Atbilstoši aprakstītajai situācijai secināms, ka darbiniekam nolīgts summētais darba laiks. Saskaņā ar Darba likuma 140. panta pirmo daļu summētā darba laika organizāciju var noteikt, ja darba rakstura dēļ nepieciešams pārsniegt darbiniekam noteikto normālā dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, vienlaikus darba devējam ievērojot, ka darbinieka darba laiks pārskata periodā nedrīkst pārsniegt attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Saskaņā ar Darba likuma 140. panta trešo daļu, ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts ilgāks pārskata periods, summētā darba laika pārskata periods ir viens mēnesis. 

Summētā darba laika organizācijas gadījumā svarīgi elementi ir pārskata periods un darba grafiks. Veidojot grafiku, darba devējam ir pienākums sabalansēt darbinieka darba un atpūtas laiku atbilstoši attiecīgajam darbiniekam noteiktajam normālajam darba laikam pārskata periodā. Summētā darba laika organizācija ir piesaistīta normālajam darba laikam, proti, darbinieka faktiski nostrādātais darba laiks tiek salīdzināts ar attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku – astoņām vai septiņām stundām dienā, 40 vai 35 stundām nedēļā. Šāds normālā darba laika attiecināmības princips nostiprināts tiesu praksē. Darbinieka attaisnota prombūtne, piemēram, atvaļinājums, darbnespēja u. tml., normālā darba laika stundu daudzumā netiek ieskaitīta. Tādējādi, lai aprēķinātu darbinieka individuālo normālā darba laika stundu daudzumu, kas darbiniekam būtu jānostrādā pārskata periodā, no attiecīgā pārskata perioda normālā darba laika stundām jāatņem konkrētajam darbiniekam noteiktā normālā darba laika stundu daudzums attaisnotās prombūtnes laikā.  

Valsts darba inspekcija vērš uzmanību, ka tiesu nolēmumos vērtētas situācijas par darbinieka normālā darba laika noteikšanu summētā darba laika gadījumā (skat., piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2021. gada 4. marta rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. A420157617, SKA-416/2021, Administratīvās apgabaltiesas 2021. gada 16. jūlija spriedumu lietā Nr. A420208917, AA43-0828-21/6). Augstākās tiesas Senāts atzinis: “Ja darbiniekam ir bijusi darbnespēja vai atvaļinājums pārskata periodā, tad attiecīgi darba devējam šī perioda ietvaros jāizlīdzina darba stundu skaits un jānodrošina normālā dienas vai nedēļas darba laika ievērošana. Savukārt darba stundu samazinājumam jānotiek, par pamatu ņemot normālo darba laiku, nevis darba grafikā prognozēto darba laiku noteiktajā periodā.” 

Pamatojoties uz iepriekš minēto, paskaidrojams, ka par attaisnotās prombūtnes laiku jāsamazina normālā darba laika stundu skaits, par pamatu ņemot normālo darba laiku, nevis noteiktajā periodā darba grafikā prognozēto (plānoto) darba laiku. Piemēram, ja darbinieks, kuram nolīgts summētais darba laiks, pārskata periodā bijis attaisnotā prombūtnē – darbnespējā 2026. gada 16. martā –, tad, tā kā attaisnotās prombūtnes laiks normālajā darba laikā (ja nolīgta piecu dienu darba nedēļa) atbilst vienai darba dienai, normālā darba laika stundu skaits jāsamazina par astoņām stundām.  

Ņemot vērā norādīto, ja darbiniekam, kuram noteikts summētais darba laiks, pārskata periodā bijusi attaisnota prombūtne, darba devējam darbinieka individuālais normālā darba laika stundu daudzums pārskata periodā jāaprēķina atbilstoši iepriekš izklāstītajām normatīvo aktu prasībām un judikatūrā paustajām atziņām.