Pirms diviem gadiem Darba likumā tika iekļauts aprūpētāja bezalgas atvaļinājums, uz ko ir tiesības darbiniekam, kuram ir nopietni slims tuvinieks. Tiesībsargs pievērsis uzmanību tam, ka šis atvaļinājums netiek izmantots, visticamāk, nezināšanas dēļ.
No 2022. gada 1. augusta Darba likumā ieviests jauns – aprūpētāja – atvaļinājums. Tā nosacījumi izteikti likuma 153. pantam (“Atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas”) pievienotajā 1.3 daļā:
Šī atvaļinājuma izmantošanai pievērsis uzmanību tiesībsargs. Šovasar pēc tiesībsarga pasūtījuma veiktā aptauja liecina, ka mazāk nekā trešā daļa Latvijas iedzīvotāju zina, kas ir aprūpētāja atvaļinājums, turklāt vien retais pēdējā gada laikā to ir izmantojis, par situāciju informēja Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītājas vietnieks Edgars Lākutis.
Aptaujas dati liecina, ka iedzīvotājiem ir zema informētība par jauno atvaļinājuma veidu. Tikai 29% iedzīvotāju zina par aprūpētāja atvaļinājumu, savukārt 71% par to nav dzirdējis. Vislabāk informēti ir jaunieši vecumā no 18 līdz 29 gadiem (40%). Lai gan 50% aptaujas dalībnieku pēdējā gada laikā ir saskārušies ar situāciju, kad bija nepieciešams personīgi aprūpēt vai atbalstīt tuvinieku, tikai 7% ir izmantojuši aprūpētāja atvaļinājumu.
68% respondentu, kuri pieprasīja aprūpētāja atvaļinājumu, saņēma pozitīvu darba devēja attieksmi, vēl vairāk (71%) aptaujāto sajuta arī atbalstošu kolēģu attieksmi. Tomēr 27% respondentu izjutuši negatīvu darba devēja attieksmi un 25% saskārušies ar nelabvēlīgu kolēģu attieksmi.
73% no tiem cilvēkiem, kuri izmantoja aprūpētāja atvaļinājumu, bija nepieciešams ilgāks periods nekā likumā noteiktās piecas dienas. Visbiežāk bija vajadzīgs aprūpes periods no sešām līdz 10 dienām (44%), bet 10% respondentu norādīja uz nepieciešamību pēc 21 vai vairāk dienām.
No aptaujas secināms, ka tie iedzīvotāji, kuri ir informēti par aprūpētāja atvaļinājumu, biežāk to arī izmantojuši.
Aptaujas autori uzsver, ka sabiedrība jāinformē par iespēju saņemt šādu atvaļinājumu, izmantojot dažādus komunikācijas kanālus, tostarp arī valsts iestāžu tīmekļvietnes un sociālos medijus.
Ieteicams arī izstrādāt apmācības un izglītojošas programmas darba devējiem un uzņēmumu vadītājiem, lai veicinātu empātiju pret kolēģiem, kuriem nepieciešams aprūpēt tuvinieku. Tāpat būtu lietderīgi pagarināt aprūpētāja atvaļinājuma ilgumu vismaz līdz desmit dienām, apsverot izmaiņas tiesību aktos.
Tiesībsargs aicina Latvijas sabiedrību, jo īpaši darba devējus, pievērst lielāku uzmanību aprūpētāja atvaļinājuma iespējām un veicināt tā izmantošanu, lai atbalstītu darbiniekus, kuri rūpējas par saviem tuviniekiem grūtā dzīves brīdī.
No Darba likuma normas ir nepārprotami skaidrs, ka tiesības uz aprūpētāja atvaļinājumu ir situācijās, kad aprūpe vai atbalsts nepieciešama laulātajam, vecākiem, bērniem. Taču uzskaitījumā ir minēti arī citi tuvi ģimenes locekļi, kuriem nopietna medicīniska iemesla dēļ vajadzīga aprūpe vai atbalsts.
Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadītāja Dace Stivriņa skaidro, ka Darba likumā netiek konkretizēts jēdziena “cits tuvs ģimenes loceklis” saturs, jo šajā situācijā svarīgs ir atbalsts darbiniekiem, kuram ir neatliekami jāiesaistās tuva cilvēka aprūpē. Pieņemams, ka par tuvu ģimenes locekli ir uzskatāma jebkura persona, ar kuru darbinieks uztur ciešu saikni un pastāvīgu kontaktu. Kritērijs par personas dzīvošanu ar darbinieku vienā mājsaimniecībā nav attiecināms uz laulāto, vecāku, bērnu vai citu ģimenes locekli. Savukārt kritērijs par medicīniskiem iemesliem ir attiecināms uz visām normā minētajām personām.
Tiesības uz aprūpētāja atvaļinājumu ir jebkuram nodarbinātajam, kuram nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku, bērnu vai citu tuvu ģimenes locekli, vai personu, kura dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā un kurai nopietna medicīniska iemesla dēļ vajadzīga būtiska aprūpe vai atbalsts (aprūpētāja atvaļinājums).
Darba tiesiskajās attiecībās mēdz būt domstarpības un strīdīgas situācijas. Tās ir attiecības ne tikai starp darba devēju un darbinieku, bet arī ar kolēģiem.
Aprūpes vajadzība var rasties gan tad, kad tuvinieks piedzīvojis akūtus veselības traucējumus (piemēram, cietis nelaimes gadījumā vai pēkšņi smagi saslimis), gan arī ilgstošu veselības traucējumu dēļ, kad var būt noteikta invaliditāte un īpašas kopšanas nepieciešamība. Tādējādi darba devējam ir jānodrošina sociāli atbildīga un iespējami elastīga pieeja atvaļinājuma piešķiršanā, norāda D. Stivriņa.
Ja darba devējs vēlas pārliecināties par aprūpētāja atvaļinājuma piešķiršanas pamatotību, tad darbiniekam pēc darba devēja pieprasījuma ir jāuzrāda informācija, kas ļauj pārliecināties par šāda nopietna medicīniska iemesla esamību. Tomēr, lai saglabātu aprūpētāja atvaļinājuma piešķiršanas elastīgumu, kā arī paredzot, ka atvaļinājums tiek piešķirts bez darba samaksas saglabāšanas un tā periods ir samērā īss (ne ilgāk kā 5 darba dienas gadā), likumā nav iekļauti konkrēti aprūpējamās personas medicīnisko informāciju pamatojošie dokumentu veidi.
Līdz ar to darbiniekam ir tiesības uzrādīt savā rīcībā esošu dokumentu, kas saturiski darba devējam apliecina nepieciešamo informāciju. Piemēram, ārstējošā ārsta, t. sk. pēc izrakstīšanās no slimnīcas (parasti lieto stacionārās ārstniecības iestādes), izsniegtu izziņu (lieto Ministru kabineta 2006. gada 4. aprīļa noteikumu Nr. 265 “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtībā” 12. pielikuma veidlapu 0/27u), kurā norādīta informācija, ka personai vai prasītāja ģimenes loceklim veselības stāvokļa dēļ ir ierobežotas pašaprūpes iespējas un vajadzīgs atbalsts (netiek norādīta ne diagnoze, ne citi sensitīvie dati).
Tāpat darbinieks var izmantot aprūpējamajai personai izdotu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību.
Slimais tuvinieks, protams, ir jāaprūpē brīdī, kad šāds atbalsts viņam ir vajadzīgs.
Ja darbinieks darba attiecības ir uzsācis, piemēram, šīgada jūlijā un viņam aprūpētāja atvaļinājums nepieciešams šogad, tad arī šajā gadījumā darbiniekam ir tiesības uz visām piecām atvaļinājuma dienām. Aprūpētāja atvaļinājums nav pārceļams uz citu gadu, piebilst D. Stivriņa.
Ja darba devējs atsakās piešķirt aprūpētāja atvaļinājumu, tad darbinieks var vērsties Valsts darba inspekcijā. Darba likuma normai par jauno – aprūpētāja – atvaļinājumu ir divi gadi.
Valsts darba inspekcijai, konsultējot klientus, līdz šim nav nācies risināt domstarpības par šo atvaļinājumu.
