Dagnija Baltiņa: Apzināmies savu atbildību tautas, valsts un nācijas priekšā

Savulaik esat lasījusi pa vienai grāmatai dienā, bet šobrīd, strādājot bibliotēkā, – dažas mēnesī. Ko patlaban lasāt?  

Vairākas bērnu grāmatas. Man ļoti patīk, ka varu lasīt kopā ar bērniem un sekot līdzi aktualitātēm šajā jomā. Nupat bija Rīgas Grāmatu svētki. Tagad ejam cauri jaunajai bērnu literatūras ražai. Uz mana šīsnedēļas galdiņa ir bērnu literatūra. 

Ko lasāt no pieaugušo literatūras? 

Tikko iesāku Daces Rukšānes jauno grāmatu “Lu-Lū un Eņģelis”. Man ļoti patīk šīs autores pēdējie romāni – tie ļoti pārsteidza.  

Kāpēc lasāt? Kāpēc cilvēkam ir jālasa? 

Manuprāt, lasīšana cilvēku dara laimīgāku un mazliet labāku. Tā mums ļauj ieraudzīt savu pasauli ar lielāku padziļinājumu un iegūt arī kādu mieru, pat ja lasām ļoti sarežģītu vai bēdīgu literatūru. Tāpat grāmatas rada spēcīgu pēctecības sajūtu. Bērniem lasīšana ienes gaišumu bērnībā un atver pasauli tā, kā to nespēj sociālie mediji.  

Kā vērtējat lasīšanas kultūru Latvijā? 

Tā laika gaitā mainās. Katram laikmetam ir savi paradumi, savas tehnoloģijas, kas ietekmē lasīšanas paradumus. Šobrīd piedzīvojam mirkli, kad dziļā lasīšana varbūt ir visapdraudētākā, jo cilvēki ļoti daudz patērē īsus tekstus, dažādus izvilkumus. Sarūk spēja lasīt garus tekstus, iedziļināties.

Otrkārt, mēs mazāk sarunājamies par grāmatām. Te saskatu bibliotēkas lomu – būt lasīšanas paraduma uzturētājam sabiedrībā, kas mudina ne tikai lasīt, bet arī runāt par izlasīto, dalīties pārdomās par to.

Grāmatai ir jāatgriežas mūsu ikdienas sarunās. 

Kāda ir mūsdienīga nacionālā bibliotēka?   
 
Moderna bibliotēka ir vieta, kas prot atrast sevi jaunajā pārmaiņu laikmetā. Šī bibliotēka spēj ļoti spēcīgi pamatot, kāpēc tā tur un glabā nacionālo krājumu un kāpēc tā vienmēr būs vieta, kas runās par nacionālajām vērtībām, par saglabājamajām vērtībām, par analogo krājumu, par grāmatām kā fenomenu. Vēl moderna bibliotēka ir vieta, kas māk gudri izmantot arī digitālās iespējas, nodrošināt tās plašam lasītāju lokam.

Modernā bibliotēkā cilvēki ne vien saņem kādu informāciju, bet arī grib nākt satikties, baudīt atmosfēru, uzzināt kaut ko jaunu izstādēs, koncertos un dažādos citos pasākumos.  

Mūsdienās bibliotēka, sevišķi nacionālā bibliotēka, ir viena no institūcijām, kurai nākas gan uzturēt savu tradicionālo un konservatīvo pusi, glabāt nacionālo krājumu, gan arī ļoti strauji mainīties un pielāgoties digitālajai pasaulei.

Moderna bibliotēka iededz lielāku aizrautību sabiedrībā par zināšanu kultūru kā tādu. 
 
Likumā Nacionālajai bibliotēkai ir noteiktas plašas funkcijas un misija – kalpot visas nācijas intelektuālajai attīstībai.  

Jā, pirmkārt, nacionālajai bibliotēkai kā nacionālai kultūras institūcijai ir ne tikai uzdots saglabāt un papildināt krājumu, bet arī nodarboties ar pētniecību, uzturēt sabiedrībā valstiskuma ideju.

Viens no vislielākajiem demokrātijas apdraudējumiem ir sabiedrības kūtrums, vienaldzība un neprasme sarunāties un piedalīties. Nacionālā bibliotēka ir tā, kas uztur mūsu interesi pašiem par sevi, vēlmi izzināt savu vēsturi, to, no kurienes nākam un kurp ejam.

Nacionālā bibliotēka ir nacionālā intelektuālā mantojuma sargātāja un intelektuālās vides iekurinātāja.

Otrkārt, mums rūp jaunā paaudze. Bibliotēka to ļoti spēcīgi iemieso, mēs atbalstām katru studentu, lai viņam izdodas iecerētais. Tā mēs iestājamies cits par citu.  

Treškārt, mēs uzturam sarunu kultūru un sarunu mākslu.

Bibliotēka ar krājumu, ar grāmatām mudina cilvēkus izteikt savu redzējumu un pārdomas un arī uzklausīt atšķirīgus viedokļus, spēt kritiski domāt.

Bibliotēka ir ļoti valstiska institūcija. Īpaši šādos ģeopolitiski sarežģītos apstākļos bibliotēkas loma ir kritiski svarīga, tā, šķiet, tik nesavtīgi kā neviens cits uzlūko savu misiju – veicināt sabiedrības izaugsmi visplašākajā nozīmē.  

Jūs pieminējāt bibliotēku kā kritiskās domāšanas veicinātāju bīstamajos ģeopolitiskajos apstākļos. Ko bibliotēka var darīt, lai mazinātu dezinformācijas ietekmi?  

Tā var cilvēkam iemācīt meklēt informāciju un skatīties uz pasauli ārpus sava ierastā informatīvā burbuļa. Tas ir pirmais solis cīņā ar dezinformāciju – saprast, ka ne viss jūsu burbulī ir patiess. Mēs piedāvājam kaut vai apskatīt aktuālo periodiku, gan lokālās ziņas, gan starptautiskās.   

Kā panākt, ka cilvēks vispār atnāk uz bibliotēku? 
 
Tas ir jautājums par to, kurā brīdī un kā cilvēks tiek “pārtverts”. Mēs, bibliotēka, protams, sākam ar vismazākajiem bērniem, jaunajiem lasītājiem, veicinot viņos interesi par grāmatām.

Taču šobrīd arvien vairāk ir jāstrādā, lai cilvēki vecumā ap 30 gadiem un uz augšu turpinātu apmeklēt bibliotēku ne tikai ar saviem bērniem, bet arī kā lasītāji un novērtētu to, cik milzīga privilēģija ir iespēja vienkārši baudīt informāciju, kura citkārt varbūt negadītos viņu ceļā.

Mēs ļoti domājam par to, kā šo auditoriju piesaistīt, – rīkojam dažādas izstādes, diskusijas, grāmatu atvēršanas svētkus un citus pasākumus. Ja arī šāds jaunais apmeklētājs neatgriezīsies pēc nedēļas vai divām, tad viņš, iespējams, atnāks uz nākamo pasākumu, kas jau būs ieguvums. 

Kā varat veicināt bērnu lasīšanu? 
 
Ir jāturpina un jāpaplašina lasīšanas veicināšanas programmas: gan bērnu un jauniešu žūrija, gan skaļā lasīšana, “Grāmatu starts”, gan daudzi citi pasākumi. To arī darām. Kopumā bibliotēkas ir īpaši jaudīgas, ar ļoti labu jau izveidotu ietvaru. Ir arī ekonomiski izdevīgāk paplašināt pašreizējās programmas, nevis radīt jaunas. 

Otrs aspekts – lasīšanu var veicināt, nosakot skolās obligātās lasīšanas minūtes katru dienu. Tas ir pietiekami vienkāršs un operatīvs risinājums situācijā, kad redzam, ka sabiedrība tomēr piedzīvo lasīšanas krīzi. Grāmatas ir pieejamas gan mājās, gan skolu bibliotēkās, gan publiskajās bibliotēkās. Taču jāpanāk, ka skola skolēniem rada šo ritmu, šo paradumu, šo pastāvīgo lasīšanas laiku – ideālā gadījumā katru dienu 20–30 minūtes visās vecuma grupās. Tas arī uzlabotu sekmju rādītājus jebkurā eksāmenā, jo ļoti bieži problēma sakņojas uzdevuma teksta nesaprašanā. Tātad tas ir lasīšanas paradumu, lasīšanas prasmju un teksta izpratnes trūkums. Vienlaikus ar to mēs panāktu, ka skolēni izlasa pēc iespējas vairāk grāmatu, taču tā varētu būt arī periodika.

Galvenais – no sākuma attīstīt regulāras lasīšanas paradumu. Ar to mēs panāktu ļoti lielu grūdienu kopējai sabiedrības izaugsmei, tajā skaitā izpratnei pašiem par sevi.  

Skolās gan lielākoties ir obligātā literatūra, nevis obligātās lasīšanas minūtes.  

Tās vienkārši būtu jāsauc par izlasāmajām grāmatām – bez obligātā pienākuma smaguma, dodot arī iespēju izvēlēties, piemēram, trīs no piecām ieteicamajām grāmatām, ko izlasīt vasarā. 

Vai tikai latviešu valodā? 

Ir jāapstrīd mīts, ka latviešu valodā kaut ko nevar izdarīt. Latviešu valoda ir brīnišķīga, ļoti skaista un labskanīga, dziļa un bagāta, un šīs lasīšanas minūtes būtu veltāmas tieši lasīšanai latviešu valodā, jo mums ir jāizkopj spēja domāt un izteikties dzimtajā valodā. Tad arī rastos jaunā paaudze, kas nāktu ar saviem ierosinājumiem, jauniem terminiem, jo tai būtu bāze, uz kā pakāpties. Visa pamatā ir lasīšana.  

Mums ir jāpasniedz jauniešiem roka, ja gribam, lai Latvijas sabiedrība lasītu un domātu līdzi un lai tai rūpētu visdažādākie jautājumi.

Bibliotekārs šādā ziņā var kļūt jaunietim par labāko partneri. Šis cilvēks viņu nevis nosodīs par nezināšanu, bet gan, tieši pretēji, palīdzēs viņam rast ticību pašam sev un uzrakstīt bakalaura vai maģistra darbu.

Ir jāmaina veids, kā mēs cits uz citu raugāmies. Mums ir jāveido savstarpējās saskarsmes tikums, jāgrib, lai otram izdodas.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora amata kandidātiem, tostarp arī jums, bija jāpiedāvā savs redzējums par bibliotēkas attīstību turpmākajos piecos gados. Ko šajā ziņā esat plānojusi īstenot un varbūt jau īstenojat?  

Manā piedāvājumā ir saglabāt ļoti fundamentāli spēcīgu darbu ar nacionālo krājumu – gan drukāto, gan digitālo. Tā ir neaizstājama nacionālās bibliotēkas funkcija. Turpināsim vākt un uzglabāt krājumu, rūpējoties par tā drošību un gatavojoties jebkuriem nākotnes scenārijiem, kā arī nodrošinot tā bezmaksas pieejamību sabiedrībai. Šis krājums ir mūsu nacionālais zelts.  

Vēl ir ļoti svarīgi, lai Nacionālā bibliotēka būtu interesanta vieta, kurā apmeklētājs jūtas labi, mājīgi, gaidīts. Meklēju iespējas, kā padarīt bibliotēku ērtāku ikvienam lasītājam. Esmu sākusi risināt jautājumu, kā mēs varētu pagarināt darba laiku.  

Tāpat bibliotēkai jāsadarbojas ar privāto sektoru. Tās ir jaunas partnerības gan ar izdevējiem, gan ar lielākajiem Latvijas uzņēmējiem.

Uzskatām, ka Latvijas uzņēmējdarbībai vajag lasošus un zinātkārus cilvēkus, jo tas arī nozīmē, ka viņi būs labi darbinieki.

Uzņēmējiem vajadzētu būt ieinteresētiem veiksmīgā nacionālajā bibliotēkā un arī atvērt savas privātās bibliotēkas darbiniekiem, tādējādi mudinot viņus lasīt. Tā mēs kopā sabiedrībā veicinātu sajūtu, ka paši sev esam svarīgi un varam daudz izdarīt.   

Jūs minējāt gatavību jebkuriem nākotnes scenārijiem. Cik gatavi esat krājuma vai bibliotēkas darbības apdraudējumam?  

Kultūras institūcijas kopumā ir sākušas apzināties, ka ārkārtas situācijas nebūt vairs nav kaut kas neiespējams. Tas, ko šobrīd varam darīt, ir pēc iespējas labāk sagatavoties varbūtējām ārkārtas situācijām, izstrādāt atbilstošus rīcības plānus un tos testēt, nodrošināties ar prevenciju, gan sargājot analogo, fiziski pastāvošo materiālu, gan veicot digitalizāciju.   

Jūsu priekšgājējs amatā Andris Vilks ir norādījis, ka digitalizācija nodrošina krājuma pieejamību, bet ne saglabāšanu, tikai rada ilūziju par to. Arī bibliotēkas var tikt pakļautas kiberuzbrukumiem. Ar ko rēķināties? 

Digitālajiem risinājumiem ir savi riski. Varam gribēt nodrošināties pret visiem iespējamajiem kiberuzbrukumiem, bet vienmēr var būt kāds uzbrukums, kuram nebūsim gatavi. Mums ir jāplāno un jāgatavojas gan digitālajiem, gan analogajiem uzbrukumiem.  

Runājot par fizisku uzbrukumu, kara stāvokli, ko nevaram izslēgt, cik gatavi esat atbilstošai rīcībai, piemēram, vērtīgākā krājuma glābšanai, evakuācijai?  

Šobrīd arī strādājam pie tā, lai krājums vienmēr būtu drošībā. Ļoti labi apzināmies savu atbildību tautas, valsts un nācijas priekšā.  

Bibliotēku tīkls, kas ir saistīts arī ar sabiedrības drošību, Latvijā samazinās. Kā rīkoties, lai saglabātu bibliotēkas pakalpojumu pieejamību visā valstī? Ko Nacionālā bibliotēka var darīt šajā ziņā?  

Nacionālajai bibliotēkai ir jākļūst arvien aktīvākai un jāskaidro, kāda ir bibliotēku loma un pienesums sabiedrībai. Tas arī veicinātu to, ka mēs vairāk tiktu iesaistīti lēmumu pieņemšanā par bibliotēku nākotni. Tāpat ir jāpanāk, lai lēmumi par bibliotēku nākotni netiek pieņemti tikai un vienīgi pēc finansiālajiem vai iedzīvotāju skaita kritērijiem.  

Jā, bibliotēku tīkls ir saistīts arī ar nacionālo drošību, ar sabiedrības noturību un labklājību. Tāpēc par ikvienas bibliotēkas nākotni ir plaši jādiskutē. Protams, Nacionālās bibliotēkas viedoklim ir jābūt noteicošajam šādu jautājumu izlemšanā.  

Vien retā institūcija ir tā mainījusies un pilnveidojusies savās funkcijās kā bibliotēka. Bibliotekāri šobrīd ir speciālisti ar ārkārtīgi plašām zināšanām un prasmēm. Tas pamato gan lielāku, gan mazāku bibliotēku pastāvēšanu. 
 
Bibliotēku skaitam samazinoties, arvien aktuālāks kļūst digitāli pieejamais saturs. To savukārt patlaban ierobežo autortiesību nosacījumi. Tādēļ daudzas grāmatas un periodiskie izdevumi ir pieejami tikai bibliotēkā uz vietas. 

Digitālā bibliotēka ir veicinājusi arvien lielāku lasītāju piesaisti bibliotekārajiem pakalpojumiem, tie tiek izmantoti vairāk. Cilvēki ne tikai meklē informāciju, bet arī skatās tur vienkopus pieejamos materiālus no arhīviem un muzejiem. Digitālā bibliotēka ir digitālā platforma visām kultūras mantojuma institūcijām. Cilvēks tur var gan meklēt kaut ko vienkārši prieka pēc, gan zinātniskiem nolūkiem, gan, piemēram, dzimtas vēstures pētniecībai.  

Tas, protams, nozīmē, ka mums ir jāatrod jaunas iespējas, kā papildināt šo krājumu, tātad jāturpina digitalizācija, aptverot arvien lielāku lauku, kam cilvēki var brīvi piekļūt. Otrkārt, autortiesību jautājumu esam ieinteresēti sakārtot tā, lai visas iesaistītās puses būtu apmierinātas un pēc iespējas plašai sabiedrībai tiktu nodrošināta piekļuve informācijai. Neviens neapšauba, ka pieejamība ir jāveicina. Pie tā kopā ar Kultūras ministriju strādājam.  

Cik pieejami ir lielākie nacionālās nozīmes laikraksti? 

Digitāli pieejami ir gandrīz 85% visa periodikas krājuma. Tas ir ļoti daudz. Aicinām cilvēkus ziņot par to, ka trūkst kādu konkrētu gadu vai numuru no periodiskajiem izdevumiem, arī paši aktīvi sekojam tam līdzi. Kopumā savu iespēju robežās turpinām digitalizēt periodiku, lai panāktu, ka tieši periodisko izdevumu klāsts ir tiešām plaši pieejams. Šobrīd gandrīz 90% izdevumu līdz 90. gadiem ir digitalizēti. No 90. gadiem līdz šodienai digitalizēts ir stipri mazāk, taču soli pa solim to darām. 
 
Liela daļa starpkaru laika Latvijas periodisko izdevumu ir tā dēvētajā vecajā drukā, kuras atšifrējums ir stipri nepilnīgs. Ko darīsiet šajā jomā?   
 
Tas lielā mērā ir atkarīgs no mākslīgā intelekta, kas nepārtraukti tiek trenēts un attīstīts. Domāju, turpināsim to pilnveidot, lai šī vecā druka kļūtu arvien vieglāk izlasāma cilvēkiem, kuri to neprot. 

Ar spēju izprast senākus tekstus ir saistīts arī pašlaik publiskajā telpā notiekošais strīds par nodomu pārrakstīt tā dēvētajā vieglajā valodā brāļu Kaudzīšu romānu “Mērnieku laiki” un, iespējams, arī citu klasiķu darbus, lai tie būtu vieglāk uztverami, sevišķi jauniešiem. Kāds ir jūsu viedoklis par to?   

Laikam piederu pie tiem, kas uzskata: ja šāds risinājums veicinās šo darbu lasīšanu, tad tas ir atbalstāms. Tā jauniešiem palīdzam pietuvoties mūsu kultūras mantojumam. Būs cilvēki, kas vēl arvien turpinās lasīt oriģinālos darbus, un būs tādi, kas izlasīs tikai atviegloto versiju, ko citādi neizlasītu vispār.  

Ir labi, ka sabiedrībā par to vispār esam gatavi runāt, ka domājam par to, kas ir šie klasiķu darbi un kāpēc tie mums ir svarīgi, ka “kustinām” savu literatūras vidi.  

Pirms nonācāt Nacionālās bibliotēkas direktores amatā, bijāt atbildīga par bibliotēkas pētniecības stratēģiju. Ko turpināsiet darīt pētniecībā un kā plānojat tās rezultātus parādīt plašākai sabiedrībai?  

Jāteic, bibliotēka vienmēr ir bijusi diezgan ekskluzīvā situācijā ar to, ka visus savus pētnieciskos jautājumus esam spējuši komunicēt ļoti dažādiem sabiedrības slāņiem. Par ikvienu mūsu pētniecisko projektu ir gan rīkotas zinātniskas konferences un izstādes, gan izdoti zinātniski izdevumi. Šos pasākumus vienmēr pavada kāda muzejpedagoģiskā programma, kas strādā īpaši, piemēram, ar skolēnu grupām. Tāpat par šīm tēmām ir raidieraksti un intervijas portālos, avīzēs un žurnālos. To, protams, centīsimies izvērst plašāk.  

Pilnīgi noteikti turpināsim darboties grāmatu zinātnes jomā, jo bibliotēka šajā nišā ir gan visspēcīgākais, gan viszinošākais spēlētājs. Ir vēl ļoti daudz jautājumu, kuri Latvijā jāturpina pētīt gan par pašu grāmatas fenomenu, tai skaitā latviešu grāmatu tās pirmajos 500 gados, gan par grāmatas nākotni. Mēs varētu būt tā ideju laboratorija, kas domā par grāmatas attīstību Latvijā un pasaulē.  

Vēl viena pētniecības tēma ir lasīšanas paradumi, to attīstība un pārmaiņas laika gaitā. Tāpat bibliotēkas loma sabiedrībā, zināšanu sabiedrības attīstībā. Protams, varam dot pienesumu vairākos atsevišķos jautājumos, piemēram, īpaši izceļot bērnu literatūru, grāmatu ilustrāciju, grāmatu mākslu kā tādu, izdevējdarbību. Varam pētīt arī intelektuālā mantojuma vēsturi un intelektuālo nākotni. Mūsu pētāmo tēmu loks nav tik viegli izsmeļams.  

Kādu redzat drukātās grāmatas nākotni?  
 
Es domāju, ka grāmata vēl ļoti ilgi paliks tieši tāda, kādu mēs to zinām, – no vāka līdz vākam ar lapām, burtiem. Paralēli noteikti attīstīsies dažādas digitālas formas. Taču grāmatas formātā nekas daudz jau nemainās.

Ekrāns tikai pielāgojas grāmatas idejai, kas cauri gadsimtiem nav mainījusies.  

Tas, ka mūsdienās pastāv gan fiziskā, gan digitālā grāmata, ir savstarpēji papildinošs process, kas var veicināt lasīšanu. Ceru, ka drīzumā cilvēki atkal vairāk lasīs sabiedriskajā transportā, turēs mājās paši savus grāmatplauktus, grāmata kļūs par labāko dāvanu un būtisku mūsu ikdienas daļu.