Kas būs Eiropas Parlamenta jaunievēlamā sasaukuma galvenie uzdevumi un nozīmīgākās darba tēmas? Citiem vārdiem, – kas šajās vēlēšanās tiek likts uz spēles?
Konkrētās tēmas varam redzēt arī Latvijas politisko partiju priekšvēlēšanu piedāvājumā – gandrīz visām drošība ir pirmajā vietā. Tas ir loģiski: ja nebūs drošības, tad arī pārējam vairs nebūs nozīmes.
Ir teiciens, ka drošība, protams, nav viss, bet bez drošības viss ir nekas.
Attiecībā uz drošību militārajā jomā, kur Eiropas Savienība līdz šim bija mazāk aktīva, tā pēdējos gados iegulda gan infrastruktūrā, piemēram, ostu, tiltu, ceļu un dzelzceļu pielāgošanai militārās tehnikas transportēšanai, tostarp Latvijā, gan drošībai nozīmīgajā industrijā, proti, militārajā ražošanā.
Līdztekus drošībai otra globālā tēma, kas arī turpmāk būs Eiropas Parlamenta dienaskārtībā, ir digitalizācija un mākslīgais intelekts – jomas, kuras saistītas ne vien ar fantastiskām pozitīvām iespējām, bet arī milzīgiem riskiem, tai skaitā pret demokrātijām vērstu dezinformāciju, ko īsteno tādas valstis kā Krievija un Ķīna. Savukārt trešā lielā tēma ir viss, kas attiecas uz klimata izmaiņām un to postošo seku mazināšanu.
Tāpat nākamā sasaukuma laikā ES darba kārtībā būs Savienības paplašināšanās, respektīvi, Ukrainas, Moldovas un arī Gruzijas ātra uzņemšana, kurā, cerams, uzvarēs demokrātiskie spēki, nevis imperiālie Krievijas aģenti.
Latvijai nozīmīga tēma būs kohēzija – bagātības sadalījums Eiropā, mazinot plaisu starp turīgajām un mazāk pārtikušajām valstīm.
Runājot par drošību, cik dziļi Eiropas Parlamentā ir iesniegusies Krievijas ietekme un ko šajā ziņā varam sagaidīt nākamajā sasaukumā?
Krievijas ietekme caur tās spiegiem, aģentiem, piekukuļotajiem cilvēkiem, noderīgajiem idiotiem un līdzīgiem spēlētājiem ir pietiekami liela gan Eiropas Parlamentā, gan nacionālajos parlamentos, gan sabiedriskajā domā. Latvijas gadījumā vēl nupat izskanēja Tatjanas Ždanokas iespējamā sadarbība ar Krieviju, kuras apstākļi vēl tiek noskaidroti. Aprīļa beigās aizdomās par spiegošanu Ķīnas labā tika aizturēts EP deputāts no labējās eiroskeptiķu partijas “Alternatīva Vācijai”. Čehijas izlūkdienests nācis klajā ar ziņām par Maskavas finansētu tīklu, kas izplatīja Krievijas propagandu un kuram bija ietekme visā Eiropā, tostarp Eiropas Parlamentā un iepriekš minētajā partijā, kuras viens no galvenajiem pretendentiem vēlēšanās ir apcietināts un nosaukts kā Krievijas naudas saņēmējs.
Marinas Lepēnas galēji labējā partija Francijā ir saņēmusi vairāku miljonu aizdevumu no Krievijas. Arī Latvijā viens otrs simpatizē radikālajiem spēkiem un tieši vai netieši kalpo Kremļa naratīviem. Tiem ir un būs ietekme, turklāt vienmēr atradīsies politiskie spēki, kas uz to rēķina mēģinās gūt ietekmi.
Statistika liecina, ka radikālo politisko spēku popularitāte Eiropas Savienības dalībvalstīs palielinās. Kādas varētu būt to izredzes gaidāmajās vēlēšanās?
Statistikai, protams, var ticēt nosacīti, tomēr patlaban šķiet, ka abu flangu radikālie spēki – gan labējie, gan kreisie – varētu būt ieguvēji vēlēšanās. Vienlaikus precīzi prognozēt tagad ir grūti. Tādēļ svarīgi, lai cilvēki, kuri negrib ko tādu pieļaut, piedalītos vēlēšanās.
Nevaram ignorēt, ka, dzīvojot sociālo mediju radītajos informācijas burbuļos, daudzi notic fikcijām, tai skaitā tādām, kuras producē mums naidīgās valstis un spēki ar visām no tā izrietošajām sekām. Par laimi, Eiropas Komisija nupat vērsusies pret vairāku lielo sociālo mediju īpašniekiem saistībā ar manipulatīvo algoritmu izmantošanu konkrētajās platformās, kas savukārt veicina “Putina troļļu” radītās un cita veida dezinformācijas izplatību.
Ir gaidāmi diezgan smagi sodi, jo attiecīgās platformas nedara pietiekami, lai minēto novērstu. Cerams, tas mudinās aktīvi rīkoties, lai dezinformācijas plūdus mazinātu jau pirms vēlēšanām.
Kuri Eiropas Parlamenta aizejošā sasaukuma piecos gados pieņemtie lēmumi ir visvairāk ietekmējuši un mainījuši mūsu dzīvi?
Manuprāt, būtiskākais ir viss, kas saistīts ar Eiropas Savienības kā organizācijas un tās dalībvalstu atbalstu Ukrainai. Arī Amerikas Savienotās Valstis beidzot pieņēmušas lielo atbalsta paketi Kijivai. Tomēr Eiropas Savienība ir līderos, spējot mobilizēties globālajam izaicinājumam, cīņai pret centieniem ar ieročiem mainīt robežas un noteikt nākotni, tiesiskumu, kas tiek apdraudēts ievērojami plašāk nekā tikai Ukrainas kontekstā. Turklāt Krievija nav un nebūs pēdējā, kas to mēģinās. Irāna un Ķīna seko līdzi Kremļa mēģinājumiem mainīt esošo pasaules kārtību un to atbalsta. Ja Krievija gūs panākumus, arī konkrētās valstis centīsies no tā gūt labumu un rīkoties līdzīgi.
Tāpat jāuzsver Eiropas Savienības paveiktais un apņēmība attiecībā uz jau minēto digitalizāciju un mākslīgā intelekta regulēšanu. Eiropas Savienība ir pirmā, kas raugās, lai mazinātu ļaunprātības un negatīvu ietekmi šajās jomās, aizsargātu personas datus un cilvēku individuālo drošību digitālajā vidē, novērstu dezinformāciju un politiskās manipulācijas, piemēram, lai mūs pasargātu no t. s. mikro reklamēšanas, individualizētas politiskās reklāmas, kad, daloties sociālajā medijā ar ziņu par kafijas automātiem, saņemam partiju reklāmas, kurās politiķi pēkšņi dzer kafiju.
Ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem un Eiropas Parlamenta atbalstu Latvijā ienāk elektriskie autobusi, jaunie zemās grīdas vilcieni, kas veicina sabiedriskā transporta izmantošanu, nāk par labu veselībai un mazina negatīvās klimata izmaiņas.
No Latvijas gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās tiks ievēlēti deviņi deputāti. Pastāv viedoklis, tostarp, lai attaisnotu nepiedalīšanos vēlēšanās, ka valsts ar tik nelielu deputātu skaitu neko nevar ietekmēt Briselē.
Ir kvantitatīvie un kvalitatīvie kritēriji. Ne deputātu skaitā ir sāls.
Lielākā nozīme ir deputātu kompetencei, prasmei pārliecināt kolēģus, būt savas jomas lietpratējiem.
Šajā ziņā redzam, ka Latvijas deputātiem ir krietni plašāka ietekme, nekā tā būtu Eiropas Parlamenta caurmēra deputātiem. Roberts Zīle ir viceprezidents Eiropas Parlamentā, savukārt Sandra Kalniete ir vadošais cilvēks ārlietās Eiropas Tautas partiju grupā, viņa ilgstoši bijusi viceprezidente attiecīgajā politiskajā spēkā. Mākslīgā intelekta nozarē aktīvi darbojas Ivars Ijabs. Varam lepoties ar to, cik liela ietekme mūsu deputātiem ir Eiropas Parlamentā. Ir ļoti daudz panākts, tai skaitā Ukrainas tirdzniecības attiecībās ar Eiropas Savienību, kur Sandrai Kalnietei un Eiropas Komisijas pārstāvim Valdim Dombrovskim bija centrālā loma, lai sadarbība ar Ukrainu turpinātos un tai būtu iespējas godprātīgi nopelnīt, tirgojot savas preces Eiropas Savienībā.
Jānorāda, ka Latvijas vēlētāju balsīm ir lielāka ietekme nekā, piemēram, vēlētājiem Vācijā. Latvijā ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju, un būs deviņi deputāti Eiropas Parlamentā. Tātad viens deputāts nosacīti pārstāv 200 000 iedzīvotāju. Turpretī Vācijai ar 80 miljoniem iedzīvotāju būs 99 deputāti – apmēram viens deputāts uz miljonu iedzīvotāju.
Tātad viena balss no Latvijas Eiropas Parlamentā ir četrarpus reižu spēcīgāka nekā viena balss no Vācijas.
Kombinācijā ar to, ka mums līdz šim izdevies ievēlēt gudrus un spēcīgus kandidātus, tas vairo Latvijas atpazīstamību un interešu labu pārstāvību Eiropas Parlamentā.
Kurās Eiropas Parlamenta politiskajās grupās un komisijās no Latvijas ievēlētajiem deputātiem būtu svarīgi nonākt?
Ļoti labs jautājums. Mudinu vēlētājus tam pievērst īpašu uzmanību, raudzīties, kas ikkatram šķiet visbūtiskākais Eiropas un Latvijas nākotnei. Ņemot vērā lielos izaicinājumus – drošības, ārlietu, vides, mākslīgā intelekta un finanšu jautājumus, kas attiecas uz kohēziju, – minētie virzieni un ar tiem saistītie posteņi ir svarīgākie. Līdz ar to vispirms ir būtiski, lai mēs izvēlētos kompetentus cilvēkus ārlietās un drošības jautājumos. Šajā aspektā ir plašs partiju piedāvājums, vairākos sarakstos ir spēcīgi kandidāti, kuri pārzina gan ārlietas, gan Eiropas un drošības jomu.
Otrs nozīmīgākais bloks ir ekonomika, finanses un budžets, ieskaitot transportu, kas skar arī Rail Baltica projektu, kur būtiski panākt Latvijas interešu pārstāvību.
Attiecībā uz vides un digitālajiem jautājumiem, kuros Eiropai ir daudz izaicinājumu un pie kuriem strādās deputāti no vairākām valstīm, iespējams, nav tik svarīgi, vai tur darbosies deputāts no Latvijas vai citas Baltijas valsts.
Pietiekami nozīmīgi mums ir arī migrācijas politikas jautājumi – vai, rēķinot nosacītās uzņemšanas kvotas, tiktu ieskaitītas iedzīvotāju sastāva izmaiņas padomju okupācijas un arī Ukrainas bēgļu uzņemšanas rezultātā. Tādas valstis kā Francija un Vācija šajā ziņā nebūt nav atbalstošas. Tāpēc būtiski, lai deputāti no Latvijas ir tādi, kuri spēj pārliecināt citus par labu mūsu interesēm, panākt to iekļaušanu svarīgākajos dokumentos.
Šajā ziņā aktuāls ir jautājums, vai svarīgi, lai no Latvijas ievēlētie deputāti būtu ar pieredzi un iedibinātiem kontaktiem Eiropas Parlamentā?
Tam, vai deputāts ir vai nav bijis Eiropas Parlamentā, nav tik lielas nozīmes. Ja cilvēks tur sēž, rokas klēpī salicis, un neko nedara, no viņa faktiski nav nekāda labuma, neviens viņu nezina, viņš nosacīti ir tukša vieta, neatkarīgi no tā, kuru reizi ievēlēts. Būtiski, vai konkrētais cilvēks spēj un grib aktīvi strādāt, kā viņš sevi līdz šim ir apliecinājis, tostarp darbojoties Eiropas Parlamentā. Protams, ja deputātam ir pozitīva atpazīstamība, viņam jau no pirmās dienas būs vieglāk tur strādāt, turpināt un izvērst iesākto darbu.
Līdzšinējā pieredze liecina – augstāki amati Eiropas Parlamentā, darbs pie svarīgu dokumentu un lēmumu pieņemšanas diezgan bieži tiek uzticēts cilvēkiem, kuri iepriekš ir bijuši ministru prezidenti, ministri, augstos vadošos amatos savās izcelsmes valstīs. Viņiem ir salīdzinoši vienkāršāk startēt jau no sākuma un būt aktīviem Eiropas Parlamentā.
Vienlaikus labas izredzes ir jauniem darbīgiem cilvēkiem, it īpaši sievietēm, jo aktīvu, gudru sieviešu īpatsvars Eiropas Parlamentā, tāpat kā daudzviet citur, ir nepietiekams. Tādējādi Briselē raugās, lai pēc iespējas tiktu ievērots gan dzimumu līdzsvars, gan dažādu reģionu pārstāvniecība. Tas nozīmē, ka gudrai, jaunai, aktīvai sievietei no Latvijas, pat ja viņa iepriekš nav bijusi ne ministru prezidente, ne ministre, ir priekšrocības un labas izredzes iesaistīties nozīmīgu dokumentu un lēmumu pieņemšanā. Tomēr, visticamāk, “ieskriešanās periods” jaunajam cilvēkam, līdz viņš atrod savu vietu Eiropas Parlamentā, varētu būt nedaudz ilgāks nekā deputātiem ar pieredzi.
Latvijā trūkst pilsoniski aktīvu jaunu cilvēku, tai skaitā tādu, kuri būtu gatavi iesaistīties politiskajos procesos un nākotnē darboties politikā.
Tāpēc ir svarīgi viņos raisīt interesi. Nupat mēs, biedrība “Eiropas kustība Latvijā”, aizsākām akciju, mudinot studentus, jauniešus nevis tikai doties balsot, bet arī pašiem uzņemties atbildību, kļūstot par vēlēšanu iecirkņa darbiniekiem. Iniciatīvu ir atbalstījušas gan augstskolas, gan Centrālā vēlēšanu komisija un reģionālās vēlēšanu komisijas. Rīgā vien bija ap trim simtiem jauniešu pieteikumu. Tātad interese ir, atliek tikai to novirzīt vajadzīgajā gultnē.
Kā Latvija ir spējusi izmantot iespējas, kādas sniedz valsts dalība ES?
Cilvēkiem Latvijā ļoti patīk sevi kritizēt. Objektīvi raugoties, redzam, ka patiesībā mēs visi, ieskaitot tos, kuri par visu ņerkst, dzīvojam ievērojami labāk nekā brīdī, kad pirms 20 gadiem iestājāmies Eiropas Savienībā. Tiem, kas ir darbīgi un uzņēmīgi, ieguvumu daudzums, protams, ir un būs lielāks nekā tam, kurš sēž, rokas klēpī salicis, un gaida, kad cerēto paradīzi viņam pasniegs uz paplātes. Jā, ne katrs var būt aktīvs vecuma, fizisko spēju un citu objektīvu iemeslu dēļ. Taču par šādiem iedzīvotājiem un viņu nodrošinātību parūpēties primāri ir valsts politikas uzdevums.
20 gadi Eiropas Savienībā ir bijis pieaugšanas periods. Ar 18 gadiem kļūstam pilngadīgi. Tagad slieksnis ir pārkāpts. Tādēļ mans vēlējums ir: Eiropas Parlamenta jaunajā sasaukumā visiem, kas veido Eiropas politiku gan Latvijā, gan Eiropas Parlamentā, strādāt kā pieaugušajiem, saliekot galvas kopā, veicot stratēģisku un mērķtiecīgu darbu Latvijas un Eiropas nākotnei. Tas attiecas vienlīdz uz politiķiem un mums kā sabiedrību, saglabājot pastāvīgu spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem.
Latvijai nav tik labi veicies ar Eiropas Savienības finansējuma apgūšanu. Kādi tam ir iemesli?
Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijai šajā ziņā veicas pat diezgan labi. Tomēr nav noliedzams – laika periods no mirkļa, kad Eiropas nauda kādam projektam Latvijā kļūst pieejama, līdz brīdim, kad tas tiek īstenots, ir pārāk ilgs. No vienas puses, varam vainot Eiropas birokrātiju.
No otras puses, tikpat daudz ir mūsu bāleliņu neizdarības, pārmērīgas mīlestības pret papīru ražošanu, baiļu vadītas politikas un birokrātijas.
Tas ir jāmaina. Ar šādu pieeju varbūt ietaupām kādu eiro. Taču, ja projektu realizēšana tiek iekavēta par vairākiem gadiem, to izmaksas inflācijas dēļ ievērojami pieaug un ieguvums nereti ir daudz mazāks. Protams, nodokļu maksātāju naudas izlietojuma uzraudzībai jābūt pienācīgai, tomēr, baidoties no viena eiro zaudēšanas, dažkārt neiegūstam desmit.
Varbūt izteikšos nepopulāri, bet Latvijai, tai skaitā ministru prezidentam, svarīgi ir piedalīties visu nozīmīgo lēmumu sagatavošanā, rodot iespējas būt klāt, nevis, tērējot laiku un meklējot lētāko lidojumu, ar ko ietaupīsim dažus desmitus tūkstošu, savukārt zaudēsim miljonus. Ja neesam gatavi to pieņemt, tas norāda uz dziļu neizpratni, cik svarīga starptautiskajā vidē ir sadarbība, fiziskā klātesamība un sarunas ar Latvijai izšķirošu lēmumu pieņēmējiem, jo mirklī, kad jāspiež poga, jau ir par vēlu.
Būtiski, kur Eiropas un citus pieejamos līdzekļus ieguldām – betonā, dzelžos un asfaltā vai cilvēkos. Latvijai ir vajadzīgs izglītots cilvēkkapitāls. Ja pietiekami neieguldām izglītībā, gudri un perspektīvi cilvēki pa gludi asfaltētajiem ceļiem no Latvijas aizbrauc.
