Vienots regulējums ES imigrācijas sistēmas sakārtošanai
2024. gada 14. maijā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1351 par patvēruma un migrācijas pārvaldību un ar ko groza Regulas (ES) 2021/1147 un (ES) 2021/1060 un atceļ Regulu (ES) Nr. 604/2013 (turpmāk – Migrācijas un patvēruma pakts), kas līdz ar citiem tiesību aktiem1 izstrādāta, lai sakārtotu Eiropas Savienības (ES) imigrācijas sistēmu, tostarp paredzot mehānismus, kas atturētu nelegālos migrantus no centieniem iekļūt ES dalībvalstīs.
Migrācijas un patvēruma pakts paredz ieviest:
- drošas ārējās robežas: skrīningu, identifikāciju un atgriešanu personām, kas neatbilst nosacījumiem ieceļošanai ES; finansējumu ārkārtas situācijām un protokolus krīzes situācijām;
- ātras un efektīvas procedūras: skaidrus patvēruma piešķiršanas noteikumus, paredzot, kura ES valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu; saskaņotus standartus patvēruma meklētājiem atbilstīgu dzīves apstākļu nodrošināšanā, starptautiskās aizsardzības piešķiršanas kritērijiem un bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumiem; sadarbošanās pienākuma noteikšanu patvēruma meklētājiem;
- migrācijas jautājumu iekļaušanu starptautiskajā partnerībā: partnervalstu robežu pārvaldības iestāžu spēju stiprināšanu; sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā; likumīgas migrācijas ceļu veicināšanu (iespējas trešo valstu pilsoņiem strādāt un mācīties ES);
- solidaritātes un atbildības sistēmu: ES valstu solidaritātes rezerves mehānismu, paredzot dalībvalstīm iespēju izvēlēties veidu tā izpildei; atbildības kritēriju pastiprināšanu valstij, kas izskata patvēruma pieteikumu; operatīvo un finansiālo atbalstu; pasākumus sekundārās kustības novēršanu (patvēruma meklētājiem jāpaliek valstī, kurā viņi ieceļo, līdz atbildīgās valsts noteikšanai).
Ko dalībvalstij nozīmē dalība solidaritātes mehānismā
Solidaritātes princips ir viena no ES vērtībām, kas nostiprināta Līgumā par ES darbību, tāpēc ir saistoša visām dalībvalstīm.
Migrācijas un patvēruma pakta IV daļā regulētais solidaritātes rezerves mehānisms attiecīgi nosaka ES dalībvalstīm iesaistīties atbalsta sniegšanā tām ES valstīm, kuras saskaras ar paaugstinātu migrācijas spiedienu.
Vienlaikus Migrācijas un patvēruma pakts paredz zināmu elastību veidam, kādā dalībvalstis var veikt savu ieguldījumu solidaritātes rezerves mehānismā2. Proti, par līdzvērtīgām uzskatāmas šādas ieguldījumu formas:
- noteikta skaita migrantu uzņemšana savā valstī no citas dalībvalsts (pārcelšana);
- finansiāls ieguldījums (par katru personu, kuru dalībvalsts atsakās uzņemt pārcelšanas ietvaros)3;
- alternatīvie atbalsta pasākumi (sniedzot savu ekspertu zināšanas vai dalību4 vai tehnisko atbalstu).
Saskaņā ar Migrācijas un patvēruma pakta 57. pantu ES Padome ik gadu līdz katra kalendārā gada beigām pieņem īstenošanas aktu par ikgadējās solidaritātes rezerves izveidi, tostarp nepieciešamo pārcelšanu un finansiālo ieguldījumu atsauces skaitli ikgadējai solidaritātes rezervei ES līmenī, kā arī konkrētos solījumus, ko katra dalībvalsts ir veikusi attiecībā uz katru solidaritātes ieguldījumu veidu. Īstenošanas aktu ES Padome pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu.
Solidaritātes ieguldījumu daļu, kas jānodrošina katrai dalībvalstij, aprēķina saskaņā ar Migrācijas un patvēruma paktā ietverto formulu5, kuras pamatā ir katras dalībvalsts iedzīvotāju skaits (50%) un kopējais IKP (50%).
Dalībvalstu loma solidaritātes mehānismā tiek noteikta pēc migrācijas spiediena
Migrācijas un patvēruma pakts paredz, ka Eiropas Komisija (EK) katru gadu pieņem Eiropas ikgadējo patvēruma un migrācijas ziņojumu, kurā novērtē patvēruma, uzņemšanas un migrācijas situāciju iepriekšējo 12 mēnešu periodā un sniedz stratēģisku situācijas ainu šajā jomā, arī izmantojot to kā agrīnās brīdināšanas un izpratnes veicināšanas instrumentu ES.
Ziņojuma pamatā ir dati un informācija, ko sniegušas dalībvalstis, Eiropas Ārējās darbības dienests, Patvēruma aģentūra, Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra, Eiropols un ES Pamattiesību aģentūra. Tajā var ņemt vērā arī informāciju, ko sniegušas citas attiecīgās struktūras, biroji, aģentūras vai organizācijas.
Kopā ar šo ziņojumu EK izteic priekšlikumus par ikgadējās solidaritātes rezerves izveidošanu un iedala dalībvalstis kategorijās pēc migrācijas spiediena. Proti, valstis pamatā tiek kategorizētas pēc savas lomas solidaritātes mehānismā kā:
- labuma guvējas dalībvalstis – valstis, kuras saskaras ar migrācijas izaicinājumiem un kurām ir piekļuve solidaritātes ieguldījumiem;
- ieguldītājas dalībvalstis – valstis, kurām ir pienākums sniegt solidaritātes ieguldījumus par labu citām valstīm.
EK novērtē, vai dalībvalsts:
- ir pakļauta migrācijas spiedienam, proti, ir valsts, kurā trešo valstu valstspiederīgo ierašanās vai pieteikumu apjoms rada nesamērīgus pienākumus;
- ir pakļauta migrācijas spiediena riskam, proti, ir valsts, kurā, pamatojoties uz prognozēm un maršrutu analīzi, nākamā gada laikā varētu izveidoties spiediena situācija;
- saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, proti, ir valsts, kurā pašreizējās un iepriekšējās ierašanās gadījumu kumulatīvā ietekme ir likusi patvēruma un uzņemšanas sistēmai sasniegt savas kapacitātes robežas6.
Iedalījums noteiktās kategorijās tieši nosaka dalībvalsts tiesības saņemt palīdzību vai pienākumu sniegt atbalstu, piemēram:
- ja dalībvalsts ir identificēta kā pakļauta migrācijas spiedienam, tad tā var izmantot ikgadējo solidaritātes rezervi situācijas atrisināšanai, kā arī tai nav pienākuma īstenot savus iepriekš solītos solidaritātes ieguldījumus citām dalībvalstīm7;
- dalībvalsts, kura ir pakļauta migrācijas spiediena riskam vai saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, var pieprasīt daļēji vai pilnībā samazināt tās solītos ieguldījumus8.
Lai iekļautu dalībvalstis kategorijās, EK balstās uz salīdzināmiem “Eurostat”9 un ES aģentūru apkopotiem datiem. Migrācijas un patvēruma pakts paredz, ka galvenie noteicošie faktori dalībvalstu iekļaušanai konkrētajās kategorijās ir patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības vai pagaidu aizsardzības statusu saņēmušo personu skaita īpatsvars iepretim dalībvalstu iedzīvotāju skaitam un iekšzemes kopproduktam.
Ieguldījumu neveikšana ietekmē citas dalībvalstis
Nevienai dalībvalstij nav automātiska izņēmuma no dalības solidaritātes mehānismā, taču visas dalībvalstis var prasīt izņēmumu. Piemēram, ja dalībvalsts uzskata, ka ietilpst kategorijā, kuru skar migrācijas spiediens, bet tā nav identificēta EK ikgadējā lēmumā, tad šai valstij ir tiesības iesniegt oficiālu paziņojumu EK un ES Padomei, lai varētu izmantot solidaritātes rezerves atbalstu vai lūgt ieguldījumu samazināšanu.
Šāds mehānisms ir paredzēts, lai dalībvalstij neuzliktu nesamērīgu slogu situācijā, kad tās pašas patvēruma un uzņemšanas sistēma ir pārslogota. Vienlaikus ieguldījumu samazināšana vienai dalībvalstij tieši ietekmē pārējo dalībvalstu pienākumus, radot nepieciešamību pēc atbildības izlīdzināšanas10 vai papildu solījumu sniegšanas, lai nodrošinātu solidaritātes mehānisma efektivitāti. Proti, dalībvalstīm var tikt prasīts sniegt papildu ieguldījumu solidaritātes rezervē vai ieguldījuma izpildes veids var mainīties.
Piemēram, ja valsts sniedz alternatīvos atbalsta pasākumus, bet dalībvalsts, kurai nepieciešama palīdzība (labuma guvēja), šādus pasākumus nepieprasa, tad tos pārveido finansiālos ieguldījumos.11 Vai, piemēram, ja ieguldītāja dalībvalsts līdz gada beigām nav īstenojusi savus solījumus veikt pārcelšanu, tad tai pēc labuma guvējas dalībvalsts pieprasījuma jāuzņemas atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu12.
|
1 T. i., Skrīninga regula, Kvalifikācijas regula, Uzņemšanas nosacījumu direktīva, “Eurodac regula”, Krīzes un nepārvaramās varas situāciju regula, Patvēruma procedūras regula, Atgriešanas robežprocedūras regula, Savienības pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas sistēmas regula.
2 Migrācijas un patvēruma pakta 56. panta 2. punkts.
3 Saskaņā ar Migrācijas un patvēruma pakta 12. pantu EK priekšlikumā nosaka nepieciešamo pārcelšanas gadījumu kopējo skaitu gadā un finanšu iemaksas ikgadējās solidaritātes rezervei ES līmenī, kas ir vismaz 30 000 pārcelšanas gadījumu un 600 miljonus eiro lieli finansiāli ieguldījumi. Pamatojoties uz Migrācijas un patvēruma pakta noteiktajām minimālajām gada robežvērtībām, finansiālā ieguldījuma apmērs ir 20 000 eiro par katru personu, kuru dalībvalsts neuzņem pārcelšanas ietvaros.
4 Piemēram, ar līdzdalību Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrā (FRONTEX).
5 Skat. Migrācijas un patvēruma pakta I pielikumu.
6 Migrācijas un patvēruma pakta 10. pants.
7 Migrācijas un patvēruma pakta 58. un 61. pants.
8 Migrācijas un patvēruma pakta 62. pants.
9 ES statistikas birojs.
10 Migrācijas un patvēruma pakta 63. un 69. pants.
11 Migrācijas un patvēruma pakta 57. pants.
12 Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana ir process, kurā viena konkrēta dalībvalsts pārbauda pieteikuma pieņemamību vai pamatotību saskaņā ar ES tiesību aktiem. Būtībā tas nozīmē juridisku pienākumu novērtēt, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamats piešķirt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu.
