Vairāki tūkstoši jauniešu Latvijā pieaug bez atbalstošas ģimenes

Biedrība “Mentor Latvia” ir nevalstiska organizācija, kas īsteno mentorprogrammu Latvijā kopš 2010. gada – strādā ar jauniešiem, kuriem trūkst ģimenes atbalsta. Lūdzu, pastāstiet sīkāk par mentorprogrammu.

Nākamgad gatavojamies atzīmēt 15 gadus, kopš sniedzam atbalstu mazāk aizsargātiem jauniešiem Latvijā. Ja ņem vērā arī 2024. gadu, tad kopumā esam atbalstījuši gandrīz 700 jauniešu.

Individuālu atbalstu gada garumā lielākoties saņem jaunieši, kas pieder pie sociālā riska grupām un atrodas ārpusģimenes aprūpē – jauniešu mājās, audžuģimenēs vai arī aug ģimenēs, bet kaut kādu iemeslu dēļ vecāki par viņiem nevar parūpēties. Lai piedalītos mentorprogrammā, jauniešiem tai ir jāpiesakās brīvprātīgi, tā ir viņu izvēle.

Jauniešu vecums ir ļoti dažāds, no 13 līdz pat 21 gadam. Programmā līdzdarbojas jaunieši no visiem Latvijas reģioniem.

Katrs jaunietis vienu gadu saņem individuālu pieaugušā mentora palīdzību tieši sev vajadzīgajā veidā.

Mentorprogrammā tiek izveidots saderīgs mentorpāris (atbilstoši jaunieša interesēm un vajadzībām), kas mentorgada periodā satiekas, pavada kopā brīvo laiku, runā par jaunieša izaicinājumiem un nākotnes virzību, apmeklē kultūras un sporta pasākumus (ar mūsu sadarbības partneru atbalstu), bagātinot jaunieša pieredzi un paplašinot viņa redzesloku.

Kādus jautājumus cenšaties risināt?

Programmas ietvaros risinām jaunieša individuālās vajadzības. Mentors izzina jaunieša intereses un vajadzības un iespēju robežās cenšas tās piepildīt. Jaunietis tiek sadzirdēts, uzklausīts, viņš var sarunāties ar pieaugušo, saņemt atbalstu tieši tādā veidā, kā tas viņam ir nepieciešams.

Bieži jaunietim pietrūkst viena atbalstoša pieaugušā, ar kuru kopā varētu risināt dažādus viņam svarīgus jautājumus.

Mentorings sekmē jauniešu sociālo iekļaušanu, veicinot viņu attiecības ar vienaudžiem un pieaugušajiem. Mentori sniedz atbalstu izglītībā, palīdzot izprast mācību vielu un attīstīt mācīšanās prasmes, kā arī pilnveidot sociālās prasmes un komunikāciju.

Emocionālais atbalsts, ko sniedz mentori, palīdz jauniešiem risināt stresa situācijas un citas emocionālas grūtības. Turklāt mentori var vadīt jauniešus lēmumu pieņemšanā un karjeras iespēju izpētē, tādējādi veicinot vispārēju jauniešu personisko attīstību un palīdzot viņiem sasniegt savus mērķus.

Par to, ka jauniešiem ir svarīgs kāds, kas viņu atbalsta, biedrības tīmekļvietnē raksta mentorprogrammas dalībniece Liene: “Īpaši jaunajiem cilvēkiem izsisties dzīvē sākumā ir ļoti grūti. Kad pienāk 18, tas nav tik vienkārši, kā izklausās, – tu paliec liels, un tev ir komunālie maksājumi, dažādas atbildības. Tam ir vajadzīgs liels atbalsts. It īpaši, ja tev nav mammas vai tēta, vai kādas citas atbalstošas personas. Tad vismaz mentors ir tas, kurš pastāsta, kā tas ir, ko darīt, atbild uz visiem jautājumiem.”

Vairāki tūkstoši jauniešu Latvijā pieaug bez atbalstošas ģimenes. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, vecuma grupā no 0 līdz 17 gadiem ārpus ģimenes aprūpē dzīvo 5286 bērni, vecuma grupā no 13 līdz 17 gadiem – 2458 jaunieši.

Statistikas datos nav iekļauti tie jaunieši, kuri katru gadu sasniedz pilngadību un pēkšņi saskaras ar sarežģījumiem, kas viņiem šķiet nepārvarami, – emocionālajām problēmām, finansiālajām grūtībām, izglītības izvēli un sadzīves pienākumiem.

Īpaši sarežģīts periods jauniešiem ir posms, kad jāuzsāk patstāvīga dzīve.

Šis slogs un grūtības reizēm ir tik smagas, ka jaunieši padodas, rodas mentāli izaicinājumi un pat atkarību problēmas.

Te būtiska loma ir atbalstošam pieaugušajam, kas var sniegt individuālu pieeju jaunieša vajadzībām.

Jaunieši novērtē atbalstoša, ieinteresēta pieaugušā klātbūtni, kurš nenosoda, nevērtē, uzklausa un pieņem jaunieti. Jaunieši mācās veidot cieņpilnas attiecības, kas balstītas uz uzticēšanos.

Pieaugušais šajās attiecībās ar savu labo piemēru iedrošina jaunieti izzināt pasauli, mācīties jaunus uzvedības un rīcības modeļus. Tas ir ļoti lēns process, taču tam ir liela vērtība.

2023. gadā 27 tūkstoši jauniešu no 15 līdz 29 gadiem nekur nemācījās un nestrādāja. Kā pietrūkst jauniešiem spēcīgam atspērienam dzīvē? Motivācijas, izglītības? Ģimenes, skolas atbalsta?

Jauniešiem pietrūkst iedrošinājuma un ticības, labā piemēra un reizēm arī droša atbalsta pleca, padomdevēja un līdzgaitnieka.

Nepārliecinātība reizēm var būt tik liela, ka, ierodoties uz mentorprogrammu, jaunietim nav drosmes spert soli iekšā pa durvīm.

Jaunieši neuzticas pieaugušajiem, jo pagātnē ir piedzīvojuši traumatisku pieredzi.

Jauniešos ir bailes no neizdošanās, un reizēm tas ir iemesls, kādēļ viņi pat nemēģina uzsākt darba gaitas. Zems pašvērtējums un prasmju trūkums, manuprāt, ir lielākie šķēršļi jauniešu iekļaušanai darba tirgū.

Manuprāt, problēma varētu būt tā, ka cilvēki nereti gaida, lai kaut kas tiek pienests uz paplātes. To, iespējams, ietekmē arī audzināšana un vecāku pieredze. Uz jautājumu “kāpēc tu nemācies?”, saņemu atbildi – “grūti, nav naudas”. Es redzu – nav uzņēmības.

Nē, nevaru piekrist šim viedoklim, ka trūcīgas ģimenes gaida, lai viņiem kaut ko pienes uz paplātes, situācijas un apstākļi ir tik dažādi.

Cilvēki rīkojas, balstoties uz savu pieredzi un vidi sev apkārt, liela ietekme, protams, ir ģimenei un uzvedības modeļiem, kas tur gūti.

Savukārt varu piekrist tam, ka ir jaunieši, kuriem trūkst iedrošinājuma, lai noticētu sev un uzsāktu darba vai mācību gaitas.

Te liela loma ir tieši pieaugušajiem – cik atbalstoši, iedrošinoši un arī pacietīgi esam. Jā, tas prasa pieaugušo klātesamību, ieinteresētību un laiku, reizēm pat gadus.

2024. gadā, pateicoties atbalstītājiem, individuālajiem ziedotājiem un akcijai “Dod pieci!”, 72 jaunieši ir saņēmuši brīvprātīgā mentora atbalstu. Lai jaunietis vienu gadu saņemtu šādu atbalstu, nepieciešami 1975 eiro. Kāds ir sabiedrības atbalsts jūsu kustībai?

Mūsu organizācijas pastāvēšanas vēsturē jauniešus esam spējuši atbalstīt, tikai un vienīgi pateicoties ziedojumiem un brīvprātīgajam darbam. Katrs, kurš atbalstījis programmu ar savu ziedojumu vai iesaisti brīvprātīgajā darbā, ir sniedzis ieguldījumu labākā Latvijas jauniešu nākotnē, un tā ir bijusi šo cilvēku augsta personīgā motivācija.

Mūsu lielākais izaicinājums ir stabils un paredzams programmas finansējums ilgtermiņā. Savu darbību varam īstenot tikai ar sponsoru un ziedotāju atbalstu. Ja biedrībai būtu pieejams lielāks finansējums, tad mēs varētu iekļaut programmā visus jauniešus, kuri gaida rindā.

Izstāstīt potenciālajam ziedotājam, kādēļ atbalstīt mentorprogrammu, ir grūts darbs, jo šim ziedojumam nav redzams tūlītējs rezultāts.

Ieguldījums jaunietī, kuram atbalsts nepieciešams šodien, nesīs augļus pēc gadiem, kad viņš būs kļuvis par pieaugušo.

Es varētu stāstīt daudz stāstu, kā jaunieši mainās, kļūst pašpārliecinātāki, viņiem uzlabojas sekmes, attiecības ar vienaudžiem, atklājas jauni talanti, pazūd bailes, rodas lielāka ticība sev un pamazām tiek atgūta ticība arī pieaugušajiem, mazinās atkarības u. tml. Un tas ir tikai tā iemesla dēļ, ka viņiem līdzās ir bijuši pieaugušie, kas tic, uzklausa, sarunājas, ir ieinteresēti un sniedz iedrošinājumu.

Vai kaut kas līdzīgs mentorprogrammai būtu vajadzīgs ne tikai individuāli, bet arī valstiskā līmenī?

Individuālā mentorprogramma ir viens no visefektīvākajiem mentoringa veidiem, jo ir vērsts uz atbalsta sniegšanu indivīdam.

Šī prakse darbojas daudzās valstīs pasaulē jau gadu desmitiem, un šīs pieejas rezultāti vairs nav jāpierāda. Ja jaunieši stāv rindā un gaida uzņemšanu programmā, tad tas ir pierādījums, ka šāda pieeja strādā un to ir novērtējuši paši jaunieši.

Šogad Labklājības ministrija pirmo reizi budžetā ir atvēlējusi līdzekļus tam, lai pilngadīgie jaunieši, kas atrodas ārpusģimenes aprūpē, varētu saņemt mentora atbalstu, taču pēc informācijas medijos izskatās, ka šo līdzekļu piešķiršana ir apdraudēta valsts budžeta samazinājuma dēļ.

Taču šiem ārpusģimenes aprūpē esošajiem jauniešiem atbalsts ir vajadzīgs tagad, lai viņi varētu atsperties un veidot stabilu dzīvi Latvijā. Viņi nevar gaidīt, kamēr pienāks labāki laiki valsts budžetā.

Situācijā, kad valsts sociālā sistēma saskaras ar darbaspēka izaicinājumiem, mentorprogramma var būt būtisks atbalsta mehānisms, kas palīdz risināt sociālās problēmas.

Valsts līmenī visām iestādēm un ministrijām, kas rūpējas par jauniešiem, būtu daudz vairāk jāsadarbojas un jāveido kopīgi un mūsdienīgi atbalsta mehānismi, kas balstīti individuālā pieejā jaunietim un labākajā pasaules praksē.

Vai vienmēr ir vajadzīga nauda, lai sāktu veidot pamatu karjerai? Kāda ir nevalstisko organizāciju (NVO) un brīvprātīgā darba loma?

Nauda ir būtisks resurss, lai veidotu patstāvīgu dzīvi, tā ir nepieciešama. Lai uzsāktu darba gaitas, ir vajadzīgas vismaz nelielas prasmes vai vēlēšanās darīt.

Lielākoties visi savu pirmo darba pieredzi esam guvuši, strādājot brīvprātīgi, palīdzot mazos darbiņos skolā, pulciņos, radiniekiem.

Brīvprātīgais darbs ir labs atspēriena punkts, pieaugot tas ne tikai var dot neatsveramu pieredzi karjeras veidošanā, bet arī palīdz cilvēkam saprast, kas viņam patīk vai nepatīk, ko viņš vēlas vai nevēlas darīt nākotnē.

Darba devēji īpaši novērtē tos kandidātus, kuri ir strādājuši brīvprātīgo darbu. Savukārt brīdī, kad jau ir iegūta plašāka pieredze, brīvprātīgais darbs ir veids, kā dalīties ar šīm zināšanām.

NVO sektors labprāt aicina iesaistīties brīvprātīgajā darbā. Ir arī brīvprātīgā darba vēstneši. Brīvprātīgais darbs NVO sektorā ir ieguldījums sabiedrības attīstībā un individuālajā izaugsmē.

Arī mūsu biedrības darbā brīvprātīgo loma ir neatsverama. Organizējam domnīcas, aicinām dažādu jomu profesionāļus kļūt par biedriem ar mērķi pilnveidot biedrības darbu un atbalsta sniegšanu jauniešiem.

Pēc Sabiedrības integrācijas fonda pasūtījuma pētījumu centra SKDS veiktā aptauja 2021. gada nogalē liecina, ka tikai 24% iedzīvotāju atzinuši, ka darbojas kā brīvprātīgie, bet 69% respondentu nekad nav strādājuši brīvprātīgo darbu. Kas kļūst par biedrības mentoriem un kāpēc? Vai cilvēkiem ir interese par šo darbu?

Tas nozīmē, ka Latvijā ir milzīgs potenciāls iesaistīties brīvprātīgajā darbā. Pirms neilga laika devos pieredzes vizītē uz Islandi, un mani pārsteidza, cik augsta ir sabiedrības iesaiste gan brīvprātīgajā darbā, gan ziedojot ar regulāro maksājumu un atbalstot iniciatīvas, kas nes būtisku labumu sabiedrībai.

Islandes iedzīvotāji vēlas sniegt savu artavu sabiedrībā, tur ir augsta uzticēšanās nevalstiskajam sektoram, un viņi redz vērtību NVO darbā.

Esam pateicīgi katram pieaugušajam, kas nonāk mūsu programmā un kļūst par mentoru. Līdz šim atsaucība un interese par programmu ir bijusi augsta, sevišķi sieviešu vidū. Kopumā biedrības darbā ir iesaistījušies gandrīz 700 mentori.

Jo tālāk no Rīgas un tai pietuvinātajām pilsētām, jo lielāki ir izaicinājumi brīvprātīgo mentoru pieteikumu ziņā, atsaucība ir daudzas reizes mazāka.

Mentori ir augsti motivēti pieaugušie, visdažādāko profesiju pārstāvji vecumā virs 25 gadiem, kuri vēlas dalīties ar savu pieredzi, zināšanām un laiku.

Visbiežāk dzirdētā motivācija ir “es vēlos izdarīt kaut ko vērtīgu kāda konkrēta cilvēka – jaunieša – labā, es vēlos dalīties un dot savu pienesumu sabiedrībai, es vēlos iesaistīties un būt noderīgs”.

Biedrības tīmekļvietnē ir publicēta ziņa, ka šobrīd mentorprogrammā trūkst vīriešu mentoru, kuri palīdzētu zēniem pieaugt un kļūt par stipriem un atbildīgiem vīriešiem. Kāpēc vīrieši iesaistās mazāk?

Proporcija starp vīriešu un sieviešu pieteikumiem uz mentora amatu ir 30/70. Taču šobrīd rindā uz mentorprogrammu gaida vairāk zēnu nekā meiteņu.

Šī ir vispārēja tendence pasaulē, ka palīdzības sniegšanas jomā sievietes iesaistās vairāk nekā vīrieši. Brīvprātīgo darbs kaut kādā mērā pilda sociālā atbalsta funkciju, veicina kopienas labklājību, risinot sociālās problēmas un uzlabojot dzīves kvalitāti.

Viens no argumentiem lielākam sieviešu īpatsvaram ir tas, ka sievietes bieži jūtas atbildīgas par kopienas labklājību un ir motivētas sniegt palīdzību citiem, kas veicina viņu aktīvu dalību brīvprātīgajā darbā. Iespējams, sievietes ir pacietīgākas.

Lai veicinātu brīvprātīgā darba popularitāti Latvijā, veikti grozījumi Brīvprātīgā darba likumā, kas stājās spēkā 18. jūlijā. Par brīvprātīgā darba politikas izstrādi būs atbildīga Labklājības ministrija sadarbībā ar citām valsts pārvaldes institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām. Konsultatīvu un informatīvu atbalstu brīvprātīgā darba īstenošanā iesaistītajām pusēm sniegs Nodarbinātības valsts aģentūra. Valstiskā līmenī ir pateikts, ka šis ir nozīmīgs nodarbinātības veids, kas ļauj arī daudz ko iemācīties.

Jā, piekrītu. Brīvprātīgais darbs ir viena no profesionālās izaugsmes formām. Lai kvalitatīvi un ilgtermiņā varētu nodrošināt brīvprātīgā darba veicēju iesaisti, ir nepieciešams dažāda veida atbalsts NVO.

Biedrības “Mentor Latvia” programmu esam veidojuši gadiem, ir uzkrāta pieredze un zināšanas. Tas ir milzīgs neredzamais darbs, kam nepieciešams stabils finansiālais atbalsts. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu brīvprātīgā darba organizāciju attīstību un izaugsmi, kā arī labu reputāciju, ir nepieciešami profesionāli darbinieki, kuri šo darbu koordinē, veic atlasi, uzņem komandā, nodrošina mācības, slēdz līgumus, atbalsta brīvprātīgos u. tml. Bet tam ir vajadzīgi dažādi resursi, tostarp arī finansiālie.