Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu speciālisti norāda: “2022. gada 1. janvārī stājās spēkā Grāmatvedības likums, kurā noteiktas personas, kas ir tiesīgas kārtot grāmatvedību, vienlaikus definējot, kura persona šā likuma izpratnē ir uzskatāma par grāmatvedi un ārpakalpojuma grāmatvedi. Grāmatvedības likumā noteiktie nosacījumi neregulē darba tiesisko attiecību nodibināšanu, tostarp nosacījumus attiecībā uz darba līguma noslēgšanu un tajā ietveramo informāciju.”

Grāmatvedības likuma 34. pantā ir noteikts, kas ir grāmatvedis šī likuma izpratnē: fiziskā persona, kura, pamatojoties uz rakstveida vienošanos ar uzņēmumu (izņemot uzņēmuma līgumu), uzņēmumā sagatavo gada pārskatus, konsolidētos gada pārskatus un citus normatīvajos aktos noteiktos finanšu pārskatus saskaņā ar attiecīgo normatīvo aktu prasībām, kā arī ir kompetenta veikt citus ar šo likumu noteiktos grāmatvedības kārtošanas pienākumus un kuras kompetenci minētajos grāmatvedības jautājumos apliecina attiecīgs izglītības dokuments (diploms vai apliecība), kā arī tāda fiziskā persona, kuras kompetenci šajā punktā minētajos grāmatvedības jautājumos apliecina pieredze vai atbilstošs zināšanas grāmatvedības jomā apliecinošs sertifikāts.

Savukārt par grāmatvedi šī likuma izpratnē nav uzskatāma tāda fiziskā persona, kas grāmatveža vadībā vai patstāvīgi veic tikai uzskaites un grāmatvedības darbinieka pienākumus saskaņā ar normatīvajos aktos par profesiju klasifikatoru noteiktajiem profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām (piemēram, algu vai pašizmaksas aprēķināšana, materiālo vērtību uzskaite, rēķinu sagatavošana, inventarizācijas sarakstu sagatavošana, attaisnojuma dokumentu datu ievadīšana, arhīva sakārtošana, vienkāršā ieraksta grāmatvedības kārtošana) vai citus ar grāmatvedības kārtošanu saistītus pienākumus (piemēram, rēķinu ieskenēšana, pārvēršana elektroniskā cilvēklasāmā un mašīnlasāmā formātā (XML formātā) vai nosūtīšana, dokumentu sakārtošana glabāšanai).

Kā skaidro Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadītāja Dace Stivriņa, saskaņā ar Darba likuma 40. panta otrās daļas 5. punktu darba līgumā ir jānorāda darbinieka arods, amats, specialitāte atbilstoši Profesiju klasifikatoram un vispārīgs nolīgtā darba raksturojums. Savukārt Darba likuma 49. pantā noteikts, ka darbinieka saistības izpildījuma veidu, apmēru, laiku un vietu darba līgumā nosaka darba devējs.

Ministru kabineta 23.05.2017. noteikumu Nr. 264 “Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām” mērķis ir nodrošināt starptautiskai praksei atbilstošu darbaspēka uzskaiti un salīdzināšanu (3. punkts).

Ja amata pienākumi, uzdevumi nav mainījušies, kā arī arods, amats, specialitāte noteikta atbilstoši Profesiju klasifikatoram, nav pamata veikt grozījumus darba līgumā. Tikai tajā gadījumā, ja faktiski nolīgtais amats un tā veicamie pamatuzdevumi neatbilst Profesiju klasifikatorā noteiktajam, vai mainās veicamie pienākumi un līdz ar to arī jāmaina amats, lai tas atbilstu Profesiju klasifikatoram, tad būtu veicami grozījumi darba līgumā.