Saskaņā ar Darba likuma 100. panta piekto daļu darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, neievērojot Darba likuma 100. panta pirmajā daļā noteikto viena mēneša uzteikuma termiņu, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Uzteikumā darbiniekam ir jānorāda apstākļi, kas neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības.

Darba likuma 100. panta piektās daļas tiesiskajā sastāvā ietvertā ģenerālklauzula – tikumības un taisnprātības apsvērumi – ir balstīta vispirms paša darbinieka subjektīvajā uztverē. Proti, pamats darba tiesisko attiecību uzteikumam saskaņā ar Darba likuma 100. panta piekto daļu ir darbinieka subjektīvā attieksme pret, viņa ieskatā, tikumības un taisnprātības apsvērumiem neatbilstošiem darba apstākļiem, kas neļauj viņam turpināt darba tiesiskās attiecības un kas tādējādi ir pamats to tūlītējai izbeigšanai. Arī tiesību zinātnē ir atzīts, ka darbinieka tiesības uzteikt darba līgumu jebkurā laikā pēc savas brīvas gribas nevar būt ierobežotas, jo tas būtu pretrunā ar starptautisko tiesību normās noteikto piespiedu darba aizlieguma principu (skatīt Slaidiņa V., Skultāne I. Darba tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 121. lpp.; Augstākās tiesas Civillietu departamenta 18.12.2016. sprieduma lietā Nr. 2672/2016 13.3. punktu).

Tiesu praksē ir atzīts, ka šīs normas mērķis ir aizsargāt darbinieku pret tādu darba devēja rīcību, kas neatbilst vispārpieņemtajam uzskatam par morāli vai ētiku, aizskar darbinieku kā personību, rada situāciju, kas var būt traumējoša darbinieka fiziskajai vai garīgajai veselībai u. tml. Ja šādā situācijā darbiniekam, lai aizietu no darba, būtu jāstrādā vēl mēnesis (Darba likuma 100. panta pirmā daļa), tas varētu radīt neattaisnojamas neērtības vai ciešanas, tāpēc likumā tiek paredzēta arī tūlītēja darba attiecību izbeigšana (skatīt Augstākās tiesas Civillietu departamenta 11.10.2018. spriedumu lietā Nr. SKC-860/2018 (C29564416)).

Darbinieka uzteikums, kas pamatots ar Darba likuma 100. panta piekto daļu, ir saistošs darba devējam, stājas spēkā nekavējoties un izbeidz darba tiesiskās attiecības, proti, darbiniekam, iesniedzot šādu uzteikumu, ir tiesības no darba aiziet un darbavietā neatgriezties, jo atzīstams, ka darba tiesiskās attiecības starp pusēm ir izbeigušās (skatīt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 13.04.2011. spriedumu lietā Nr. SKC-300/2011). Neatkarīgi no tā, vai darba devējs piekrīt vai nepiekrīt uzteikumam, darba devējam ir jānoformē dokumenti par darba līguma izbeigšanu (skatīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas 27.03.2018. spriedumu lietā Nr. SKC-1220/2018).

Darba likuma 112. panta otrajā daļā noteikts: ja darbinieks atbilstoši Darba likuma 100. panta piektās daļas noteikumiem uzteic darba līgumu un darba devējs piekrīt, ka darbinieka norādītais iemesls ir svarīgs, tad darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu Darba likuma 112. panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā. Savukārt Darba likuma 122. panta otrajā daļā noteikts, ka darbinieks, uzsakot darba līgumu atbilstoši Darba likuma 100. panta piektās daļas noteikumiem, var celt tiesā prasību par atlaišanas pabalsta piedziņu viena mēneša laikā no atlaišanas dienas, ja darba devējs apstrīd darbinieka norādīto svarīgo iemeslu un nav viņam izmaksājis atlaišanas pabalstu Darba likuma 112. pantā noteiktajā apmērā.

No minētā izriet, ka darbiniekam, uzsakot darba līgumu saskaņā ar Darba likuma 100. panta piekto daļu, ir jānorāda konkrēti apstākļi, kas bijuši šāda lēmuma pieņemšanas pamatā. Savukārt darba devējam, saņemot darbinieka uzteikumu, ir pienākums respektēt to un darba tiesiskās attiecības ir jāizbeidz nekavējoties, neatkarīgi no tā, vai darba devējs piekrīt vai nepiekrīt uzteikumam. Ja darba devējs nepiekrīt, ka darbinieka norādītais iemesls ir svarīgs, tad darba devējam nav pienākuma izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu. Šādā gadījumā darbinieks var celt tiesā prasību par atlaišanas pabalsta piedziņu viena mēneša laikā no atlaišanas dienas. Izvērtēt uzteikuma pamatojuma esību ir tiesas kompetencē.

Prasība, uzsakot darba līgumu atbilstoši Darba likuma 100. panta piektajai daļai, norādīt konkrētus apstākļus, kas bijuši šāda lēmuma pieņemšanas pamatā, ir svarīga tā iemesla dēļ, ka tieši no darbinieka uzteikumā norādīto apstākļu objektīvas esamības un to atbilstības Darba likuma 100. panta piektās daļas kvalificējošajām pazīmēm (un nevis no darbinieka subjektīvās attieksmes pret šiem apstākļiem) ir atkarīgs, vai darba devējam, kurš darba tiesisko attiecību izbeigšanu nevar ietekmēt, ir pienākums izmaksāt arī atlaišanas pabalstu (skatīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 16.12.2021. spriedumu lietā Nr. SKC-1060/2021).

Tādējādi strīds par atlaišanas pabalsta izmaksu risināms tiesā. Darbinieks var celt tiesā prasību par atlaišanas pabalsta piedziņu viena mēneša laikā no atlaišanas dienas. Rodoties strīdam par atlaišanas pabalsta piedziņu, tiesai tas jāizšķir pēc būtības, t. i., jāvērtē, vai darbinieka uzteikumā norādītais apstāklis ir uzskatāms par svarīgu iemeslu Darba likuma 100. panta piektās daļas izpratnē.