Darba likuma 148. panta pirmajā daļā ietvertais izņēmums ir attiecināms uz gadījumiem, kad darba laika ilgums netiek mērīts vai iepriekš noteikts, vai to var noteikt paši darbinieki. Latvijas normatīvie akti neuzskaita gadījumus un nenosaka kritērijus, uz kuriem pamatojoties attiecībā uz konkrēto darbinieku var atkāpties no Darba likuma normām par darba laika un atpūtas organizāciju. Līdz ar to vadlīnijas komentējamā panta piemērošanai ir meklējamas Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK “Par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem” 17. panta 1. punktā, proti, atkāpe no noteiktajiem darba laika organizācijas principiem ir piemērojama:

“a) vadošiem administratīviem darba ņēmējiem vai citām personām, kam ir autonomas lēmumu pieņemšanas pilnvaras;

b) ģimenē strādājošiem;

c) darba ņēmējiem, kas pilda pienākumus reliģiskās ceremonijās baznīcās un reliģiskās kopienās.”

Piemērojot Darba likuma 148. panta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu, darba devējam nav pienākuma veikt Darba likuma 137. pantā atrunāto darbinieku darba laika uzskaiti.

Parasti komercsabiedrības struktūrvienības vadītājam un tirdzniecības pārstāvim nav piešķirtas autonomas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, līdz ar to darba devējam darba līgumā ir jānorāda nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks, kā to nosaka Darba likuma 40. panta otrās daļas 7. punkts.