna intereses un vajadzības. Visa uzmanība un prioritāte tiek piešķirta tikai vecākā bērna sporta aktivitātēm, neņemot vērā pārējo ģimenes locekļu vajadzības un iespējas.

Tāpat bērna māte ir vērsusies bāriņtiesā ar apgalvojumu, ka tēvs savā saskarsmes laikā neved bērnu uz sacensībām. Šie apgalvojumi neatbilst patiesībai. Mūsu rīcībā ir pierādījumi, ka pēdējā mācību gada laikā tieši tēvs ir nodrošinājis lielāko daļu braucienu uz sacensībām, kā arī sedzis ar tiem saistītos izdevumus.

Papildus mani satrauc atsevišķas bāriņtiesas darbinieces paustā nostāja tiesas sēdes laikā. Tiesas procesā tika izteikts viedoklis, ka mūsu jaunākā bērna dienas miegu būtu iespējams nodrošināt bērnu ratiņos sacensību laikā. Tomēr šāds pieņēmums neatbilst faktiskajai situācijai, jo mūsu bērns jau no pusotra gada vecuma vairs neizmanto bērnu ratiņus. Turklāt sacensības bieži ilgst visu dienu vai pat vairākas dienas, tās notiek trokšņainā vidē, kur mazam bērnam nav iespējams nodrošināt pilnvērtīgu atpūtu, ierasto dienas režīmu un viņa vecumam atbilstošus apstākļus. Uzskatām, ka, izvērtējot situāciju, būtu jāņem vērā konkrētā bērna reālās vajadzības, nevis teorētiski pieņēmumi par iespējamajiem aprūpes risinājumiem.

Tāpat jāņem vērā, ka sacensības nenotiek tikai bērna dzīvesvietas tuvumā, bet tiek organizētas dažādās Latvijas pilsētās, piemēram, Siguldā, Valmierā, Talsos, Olainē un citviet. Mūsu ģimenes dzīvesvieta ir Jelgavā, savukārt vecākais bērns dzīvo Rīgā. Tas nozīmē, ka tēvam regulāri jāveic ievērojami attālumi, lai nodrošinātu bērna nokļūšanu uz sacensībām. Šādi braucieni bieži aizņem visu dienu vai pat vairākas dienas, radot būtisku slodzi visai ģimenei. Ilgstoša uzturēšanās automašīnā, sacensību norises vietās un nepārtraukta pārvietošanās nav piemērota mūsu jaunākā bērna vecumam un vajadzībām. Uzskatām, ka, lemjot par bērna interesēm, ir jāņem vērā arī reālie loģistikas apstākļi, ceļā pavadītais laiks un ietekme uz visiem ģimenē augošajiem bērniem.

Jāņem vērā arī tas, ka mūsu ģimenei ne vienmēr ir pieejama palīdzība no vecvecākiem. Gan vecmāmiņas, gan vectēvi ir strādājoši cilvēki ar savām darba saistībām un personīgo dzīvi, tādēļ viņi nevar regulāri vai garantēti nodrošināt bērna pieskatīšanu sacensību laikā. Līdz ar to nav pamatoti pieņemt, ka jaunākā bērna aprūpe vienmēr var tikt nodota vecvecākiem, lai tēvs varētu pavadīt visu dienu vai vairākas dienas ilgstošās sporta aktivitātēs. Šāds pieņēmums neatbilst faktiskajai situācijai un neņem vērā mūsu ģimenes reālās iespējas.

Būtiska problēma ir arī tas, ka sacensības ļoti bieži tiek organizētas tieši tajās brīvdienās, kad bērns uzturas pie tēva. Praktiski katras otrās brīvdienas tiek pakārtotas šiem pasākumiem, kā rezultātā mūsu ģimenei nav iespējams savlaicīgi plānot kopīgu laiku, ģimenes aktivitātes vai atpūtu. Tas ietekmē ne tikai tēva saskarsmes tiesības ar vecāko bērnu, bet arī mūsu jaunākā bērna tiesības pilnvērtīgi pavadīt laiku kopā ar savu tēvu.

Turklāt bērna māte neveic nekādu iepriekšēju saskaņošanu vai apspriešanos. Mēs bieži saņemam informāciju jau pēc fakta, ka bērns ir pieteikts sacensībām, un tiek norādīts, ka “bērns tā vēlas”. Tēvs netiek iesaistīts lēmumu pieņemšanā par sacensību grafiku, lai gan šo lēmumu sekas tieši ietekmē viņa saskarsmes laiku ar bērnu. Manuprāt, šādā situācijā pastāv risks manipulēt ar bērna interesēm, neņemot vērā abu vecāku tiesības un pienākumus pieņemt lēmumus bērna interesēs. Faktiski tēvam tiek uzspiests pienākums pielāgot savu un visas ģimenes dzīvi lēmumiem, kuru pieņemšanā viņš nav ticis iesaistīts.

Papildus tam bērna māte regulāri iesniedz dažādus iesniegumus un prasības tiesā, kā rezultātā mēs pastāvīgi saņemam jaunus dokumentus, paskaidrojumu pieprasījumus un esam spiesti tērēt ievērojamus resursus savu tiesību aizstāvībai. Rodas jautājums, vai šis laiks, enerģija un līdzekļi nevarētu tikt izmantoti paša bērna vajadzībām, jo īpaši ņemot vērā vienlaikus izvirzītās prasības par papildu uzturlīdzekļiem.

Vēlos noskaidrot: vai man kā pašreizējai laulātajai ir tiesības iesniegt sūdzību vai iesniegumu par bērna mātes rīcību, ja uzskatu, ka tiek aizskartas mūsu ģimenes tiesības un mūsu kopīgā bērna intereses? Kurā iestādē jāvēršas šādā situācijā? Vai ir iespējams iesniegt sūdzību par bāriņtiesas darbinieces rīcību vai paustajiem uzskatiem, ja tie, manuprāt, nav objektīvi, neņem vērā visus lietas apstākļus un visu iesaistīto bērnu intereses? Kā aizsargāt mūsu jaunākā bērna tiesības un intereses situācijā, kad visa ģimenes dzīve tiek pakārtota viena bērna sporta aktivitātēm bez savstarpējas vienošanās, saprātīgas saskaņošanas un citu ģimenes locekļu interešu izvērtēšanas? Vai ir pieļaujama situācija, kurā viens no vecākiem regulāri pieņem lēmumus par bērna dalību sacensībās tēva saskarsmes laikā, iepriekš to nesaskaņojot ar tēvu un neizvērtējot ietekmi uz pārējo ģimeni un citiem bērniem? Pateicos par konsultāciju un skaidrojumu.