Sākotnēji jāvērš uzmanība, ka saskaņā ar Valsts darba inspekcijas likumu Valsts darba inspekcija uzrauga darba tiesisko attiecību un darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasību izpildi, tādējādi par iespējamiem darba tiesisko attiecību un darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasību pārkāpumiem personām ir tiesības ziņot Valsts darba inspekcijai, t. sk. anonīmi. 

Valsts darba inspekcijas likuma 10. pantā Valsts darba inspekcijas amatpersonām un darbiniekiem noteikts aizliegums nelikumīgi izpaust ierobežotas pieejamības informāciju, tostarp ziņas par personām, kas vērsušās ar iesniegumiem par normatīvo aktu pārkāpumiem. Ja Valsts darba inspekcijas amatpersona nelikumīgi izpaudusi ierobežotas pieejamības informāciju, šīs amatpersonas faktisko rīcību var apstrīdēt Valsts darba inspekcijas direktoram.  

Par darbiniekam Darba likumā noteikto aizsardzību paskaidrojams, ka saskaņā ar Darba likuma 9. panta pirmo daļu aizliegts sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, kā arī tad, ja viņš informē kompetentās iestādes vai amatpersonas par aizdomām saistībā ar noziedzīga nodarījuma vai administratīvā pārkāpuma izdarīšanu darbavietā. Darba likumā noteiktais aizliegums radīt darbiniekam nelabvēlīgas sekas, kad viņš pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, kā arī diskriminācijas aizliegums vērsts uz Darba likuma 7. panta pirmajā daļā ietverto mērķi ikvienam nodrošināt vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī taisnīgu darba samaksu. 

Darba likuma 9. panta otrajā daļā noteikts: ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu darba devēja radītajām nelabvēlīgajām sekām, darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darbinieks nav sodīts vai viņam nav tieši vai netieši radītas nelabvēlīgas sekas tādēļ, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības. Minētajā normā iekļauts t. s. “apgrieztās pierādīšanas pienākuma princips”, kas nozīmē, ka pierādīšanas pienākums tiek pārcelts uz darba devēju. Atbilstoši konkrētajam principam darbiniekam nav jāiesniedz pierādījumi par nelabvēlīgu seku radīšanas aizlieguma pārkāpumu no darba devēja puses. Ja darbinieks norāda uz tādu faktu esamību, kas var liecināt par varbūtēju nelabvēlīgu seku radīšanu, tad darba devēja pienākums ir pierādīt, ka aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas nav pārkāpts.  

Citiem vārdiem sakot, darba devējam jāpierāda, ka darbinieks nav sodīts vai viņam nav radītas nelabvēlīgas sekas sakarā ar to, ka viņš tiesiskā veidā izmanto savas tiesības vai vēršas kompetentajās iestādēs saistībā ar potenciāliem likuma pārkāpumiem darbavietā (skat. Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. SKC941/2012 (C26087110) 10. punktu).