Piedzimt ar traģēdiju asinīs

Pastāsti vairāk par šiem centriem! Mājaslapā norādīts, ka tādu kopumā ir trīspadsmit.

Nu jau centru šādā izpausmē ir vairāk par trīspadsmit. Divi no tiem ir transformējušies par dzīvokļiem.

Kā dzīvokļi atšķiras no centriem?

Mēs tās saucam par pagaidu drošajām dzīvesvietām. Tie ir dzīvokļi, kas pieejami jauniešiem no 18 gadu vecuma. Tur jauniešiem tiek dots laiks, lai viņi varētu sakārtot savu dzīvi un doties tālāk. Vidēji jaunietis šajā dzīvoklī uzturas apmēram divus mēnešus. Bet tas nenozīmē, ka šie mēneši paiet un es saku: “Krāmē somas!” Mums ir meitenes, kuras tur dzīvo ilgstoši, viena no viņām – vairāk nekā gadu. Esmu pārliecināts, ka viena no meitenēm, kurai ir elektroniskā uzraudzība, pie mums būs ilgi, jo, būsim reāli, – viņai nav, kurp doties.

Vēl mums ir t. s. dežūrdzīvokļi, kas ir pieejami uz divām trim dienām. Tie ir ārkārtas situācijām. Dzīvokļos uz vietas ir pārtika, tīra gultasveļa, higiēnas preces. Jaunietis, aizejot no dzīvokļa, novāc izmantotās lietas, nomaina visu nākamajam iemītniekam.

Kas tev palīdz šo visu pārvaldīt un pieskatīt?

Jaunieši un arī cilvēki no malas. Piemēram, šobrīd mums vairākās vietās notiek remontdarbi. Liels palīgs ir brīvprātīgais – Mārtiņš –, kurš strādā par arhitektu. Teikšu godīgi, bez viņa atbalsta to nevarētu paveikt.

Patlaban top vēl viena no drošajām pagaidu dzīvesvietām – tur jaunieši taisa remontu. Darbus, kas saistīti ar elektrību un santehniku, paveica profesionāļi, bet pārējo – jaunieši.

Vai šajā darbā ir rutīna? Vai ikdienā centrā pastāv kaut kāds režīms?

Es neko neplānoju tālāk par divām dienām. Viens zvans var apgriezt dienu kājām gaisā.

Taču, runājot par ikdienu centrā, nav noteiktas kārtības, jaunieši patstāvīgi organizē, ko un kā viņi tur dara.

Tev nemitīgi ir līdzi centra telefons, kas jebkurā brīdī var iezvanīties. Vai tas, ka nepārtraukti esi sasniedzams, nenogurdina?

Es esmu atkarīgais. Palīdzot citiem, es palīdzu sev. Tāpēc mēdzu teikt, ka esmu arī egoists. Kustība liek justies labi. Visvairāk mani nogurdina sēdēšana vienam pašam mājās. Lūk, tas man ir izaicinājums! Protams, ik pa brīdim ir lūzumi, bet nelieli. Visam ir sava cena, bet, kas ir būtiski, – šis darbs man liek justies labi.

Vai jaunieši bieži tev zvana arī naktī?

Nē, bet, ja zvana, tad parasti ir notikusi ārkārtas situācija.

Centra mājaslapā ir norādīts: “Mēs nemācām dzīvot un nerisinām jauniešu problēmas.” Kāpēc tieši šāda pieeja?

Neviens nenoliegs, ka pasaule, kurā šobrīd dzīvojam, ir ļoti greiza. Kas pasauli tādu izveidoja? Vai šie jaunieši? Nē! Mēs, pieaugušie!

Tomēr gribam viņiem iestāstīt, ka zinām, kā ir pareizi. Kur tajā ir loģika?

Turklāt laikam, kad augu es, ar to laiku, kad auga mana mamma, vēl bija kaut kas kopīgs. Savukārt jaunajai paaudzei mūsdienās ar laiku, kad augu es, nav nekā kopīga. Mēs dzīvojam pilnīgi atšķirīgās pasaulēs.

Mana pieeja ir tāda, ka nav pareizi vai nepareizi. Svarīgi, kas cilvēkam konkrētajā brīdī ir vajadzīgs. Mēs uzticamies un dodam iespējas, nodrošinām pamatlietas.

Jaunietim nav jādomā par tādām lietām kā sagādāt sev pārtiku, apģērbu, datoru mācībām, kur dabūt higiēniskās paketes, kā tikt pie ārsta u. tml.

Turklāt, ja es ņemu vērā savu pagātni, man nav tiesību kādam ko mācīt. Ko es ar savu dzīves pieredzi varētu viņiem iemācīt? Tāpēc man ir nostāja, ka mums nav savstarpējas čupošanās. Viņi čupojas tikai savā starpā. Ja nav nepieciešams, es centru darbībā ikdienā nejaucos. Es varu ierasties nebrīdinot, tomēr, ja būšu ar kādu kopā, jauniešus pāris dienas iepriekš pabrīdinu. Arī pašreiz mēs abi šeit esam ciemiņi. Šīs ir viņu telpas un teritorija.

Tātad jaunieši arī rūpējas par kārtību centros.

Jā, tas ir diezgan interesanti. Es centros ik pa laikam kaut kur pamanu piespraustas norādes, kam, kas un kad jādara. Reiz vienā no centriem, aizverot durvis, ieraudzīju darbu sarakstu. Prasu: “Oho! Kad jūs to uztaisījāt?” Man atbild: “Pirms pusotra gada.”

Cilvēkiem vajadzētu pārstāt domāt, ka mūsdienu padsmitgadnieki ir tādi paši, kādi mēs bijām viņu vecumā. Viņi ir pilnīgi citi cilvēki. Cita informācijas aprite, cita pasaule.

Man ir ļoti skumji, redzot, ka citreiz pieaugušie nāk ar pārliecību, ko vajag vai nevajag jauniešiem, tikmēr publiskajā telpā kārto savstarpējos rēķinus. Paprasiet jauniešiem! Viņi sevi ļoti labi apzinās un ir informēti. Nav vairs tie laiki, kad vienīgais informācijas avots bija klases audzinātāja, mamma vai tētis.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, uzturot centrus?

Lielākais izaicinājums pēdējos divos trijos mēnešos ir bijis ierēdniecības cinisms, divkosība un liekulība. Minēto attiecinu uz pašvaldības līmeni, valstij šobrīd neko pārmest nevaru.

Mums ir viena liela problēma –, ja ierēdņiem būtu jāatbild par saviem vārdiem, esmu pārliecināts, ka mēs dzīvotu citā pasaulē, valstī. Nekas neatņem tik daudz enerģijas un būtībā arī nepazemo kā visatļautība un cinisms jautājumos, kas skar vienu no neaizsargātākajām sabiedrības daļām. Tas ir nožēlojami!

Runājot par izaicinājumiem ikdienā, kaut kādā mērā katrs no jauniešiem ir sava veida izaicinājums. Piemēram, esam uzņēmuši meiteni ar elektroniskās uzraudzības aproci. Tas nozīmē, ka viņa no dzīvesvietas drīkst iziet konkrētā laikā, tāpat arī atgriezties ne vēlāk par iepriekš noteikto laiku. Viss ir ļoti stingri. Vienreiz ar viņu aizbraucu iepirkties, bet atpakaļceļā bija sastrēgums, sapratām, ka varbūt nepaspēsim. Kad bija atlicis šķērsot vēl vienu krustojumu, es viņai teicu: “Ja būs sastrēgums, zvani Elektroniskās uzraudzības centram un saki, ka kavēsim.” Arī šādi mēdz gadīties, tomēr patlaban droši varu apgalvot –, ja pie mums vērsīsies vēl kāds jaunietis ar elektroniskās uzraudzības aproci, mēs viņam palīdzēsim.

Kā jaunieši nonāk pie tevis? Lasīju par sadarbību ar Valsts policiju.

Jā, ir arī sadarbība ar pašvaldības policiju, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.

Citreiz piezvana policists un apgalvo, ka viņu redzeslokā nonācis jaunietis, kuram noderētu palīdzība. Tad viņam tiek iedota centra vizītkarte.

Taču mēs neko nevaram panākt piespiedu kārtā. Nevaram kādu piespiest nākt uz centru. Tas ir tāpat kā ar aizliegumiem – varam aizliegt, ko vien gribam, ja cilvēks ļoti vēlēsies, viņš to izdarīs. Esmu pārliecināts, ka šis uzstādījums mums ir palīdzējis izvairīties no negatīvām situācijām.

Tādēļ mēdzu sacīt, ka neuzņemam tos, kurus pie mums atved. Pirms diviem gadiem Āgenskalna centrā ienāca mamma ar meitu. Tolaik centra durvis vēl bija vaļā, tagad tās turam ciet. Mamma man teica: “Es gribu, lai mana meita pie jums ir darba dienās no trijiem līdz septiņiem.” Es uzreiz atbildēju: “Nē!” Viņa bija neizpratnē: “Kā? Bet centri taču visiem ir pieejami!” Es pretī: “Jā, visiem tiem, kuri paši te vēlas atrasties.”

Neesam ne pāraudzināšanas iestāde, ne bērnudārzs, kur kāds tiek pieskatīts. Ja pats vēlies, vari nākt.

Centros pastāv ļoti vienkārši noteikumi. Nepiedodamās lietas: alkohols, narkotikas, zādzības, necieņa pret citiem centra apmeklētājiem. Turklāt pie mums nevarēs veģetēt – vai nu jāmācās, vai jāstrādā.

Starp citu, ļoti daudz jauniešu šeit ir atsākuši mācības. Centram ir sadarbības līgums ar Eiropas Tālmācības vidusskolu. Mūsējie tur var mācīties bez maksas.

Bieži atklājas, ka mācību pārtraukšanas iemesls bijis saistīts ar sadzīviskām lietām. Reizēm meitenei, kura pārtraukusi mācības, motivējošu sarunu vietā būtu vērts pajautāt, vai viņai ir pieejamas higiēniskās paketes.

Pieminēji negatīvās situācijas. Vai tādu jums ir bijis daudz?

Šajos gados bijušas deviņas negatīvās pieredzes. Uzskatu, ka tas ir maz, taču noteikti būs vēl. Tas ir neizbēgami.

Un kā ar t. s. “veiksmes stāstiem”?

Visi ir veiksmes stāsti. Iespējams, viens no zināmākajiem ir par meiteni, kura dzīvoja kapos. Viņa nonāca pie mums, ar izcilību pabeidza vidusskolu un iestājās budžeta grupā Latvijas Universitātē.

Šī meitene vienā brīdī atklāja savu identitāti. Uzskatu, ka tā tomēr bija kļūda. Mēs slēpjam jauniešu identitāti. Sistēma par lielāko daļu no jauniešiem neuzzinās, jo viņi saprot, kā pret viņiem tā attiecas.

Lai kādi nebūtu vecāki – dzērāji, narkomāni utt. –, tie tomēr ir vecāki. Bērni savus vecākus mīl un nedarīs neko tādu, kas varētu viņus apdraudēt.

Dažreiz dzirdu sakām – tā taču ir līdzatkarība! Ai, beidziet izmantot šos gudros vārdus! Tā ir mīlestība.

Kā padarīt konkrēto jauniešu problēmas sabiedrībai redzamākas?

Pērn uzsākām kampaņu “Es esmu mēs”. Izveidojām sešus video, kuros sabiedrībā zināmi cilvēki izstāstīja kāda jaunieša stāstu. Mainījām vecumu, dzimumu, detaļas, kuras varētu palīdzēt atpazīt konkrēto personu. Mērķis bija mudināt sabiedrību aizdomāties, ka nebūt visi “ielu bērni” ir žuļiki un razbainieki.

Biju pārsteigts, jo kampaņas laikā man zvanīja un rakstīja ļoti daudz cilvēku, kuri atzina, ka nav varējuši iedomāties, – šie jaunieši varētu būt normāli.

Es vienmēr esmu apgalvojis, ka jauniešu tālāko likteni lielā mērā ietekmēs sabiedrība. Tieši sabiedrība ir tā, kas viņus nosoda un nedod iespējas.

Vienlaikus saprotu, ka sabiedrībai nevar pārmest, jo neviens plašāk nestāsta, kādas mēdz būt situācijas, kāpēc jaunietis nonāk uz ielas, kāpēc viņš veikalā zog maizi, benzīntankā – šokolādes batoniņu.

Par to, manuprāt, ir vairāk jārunā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc aktīvi stāstu par centra ikdienu sociālajos medijos. Patiesi lepojos, ka mums tādā veidā ir izdevies mainīt cilvēku viedokli un attieksmi. Arvien vairāk saņemam ziņas par kaut kur pamanītiem jauniešiem, kuriem ir acīmredzamas grūtības un noderētu atbalsts.

Viens cilvēks man atklāti pateica: “Ja nesekotu tev tviterī un nebūtu lasījis par centra ikdienu, es tam čalim būtu turpinājis iet garām, kā līdz šim biju darījis.” Tā ir spēja saredzēt, par ko runāju. Diemžēl parasti izvēlamies neredzēt. 

Tomēr joprojām uzsveru, ka, manuprāt, jauniešu identitāte ir jāsargā. Zinu, kā tas ir, ja kāds ik pa laikam man “iebaksta” – tu, bijušais narkomāns, dzērājs utt. Es nevēlos, lai jauniešiem nākotnē būtu jādzīvo ar “piekabinātu” grūtdieņa slavu.

Tātad uzskati, ka sabiedrībai pie savas attieksmes vēl būtu jāpiestrādā?

Arī pie izpratnes, kas šiem jauniešiem ir vajadzīgs. Tas nav pārmetums, jo cilvēki parasti neaizdomājas. Paskaidrošu ar piemēru no dzīves. Viens cilvēks pagājušā gada rudenī piedāvāja mūsu centru jauniešiem aizbraukt uz kādu zemnieku saimniecību salasīt kartupeļus ziemai. Es viņam prasīju: “Vai tavi bērni arī brauks?” Viņš neizpratnē: “Kā? Kāpēc manējiem būtu jābrauc?” Es atbildēju: “Viņi arī ziemā grib ēst, vai ne?”

Kartupeļu lasīšanā nav nekā slikta. Es arī esmu piedalījies kartupeļu talkās, bet, kāpēc mēs domājam, ka tieši šiem bērniem, lai ziemā būtu ko ēst, ir jābrauc lasīt kartupeļus? Tādēļ, ja ir iespējams, es aizvedu centra jauniešus uz veikalu un ļauju viņiem izvēlēties jaunu apģērbu. Ir cilvēki, kuri raksta, kādēļ nevar izmantot ziedotu apģērbu. Jā, protams, var. Mēs šad un tad tā darām. Tomēr kāpēc iedomājamies, ka šie jaunieši nekad nav pelnījuši saņemt to pašu, ko iegūst citi? Viņi nav ne par kripatiņu sliktāki.

Viena saruna ar kādu no centra meitenēm man lika aizdomāties. Braucam mašīnā un viņa pēkšņi saka:  “Zini, Edij, ir tādi bērni, kuri piedzimst ar traģēdiju asinīs.” Tas ir tā – tu neko sliktu neesi izdarījis, bet kaut kādā ziņā esi nolemts, jo piedzimi narkomānu, dzērāju ģimenē, kurai apkārt ir tieši tāds pats draugu loks, līdz ar to tavs draugu loks veidojas no turienes. Bērns to neizvēlējās! Jaunietim pieaugot, nav iespēju no šī burbuļa tikt ārā. Kādas ir mūsu tiesības viņam pārmest?

Centrā ir daudz jauniešu, kuri ir bijuši ieslodzījumu vietās gan par vieglākiem, gan smagākiem noziegumiem. Nevienam dvēselē nelienu, bet, kad viņi pēc kāda laika, man uzticoties, izstāsta priekšvēsturi, teikšu atklāti – būtu rīkojies tieši tāpat, es pat nebūtu tik ilgi izturējis.

Kas ikvienam cilvēkam ir vissvarīgākais? Tā ir piederība. Ja to nav iespējams rast mājās, jaunietis meklēs citur. Atliek divi varianti – vai nu zīmēšanas pulciņš, vai noziedzīgs grupējums. Diemžēl noziedzīgā grupējumā uzņem bez īpašām prasībām. Pēc tam, kad viņš tur ir nokļuvis, atrodas cilvēki, kuri atnāk un apgalvo, ka viņš esot izvēlējies nepareizo piederību. Kur jūs bijāt agrāk, kad jaunais cilvēks meklēja palīdzību? Es to uzskatu par divkosību.

Vai jauniešiem lūgt un saņemt palīdzību ir viegli?

Nē, nevienam nav. Ne pieaugušajam, ne pusaudzim. Esmu pamanījis –, ja kāds no viņiem ir saņēmies lūgt palīdzību, tad patiesā situācija ir prātam neaptverama.

Ir vēl viena lieta, proti, daudziem ir liegta iespēja to lūgt. Tie ir jaunieši no tā saucamajām “pareizajām ģimenēm”. Tam ir ļoti nopietnas sekas. Vecāki ir radījuši tēlu par savu ģimeni un liedz pusaudžiem vērsties pie profesionāļiem pēc palīdzības, jo tad var sašķobīties viņu izveidotais ideālās ģimenes tēls. Vecāki par to ir gatavi maksāt dārgu cenu.

Es uzskatu, ka visiem jauniešiem (ne tikai mūsējiem) nekad vēl nav bijis tik grūti, kā ir tagad.

Viņiem jātiek galā ar tādu pašu informācijas apjomu kā pieaugušajiem. Skolās nekad nav bijušas tik lielas prasības un slodze, kā ir pašreiz. Visam pa vidu viņiem ir vecāki, kuri diemžēl netiek galā paši ar sevi, un pusaudžu vecumam raksturīgās problēmas.  

Runājot par narkotikām, viena lieta ir tā, ka tās tiek lietotas izklaides dēļ, tomēr lielākajai daļai tā ir vēlme aizbēgt no visa un aizmirsties. Vai mēs varam pārmest?

Varbūt mums vispirms jāsāk ar sevi, lai jauniešiem nebūtu vēlmes no mums aizmukt un aizmirsties.

Tāpat ir tad, kad runā par mobingu skolās. Varbūt vispirms sāciet ar sevi? Kas bērniem pasniedz paraugstundas mobingā? Pieaugušie! Paskatieties, kā jūs komunicējat sociālajos medijos! Lai cik spuraini nebūtu pusaudži, taču, kā uzvesties, viņi iemācās no vecākiem.

Kāds ir Ziemassvētku laiks centros?

Tas vienmēr ir bijis sarežģīts. Visus trīs gadus, kopš centri pastāv, tumšie mēneši ir smagākie. Īpaši tad, kad ir svētki. Šogad arī 18. novembris bija smags, jo sakrita vairākas brīvas dienas pēc kārtas, nevis divas, kā ierasts. Vienmēr, kad ir vairākas brīvdienas, tas ir smags laiks, jo vecāki pastiprināti lieto alkoholu.

Vai šeit, centros, svinat Ziemassvētkus?

Viņi paši to dara, visu organizē. Jaunieši lieliski ar visu tiek galā. Jo vairāk viņiem uzticēsimies, jo vieglāk mums būs.