Izstādes nosaukums ir “Neredzamā bibliotēka” – kāpēc tā ir bijusi neredzama, un ko tā atklāj par mūsu pagātni?
Domājot par Nacionālās bibliotēkas simtgadi, secinājām, ka beidzot ir iespēja parādīt, kādi bija Nacionālās – jeb toreiz Valsts – bibliotēkas pirmsākumi. Iespējams, daudziem ir priekšstats, ka tā uzreiz bija vieta, kur plauktos atradās sakārtotas grāmatas. Patiesība bija daudz rūgtāka.
Tas bija Neatkarības kara laiks. Daudzas bibliotēkas, kuras pirms kara bija izveidotas muižās, pagastos un citur, tika aizvestas, izvazātas, neatgriezeniski izpostītas. Vairums saglābto grāmatu, kas bija latviešu valodā, palika uz vietas, veidojot pamatu sabiedriskajām bibliotēkām. Valsts bibliotēkā no privātkolekcijām, iestādēm un organizācijām nonāca grāmatas svešvalodās. Tikai vēlāk, kad situācija nostabilizējās, Valsts bibliotēka saņēma no jauna izdoto grāmatu obligātos eksemplārus un radās iespēja krājumu papildināt, veicot grāmatu iepirkumus.
Šīs senās kolekcijas gandrīz gadsimtu ir bijušas neredzamas, jo glabājās savrup dažādās krātuvēs un pat atsevišķās ēkās, kur tās faktiski nebija pieejamas nedz lasītājiem, nedz pētniekiem. Tikai 2014. gadā, kad bibliotēkas krājums nonāca vienuviet jaunuzceltajā Gaismas pilī, pavērās iespēja to aplūkot tuvāk. Mums pašiem tas bija pārsteigums, cik daudz nezināmā par grāmatniecības attīstību, lasīšanas kultūru, ikdienas paradumiem, izglītības vietu un lomu daudzu cilvēku dzīvē Latvijas laukos vairāku gadsimtu garumā pētniekam var atklāt šīs kolekcijas un ar tām saistītie dokumenti.
Izstāde iepazīstina ar 14 vēsturiskām kolekcijām, no tām astoņas ir muižu bibliotēkas, kuras ir daļēji saglabājušās un nonākušas Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā. Vai tās ļauj pētīt arī lasīšanas, tai skaitā muižas ļaužu lasīšanas, kultūru?
Muižu bibliotēku pētniecība ietver ļoti daudz sadaļu. Viena no tām ir arī lasīšanas kultūra. Sākotnēji domāju, ka, pētot vēsturiskās kolekcijas, šo jautājumu varētu apiet. Tomēr, jo dziļāk esmu tajā iekšā, jo vairāk saprotu, ka nevaru izvairīties no jautājumiem, vai un ko agrākos laikos cilvēki lasīja, kāpēc viņi izvēlējās tieši tādu literatūru vai citu. Kā tika veidotas kolekcijas, ar kādu nolūku tajās tika iekļauta attiecīgā literatūra? Vai bija grāmatas bērniem? Kā šie darbi ietekmēja lasītāju?
Muižu bibliotēkas bija ļoti dažādas, tāpat kā muižu iedzīvotāji. Bibliotēkas piederēja ne tikai muižniekiem, bet bija pieejamas arī muižu ļaudīm, kalpotājiem, kas nebija viendabīga zemnieku masa, kā mūsdienās to nereti iztēlojas. Tur bija arī dažādu tautību cilvēki ar atšķirīgām interesēm un izglītības līmeni. Aristokrātijai piedēvētā bibliofila daba pārņēma arī šo ļaužu prātu, jo lielākā daļa no viņiem bija skoloti, saņēma labu algu, lasīja laikrakstus un grāmatas, aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē.
Daudzviet muižnieki gādāja, lai arī zemniekiem būtu iespēja lasīt, lai samazinātos interese laiku pēc baznīcas apmeklējuma pavadīt krogā. 18. gadsimta beigās Vidzemē lasīja jau 80% cilvēku. Līdz ar to bibliotēka un pieejamo grāmatu klāsts cita starpā parāda, kādā pozīcijā atradās muižnieks un kādā latviešu cilvēks.
Sanāk, ka vācu muižniecība veicināja latviešos paradumu izglītoties un brīvo laiku pavadīt lasot.
Jā, bija muižnieki, kuri speciāli pirka grāmatas latviešu valodā. Dažviet muižu bibliotēkās pat tika iecelti atbildīgie par latviešu literatūru. Viņu uzdevums bija gādāt, lai latviešiem ir iespēja lasīt. Dažkārt muižnieki atbalstīja talantīgāko latviešu jauniešu tālāku izglītošanos ārzemēs. Tā bija laikmetam raksturīga iezīme – sekot lielām idejām, meklēt talantīgus cilvēkus, padarīt sabiedrību izglītotāku.
Īpaši 19. gadsimta beigās daudz latviešu, kas vēlāk kļuva savā tautā pazīstami, muižu bibliotēkās attīstīja paradumu daudz lasīt, krāt grāmatas. Piemēram, vēsturnieks Arveds Švābe daudz laika pavadīja Mazstraupes pils un Straupes pils bibliotēkā, jo viņa tēvs tur bija pārvaldnieks. Viņš ir teicis, ka tieši tur ieguvis šo īpašo vēlmi lasīt, tur radās sapnis kādreiz pašam izveidot savu grāmatu kolekciju, kas arī izdevās, diemžēl kara laikā tā zuda. Tāpat Rainis daudz laika pavadījis pie grāmatām muižas bibliotēkā.
Tas, iespējams, arī ienesa pasaules vēsmas lasītkāru latviešu dzīvē, varbūt pat iedrošināja sapņot par “lielākām lietām”, izglītību, ceļojumiem.
Bibliotēka vispirms ir telpa. Tajā neatradās tikai grāmatas, tas bija arī arhīvs. Tur atradās monētu kolekcijas, izbāzti putni un zvēri, nomedīto dzīvnieku ragi, greznas mēbeles. Ir zināms, ka, piemēram, Varakļānu pils bibliotēkā atradās minerālu kolekcija, kas līdz mūsdienām gan nav saglabājusies.
Izstādē centāmies radīt iespēju aplūkot nelielu Iecavas muižas bibliotēkas fragmentu. Ikdienā arī mēs, bibliotēkas darbinieki, šīs kolekcijas neredzam izkārtotas vienuviet, jo grāmatas tiek glabātas kopā ar citiem atbilstoša satura darbiem. Tāpēc ir interesanti, ka, saliekot kopā grāmatas no vienas kolekcijas, var redzēt – to sākotnējais īpašnieks ir īpaši piedomājis, kā tās iesiet un izdaiļot atbilstoši savai gaumei.
Grāmata ir kā dārgs, skaists interjera priekšmets. Dažkārt var redzēt, ka cilvēks ir bijis vienkāršs krājējs, mazāk lasītājs, viņam ir bijis prieks par to, ka šīs retās grāmatas ar zelta muguriņu stāv plauktā. Citreiz uzreiz var manīt, ka grāmatu izvēle ir bijusi praktiska, muižas saimnieks kā aktīvs menedžeris daudz interesējies par saimnieciskām lietām. Grāmatu kolekcija bija muižnieka identitātes apliecinājums.
Veidojot izstādi, esam mēģinājuši parādīt arī lietas, kas minētas, piemēram, Lizdēnu muižas bibliotēkas arhīvā. Tās liecina, ka līdztekus lasīšanai notika ekspedīcijas, fotografēšana. Būs redzamas 19. gadsimta beigu fotogrāfijas, kuras 1896. gadā uzņēmis Lizdēnu muižas īpašnieks Haralds fon Laudons ceļojumā pa Vidusāzijas kultūrvēsturiskajām vietām, kuras šobrīd ir iekļautas UNESCO mantojuma sarakstā.
Jā, bibliotēka bija viena no vietām, kur izglītojās un iedvesmojās cilvēki un pastarpinātā veidā sabiedrība ap viņiem. Par šo muižu dzīves daļu līdz šim bijis zināms visai maz. Ar šo izstādi esam centušies iespēju robežās rekonstruēt šo pasauli un sajūtas.
Vai, gādājot par iespēju vienkāršiem cilvēkiem lasīt, tika apzināti veidots paradums lasīt noteikta veida saturu?
Jā, varētu pat teikt, ka šos paradumus mazliet uzspieda. Sākotnēji tās bija reliģiska satura grāmatas. Ar laiku vairāk lasīja arī laikrakstus, kalendārus un populāro literatūru.
Man ir izdevies atrast Bīriņu muižas bibliotēkas katalogu no 18. gadsimta vidus un 19. gadsimta beigām. Sākotnēji katalogā ir iekļauti trīs romāni, savukārt 19. gadsimta beigās tajā atrodamas 300–400 populārās literatūras grāmatas – dzeja, romāni, bērnu pasakas.
Lasīšanas paradumi tolaik ļoti mainījās. Notika pat sava veida lasīšanas revolūcija. Agrāk ļoti izplatīta bija kolektīvā lasīšana, kad kāds lasīja priekšā, savukārt 19. gadsimtā šī tradīcija izzuda un lasīšana kļuva par individuālu piedzīvojumu. Cilvēks lasīja vienatnē un klusumā. Tas mainīja domāšanu, personība kļuva stabilāka savā pozīcijā.
Kad sāku pētīt Vidzemes muižu bibliotēkas, domāju, ka būs ļoti maz materiālu par šo jomu, ka nekā nav, bet arvien vairāk saprotu, cik ļoti viss ir saistīts. Piemēram, bibliotēkas iekārtoja arī draudžu namos. Sākumā domāju: re, cik labi, ka mācītāji 19. gadsimta otrajā pusē tā rūpējās par cilvēkiem, nodrošināja iespēju lasīt. Beigu beigās atradu dokumentus, kuros rakstīts, ka iekārtot bibliotēkas bija viņu pienākums, ko noteica Krievijas impērijas likums, un tā izpildi pat pārbaudīja speciālas komisijas.
Lasot cilvēks ne tikai interesanti pavada laiku, bet arī uzzina par dažādām jaunām idejām un notikumiem, kuri ietekmē būtiskas pārmaiņas sabiedrībā un cilvēku savstarpējās attiecībās.
Lasīšana maina cilvēka domāšanu. Viņš ir informēts, zinošs, tas maina attieksmi pret notiekošo. Latvijā jau salīdzinoši ātri zināja par Franču revolūciju. Piemēram, Liepupes muižas pavāra dēls Gothards Johansons lasīja bibliotēkas grāmatas, prata vairākas svešvalodas un vēlāk, dzīvodams Mujānu muižā, turpināja lasīt laikrakstus un iepazīties ar jaunākajiem notikumiem pasaulē. 1802. gada oktobrī viņš kļuva par vienu no Kauguru nemieru vadoņiem.
Rīga vispār vēsturiski izcēlās, jo rīdzinieki vienmēr visu uzzināja ļoti ātri un aktīvi reaģēja. Vēsturnieks prof. Gvido Straube reiz teica, ka rīdzinieki ir bijusi īpaša suga, jo viņi visu gribēja zināt un ātri ieviest jaunas pārmaiņas. Tāpēc šeit bieži bija nemieri un tamlīdzīgi. Tas ir saistīts ar grāmatām, lasīšanu, zinātkāri.
Grāmata tolaik bija arī politisko uzskatu paušanas veids, jo privātas bibliotēkas īpašnieks brīvi glabāja, lasīja un izmantoja publiskā telpā aizliegtus darbus.
Kur šī zinātkāre, vēlme apgūt jauno ir palikusi?
Varbūt vēstures gaitā esam to pazaudējuši un aizmirsuši. Piemēram, mūsdienās rekonstruēt kādu no muižu bibliotēkām pilnībā nav iespējams, jo mūsu zemes vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta, daudz kas ir zaudēts ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Īpaši Vidzemē, ko šobrīd padziļināti pētu. Tur bija gan Pirmā pasaules kara, gan Neatkarības kara frontes līnijas, kā rezultātā vērtības gāja bojā ārkārtīgi lielā apjomā.
Nav noslēpums, ka grāmatas kā kultūras vērtība šādos juku laikos cieš visvairāk. To ir daudz, tās ir labs kurināmais, var izmantot salmu vietā zirgu staļļos, zīdpapīrā var tabaku ietīt. Stāsti par muižu bibliotēku likteņiem ir dažādi un pārsteidzoši.
Tāpēc ir brīnišķīgi, ka Gaismas pilī šī enerģija un domas, ko glabā senās grāmatu kolekcijas, ir vienuviet un var dot mums spēku un iedvesmu veidot savu nākotni. Domāju, ka mūsdienu pētnieku uzdevums ir izcelt no pagātnes arī labo un no mūsu apziņas izdzēsto, stāstīt par to.
Pastāstiet vairāk, kā notiek šie pētījumi. Piemēram, vai ir saglabājušies daudzi seno bibliotēku katalogi?
Bibliotēku grāmatu saraksti ir ļoti reti. Tādā ziņā vairāk ir paveicies ar sabiedriskajām bibliotēkām, piemēram, Vidzemes bruņniecības bibliotēku, jo tur strādāja konkrēti bibliotekāri, kuri mēģināja apzināt krājumu un arī cilvēkus, kas ar tiem strādājuši. Tā uzzināju, ka Jelgavas ģimnāzijā, agrāk Academia Petrina, viens no pēdējiem zināmajiem bibliotekāriem bija valodnieks Kārlis Mīlenbahs. Tur studiju laikā par palīgu ir strādājis arī Krišjānis Barons. Caur šiem krājumiem var uzzināt arī šādas blakus lietas.
Pārsvarā tas ir skrupulozs darbs, ņemot pa vienai grāmatai, identificējot, no kurienes tā nākusi. Tā pamazām veidojas kopaina. To, iespējams, ir grūti aptvert, bet sena grāmata ir kā arheoloģisks piemineklis, kas sevī slēpj dzīvu vēsturi. Tu nekad nevari zināt, vai, grāmatu atverot, atradīsi liecības no 17. vai 18., vai pat 20. gadsimta. Bija viens neparasts gadījums saistībā ar Braslavas muižu, kas ir zudusi no zemes virsas, tās cilvēki aizmirsti. Tikai caur grāmatām, kuras brīnumainā kārtā bija saglabājušās, “iznāca ārā” šīs dzimtas vēsture, jo viņi to bija pierakstījuši uz grāmatu brīvajām lapām. Starp citu, arī latviešiem bija paradums pierakstīt, piemēram, dzimušos bērnus dziesmu grāmatā. Nevienā arhīvā šādus datus nevar iegūt, jo daudzi bērni ātri mira. Neviens pat nepapūlējās uzrakstīt, kā viņus sauca. Bet, atverot grāmatu, pēkšņi var ieraudzīt, ka šī vēsture ir saglabājusies.
Ir aizkustinoši atrast starp grāmatu lapām puķīšu nospiedumus, tulpi vai gundegu no 19. gadsimta, kurai blakus pielikts no papīra izgriezts un izkrāsots zieds. Tas viss liecina par tā laika cilvēka ikdienu un domām. Grāmatas ir maz pētīta, bet objektīva avotu grupa, kas, izzinot apkārtējo kontekstu, kam tās ir piederējušas, kur un kā tās nonākušas, var atklāt pārsteidzošu informāciju.
Mīlestība uz grāmatām un vēlme krāt grāmatas raksturīga daudziem latviešiem, pat dzīvojot šauros tipveida dzīvokļos. Vai redzat saikni ar pagājušajos gadsimtos veicināto lasīšanas kultūru?
Manuprāt, tā ir, ka latvieši daudz lasa un interese par grāmatām, literatūru ir ielikta jau tajā laikā. Nevaru apgalvot, bet domāju, ka no turienes zemapziņā arī nāk šī vēlme veidot estētisku, grāmatām piepildītu dzīves telpu, iekārtot stūrīti lasīšanai vienatnē.
Valsts bibliotēka tika izveidota 1919. gada 29. augustā, laikā, kad Latvijas zeme bija kara izpostīta. Jutos pārsteigta, uzzinot, cik daudziem cilvēkiem šajos smagajos apstākļos tomēr bija svarīgi gādāt, lai pamesto un izpostīto bibliotēku grāmatas nonāktu drošībā.
Jau 1917. gadā Vidzemes Zemes padome plānoja nacionalizēt muižu bibliotēkas, bet nepaspēja, jo varu pārņēma lielinieki. Viņi diezgan sistemātiski veica rekvizēto grāmatu uzskaiti, kuras pārveda uz drošām telpām. Piemēram, Valmieras apriņķī grāmatas veda uz paviljonu Valmieras Vecpuišu parkā, kur šim nolūkam bija speciāli iekārtotas telpas. Grāmatas tur nostāvēja aptuveni gadu, līdz tās pārņēma Latvijas valsts. Vēstures paradokss ir tāds, ka daudzas muižas tika nodedzinātas, bet to bibliotēkas saglabājās, jo bija rekvizētas.
Taču tās nebūt nebija visas grāmatas. Uz tām muižām, kuras nebija nodedzinātas, pagastu mājām, draudžu namiem un mācītājmuižām devās Izglītības ministrijas deleģēti kultūras vērtību aizsardzības pilnvarnieki, kuri meklēja juku laikos atstātās un pamestās grāmatas. Ne viss nonāca Valsts bibliotēkā, jo daļa grāmatu tika nodota izglītības iestādēm un muzejiem. Piemēram, Kara muzejam bija īpašs eksperts, kurš personīgi apbraukāja Latviju un atlasīja grāmatas par kara tēmu.
Jā, tas ir fascinējoši, ka atradās cilvēki, kuri, neraugoties uz grūtībām, kad nebija pārtikas, malkas un transporta, tomēr šīs grāmatas meklēja un rada iespēju nodot jaundibinātās valsts iestādēm. Nacionālā bibliotēka veidojās vienlaikus ar Latvijas valsti. Izsekojot atsevišķu grāmatu līkumotajam ceļam līdz Valsts bibliotēkai, var daudz neparasta uzzināt arī par tā laika notikumiem un cilvēkiem. Piemēram, ir atrodamas liecības, kā pilnvarnieki ierodas muižā, kurā atrodas vērtīgas grāmatas, bet armijnieki tās izmanto kā kurināmo un ietinamo papīru mahorkai. Iespējas aizvest grāmatas nav, jo trūkst zirgu.
Tikmēr Zaļajā muižā bija pretēja situācija. Tur izvietotā Siguldas 1. pulka kareivji bija sapakojuši mūžībā aizgājušās grāfienes grāmatas un nosūtījuši uz Rīgu Valsts bibliotēkai. Ir atrasts atbildīgās militārpersonas ziņojums, kurā viņš apjautājas, kur palikušas grāmatas, vai tās ir nonākušas galamērķī. Izstādes “Neredzamā bibliotēka” apmeklētāji varēs redzēt, ka šīs grāmatas joprojām ir sveikas un veselas un savos senajos iesējumos var priecēt mūsu acis.
