Kāds ir kognitīvo zinātņu un jūsu vadītās laboratorijas pienesums pētniecībai?
Ja notiek pētniecība kognitīvajās zinātnēs, tad pie “galda” aicinām dažādu nozaru speciālistus. Kognitīvās zinātnes ir orientētas uz problēmu risinājumiem. Ja mūs interesē uztveres, apziņas, domāšanas, intelekta, arī mākslīgā intelekta jautājumi – mēs izmantojam dažādu zinātņu nozaru metodes.
Kognitīvo zinātņu pētniecībā ir grūti un, atklāti sakot, nevajadzīgi novilkt robežas.
Piemēram, mēs laboratorijā pētām neirodeģeneratīvos procesus, un viena no to izpausmēm ir cilvēka telpiskā uztvere. Kā uztveres pētnieki esam ieinteresēti saprast, kā izpaužas vesela cilvēka uztvere konkrētu vizuāli telpisku procesu un uzdevumu gadījumā un kur sākas nobīdes no normas. Neirodeģeneratīvo slimību agrīnās pazīmes var noteikt, piemēram, balstoties uz cilvēku telpiskajiem procesiem – mēs testējam gan veselus cilvēkus, gan šo slimību pacientus. Vizuāli telpiskie procesi ir pamatā tam, lai cilvēks varētu pastāvīgi ilgāk darbināt kognitīvos procesus. Tie ir kā matricas, kurās “lejam” mūsu pieredzi. Bez tiem nav izskaidrojami pārējie uztveres un kognitīvie procesi.
Citos projektos mēs pētām arī saistību starp krāsu, garšu un ožu. Vai cilvēks ir gatavs dzert nesaldinātu dzērienu, ja tam maina krāsu?
Mūsu pētījumi liecina – ja tiek mainīta dzēriena krāsa, tad cilvēkam mainās arī salduma uztvere, kaut gan tā ir ilūzija.
Šim pētījumam ir rezultāts, kas var veicināt sabiedrības veselību, – iespēja kaut nedaudz iemācīt cilvēkiem lietot veselīgākus ēdienus un dzērienus, tikai mainot to krāsu. Citā pētījumā esam atklājuši, ka oža, kas ir viena no spēcīgākajām maņām ar tiešu emocionālo saistījumu, ir saistīta ar krāsu uztveri un, zūdot ožas uztverei, mainās arī krāsu kategorizācija un krāsu saistība ar smaržām.
Cilvēks uz Zemes kā dzīvības forma pastāv neilgi. Cik daudz esam sasnieguši kā cilvēce?
Par moderno cilvēku varam runāt kopš brīža, kad viņš kļuva spējīgs zināšanas pierakstīt, padarīt sev ārējas, ne tikai turēt prātā. Un kopš tā laika tad arī sākas kumulatīvās [uzkrājošās – aut. piezīme] kultūras attīstība.
Katra nākamā paaudze padara kultūru un zinātni sarežģītāku, un šis process ne vienmēr ir pozitīvs, bet tas ir pamatā cilvēku zināšanu ekosistēmai.
Dažādu zinātņu pētnieki uzdod jautājumu – kas cilvēku atšķir no citiem primātiem? Tā, pirmkārt, ir spēja veidot kumulatīvu kultūru. Otrkārt, cilvēks ir spējīgs veidot mērķorientāciju – mums ir sociālās institūcijas, politika, finanšu transakcijas utt. Augstākie cilvēkveidīgie pērtiķi par 95% ir līdzīgi mums, tomēr cilvēka atšķirība ir tā, ka tas spēj veidot kumulatīvas zināšanas, kopīgu mērķorientāciju, domāt un vispārināt analoģijās un uztvert simetriju.
Nesen Sorbonas Universitātes pētnieki nāca klajā ar rezultātiem pētījumam, kurā tika salīdzināti cilvēki un paviāni. Tas liecināja, ka mēs būtiski labāk reaģējam uz simetriskām formām nekā paviāni. Visticamāk, mūsu sarežģītā valodas apstrāde, spēja radīt mūziku un izteikt lietas matemātiski ir saistāma ar mūsu spēju pazīt simetriju. Arī savā laboratorijā pētījumos esam atklājuši, ka bērni ir jutīgāki pret simetriju nekā pieaugušie, un šis process, ļoti iespējams, ir iedzimts un lielā mērā darbojas neatkarīgi no mācīšanās.
Kādas vēl izaugsmes iespējas ir cilvēka apziņai?
Šajā ziņā nevar novilkt robežu. Cilvēks ir kognitīvs hameleons. Tas nozīmē, ka mēs izmantojam ārējās pasaules infrastruktūru – balstāmies uz citu cilvēku viedokļiem, sazināmies ar sociālo mediju palīdzību, laika plānošanai izmantojam digitālus kalendārus, ieslēdzam navigācijas aparātus, lai ar auto orientētos apvidū.
Mēs savas bioloģiskās kognitīvās spējas pārsteidzoši veiksmīgi savienojam ar tehnoloģiskajiem un digitālajiem rīkiem.
Man nav bažu par tehnoloģisko izrāvienu mākslīgā intelekta jomā, jo ir skaidrs, kādā virzienā tas attīstīsies. Mākslīgā intelekta attīstība ir notikusi iepriekšējo desmitgažu laikā, un šobrīd man nav liela pārsteiguma par mākslīgā intelekta izaugsmi. Pētniecībā svarīgāk ir izpētīt hibrīdo intelektu, kurā sastatām savus bioloģiski veidotos procesus ar digitālajiem, mākslīgajiem.
Pirms 20 gadiem tika diskutēts, vai varēsim lasīt grāmatas telefonā. Bija pieņēmums, ka tas ir grūti vai nav normāli iespējams, jo lasītājam būtu jāsaskaras ar maziem burtiem, tomēr tagad esam pieraduši un lasām informāciju telefonā.
Ir mainījies veids, kā iegūstam informāciju, bet tas nenozīmē, ka kļūstam gudrāki vai dumjāki. 30 gadu griezumā esam darbinājuši digitālo vidi, un mūsu uztvere ir mainījusies – pieaugušajiem uzlabojusies spēja koncentrēties, bet bērniem būtiski palielinājies reakcijas ātrums, taču tajā pašā laikā arī kļūdu īpatsvars. Tas saistāms ar adaptēšanos digitālajiem rīkiem. Evolucionāri skatoties – mēs lasīsim un uztversim citādi, bet tas nenozīmē, ka būsim dumjāki.
Cik būtiski ir lasīt grāmatas?
Lasot grāmatu, cilvēks veic horizontālo skenēšanu un valodas apstrādi – mēs izstumjam traucēkļus un šādi ļoti labi trenējam uzmanību, jo grāmatas lasīšana ir saistīta ar tausti un sensori motoro kontaktu.
Vai labāk ir pierakstīt ar roku vai digitālajos rīkos?
Labāk jēgas kopsakaru uztver tie, kas raksta uz papīra, – šādi izpaužas sensori motorais kontakts. Tiem, kas raksta datorā, parasti ir precīzāka faktuālā atmiņa, taču viņi tik labi neuztver jēgas kopsakaru. Visticamāk, pēc kādiem 100 gadiem šīs atšķirības izlīdzināsies.
Šobrīd var ieteikt lasīt planšetē vai datorā, ja nepieciešama virspusēja informācija, bet, ja vajag izprast jēgas kopsakaru, tad labāk ir lasīt no papīra un rakstīt uz tā.
Dažādu tehnoloģiju attīstība maina mūsu paradumus un reizēm atvieglo ikdienu. Tomēr būtisks ir jautājums – vai, izmantojot dažādus digitālos rīkus, mēs noplicinām savas uztveres spējas, piemēram, spēju orientēties apvidū?
Digitālie rīki drīzāk pārveido, nevis noplicina uztveres spējas. Taču ir jomas, kurās digitālo rīku lietojums patiešām atstāj negatīvu ietekmi uz cilvēka pamata uztveres un kognitīvajiem procesiem. Piemēram, ar dažādiem digitālajiem navigatoriem mēs mazinām savas spējas patstāvīgi orientēties, sarūk mūsu telpiskā detalizācija. Pētnieki ir analizējuši Londonas taksistu orientēšanās spējas un atklājuši, ka digitālie navigācijas rīki tās ir mazinājuši.
Viena no mūsdienu reālijām ir dzīve digitālajos sociālajos tīklos. Vai ir kāda nojausma, kā tie attīstīsies nākotnē?
Sociālie tīkli pastāvēja vēl pirms digitālajām infrastruktūrām. Digitālie sociālie tīkli ir daudz ātrāki, pastāv arī lielākas manipulācijas iespējas, un tas ir mūsdienu sabiedrības izaicinājums – kā ar to tikt galā. Digitālie sociālie tīkli ir cieši saistīti ar mākslīgā intelekta rīku veidotajiem un realitātei ļoti tuvajiem attēliem. Tāpēc sajūsma par sarunbota “ChatGPT” sniegtajām iespējām būtu jāaizstāj ar bažām par dziļviltojumiem (deep fake – angļu val.). Jau tagad tīmeklī ir pieejami ļoti labas kvalitātes politiķu attēlu viltojumi. Ja svārstīgais vēlētājs uz tādiem nekritiski paskatās, tad ir iespējams ietekmēt un mainīt viņa viedokli. Sociālie tīkli arī nav pasargāti, ja sākas liela mēroga manipulācija. Šeit ir dažādas pieejas, un tās atkarīgas no konkrētā uzņēmuma. Piemēram, “Facebook” mēģina ar šiem izaicinājumiem tikt galā, bet “X” īsti nav intereses to darīt.
Vai tas saistāms ar to, ka par “X” īpašnieku kļuva miljardieris Īlons Masks?
Jā. “Twitter” [tagad – “X”, aut. piezīme] un citas sociālo tīklu vietnes dažādu valstu valdības mēģināja kontrolēt un regulēt ar likumiem.
Nezinām, ko mākslīgā intelekta jomā dara Krievija, Ķīna un Irāna. Pat ja mums šajā ziņā būs lieliska Eiropas Savienības likumdošana, riskus rada iepriekšminētās valstis, kuras var manipulēt, jo to stratēģiskās intereses ir destabilizēt Rietumus.
Mūsdienās cilvēks ir izskaitļojams un manipulējams, jo viņam piemīt emocionālā jutība. Dažos gadījumos uzvedamies racionāli, bet jāatceras, ka esam emocionāli no pirmā līdz pēdējam brīdim.
Mēs esam labi paredzami nevis savas racionalitātes, bet gan emocionalitātes dēļ.
Nākotnē, iespējams, būs citas sociālo tīklu vietnes. Ja salīdzinām “Facebook” un “Tik Tok”, tās ir divas atšķirīgas vides. Lielākā problēma ir tāda, ka sociālajos tīklos pastāv manipulācijas iespējas. To veidotāju rīcībā, pirmkārt, ir informācija par lietotāju nodarbošanos, vecumu, dzimumu, interesēm un vēl citi demogrāfiskie dati. Otrkārt, viņiem ir informācija par to, kādu emocionālo reakciju uz attēliem vai verbālajiem vēstījumiem lietotājs ir izrādījis vairāku gadu gaitā.
Saliekot kopā šos datus, iespējams visai precīzi prognozēt lietotāju nākotnes uzvedību.
Tāpat sociālie tīkli polarizē mūsu emociju gammu, liekot skatīties uz pasauli melnbaltās kategorijās. Tad sanāk tāda “patīk” vai “nepatīk” pasaule. Satura veidotājiem esam interesanti, ja aktīvi iesaistāmies, tādēļ ziņas tajos tiek kārtotas galējās amplitūdās – pozitīvi vai negatīvi; ja būs neitrālas ziņas, tad būsim mazāk aktīvi un ar mazāku varbūtību reaģēsim.
Atgriežoties pie emocijām – vai to funkcija ir būt par saistvielu?
Kad piešķiram jēgu lietām, vienlaikus piešķiram emocijas. Mēs arī visu laiku emocionāli reaģējam uz to, ko redzam, sagaršojam, sadzirdam. Emocijas ir saistītas ar to, kā mēs uzkrājam pieredzi, – grūti ir atrast situāciju, kurā nebūtu emociju piesaistes. Lai arī bieži cilvēku uztver kā racionālu būtni, tomēr nereti mēs rīkojamies, balstoties uz nepilnīgu informāciju un emocijām. Droši vien ir vērts emocijas skatīt kā daļu no cilvēka racionalitātes modeļiem. Tas būs viens virziens nākotnes pētniecībā par racionalitāti un emocijām.
Emocijas kā saistvielas izpaužas arī telpas uztverē. Mūsu katra kognitīvā karte sastāv no mums emocionāli nozīmīgām vietām – vai tā būs randiņa vieta vai apvidus, kur nelaimīgi sadauzījām auto utt. Interesanti, ka pilsētas kognitīvajā kartē ļoti liela nozīme ir skaņām un smaržām, piemēram, Centrāltirgus šajā ziņā ļoti atšķiras no Mežaparka. Dažādos gadalaikos pilsēta smaržo atšķirīgi. Kognitīvajā kartē ir daudz skaņu un emociju, un cilvēks tās atceras, kad dodas cauri pilsētai.
Emocionāli labāk jūtamies apvidū, kur ir mūsu mājas, neatkarīgi no tā, vai tās ir Latgales priekšpilsētā, Sarkandaugavā vai citur. Mājvieta vienmēr ir piesātināta ar pozitīvām emocijām. Pilsēta katram ir saistīta ar tā saucamajiem kognitīvajiem enkuriem – nozīmīgām vietām un ceļiem. Galvenā vieta ir mājas, tālāk – darbs, izklaides vietas, universitāte, tuvāko cilvēku un draugu dzīvesvietas. Mēs tās sakārtojam pēc tā, kas ir emocionāli tuvāk, – emocijas šajā procesā pilda saistvielas funkcijas.
Tāpēc, pārvietojoties un orientējoties apvidū, mēs veicam ne tikai telpisku, bet arī emocionālu procesu.
Vai mākslīgais intelekts var pārspēt cilvēku?
Tas atkarīgs no jomas. Ir izmēģinājumi, kuros salīdzinātas cilvēka kognitīvās spējas un mākslīgā intelekta spējas tās simulēt, – dažos aspektos mākslīgais intelekts ir pārāks.
Mākslīgais intelekts tomēr ir jāuztver kā atšķirīga suga, kurai ir cits darbības princips.
Šobrīd var secināt, ka mākslīgajam intelektam piemīt vājāka cēloņu un seku saistības izpratne un tam nepiemīt modeļteorētiskā spriešana, lai varētu raksturot kāda izteikuma vai vizuāla atveida patiesumu. Mums tas lielākoties ir sekunžu jautājums, lai pateiktu, vai attēls ir īsts vai atdarinājums, kā arī vai teikums atbilst realitātei vai ne un tādējādi ir patiess vai aplams.
Mākslīgā intelekta sistēmas šajā sakarā balstās lielu datu kopu relatīvajā biežumā. Patiesums un relatīvais biežums ir ļoti atšķirīgi jēdzieni.
Vai mākslīgais intelekts apdraud cilvēku?
Paredzams, ka zinātniskajos pētījumos biežāk tiks izmantotas mākslīgā intelekta simulācijas. Tā ir bīstama tendence, ja ģeneratīvā mākslīgā intelekta [spējīgs ģenerēt tekstu, attēlus utt. – aut. piezīme] simulācijas kļūst par dominējošo paņēmienu pētniecībā, jo tādējādi mazināsies zinātnes metožu daudzveidība.
Vienīgā metode, ar kuru iespējams pārbaudīt zinātniskās hipotēzes, ir eksperiments. Ar mākslīgo intelektu var, piemēram, simulēt plašas datu kopas un secināt daudz par to, kā šīs datu kopas mainīsies laika gaitā. Tomēr tas ir tālu no klasiskās izpratnes par eksperimentu, kurā ir neatkarīgais mainīgais – hipotētiskais cēlonis – un atkarīgais mainīgais – hipotētiskās sekas – un kurā pētām, vai un cik spēcīgas ir cēloņseku saistības starp abiem mainīgajiem. Un tas ir ļoti atšķiras no tā, ko dara mūsdienu jaudīgās mākslīgā intelekta tehnoloģijas.
Ikdienas diskusiju līmenī ir daudz pārpratumu par mākslīgā intelekta jēgu.
Ja pieņemam, ka mākslīgā intelekta uzdevums ir simulēt mākslu, mūziku un attēlus, tad maldāmies, jo tā uzdevums ir atvieglot mūsu ikdienu, padarīt pasauli mums visapkārt parocīgāku.
Ir arī divas jomas, kurās mākslīgā intelekta pētniecība un attīstība ir vienlaikus nepieciešama, bet arī bīstama. Pirmā ir politika, jo pastāv politiskās manipulācijas iespējamība – ne visi spēlētāji šajā jomā ir godprātīgi. Pastāv arī risks, ka sarunbotu “Chat GPT” var saslēgt kopā ar jaudīgām botu sistēmām un izplatīt dažādas manipulācijas politikas jomā. No vienas puses, būs manipulatīvo botu veidotāji, bet, no otras puses, tie, kas centīsies pasargāt sabiedrību.
Otra šāda riskam pakļautā joma ir medicīna. Jau pašlaik mākslīgā intelekta sistēmas medicīnā ļoti bieži nav balstītas uz līdzsvarotām datu kopām, kas aptvertu visu populāciju. Nav arī pārliecības, ka mākslīgā intelekta risinājumi medicīnā ir droši. Pērn bija skandāls – atklājās, ka pētījumā, kurā tika apgalvots, ka tajā uz palielu grupu pacientu esot testēts kāds medikaments, patiesībā ir izmantota mākslīgā intelekta simulācija, kura bija ļoti tuvu realitātei. To, ka dati faktiski bija viltoti simulāciju vidē, varēja noteikt tikai pāris jaudīgi pētniecības centri pasaulē.
Tas pamatoti rada jautājumus par to, cik daudz medicīnisko pētījumu ir simulējis mākslīgais intelekts, ja ņemam vērā, ka pasaulē notiek tūkstošiem medicīnisko izmēģinājumu.
Nākotnē šajā ziņā saredzu lielus izaicinājumus medicīnai un tehnoloģiju izstrādātājiem, jo runa ir par pētījumu godprātību. Nevajadzētu aizmirst, ka mākslīgā intelekta izveide ir industriāli motivēta. Tas nav tikai zinātnisks jautājums, ko risina zinātnieki pētniecības centros sabiedrības labā, bet vairākums mākslīgā intelekta tehnoloģiju un rīku ir konkrētu uzņēmumu īpašums ar visu no tā izrietošo, komerciālās intereses ieskaitot.
Atgriežoties pie jautājuma, vai mākslīgais intelekts rada apdraudējumu cilvēkam, es drīzāk teiktu, ka apdraudējums ir pats cilvēks un viņa rīcība – atkarībā no tā, cik gudri viņš lietos mākslīgā intelekta rīkus, būs apdraudējums vai arī būs ieguvumi ikdienā un zinātnē.
Kā mākslīgais intelekts var ietekmēt tulkošanas procesu? Vai tam vispār ir iespējams sacensties tādā jomā kā literārā tulkošana?
Tehniski un stilistiski sarežģītu tekstu atveide mākslīgajam intelektam ir laika jautājums. Ja ir liela datu kopa, no kuras mākslīgais intelekts var mācīties, tad varbūt tas ir iespējams.
Konteksts ir cita lieta, kuru ir grūtāk atdarināt, jo tas ietver visas cilvēka maņas un to mijiedarbību.
Arī uz jautājumu par to, kā cilvēks un digitāla ierīce piešķir nozīmi, atbilde ir atšķirīga. Teksta semantiku nosaka tā saturs, un to mēs kā cilvēki rezonējam ar savu sajūtu un sociālo pieredzi, arī ķermenisko pieredzi. Varam pateikt, vai teksts atbilst patiesībai. Mākslīgajam intelektam nav šādu kritēriju – vērtēt, vai teksts ir patiess. Mums – cilvēku sugai – ir konteksta izjūta, un mēs mācāmies to no savas sajūtu un sociālās pieredzes. Mākslīgais intelekts savukārt balstās uz liela apjoma datiem, kurus radījuši cilvēki.
Tad jau sanāk, ka mākslīgais intelekts mācās no subjektīviem un arī kļūdainiem datiem...
Mākslīgā intelekta sistēmām piemīt stereotipi. Ir pat gadījumi, kad uz cilvēku faktiem ģenerētās mākslīgā intelekta sistēmas ir rasistiskas. Datu kopas, no kurām mācās mākslīgā intelekta sistēmas, ietver arī cilvēku pieļautās kļūdas. Mākslīgā intelekta sistēmas ir veidotas bagātajās, attīstītajās un industriālajās Rietumu sabiedrībās, taču trūkst datu no Āfrikas, lielas daļas Indijas, Āzijas vidienes un citām pasaules daļām. Ja mākslīgais intelekts, piemēram, mācās no Rietumu pasaulē veidotajām datu kopām un tās neietver informāciju par citām pasaules daļām, tad datu kopa nav vienmērīga un neaptver to variāciju daudzveidību, kāda piemīt cilvēka uzvedībai, fizioloģijai, uztverei un domāšanas procesiem.
Kā dažādi sociālpolitiskie procesi mūsdienās ietekmē cilvēkus, ja palūkojamies no kognitīvo zinātņu skatpunkta?
Dominējošais motīvs mūsdienās ir nedrošība, kas sākās līdz ar Covid-19 pandēmiju un tagad turpinās Krievijas pilna mēroga kara Ukrainā dēļ.
Nedrošība padara cilvēkus atvērtus dažādām manipulācijām un sazvērestības teorijām, un nav nejaušība, ka daudzi mūsu līdzcilvēki bija pieslējušies šādām domubiedru grupām – tas gan nenozīmē, ka viņi būtu muļķi, viņi tikai mēģina piešķirt jēgu apkārtējai nedrošajai pasaulei.
Ir slikti, ka šo grupu veidotājiem visbiežāk ir politiska motivācija: pagāja laiks, un šie aktīvisti tika ievēlēti parlamentos. Pandēmijas un kari ir notikumi, kurus diemžēl var izmantot ļaunprātīgi. Latvijas sabiedrība ir ļoti atvērta pseidozinātnēm un māņticībai, par ko liecina pētījumi. Māņticība ir daudzdimensionāls fenomens, un tās izpausme ir arī relatīva atturība pret inovācijām.
