No sniegtā apstākļu izklāsta nav saprotams darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats. Darba tiesiskās attiecības izbeidzamas Darba likumā noteiktajos gadījumos un atbilstoši Darba likumā paredzētajai kārtībai. 

Darba tiesiskās attiecības atbilstoši Darba likumam var izbeigt ar kādas no puses vienpusēju uzteikumu – darbinieks ir tiesīgs rakstveidā uzteikt darba līgumu atbilstoši Darba likuma 100. panta noteikumiem, bet darba devējs – 101. panta noteikumiem. Pārbaudes laikā darba devējam un darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu atbilstoši Darba likuma 47. panta pirmajai daļai. Tāpat darba tiesisko attiecību izbeigšana iespējama, pamatojoties uz citiem Darba likuma 27. nodaļā minētajiem iemesliem: uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšanās (DL 113. pants), darbinieka un darba devēja vienošanās (DL 114. pants), trešo personu pieprasījums, tiesas nolēmums un neatbilstība likuma prasībām (DL 115. pants), darba devēja nāve (DL 116. pants). Savukārt atbilstoši Civillikuma 2195. pantam darba līgums izbeidzas ar darbinieka nāvi. 

Viens no darba devēja pienākumiem darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā ir ziņu iesniegšana Valsts ieņēmumu dienestā par konkrētās personas darba ņēmēja statusa zaudēšanu. Minētās ziņas iesniedzamas MK noteikumu Nr. 827 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.2. apakšpunktā noteiktajā kārtībā, proti, ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc darba ņēmēja statusa zaudēšanas jeb ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. 

Gadījumā, ja darba devējs normatīvajā regulējumā noteiktajā termiņā neiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam ziņas par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, darbiniekam ir tiesības vērsties ar rakstveida pieprasījumu pie darba devēja, tajā ietverot prasījumu iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu atbilstoši faktiskajam darba tiesisko attiecību pārtraukšanas datumam. Ja darba devējs pēc pieprasījuma iesniegšanas nenovērš darbinieka tiesību aizskārumu, darbiniekam ir tiesības vērsties Valsts ieņēmumu dienestā un iesniegt iesniegumu saskaņā ar MK noteikumu Nr. 827 8.5 punktu: “Valsts ieņēmumu dienests, saņemot personas (darba ņēmēja) iesniegumu par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu ar darba devēju, kurš šajos noteikumos noteiktajā kārtībā nav paziņojis Valsts ieņēmumu dienestam par attiecīgās personas darba ņēmēja statusa zaudēšanu, piecu darbdienu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas nosūta darba devējam brīdinājumu, nosakot 15 dienu laikā no brīdinājuma saņemšanas dienas iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam ziņas par darba ņēmējiem, tai skaitā par attiecīgā darba ņēmēja statusa zaudēšanu. Ja darba devējs noteiktajā termiņā neiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam ziņas par darba ņēmējiem, Valsts ieņēmumu dienests, izvērtējot darba ņēmēja sniegto un Valsts ieņēmuma dienesta rīcībā esošo informāciju, reģistrē personai (darba ņēmējam) darba ņēmēja statusa zaudēšanu (ziņu kods – 29) ar datumu, kad Valsts ieņēmumu dienestā saņemts personas iesniegums par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu ar darba devēju.” 

Tādējādi paskaidrojams, ka Valsts ieņēmumu dienestā MK noteikumu Nr. 827 8.5 punktā minēto iesniegumu var iesniegt, ja darba tiesiskās attiecības ir izbeigtas uz kāda no darba tiesiskās attiecības regulējošajos normatīvajos aktos noteiktā pamata un ja darba devējs nav izpildījis tam noteikto pienākumu iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā ziņas par attiecīgā darbinieka darba ņēmēja statusa zaudēšanu. 

Darba likuma 149. panta piektajā daļā ir noteikts, ka ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis. Darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu atbilstoši Darba likuma 152. pantā noteiktajam laikam, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.  

Atlīdzības par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu izmaksas pienākums darba devējam saglabājas neatkarīgi no darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamatojuma. 

Turpretī par atlaišanas pabalsta izmaksu paskaidrojams, ka darba devējam rodas pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu Darba likuma 112. pantā noteiktajā apmērā, ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts lielāks atlaišanas pabalsts, ja darba tiesiskās attiecības uzteiktas, pamatojoties uz kādu no Darba likuma 101. panta pirmās daļas punktiem: 

• 6. punktu – darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai; 

• 7. punktu – darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, un to apliecina ārsta atzinums; 

• 8. punktu – ir atjaunots darbā darbinieks, kurš agrāk veica attiecīgo darbu; 

• 9. punktu – tiek samazināts darbinieku skaits; 

• 10. punktu – tiek likvidēts darba devējs; 

• 11. punktu – darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ neveic darbu vairāk nekā sešus mēnešus, ja darbnespēja ir nepārtraukta, vai vienu gadu triju gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem. 

Ja darba devējs nav izmaksājis visas darbiniekam pienākošās naudas summas, darbiniekam sākotnēji jāpārliecinās, vai darba devējam atbilstoši Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra ziņām nav pasludināts maksātnespējas process vai arī darba devējs nav izslēgts no reģistra. 

Ja maksātnespējas process ir pasludināts, darbinieks uzņēmuma maksātnespējas procesā kļūst par kreditoru. Mēneša laikā pēc ieraksta par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu izdarīšanas maksātnespējas reģistrā darbiniekam kā kreditoram jāpiesaka savi prasījumi maksātnespējas procesa administratoram, kurš iecelts konkrētajā maksātnespējas procesā. Administratora kontaktinformāciju iespējams noskaidrot maksātnespējas reģistrā.  

Savukārt, ja darba devējs izslēgts no komercreģistra, ar darba devēja izslēgšanu no reģistra darbinieks zaudē prasījuma tiesību pret darba devēju par neizmaksātajām naudas summām (ja juridiskā persona ir likvidēta (beigusi pastāvēt) un ja nav neviena tās tiesību un saistību pārņēmēja, tad nav personas, pret kuru vērsties ar saviem prasījumiem).  

Ja darba devējam maksātnespējas process nav pasludināts un darba devējs nav izslēgts no reģistra, tad atbrīvotajam darbiniekam par pienākošos naudas summu neizmaksāšanu savu aizskarto tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai ir tiesības vērsties ar pieprasījumu pie darba devēja. Pieprasījumā jāietver prasījums izsniegt darba samaksas aprēķinu (ja tāds nav izsniegts) un veikt visu pienākošos naudas summu izmaksu. Iesakām pieprasījumu sagatavot divos eksemplāros, no tiem vienu eksemplāru nosūtīt darba devējam ierakstītā sūtījumā pa pastu uz juridisko adresi, darbiniekam saglabājot otru eksemplāru un Latvijas Pasta kvīti, kas apliecina pieprasījuma nosūtīšanas faktu. 

Ja darba devējs nenovērš tiesību aizskārumu, darbiniekam savu aizskarto tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai ir tiesības vērsties: 

• Valsts darba inspekcijā ar iesniegumu par iespējamiem darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, lai Valsts darba inspekcija veiktu pārbaudi; 

• tiesā ar prasības pieteikumu par neizmaksātās darba samaksas piedziņu (saskaņā ar Darba strīdu likuma 7. panta trešo daļu tiesā izšķir individuālus tiesību strīdus par savlaicīgi neizmaksātas darba samaksas piedziņu).  

Saskaņā ar Darba likuma 31. pantu visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš. Ja darba devējam bija pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida aprēķinu, divu gadu noilguma termiņš sākas ar aprēķina izsniegšanas dienu. Ja darba devējs aprēķinu neizsniedz, attiecīgais prasījums noilgst triju gadu laikā no dienas, kad aprēķins bija jāizsniedz. Papildus paskaidrojam, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1. punktam no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Tomēr jāņem vērā, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 41. panta pirmajai daļai par labu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus.