VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
29. aprīlī, 2024
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Eiropas Savienība
4
4

20 gadi Eiropā. Vai jūtamies kā ES pilsoņi?

LV portālam: IEVA STRODE, socioloģe, pētījumu centra SKDS Sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja.

Jūnijā notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas, bet jau maija sākumā atzīmēsim 20 gadus kopš iestāšanās Eiropas Savienībā. Jūtamies arvien piederīgāki Eiropai, taču mums nav nostabilizējusies izpratne par labu pilsoni, kuram ir jāpiedalās valsts dzīvē, tostarp – vēlēšanās, liecina pētījums, ko veikusi socioloģe, pētījumu centra SKDS Sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja IEVA STRODE.

īsumā
  • Pēc iepriekšējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2019. gadā, atbildot uz jautājumu, kāpēc tajās piedalījušies, 46% vēlētāju norādīja, ka uzskatījuši to par savu pilsoņa pienākumu. Piedalīšanos Saeimas vēlēšanās ar pilsoņa pienākumu saistīja tikai 38% aptaujāto.
  • Saeimas vēlēšanās būtisks faktors ir cerības uz labāku nākotni, uz ko norādīja 26% respondentu, savukārt Eiropas Parlamenta vēlēšanās – tikai 8%. Interesanti, ka 2004. gadā, kad Latvija pirmoreiz piedalījās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tas bija daudz nozīmīgāks motivators – 24%.
  • Piederības sajūta Eiropas Savienībai Latvijā ir pieaugusi. 2008. gadā to izjuta vien 8%, savukārt 2023. gadā – jau 21% aptaujāto. Drīzāk piederīgi Eiropas Savienībai jūtas 23%. Kopā – 44%. Latvijai jūtas piederīgi 78%.
  • Uzticēšanās partijām ir zema. Saskaņā ar “Eirobarometra” datiem Latvijā politiskajām partijām uzticas 12% pilsoņu, bet Eiropā – 20%. Dānijā tām uzticas gandrīz puse pilsoņu, Somijā – 38%, Zviedrijā – 33%.
  • Darbība politiskajā partijā ir saistīta ar cilvēku gatavību tai veltīt zināmu daļu sava laika un enerģijas. Daudzi brīvdienā priekšroku dod seriāliem vai dārza darbiem. Taču problēma ir arī partiju iekšējās demokrātijas trūkums un pastāvēšanas īslaicīgums. 
  • Aptaujas liecina, ka cilvēkiem ir vieglāk pateikt, kas nav labs pilsonis, nevis kas ir labs pilsonis. Mēs arī publiski nerunājam par to. Pētījumā daļa respondentu norādīja, ka par šo jautājumu domā pirmo reizi dzīvē.   
  • Dalība Eiropas Savienībā noteikti ir atstājusi savu iespaidu. Mēs braucam uz citām dalībvalstīm, strādājam vai mācāmies tajās un gūstam pieredzi, tostarp redzam šo valstu iedzīvotāju attieksmi – ka ievērot normas un likumus var nevis aiz bailēm no soda, bet gan pilsoniski un labprātīgi.

Pēdējās divās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās Latvijā piedalījās vien trešdaļa vēlētāju, kas ir ievērojami mazāk nekā divās pirmajās, kad 2004. gadā nobalsot aizgāja 41%, bet 2009. gadā pat 53% vēlētāju. Salīdzinājumam – Eiropas Savienībā (ES) kopumā 2019. gada piedalījās ap 50% vēlētāju. Kādi varētu būt pasivitātes iemesli Latvijā?

Pirmkārt, EP vēlēšanas ir specifiskas – neatkarīgi no vēlētāju aktivitātes Latvijai tiek tikai astoņas vai deviņas deputātu vietas no septiņiem simtiem. Cilvēkiem var šķist, ka tādā gadījumā nav sevišķi racionāli iet un balsot. Tāpat ir uzskats, ka “mana viena balss” vēlēšanās tāpat neko neizšķirs.

Otrkārt, EP vēlēšanās, salīdzinot ar nacionālajām vēlēšanām, darbojas atšķirīga vēlētāju loģika – viņi balso ne tik daudz par kādu sev svarīgu ideoloģiju vai partiju, kas lielā mērā noteiks viņu dzīvi savā valstī, cik par konkrētām personībām, kuras strādās Briselē.  

Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas pasūtīts pētījumus, pēc iepriekšējām EP vēlēšanām 2019. gadā uz jautājumu, kāpēc tajās piedalījušies, 46% atbildēja, ka uzskatījuši to par savu pilsoņa pienākumu. Savukārt piedalīšanos Saeimas vēlēšanās ar pilsoņa pienākumu saista tikai 38%. Tajās būtisks faktors ir cerības uz labāku nākotni, ko norāda 26% aptaujāto, savukārt EP vēlēšanās – tikai 8%.

Interesanti, ka cerības uz labāku nākotni 2004. gadā, kad Latvija pirmoreiz piedalījās EP vēlēšanās, bija daudz nozīmīgāks motivators – 24%. Tātad šīs cerības laika gaitā ir gājušas mazumā.        

Ko socioloģiskie dati vēsta par Latvijas iedzīvotāju piederības sajūtu Eiropai? Kādas tendences ir vērojamas?  

Kad pēdējo reizi to pētījām 2023. gadā, piederības sajūtu ES apliecināja 21% aptaujāto. Drīzāk piederīgi tai jutās 23%. Kopā – 44%. Salīdzinājumam – par pilsētu vai ciemu, kurā dzīvo, to teica 75%, par reģionu 72%, bet par Latviju – 78% respondentu.

Piemēram, 2008. gadā piederību ES juta vien 8%. Pirms pāris gadiem tie bija jau 18%. Tātad piederības sajūta ES Latvijā ir pieaugusi. 

Kādi faktori veido pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret ES?

Cilvēkiem ir dažādi vērtējumi, kas atkarīgi no viņu pieredzes. Viens vērtē to, kādus labumus vai iespējas izglītībā, nodarbinātībā un citās jomās dod ES, kāds balstās uz iespaidiem, kas gūti, apmeklējot citas ES valstis.

Būtisks vērtējumu avots ir plašsaziņas līdzekļi, kuros bieži vien visās nebūšanās tiek vainota Brisele. Ja Latvijā kaut kas nav kārtībā, tad politiķi mēdz norādīt uz Briseli, kura mums, lūk, uztiepusi kādus savus nosacījumus; vienlaikus viņi bieži aizmirst pieminēt naudu un citus ieguvumus, ko Latvija saņem kā ES dalībvalsts.

Jāņem vērā arī tas, ka par patriotismu un piederību Latvijai, piemēram, svinot valsts svētkus, publiskajā telpā tiek runāts samērā daudz, bet par piederību ES – retāk.

Kādu iespaidu uz Latvijas iedzīvotāju līdzdalību vēlēšanās EP un viņu izvēli varētu būtu atstājis karš Ukrainā?

Lai aizietu nobalsot, cilvēkam ir vajadzīga motivācija. Vēlmei apmeklēt vēlēšanu iecirkni jaukā jūnija sestdienā, kā jau zināms, būs jāsacenšas ar nodomiem doties pie dabas, uz dārzu vai citur. Kādi izmantos iepriekšējo nobalsošanu. Taču būtiska loma varētu būt tam, cik daudz par šīm vēlēšanām tiks runāts medijos, uzsverot to nozīmīgumu, un cik pamanāmas būs politisko partiju kampaņas.

Ņemot vērā, ka gandrīz visas partijas ir paudušas atbalstu Ukrainai, visticamāk, kara jautājums nebūs izšķirīgais, runājot par vēlētāju atbalstu kādam no politiskajiem spēkiem. 

Runājot par sabiedrības politisko aktivitāti, politiskās partijas Latvijā, arī tās, kuras pretendē uz mandātiem EP, joprojām nereprezentē kaut cik būtisku sabiedrības daļu. Latvija ierindojas pēdējā vietā ES pēc iedzīvotāju līdzdalības politiskajās partijās. Kādi tam varētu būt iemesli?

Uzticēšanās partijām ir zema. Saskaņā ar “Eirobarometra” datiem Latvijā politiskajām partijām uzticas 12% pilsoņu, bet ES kopumā tie ir vidēji 20%. Tātad zema uzticēšanās partijām nav kaut kāds specifisks Latvijas fenomens. Taču, protams, ir izņēmumi. Dānijā tām uzticas gandrīz puse pilsoņu, Somijā – 38%, Zviedrijā – 33%. Taču salīdzinājumam var minēt, ka uzticēšanās medijiem šajās valstīs ir daudz augstāka: Zviedrijā – 75%, Somijā ir līdzīgi.  

Darbība politiskajā partijā, protams, ir saistīta ar cilvēku gatavību tai veltīt zināmu daļu sava laika un enerģijas. Daudzi brīvdienā priekšroku dod seriāliem vai dārza darbiem, nevis partijas sapulču apmeklēšanai.

Taču problēma ir arī partiju darbības praksē. Piemēram, vai tās pietiekami darbojas “uz vietām”, lai radītu cilvēkos interesi aktīvi iesaistīties. Ir būtiski, lai partijas vadība lēmumu pieņemšanā iesaista savas reģionālās nodaļas. Taču tās bieži neņem vērā. Nodaļu biedri par partijas vadības lēmumiem, nostāju kādos jautājumos uzzina vien no avīzēm.

Turklāt, redzot lēmumu pieņēmējus tikai laikrakstos vai televizora ekrānā, nevis vietējā mērogā klātienē, cilvēkos tīri emocionāli neveidojas piesaiste, saikne ar partijas vadību.  

Problēma ir arī partiju pastāvēšanas īslaicīgums. Uz vienām vēlēšanām izveidota partija nākamās var jau vairs nepiedzīvot. Ja esi kaut cik publisks cilvēks, kas domā par savu reputāciju un karjeru, tad diezin vai gribēsi šādā projektā iesaistīties. Rezultātā partijās trūkst spēcīgu līderu, personību. Piemēram, cilvēki ar diezgan lielu sajūsmu atbalstīja prezidenta Zatlera savulaik rosināto Saeimas atlaišanu. Bet pēc tam, kad viņš veidoja politisko partiju, ar tādu respektētu, sabiedrībā zināmu un cienītu biedru piesaistīšanu nemaz tā nesekmējās. Katrai nākamajai partijai tas izdodas arvien grūtāk.

Runājot par pilsonisko sabiedrību Latvijā, šobrīd strādājat pie disertācijas par pilsonības uztveri Latvijā un pētījuma ““Labs pilsonis” Latvijas iedzīvotāju uztverē”. Kas tad ir labs pilsonis Latvijas iedzīvotāju ieskatā? Vai tas ir pilsoniski aktīvs pilsonis?

Tā bija viena no dilemmām manā pētījumā – vai labs pilsonis ir labs cilvēks vai tomēr kaut kas cits, tostarp pilsoniski aktīvs cilvēks? Ļoti daudzi tos uzskata par ļoti tuvu stāvošiem jēdzieniem. Savelkot šos viedokļus kopā, var secināt, ka labs pilsonis ir godīgs godprātīgs, čakls, strādīgs. Šīs īpašības minējis visai liels respondentu skaits. Cilvēki arī uzskata, ka labam pilsonim vajag būt tādam, kas “tur šo valsti”, viņam ir jāmaksā nodokļi, jāievēro likumi utt.

Tajā pašā laikā jāsaka šie priekšstati ir ļoti izkliedēti. Kad lūdzu nosaukt kādu laba pilsoņa piemēru, tika minēti Vaira Vīķe-Freiberga, Lidija Doroņina-Lasmane un Juris Rubenis, taču daudzi raustīja plecus. Vieglāk bija pateikt, kas nav labs pilsonis: tāds, kurš neievēro likumus, kaitē valstij, spiego.

Šīs aptaujas liecina, ka īsti nerunājam par to, kas ir labs pilsonis.

Kad pēdējoreiz medijos kaut ko tādu esat redzējis? Kāda no aptaujātajām sievietēm teica, ka viņa nav redzējusi nevienu grāmatu, kurā būtu kaut kas vēstīts par labu pilsoni; nevis par kādu varoni, bet gan vienkārši par labu pilsoni. Starp aptaujātajiem, kuri izglītību ieguvuši pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bija tādi, kuri nespēja atcerēties, vai par pilsoniskumu ir mācījušies skolā. Un bija arī tādi, kuri teica, ka par to, kas ir labs pilsonis, domā pirmo reizi dzīvē.   

Cik būtisks respondentiem bija juridisks pilsoņa statuss?

Svarīgāk par juridisko statusu, par to, vai cilvēkam ir pilsoņa pase, bija tas, vai viņš aizstāv savas un sabiedrības intereses un tiesības, cenšas panākt, lai sabiedrība un dzīve valstī kļūst labāka. Nav jābūt pilsonim, lai darbotos partijās, sabiedriskajās organizācijās, piedalītos protesta akcijās.

Interesanti, ka, atbildot spontāni, aptaujātie gandrīz nemaz nepieminēja līdzdalību protesta akcijās, streikos.

Jautāju, vai nepilsonis var būt labs pilsonis. Bija tādi, kuri teica, ka var būt, ja maksā nodokļus, pilda likumus, ir čakls, saudzē dabu. Savukārt citi norādīja: labam pilsonim ir jābūt pilsonim arī juridiski. Nenaturalizēšanās tiek saistīta ar attieksmi pret valsti: tu nevari būt labs pilsonis, ja nespēj izpildīt to, ko prasa likumus, lai cilvēks varētu naturalizēties, – prast latviešu valodu un himnu, kaut nedaudz zināt Latvijas vēsturi. Vienlaikus neparādījās viedoklis, ka labs pilsonis var būt vienīgi latvietis. Kāds no aptaujātajiem teica, ka patriotisms ir centieni būt labam pilsonim.

Vai labam pilsonim ir jāpiedalās vēlēšanās?

Jā, piedalīšanās vēlēšanās tika minēta, taču nebija vienota viedokļa, ka tā būtu obligāta. Proti, ja nepiedalies vēlēšanās, tas nenozīmē, ka esi slikts pilsonis. Bija ļoti daudz argumentu, kāpēc vari nepiedalīties, ieskaitot pilnīgi pretējus, – gan tādēļ, ka valstī viss ir pilnīgā kārtībā, līdz ar to nav jēgas iet un pūlēties, gan tādēļ, ka valsts riebjas un tāpēc nav jāpiedalās vēlēšanās. 

Kopumā varētu teikt, ka Latvijā vēl nav nostabilizējies laba pilsoņa tēls, priekšstats par labu pilsoni, kuram ir jāpiedalās valsts dzīvē.

Kā panākt, lai šis priekšstats nav tik izplūdis? Ir tikai viens veids – par to ir vairāk jārunā.

Vai jums ir kādi novērojumi par to, kā dalība ES kopumā ietekmējusi pilsoniskās sabiedrības attīstību Latvijā?

Šīs izmaiņas notiek lēni. Kad pirms 10 gadiem uzdevām jautājumu par to, kas ir labs pilsonis, atbildes faktiski bija tādas pašas, tās nav mainījušās. Taču dalība ES noteikti ir atstājusi savu iespaidu. Esam pārņēmuši dažādas ES iniciatīvas, tiesību normas un likumus, kas darbojušies kā labas prakses vadlīnijas un sekmējušas pilsoniskas sabiedrības attīstību.

Taču ne visu nosaka likumi vai bailes no soda par to neievērošanu. Mēs braucam uz citām ES valstīm strādāt vai mācīties un gūstam tur pieredzi, tostarp redzam attieksmi, ka ievērot normas un likumus var nevis baiļu dēļ, bet gan pilsoniski un labprātīgi. Piemēram, maksāt nodokļus tādēļ, ka ar tiem uzturi savu valsti, nodrošini tās attīstību, atbalsti līdzcilvēkus, teiksim, nodrošini vecmāmiņai lielāku pensiju. Tas pats sakāms par attieksmi pret dabu, apkārtējo vidi, atkritumu šķirošanu un citiem pat pavisam ikdienišķiem aspektiem. Būt labam pilsonim nozīmē arī ievērot sabiedriskās normas un likumus, pat ja tas kādā brīdī nav izdevīgi vai varbūt ir apgrūtinoši, – tostarp piedalīties vēlēšanās. 

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI