Pētījumā "Atgriešanās Latvijā", kuru veicāt pēc Ārlietu ministrijas pasūtījuma, analizējāt 3088 reemigrantu atbildes. Gandrīz visi respondenti atgriezušies Latvijā pēc 2004. gada. Kādi ir galvenie secinājumi?
Gribētu mazliet precizēt – veikt šādu pētījumu bija mana ideja (kuru atbalstīja LU Diasporas un migrācijas pētījumu centrs). Šoreiz sakrita akadēmiskās intereses ar politiskajām – Ārlietu ministrija šo pētījumu finansēja. Man kā migrācijas pētniekam reemigrantu situācija ir ļoti svarīga, un jau sen Latvijā par to nebija pētījumu, jo no socioloģijas viedokļa tā ir grūti sasniedzama grupa.
Viens no galvenajiem secinājumiem ir tas, ka reemigranti sadalās divās vienādās grupās: vienai bija viegli vai drīzāk viegli adaptēties Latvijā, bet otrai – drīzāk grūti vai grūti. Tāpat aptuveni puse reemigrantu ilgtermiņā plāno savu dzīvi noteikti vai drīzāk saistīt ar Latviju. Savukārt otra puse arī sadalās divās gandrīz vienādās daļās: tie, kas noteikti vai drīzāk nākotnē redz sevi citā valstī, un tie, kas joprojām nav pārliecināti, kur būs pēc dažiem gadiem.
Tas nav jāuztver kā slikta ziņa, tas ir normāli. Migranti, it īpaši reemigranti, ir vismobilākā iedzīvotāju daļa. Ir jāsamierinās, ka, tāpat kā aizbraukšana no Latvijas viņiem nebija pēdējais mobilitātes solis, daudziem no viņiem arī atbraukšana nebūs pēdējais mobilitātes solis.
Mediji visvairāk uzmanības pievērš tam, cik daudz cilvēku paliks vai nepaliks reemigrācijas rezultātā Latvijā. Taču tas ir tāpat kā skatīties uz pudeli, vai tā ir gandrīz tukša vai pilna. Svarīgi, ka visi viņi gribēja atgriezties. Būtu daudz sliktāk, ja tādu gribētāju būtu daudzreiz mazāk, pat ja viņi visi noteikti paliktu Latvijā.
Uz jautājumu, vai atgriešanās bija pareizs lēmums, 44% atbild apstiprinoši, bet 40% – ka nepareizs.
Jā, te atkal redzam tās pašas divas grupas. Daudzi no reemigrantiem Latvijā ir atgriezušies ne pēc viena vai diviem, bet pēc pieciem un vairāk gadu. Nav pārsteigums, ka liela daļa no viņiem, pavadot ārzemēs tik ilgu laiku, pēc tam arī šeit, šajā vidē, pēc kuras tik ļoti ilgojās, nevar adaptēties, jo Latvijā ļoti daudzas lietas tomēr atšķiras no tā, pie kā viņi ir pieraduši ārvalstīs. Cilvēkiem liekas, ka materiālais līmenis nebūs tik svarīgs, jo būtiskāk ir atgriezties Latvijā. Bet atgriežoties ir grūti savilkt galus kopā, tāpēc daļa secina, ka lēmums atgriezties nebija pareizs.
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka tas ir normāli, ja cilvēki maina savu mītnes valsti vairākas reizes mūžā. Tā ir jaunā dzīvesveida sastāvdaļa. Iepriekšējai paaudzei tas nebija raksturīgi – no tiem, kas aizbrauca pirms 20 gadiem, gandrīz visi nekad vairs neatgriezīsies, bet šodienas paaudze – tā ir cita lieta.
Argumentos, kāpēc atgriežas, dominē emocionālie vai personīgie iemesli: pietrūka ģimenes un draugu, ilgas pēc Latvijas, pasliktinājās veselība.
No aptaujas varam secināt, ka lēmumā par atgriešanos dominē neekonomiskie iemesli. To pašu redzējām arī emigrantu aptaujā – tie, kas plāno atgriezties, lielākoties min līdzīgus iemeslus un ārzemēs ir vismazāk apmierināti ar ģimenes dzīvi un attiecībām ar cilvēkiem ārpus ģimenes.
Kāds ir tipiska reemigranta portrets?
Reemigranti ir ļoti neviendabīga grupa, es negribētu izcelt kādu pazīmi kā tipisko. Varu piedāvāt "tipisko sešnieku". No sešiem reemigrantiem, visticamāk, būs trīs vīrieši un trīs sievietes, viens - vecumā no 18 līdz 25 gadiem, trīs vecumā no 26 līdz 37 gadiem, viens – no 38 līdz 47 gadiem un viens – no 48 līdz 64 gadiem. Sešniekā būs četri latvieši un divi cittautieši, divi augstskolas beidzēji (t.sk. viens varētu būt ar maģistra grādu vai ar ārzemēs iegūtu diplomu), divi vai trīs – ar vidējo profesionālo izglītību, viens vai divi – ar vispārējo vidējo vai pamatizglītību. Trīs būs atbraukuši no Lielbritānijas, viens – no Ziemeļvalstīm vai Vācijas, viens – no Īrijas vai Dienvideiropas valstīm, viens – no kādas citas zemes.
Pētījumā uzsverat, ka reemigrācijā liela loma ir bērniem. Aizbraucēji vēlētos, lai viņi dzīvotu un mācītos Latvijā, taču ar bērnu izglītošanu saistītās grūtības ir būtisks faktors, kurš kavē ģimeņu ar bērniem reemigrāciju. Pētījumā rakstāt, ka par reemigrāciju jādomā nevis individuālā, bet ģimenes kontekstā.
Tas nav liels procents no visiem reemigrantiem – 13% minēja, ka ir grūtības saistībā ar bērnu izglītošanos Latvijā (grūti atrast vietu bērnam bērnudārzā vai skolā, neapmierina skolas vide, attieksme). Taču no tiem, kas dzīvo ar nepilngadīgu bērnu, grūtības ir gandrīz katram trešajam, un tas jau ir daudz. Laba ziņa ir tā, ka divām trešdaļām nebija šādu problēmu.
Tomēr gandrīz 60% ar bērniem dzīvojošo reemigrantu, atbildot uz jautājumu "Kas palīdzētu atgriezties Latvijā?", atzīmēja vienu vai vairākas ar bērnu izglītošanos saistītas lietas: pieejamas pirmsskolas izglītības iespējas, informācija par skolām un iespējām bērnam iekļauties izglītības sistēmā un par valsts un pašvaldību atbalstu ģimenēm ar bērniem. Tika norādīts arī, ka trūkst informācijas par palīgiem bērniem skolā, kas palīdz pirmajā laikā iekļauties izglītības sistēmā. Izskatās, ka nav pilnā mērā īstenojies tas, par ko bija diezgan daudz runāts un pat pieņemti Ministru kabineta noteikumi par atbalstu, kas pienākas šiem bērniem, – vismaz daļa reemigrantu ar savu bērnu problēmām tiek vai netiek galā paši, bez valsts un pašvaldību atbalsta.
Kādās jomās vēl reemigranti nejūt pietiekamu atbalstu no valsts un pašvaldībām?
Nav adekvāta informatīvā atbalsta. Redziet, 47% reemigrantu uzskata, ka atgriezties palīdzētu tādas lietas kā atbalsta persona, ar kuru iespējams sazināties, lai risinātu ar atgriešanos Latvijā saistītus jautājumus, vienas pieturas aģentūra reemigrantiem, par reemigrāciju atbildīga kontaktpersona pašvaldībās, informācija par ārvalstu un Latvijas sociālās apdrošināšanas pakalpojumu salāgošanu, informācija par reemigrāciju pašvaldību mājaslapā, pašvaldību izstrādāts reemigrācijas pakalpojumu grozs. Aptaujā tika piedāvāti dažādi atbilžu varianti, bet būtība ir viena – reemigrācijas informatīvais atbalsts. Tie ir tipiskie sabiedriskie labumi, kuri valstij un pašvaldībām ir jānodrošina, turklāt tie neprasa lielu finansējumu. Tam visam sen jau bija jābūt gatavam – bet vai nu nav, vai ne visur, vai ir, bet nestrādā tā, kā vajag. Neskatoties uz to, ka pašvaldības ir ieinteresētas, lai iedzīvotāji atgriežas, zina, ka ar tautiešiem ārzemēs ir jāstrādā, ne visas to dara.
Bez jau minētajām vispārīgām lietām katrs piektais reemigrants saka, ka ir vajadzīga informācija par valsts un pašvaldības atbalstu ģimenēm ar bērniem, katrs astotais – ka palīdzētu informācija par skolām un iespējām bērnam iekļauties izglītības sistēmā (ar bērniem dzīvojošo reemigrantu vidū šī proporcija ir 39% un 19%).
Tātad kopumā ir ļoti daudz pieprasījuma pēc informācijas, kurai būtu jābūt. Jau piecus gadus sadarbība ar diasporu ir definēta ka viena no prioritātēm, bet darbi atpaliek no vārdiem.
Uz jautājumu, kas palīdzētu atgriezties, visvairāk, 64%, atbild, ka vajadzīgs atbilstošs atalgojums.
Protams, bet tā ir problēma, kuru nevaram atrisināt ātri ar valdības lēmumu vai ar to, ka kāds sāks apzinīgāk pildīt savus pienākumus. Tā ir fundamentāla problēma, bet iepriekšminētās problēmas ir tās, kuras atrisināt var viegli.
Ir vēl viena joma (saistīta ar iespējām saņemt atbilstošu atalgojumu), kur progress nav pietiekošs. Pārsteidzoši daudz reemigrantu – viena trešdaļa – atbalsta viedokli, ka atgriezties palīdzētu informācija par nodarbinātības iespējām. Interesanti, ka šo problēmu biežāk akcentē reemigranti ar augstāko izglītību, it īpaši ārvalstu augstskolu beidzēji. Neskatoties uz to, ka par šo problēmu tiek runāts jau piecus gadus, nav nodrošināta tieši reemigrantiem adresētā informācija tādā veidā, lai viņiem tā būtu ērta un noderīga. Jā, Nodarbinātības valsts aģentūra, "CV online" un "CV Market" uztur CV un vakanču portālus, un tie ārzemēs pat tiek bieži izmantoti, bet lielāka daļa reemigrantu pirmo darbu Latvijā atrada, izmantojot citus kanālus – ar radu, draugu vai paziņu palīdzību – vai atgriežoties pie iepriekšējā darba devēja, vai paši izveidoja savu darbavietu.
Turpinot par pētījuma secinājumiem, redzam, ka reemigranti kā grupa dod pienesumu Latvijas darba tirgum. Tiem, kas atgriezušies vismaz gadu, darba tirgus rādītāji ir daudz labāki nekā vidējam Latvijas iedzīvotājam – nodarbinātība augstāka, bezdarbs zemāks. Svarīgi, ka uzņēmēju un pašnodarbināto īpatsvars reemigrantu vidū ir gandrīz divreiz lielāks nekā starp pārējiem iedzīvotājiem, vīriešu vidū pārsniedzot 20%. Vīrieši kopumā Latvijā ātrāk adaptējas darba tirgū.
Arī atalgojums kopumā reemigrantiem ir augstāks.
Jā, viņi ne vien biežāk ir nodarbināti, bet arī saņem augstāku atalgojumu nekā vidēji Latvijas iedzīvotāji. Pamatdarbā līdz 450 eiro pēc nodokļu nomaksas mēnesī saņem 34% reemigrantu (salīdzinot ar 46% visu darba ņēmēju vidū), bet 33% nopelna virs 700 eiro, salīdzinot ar 21% visu darba ņēmēju vidū. Pašnodarbināto reemigrantu darba ienākumi ir vēl augstāki – 44% pelna virs 700 eiro mēnesī un tikai 25% – līdz 450 eiro mēnesī.
Tātad, ja iedzīvotāji tomēr dodas prom, tad atgriežas ar vērtīgu ārzemēs gūtu cilvēkkapitālu – izglītību, specifisku darba pieredzi un vispārējo kompetenci.
Lielai daļai aizbraucēju pēdējo gadu laikā nav nodoma doties uz ārzemēm kaut ko iemācīties un tad braukt atpakaļ. Viņi brauc ar mērķi iekārtoties un palikt. Pirms krīzes lielākoties plāns bija aizbraukt, kaut ko nopelnīt un atgriezties.
Taču dažādu iemeslu – psiholoģisko, ģimenes apstākļu vai kādu citu – dēļ ne visi emigranti paliek ārzemēs. Tiem, kas nolemj atgriezties, Latvijā tiešām noder gan zināšanas, gan prasmes, gan pieredze. Redzam, ka ap 40% no nodarbinātajiem reemigrantiem lielā vai ļoti lielā mērā izmanto prasmes un zināšanas, kas iegūtas ārvalstīs. Gandrīz puse no visiem reemigrantiem saka, ka ir uzlabojusies pārliecība par savām spējām, un tas ir ļoti svarīgi. Tās ir tā saucamās mīkstās prasmes. Viņi sev vairāk tic. Tas ir svarīgi, lai atrastu darbu, lai nenolaistu rokas, ja kaut kas uzreiz neizdodas, kā ieplānots. Cilvēki maina attieksmi pret sevi, maina skatu uz sevi, bet viņiem ir arī augstākas prasības pret darba devējiem, darba vidi. Tomēr, neskatoties uz kopumā labāku atalgojumu, viņi ir mazāk apmierināti ar darbu nekā vidēji Latvijas iedzīvotāji. Viņi biežāk uzskata, ka ir grūtāk savilkt kopā galus.
Tie ir 42% no aptaujātajiem, kas pēc atgriešanās ar grūtībām vai lielām grūtībām spēj savilkt galus.
Tie ir respondenti, kas atbildējuši, ka ir grūti vai ļoti grūti ar finansēm. Ja ņemam vērā arī atbildi "ar zināmām grūtībām", tad jau problēmas ir 70% reemigrantu.
Tiesa, arī 42% no visiem iedzīvotājiem ir atbildējuši, ka ar grūtībām vai lielām grūtībām var savilkt kopā galus. Šie radītāji atspoguļo situāciju, jo visi kopā dzīvojam vienā sabiedrībā. Reemigranti gan ir labāk atalgoti, taču standarti, pie kuriem viņi ir pieraduši, ir augstāki, tāpēc arī atbildes ir vienādas.
Taču, ja skatāmies tikai atbildes "ar lielām grūtībām", tad reemigrantu vidū tā jūtas katrs ceturtais, bet starp visiem iedzīvotājiem – tikai 15%. Tātad reemigranti līdzīgu vai pat nedaudz labāku situāciju uztver dramatiskāk nekā mūsu iedzīvotāji bez ārvalstu pieredzes. Tas atkal ir tikai normāli: cilvēks piecus gadus nodzīvoja ārzemēs un viņam nebija nekādu problēmu ar naudu – dzīvojot ārzemēs, tādas bija vien 3,4% reemigrantu.
Ārzemēs aizbraucējiem ir bijusi gana laba situācija gan ar darbu, gan ar mācībām un atalgojumu.
Kā zinām no emigrantu aptaujas, lielākoties cilvēki ārzemēs ir apmierināti ar atalgojumu un dzīvi kopumā. Ar darba apstākļiem gan ne visi ir apmierināti, bet ar materiālo pusi problēmu nav.
2015. gadā Latviju pameta 17,6 tūkstoši, bet atgriezās ap 5,5 tūkstošiem Latvijas valstspiederīgo, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) informācija. Secināms, ka izbrauca trīsreiz vairāk cilvēku nekā atgriezās.
Tā apmēram ir, lai gan CSP dati nav perfekti. Par migrāciju vispār perfektu datu nekur nav. Par reemigrāciju - vēl mazāk.
No tiem, kas aizbrauca, lielākā daļa par to nebija paziņojusi Iedzīvotāju reģistram, tāpat arī atgriežoties – nevienam nekāda ziņa netiek dota. Izņemot gadījumus, kad tiek pieprasīts bezdarbnieka vai kāds cits pabalsts.
Tie, kas atgriezās 2015. gadā, nav tie, kas aizbrauca 2015. Gadā, bet kopumā dažādu avotu novērtējumi liecina, ka atpakaļ atgriežas mazāk nekā 40% no tiem, kas izbraukuši šajā gadsimtā. Pēdējo gadu laikā šī proporcija ir drīzāk ap 30%.
Minot aizbraucēju un atbraucēju skaitu, gribēju teikt, ka varam matemātiski izskaitļot, kad zeme paliks tukša.
Tomēr pēdējos gados aizbraukšanas process kļuvis lēnāks. Visi jau nekad neaizbrauks. Jebkurā valstī iedzīvotāji dalās divās kategorijās: tie, kas ir mobili, un tie, kas ir iesakņojušies tik stipri, ka viņus nekas nevar izkustināt no vietas. Tā nav tikai Latvijā, tā ir visā pasaulē. Viena daļa nodrošina mobilitāti un izmaiņas, bet otra – stabilitāti.
Pētījumā teikts, ka īpaši mērķtiecīgu reemigrācijas politiku īsteno Polija, Austrija, arī Lietuva. Varbūt zināt, kā Baltijas kaimiņvalsts mudina un palīdz cilvēkiem atgriezties?
Lietuva ātrāk par Latviju sāka īstenot diasporas politiku un vairākos virzienos ir mums priekšā. Jau divus gadus darbojas virtuālā vienas pieturas aģentūra reemigrantiem – Migrācijas informācijas centrs. Tas ne tikai nodrošina informāciju, bet arī sniedz individuālās konsultācijas. Izveidota arī virtuālā platforma, kas savieno emigrantus ar viņu izcelsmes pilsētām vai pašvaldībām.
Pirmais Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums tika organizēts 2013. gadā, bet Lietuvā līdzīgs pasākums regulāri notiek jau kopš 2009. gada. Darbojas valsts programma "Globālā Lietuva 2011–2019" ar starpresoru rīcības plānu, kurš katru gadu tiek aktualizēts. Programmā iesaistītas 13 institūcijas, kuras sadarbojas ar daudzām diasporu pārstāvošām organizācijām. Vidēji gadā tiek atbalstīti 100 lietuviešu kopienu projekti visai plašā spektrā – dziesmu festivāli, sporta spēles, konferences u. tml. Ir speciālās programmas, kuras sniedz atbalstu augsti kvalificētiem speciālistiem un uzņēmējiem, kuri vēlas atgriezties no ārzemēm. Bez valsts programmām ir vēl privāto uzņēmumu un banku atbalstīta programma "Backto.lt", kuras mērķauditorija ir Lietuvas izcelsmes studenti ārzemēs.
Taču mūsu valstij patlaban nekādu plānu par atbalsta sniegšanu tiem, kas atgriezušies Latvijā, nav.
Ir Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.–2018. gadam. Tajās kā īpašs rīcībpolitikas virziens ir ārzemēs dzīvojošo latviešu atbalstīšana, stiprinot piederības sajūtu latviskai kultūrtelpai, kas motivētu atgriezties Latvijā. Tas ir svarīgi, bet ar to nepietiek. Vēl atsevišķas institūcijas (Ārlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Latvijas inovāciju un investīciju aģentūra, Nodarbinātības valsts aģentūra) kaut ko dara katra savā jomā, bet tik visaptverošas starpresoru programmas kā Lietuvā nav. Nav arī nedz vienas pieturas aģentūras, nedz vienota informācijas resursa reemigrantiem.
Jūs esat migrācijas pētnieks. Vai šis ir pirmais pētījums par reemigrāciju?
Pirmo lielo pētījumu par šo tēmu veicu 2008. gadā.
Salīdzinot ar 2008.gadu, pa vidu bija krīze, un tagad aizbraukušo skaits ir krietni lielāks. 2011. gadā pētījumā secinājāt, ka kopš gadsimta sākuma 200 000 līdz 250 000 Latvijas iedzīvotāju strādā ārzemēs.
Situācija mainās, tāpēc arī bija nepieciešams šis pētījums.
Taču uz slikto pusi? Mazāk brauc atpakaļ.
Jā, situācija ir mainījusies uz slikto pusi, jo krīze lika daudziem vilties. Tā bija vilšanās, ka indivīdam ir perspektīva šajā valstī, ka Latvijā būs stabilitāte. Man tagad iet labi, bet vai es varu ticēt, ka vienmēr ies labi? Tas ir mainījies. Pasaule pēc krīzes vairs nebūs tāda, kāda bija pirms krīzes. Arī Latvijā. Tas ir tas, kas ir mainījies. Ja izslēgtu krīzes faktoru, tad situācija atgriešanās ziņā būtu līdzīga tai, kāda bija 2007. gadā.
Krīzes faktoru nav iespējams izņemt laukā.
Tomēr cilvēki atgriežas Latvijā. Zīmīgi, ka tikai 20% cilvēku brauc atpakaļ ar jau sarunātu darbavietu. Pārējie tic, ka atbraucot varēs atrast darbu. Tomēr atbraucot puse no viņiem konstatē, ka tas ir grūti. Neskatoties uz to, gada laikā lielākā daļa – 75% - integrējas, divu gadu laikā 80% atbraucēju iekļaujas darba tirgū, bet vīriešu vidū šī proporcija sasniedz 90%. Divi gadi gan ir ilgs laiks, bet daļa reemigrantu to var atļauties, viņiem ir uzkrājumi. Taču svarīgākais ir tas, ka reemigranti tic, ka var atrast Latvijā darbu. Tā arī bija pirms krīzes. 2009.–2011. gadā tā nebija. Šajā ziņā atgriežamies pirmskrīzes situācijā.
Arī atalgojuma ziņā sasniedzam pirmskrīzes līmeni.
Taču cerību ziņā, ka viss, kas ir labi, paliks tādā pašā līmenī, tā vairs nav. Krīze bija, iespējams, būs jauna krīze. Ne tikai Latvijas, bet tagadējās ģeopolitiskās situācijas dēļ. Šādā situācijā lielas, stabilas valstis, tādas kā Vācija, Lielbritānija, ir tas, ko angliski sauc par "safe haven", drošo patvērumu. Latviju daudzi neuztver kā ekonomiskā ziņā drošu patvērumu, tā ir problēma.
