Valodniece: Liekvārdībai nav nekāda juridiskā spēka

Latviešu valodas stiprināšana iekļauta valsts politikas plānošanas dokumentos. Kā, jūsuprāt, likumdevējam veicas ar šī mērķa īstenošanu?

Lai arī ko domātu skeptiķi, manuprāt, mums kopš neatkarības atgūšanas ir izdevies un izdodas stiprināt valsts valodu. Pierādījums ir izglītības reformas, kā arī krievu valodas ietekmes mazināšana. To izdevies panākt gan likumdevējam, gan sabiedrībai kopumā. Tomēr nedrīkstam aizmirst arī par angļu valodas ietekmi. Īpaši, ja paraugāmies uz to, kā runā jaunieši.

Bieži vien dzirdam pieaugušos sakām: jaunieši vairs nerunā latviski, viņi sarunājas un lasa tikai angliski. Šī iezīme ietekmē arī jauniešu valodas krājumu un vārdu kārtību teikumos. Tas ir būtisks jautājums, kam ir vērts pievērst uzmanību.

Lai gan katra jauniešu paaudze ir saskārusies ar kādu valodas “modi”, tomēr ir pamats nelielam satraukumam, jo jaunieši kļūst par pieaugušajiem un turpina runāt mazāk latviski.

Jautājums, ko likumdevējs varētu darīt šajā sakarā, jo ar pievēršanos tikai vienai valodai – krievu valodai – kā lielajam bubulim ir par maz. Mums jāskatās, kas notiek arī ar citu valodu ietekmi.

Kā jūs vērtējat amatpersonu valodu? Vai tā pilda valodas funkciju – nodrošināt saprotamu komunikāciju?

Par saprotamu komunikāciju mūsdienās domājam arvien vairāk. Īpaši informācijas piekļūstamības kontekstā – ikvienam jābūt spējīgam ne tikai atrast un noskaidrot informāciju, bet arī to saprast, neaicinot talkā juristu vai kādu draugu ar lielāku pieredzi ierēdniecisku tekstu lasīšanā.

Pievēršoties jautājumam konkrētāk, droši vien nevar visas amatpersonas viendabīgi novērtēt. Saeimas deputātu vidū ir labāki runātāji un ne tik veiksmīgi runātāji. Tas novērojams arī sabiedrībā kopumā.

Amatpersonām noteikti vajadzētu piestrādāt pie saprotamas izteikšanās.

Bieži, kad rakstītajās ziņās tiek citēta kāda amatpersona – tiesnesis, prokurors vai kāds cits, kurš pārstāv valsts pārvaldi, – redzam ļoti garus teikumus, kuriem ir grūti izsekot līdzi un saprast galveno domu. Daudz tiek lietoti sarežģīti svešvārdi.

Tāpēc es aicinu amatpersonas aizdomāties par to, ka ne visi zina visus svešvārdus. Tas būtu jāņem vērā pat situācijās, ja patiešām kādas lietas nevēlas pateikt atklāti, tādējādi slēpjoties aiz svešvārdiem. Tāpat mēs bieži varam novērot, ka pateiktais neatbild uz jautājumu, bet arī šajā gadījumā ir jānodrošina saprotamība.

Jāapzinās, ka izveidotie savārstījumi neveicina sabiedrības iekļaušanu un neceļ teicēja reputāciju.

To labi varēja redzēt nesenajos komunikācijas skandālos, kuros tika iesaistīta Aizsardzības ministrija, Satiksmes ministrija un citas iestādes. Šie piemēri apliecina, ka spēja saprotami izteikties bieži vien netiek pietiekami novērtēta.

Nereti amatpersonu sacītais ir piesātināts ar tādiem vārdiem kā “ietvars”, “konceptuāli” u. c., kas būtībā neko nepasaka.

Jā, es katru reizi pasmaidu, kad dzirdu: mēs šo izvērtēsim, izpētīsim, izskatīsim. Parasti visi šie vārdi izskan vienā rindiņā.

Domāju, ka šāds runas stils tiek izmantots vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem – tajā brīdī tiešām nav, ko atbildēt, un cilvēks saprot, ka, neatbildot uz jautājumu, nodarīs pāri savai reputācijai. Otrs aspekts – iespējams, tajā brīdī nezina, ko atbildēt.

Manuprāt, mums ir izveidojusies viltus pārliecība, ka nedrīkst teikt: es nezinu. Tas tiek uzskatīts par kaut ko sliktu.

Tomēr dažās situācijās daudz labāk būtu lakoniski pateikt: šobrīd informācijas nav, noskaidrošu, pateikšu to tad un tad.

Protams, daudziem arī trūkst spēju izteikties.

Pat ja atbilde tiek sniegta atbilstoši tēmai, tajā ir liekvārdība, nevajadzīgas frāzes. Tā atkal nonākam pie viltus pārliecības par māku runāt.

Lai kļūtu par labu runātāju, ir nepārtraukti jāmācās. Tas nenozīmē, ka obligāti jāiet pie pedagogiem uzlabot runas prasmes, lai arī tas nenāktu par ļaunu. Mācīties un mācēt runāt nozīmē domāt par to, ko es saku, apzināti izvēlēties vārdus, apzināti pabeigt teikumu, apzināti veidot teikumus īsākus un saprotamākus, apzināti iepauzēt, apzināti nebārstīt “ietvarus”, “koncepcijas” un citus vārdus, ko bieži dzirdam politiķu runā.

Kā vērtējat valodu tiesību aktos? Iedzīvotājiem nereti ir grūtības saprast, kas tajos ir teikts. Vai šāds stils atbilst dokumenta būtībai vai arī tomēr ir uzskatāms par nevajadzīgu informācijas sarežģīšanu?

Patiesībā jau izsenis, kopš tiesību akti radās, bijušas divas skolas. Viena noteic, ka tiesību akti jāraksta skaidri, vienkārši, tautai saprotami. Otra – tie jāraksta tā, lai to saprastu tikai noteiktu amatu pārstāvji. Proti, tiesību aktu autori, juristi, valstsvīri un tamlīdzīgi.

Latviešu valodā sākotnēji tika pārstāvēts otrais variants, jo liela daļa tiesību aktu sakņojās latīniski rakstītajos, bet vēlāk – vāciski rakstītajos tiesību aktos, kuros lielā mērā tika pārņemta latīņu rakstības sarežģītība. Taču jaunās Latvijas dibinātāji pirms vairāk nekā simts gadiem nolēma izmantot šo vienkāršo, saprotamo pieeju, un to mēs spilgti varam redzēt, lasot Satversmi.

Satversmes pamatversija ir rakstīta ļoti kodolīgi, saprotami, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs varētu izlasīt Latvijas pamatdokumentu.

Šis ir ļoti interesants valodniecības aspekts – saprotamības ideja ir iekodēta jau mūsu pamatdokumentā.

Arī Civillikums, kas tika izveidots pagājušā gadsimta 30. gados, ir samērā vienkāršā valodā. Iekļauti īsāki teikumi, izteiksme ir kodolīgāka. Jā, varbūt kāda metafora mūsdienās vairs nav tik ļoti skaidra, taču joprojām redzama vienkāršība.

Nonākot mūsdienās, secināms, ka jaunie tiesību akti bieži vien ir sarežģīti. No vienas puses, to var saprast – iespējams, tas ir tādēļ, lai dokuments aptvertu visu, lai iekļautu katru mazāko niansi, jo likumam ir jābūt tādam, lai to var piemērot. No otras puses, plašais, niansētais saturs nenozīmē, ka jāraksta sarežģīti.

Es aicinātu tiesību aktu autorus atcerēties par šiem vienkāršības principiem: kodolīgāk, mazāk liekvārdības, īsākus teikumus, īsākas rindkopas.

Sarežģītība un birokrātiskā izteiksme rada nevajadzīgu atsvešinātību. Iedzīvotājs, lasot šos tekstus, jūtas neiekļauts, jūtas tā, it kā šī informācija nebūtu viņam saistoša vai pa spēkam.

Nevajadzētu rasties situācijām, ka mums ir nepieciešams jurists, lai noskaidrotu, kas ir uzrakstīts tiesību aktos. Juristi mums ir nepieciešami, lai viņi pārstāvētu mūsu tiesības, palīdzētu precīzāk atbildēt uz kādu vēstuli vai uzrakstīt iesniegumu un tamlīdzīgi.

Kā vērtējat valodas lietojumu medijos?

Kopumā pozitīvi. Daļa plašsaziņas līdzekļu ļoti pievērš uzmanību valodai, ko apliecina arī ikgadējā akcija “Latvijas mediju valodas balva”.

Taču, paraugoties uz atsevišķiem medijiem, žurnālistiem vai rakstiem, protams, var pamanīt jau pieminētos anglicismus, piemēram, angļu valodas vārdu latviskojot ar vārda beigās pieliktu galotni -s vai kādu citu. Tāpat redzam garus teikumus vai citātus, kas ir pilni ar liekvārdību.

Arī krievu valodas ietekme joprojām ir diezgan liela, ko varbūt jaunāki cilvēki vairs tik labi nepamana. Taču to var novērot dažādās teikumu konstrukcijās, piemēram, jau par klasiku kļuvušais “daudzus desmitus gadu atpakaļ”.

Vēl vērojamas grūtības pareizi likt komatus. Bieži angļu valodas ietekmē tie tiek likti tur, kur šķietami pēc intonācijas nepieciešams, taču latviešu valodā komatam tur nav jābūt.

Bieži redzamas arī drukas kļūdas. Savukārt loģikas kļūdas visspilgtāk var redzēt virsrakstos, kuri dažkārt uzrakstīti tā, ka īsti nav skaidrs, par ko būs raksts, un te es nerunāju par klikšķu ēsmas virsrakstiem, kuri apzināti melo, lai cilvēks atvērtu rakstu.

Ir ko uzlabot, bet kopumā ir prieks raudzīties uz medijiem, kuri pievērš uzmanību latviešu valodai.

Pastāstiet, lūdzu, par iekļaujošo valodu! Esat izstrādājusi iekļaujošas valodas ceļvedi. Tajā norādīts, ka, piemēram, mātes un tēva vietā ieteicams lietot vārdu vecāki, bet vīra un sievas – dzīvesbiedrs vai dzīvesbiedre. Kā pamatojami šādi ieteikumi, un vai tie no valodas neizslēgs mums ierastos apzīmējumus?

Iekļaujošas valodas lietojums nav risinājums visām problēmām, taču ir lieliski būt cieņpilnam un pieklājīgam un savā runā vai rakstos nevienu neaizvainot.

Ikdienas komunikācijas situācijas ir ļoti dažādas. Ja bērnam ir tēvs un māte un mēs to zinām, tad mums nav pamata teikt: vecāki. Taču, ja dodam aizpildīt anketu dažādām ģimenēm, tad tajā būtu ieteicams rakstīt “vecāki”, jo ir ģimenes, kurās nav tēva un mātes. Tāpat ne visiem ir vīrs vai sieva, tāpēc, piemēram, ielūgumos labāk rakstīt nevis “nāciet ar savu vīru vai sievu”, bet gan “šis ir ielūgums divām personām”.

Kopumā iekļaujošas valodas mērķis ir novērst diskrimināciju, novērst sajūtu, ka kāds jūtas atstumts vai neiekļauts.

Iekļaujošas valodas lietotājs pielāgojas situācijai un konkrētajā brīdī raksta un runā tā, lai neaizvainotu un nediskriminētu.

Esat izstrādājusi arī vienkāršās valodas ceļvedi un piedāvājat organizācijām mācības šīs valodas lietošanā. Kas īsti ir vienkāršā valoda?

Vienkāršā valoda ir daļa no informācijas piekļūstamības. Daudzi cilvēki ir dzirdējuši jēdzienu “vieglā valoda”. Bieži vien rodas apjukums – vai vieglā valoda un vienkāršā valoda ir viens un tas pats? Nē, tās ir atšķirīgas formas, kas, lai arī nekonkurē cita ar citu, tomēr dažkārt pārklājas.

Vieglo valodu mēs vairāk izmantojam informācijas pielāgošanai cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, uztveres un lasīšanas grūtībām, redzes traucējumiem, kā arī tiem, kuri apgūst valodu u. c. Vieglā valoda parasti nozīmē būtisku teksta īsināšanu un vienkāršošanu.

Savukārt vienkāršā valoda ir tāds valodas stils, ko visbiežāk izmanto uzņēmējdarbībā komunikācijā ar klientiem un valsts pārvaldē komunikācijā ar iedzīvotājiem. Vienkāršā valoda nozīmē rakstīšanu bez jau daudz pieminētās liekvārdības, nevajadzīgiem gariem teikumiem, nevajadzīgiem svešvārdiem u. c.

Parasti par vienkāršo valodu saka: tā nozīmē rakstīt tā, lai saprot arī nespeciālists. Te mēs nonākam pie tiesību aktiem, par kuriem jau runājām, vai pie banku līgumiem, apdrošinātāju noteikumiem.

Nav noslēpums, ka bieži vien līgumi un noteikumi ir rakstīti maziem burtiem, ļoti plašās rindkopās, gariem teikumiem. Īsāk sakot – nesaprotami.

Tāpat tekstā ir daudzlīmeņu numerācija, atsauces uz dažādiem punktiem un tiesību aktiem, iekļauti sarežģīti termini, saīsinājumi.

Līdzīgi arī vēstulēs, ko valsts pārvaldes iestādes nosūta iedzīvotājiem. Ja nav pieredzes šo vēstuļu lasīšanā, cilvēks var apjukt – lai tiktu pie vēstules galvenās domas, vispirms ir jāizlasa atsauces uz vairākiem tiesību aktiem, un tad kaut kur beigās var uzzināt vēstules mērķi.

Vienkāršās valodas kustība ir par to, lai cilvēkiem nevajadzētu tērēt tik daudz laika, lasot tekstu, un lai cilvēks justos labi, jo bieži vien jūtamies nepietiekami zinoši, ja tekstu nevaram saprast.

Četri galvenie vienkāršās valodas principi: teksts ir pielāgots lasītājiem, tekstu var atrast, tekstu var izlasīt ar pirmo reizi, un tekstu var izmantot.

Vienkāršās valodas principus aktīvi izmanto daudzviet pasaulē. Vieni no pirmajiem bija zviedri, kas ļoti lepojas ar to, ka jau septiņpadsmitajā vai astoņpadsmitajā gadsimtā valoda tiesību aktos tika vienkāršota.

ASV, Apvienotajā Karalistē, Jaunzēlandē un citviet tiesību akti paredz vienkāršās valodas lietošanu valsts pārvaldē.

Latvijā vienkāršā valoda kļuva aktuāla arī tādēļ, ka nākamgad stāsies spēkā Direktīva par produktu un pakalpojumu piekļūstamību, kas Latvijā nostiprināta Preču un pakalpojumu piekļūstamības likumā. Direktīva paredz, ka finanšu un e-komercijas nozarē visai informācijai, kas paredzēta galapatērētājam, jābūt rakstītai B2 līmenī, kas atbilst vienkāršajai valodai. Ja salīdzinām ar svešvalodu zināšanām, ko rakstām CV, – vienkāršā valoda ir nedaudz augstāks līmenis par vidējo.

Šobrīd daudzas bankas un apdrošinātāji pārstrādā savus dokumentus, pielāgo tos šim līmenim. Jau šobrīd ar pielāgojumiem var iepazīties, piemēram, “Luminor Bank” noteikumos vai “Swedbank” mājokļa apdrošināšanas noteikumos, kas atrodami internetā.

Šīs izmaiņas, manuprāt, ir fantastiskas un lietotājam draudzīgas. Tās aizņem mazāk laika teksta izlasīšanai un veicinās lielāku uzticēšanos.

Tāpat tiek mazināta barjera starp iestādi un iedzīvotāju, iestādi un klientu. Kādreiz lietišķajā stilā vienmēr teica “iestāde tāda un tāda informē cilvēku tādu un tādu”, savukārt mūsdienās arvien vairāk izmantojam formu “mēs informējam jūs”, graujot šīs nevajadzīgās barjeras, rakstot īsāk, kodolīgāk, izmantojot darāmo kārtu.

Dažkārt ir dzirdētas šaubas par to, vai šie dokumenti nav par vienkāršu, vai ar tiem varēs vērsties, piemēram, tiesā. Taču jāsaprot, ka vienkāršā valoda nav pārlieka vienkāršošana. Tajā joprojām tiek saglabāta juridiskā precizitāte. Visi šie jaunie līgumi un noteikumi ir tādi, ar kuriem var iet uz tiesu. Šis ir spilgts piemērs tam, ka liekvārdībai nav nekāda juridiskā spēka.

Starp citu, arī tiesneši mācās rakstīt vienkāršāk. Pagājušajā gadā tika ieviests vienkāršās valodas standarts ISO 24495-1:2023. Nākamajā gadā plānotas divas jaunas standarta daļas. Viena būs veltīta zinātnes valodai, bet otra – juridiskajai valodai. Tas pierādīs, ka visās šajās jomās var rakstīt vienkāršāk.

Vēlos arī pieminēt, ka 31. oktobrī notiks ļoti vērtīgs pasākums. Katru gadu Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā rīko semināru “Tulkojam Eiropu”. Šogad semināra tēma ir vienkāršā valoda, un tajā uzstāsies lektori gan no valsts pārvaldes iestādēm, gan no dažādiem uzņēmumiem.

Sarunā jau pieminējāt angļu valodas ietekmi jauniešu saziņā. Agrāk plaši tika lietota krievu valoda. Daļa sabiedrības uzskatīja, ka krievu valoda Latvijā sāks dominēt un par latviešu valodu visi aizmirsīs. Taču laiki mainās un arī karš Ukrainā mazināja krievu valodas ietekmi. Kā jūs raugāties uz latviešu valodas pozīciju nākotnē?

Šobrīd latviešu valodas pozīcija un vieta pasaulē ir tik spēcīga kā nekad. Latviešu valoda ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Latviešu valoda ir viena no tikai dažiem simtiem valodu, kas ir valsts valoda kādā valstī. Latviešu valodai tiek izstrādātas dažādas tehnoloģijas, tostarp pareizrakstības rīki, vārdnīcas, arī mākslīgā intelekta lielajos valodu moduļos pieejama latviešu valoda, un sabiedrībā nepārtraukti tiek veidots daudzveidīgs saturs latviešu valodā.

Tajā pašā laikā nevaram paļauties tikai uz to, ka šīs pozīcijas stiprinās valodu tehnoloģiju izstrādātāji vai likumdevējs. Ikviens no mums var vēl vairāk stiprināt latviešu valodu. Nav labāka veida, kā to darīt, par runāšanu, lasīšanu, dažādu tēmu satura veidošanu latviešu valodā.

Svarīgi, lai latviešu valoda nekļūst par tādu kā ķēķa valodu, kurā var runāt tikai par sadzīves lietām.

Tāpēc jaunajiem pētniekiem, izvēloties disertācijas darba valodu, iesaku pēc iespējas biežāk izvēlēties latviešu valodu, lai tiktu ieviesti jauni termini, temati, lai par izpētes objektiem varētu brīvi runāt arī latviešu valodā.

Mūsu katra paša, tostarp jauniešu, atbildība ir valodas stiprināšana. Es sliecos piekrist profesora Andreja Veisberga uzskatam, ka angļu valodas ietekme jauniešu vidū ir modes lieta. Kaut kādā brīdī jaunieši beigs runāt tikai angliski un sāks runāt latviešu valodā. Vismaz es tā ceru, jo paredzēt to nav iespējams.

Neviens nevar paredzēt, kas notiks ar latviešu valodu. Mēs tikai zinām, ka latviešu valoda visu laiku mainās.

Arī runāšana angļu valodā, daudzie anglicismi ir daļa no izmaiņām. Jautājums – vai šīs izmaiņas nāk par labu vai sliktu?

Valodas noturību ietekmē daudzi faktori. Tāpat arī demogrāfija un tas, kur cilvēki izvēlas dzīvot – Latvijā vai kaut kur citur. Taču arī pārceļoties vērojams, ka daļa cilvēku turpina kopt latviešu valodu un runāt latviski.

Mēs, valodnieki, rosinām katru aizdomāties par to, ka valoda ir svarīga mūsu identitātes daļa.

Bez latviešu valodas nebūtu Latvijas. Bez latviešu valodas, visticamāk, mēs sevi nevarētu saukt par latviešiem. Latviešu valoda vai jebkura valoda vispār ir milzīga identitātes veidotāja. Latviešu valodā mēs redzam iekapsulētu pagātni, to skaistumu, kas nāk no senākiem rakstiem, senākiem laikiem, atmiņām par to, kā runāja mūsu mamma, tētis, vecmāmiņa.

Latviešu valodā ir arī tagadne. Tā atspoguļo visu, kas šobrīd notiek Latvijā un pasaulē. Kādas vēsmas ir aktuālas, kas notiek, kā attīstās sabiedrība. Latviešu valodā jābūt iekapsulētai arī nākotnei, lai mēs tajā runātu arī pēc simts, divsimts, pat trīssimts gadiem.