Eiropas Parlaments – pilsoņu izvēlēts morālais kompass

Eiropas Parlaments (EP) ir pasaulē vienīgais vispārējās vēlēšanās ievēlētais daudznacionālais parlaments – likumdevējs, kas pārstāv 27 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu (apmēram 450 miljonu) pilsoņu intereses. Tas veido Savienības demokrātisko pamatu. Šī gada jūnijā ES valstu pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 720 EP deputātus, tai skaitā deviņus – no Latvijas.

Sadarbībai un mieram

Meklējot iespējamos institucionālos modeļus pēckara Eiropas valstu sadarbībai, kas tās tuvinātu idejai par vienotu un drošu Eiropu, sākotnēji bija iecerēts, ka par tādu taps 1949. gadā dibinātā Eiropas Padome. Pievēršoties galvenokārt demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma jautājumiem, tā tomēr nekļuva par pārnacionālu valdību. Par Eiropas integrācijas pamatu kļuva Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), kuru 1951. gadā dibināja Francija, Beļģija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Rietumvācija, vienojoties par sadarbību ogļu un tērauda rūpniecībā un nosakot minētajām nozarēm pārnacionālu pārvaldību.

Šis solis bija gan simbolisks, gan praktisks, jo līdztekus sadarbībai ierobežoja iespējas kādai no valstīm atsevišķi ražot kara ieročus, lai uzbruktu citām, kā tas bija noticis iepriekš. Svarīgs bija arī kāds retāk pieminēts aspekts, kas līdz pat šodienai nav zaudējis aktualitāti, proti, bažas par Krievijas ietekmi. “[..] tas būtu neizmērojams posts, ja krievu boļševisms aizsegtu seno Eiropas valstu kultūru un neatkarību,”1 diskusijās par Eiropas vienotības nepieciešamību pauda britu karalaika premjerministrs Vinstons Čērčils. 

EOTK noteicošā institūcija bija Augstā Padome – mūsdienu Eiropas Komisijas priekštece –, kam tika piešķirtas lēmējtiesības. Organizācijas kopējo asambleju kā uzraugošu institūciju, kuras sastāvā bija dalībvalstu nacionālo parlamentu iecelti 78 parlamentārieši, pirmo reizi sasauca 1952. gada 10. septembrī. 1957. gadā, izveidojot Eiropas Atomenerģijas kopienu un Eiropas Ekonomikas kopienu, asambleju nosauca par Eiropas Parlamentāro asambleju, savukārt 1962. gadā to pārdēvēja par Eiropas Parlamentu.

No konsultatīvas institūcijas līdz likumdevējam

Ar laiku EP loma ir ievērojami pieaugusi. No uzraugošas un konsultatīvas institūcijas, kāda bija asambleja, tas pārtapis par vienu no ES likumdevējiem.  

Ar katru jauno kopienas līgumu EP ticis apveltīts ar jaunām pilnvarām un atbildības jomām.

1957. gadā EOTK dibinātājvalstis parakstīja tā dēvētos Romas līgumus, ar kuriem izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienu un Eiropas Atomenerģijas kopienu. Vienošanās paredzēja: lēmumus attiecībā uz abām jaunajām organizācijām varēja pieņemt, tikai konsultējoties ar Eiropas Parlamentāro asambleju. Tika noteikta prasība pilsoņiem tās locekļus ievēlēt tiešās vēlēšanās, kas pirmo reizi norisinājās 1979. gadā.

Ar Briseles līgumu, kas stājās spēkā 1977. gadā, Parlamentārā asambleja ieguva tiesības gada beigās pārbaudīt ES finanšu pārskatus un novērtēt, vai Komisija ir pārdomāti un pareizi izlietojusi ES budžetu. Kopš Vienotā Eiropas akta stāšanās spēkā 1987. gadā visiem līgumiem par jaunu dalībvalstu pievienošanos un asociācijas līgumiem bija vajadzīga Parlamenta piekrišana.

Parlamenta pilnvaras likumdošanas jomā ir nemitīgi paplašinātas. Ar Māstrihtas līgumu, kas stājās spēkā 1993. gadā un kura oficiālais nosaukums ir Līgums par Eiropas Savienību, Parlaments ieguva tiesības aicināt EK iesniegt tiesību akta priekšlikumus par konkrētiem jautājumiem. Turpretī Amsterdamas līgums, kas stājās spēkā 1999. gadā, nostiprināja EP pozīciju kopīgā likumdošanas izstrādē ar ES Padomi, kas pārstāv dalībvalstu valdības un ir otrs ES likumdevējs. Koplēmuma procedūra tika attiecināta uz vairumu likumdošanas jomu un pārveidota, Parlamentam kļūstot par ES Padomei līdzvērtīgu likumdevēju. Ar laiku koplēmuma procedūra, kuru vēlāk pārdēvēja par parasto procedūru, tikusi attiecināta uz arvien vairāk jomu, tostarp migrāciju, enerģētiku, transportu, klimata pārmaiņām, vidi, patērētāju aizsardzību un ekonomikas pārvaldību.

Ar gadiem EP piešķirtas pilnvaras kopā ar Padomi apstiprināt visu ES budžetu. Parlaments balso par jauniem tirdzniecības nolīgumiem, kontrolē ES iestādes un to, kādā veidā tiek izlietots ES budžets, tāpat kā dalībvalsts vai EK var virzīt lietu ES Tiesā.

Parlaments apstiprina Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un tās sastāvu, turklāt var izteikt neuzticību Komisijai un to atlaist.

Kopā ar ES Padomi Eiropas Parlaments pieņem ES tiesību aktus, pamatojoties uz Eiropas Komisijas (EK) – ES izpildvaras – priekšlikumiem. Lielākā daļa ES likumdošanas tiek pieņemta ar koplēmuma jeb parasto procedūru, kur Parlaments ir galvenais lēmējs sadarbībā ar ES Padomi.

Uzņemas politisko līderību

EP lomai no gada uz gadu palielinoties, EK un citām ES institūcijām nākas arvien vairāk respektēt tā gribu, ko deputāti var izteikt dažādos veidos, respektīvi, izdodot rezolūcijas un direktīvas, rekomendācijas, pieprasot sagatavot likumdošanas priekšlikumus, norāda biedrības “Eiropas kustība Latvijā” (EKL) prezidents Andris Gobiņš. 

Laikā, kad ES nereti tiek pārmests politiskās līderības trūkums, attiecīgo nišu arvien vairāk sācis aizpildīt EP, pakāpeniski kļūstot par Savienības politisko motoru jeb dzinējspēku, tostarp neļaujot dalībvalstīm atslābt arī Latvijai nozīmīgajā Ukrainas atbalstīšanā, uzsver A. Gobiņš.

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Universitātes profesore, politoloģe Žaneta Ozoliņa: “EP ir bijusi ievērojama loma gan Ukrainas atbalstīšanā, izdarot spiedienu uz dalībvalstīm, kuras šajā ziņā bijušas pasīvas, gan plašākā tvērumā.” Parlaments ir runājis atklātu valodu par Krieviju, tās uzbrukumu Ukrainai, starptautisko tiesību, demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā un citur pasaulē, atgādina profesore.

“Pašlaik EP ir spēks, kas vēršas pret antidemokrātiskām tendencēm atsevišķās ES valstīs, kā arī, izstrādājot Savienības politiku, iestājas par tādām valstīm un katram indivīdam aktuālām jomām kā globālo sociālo tīklu kontroli, mākslīgā intelekta regulējumu, klimata pārmaiņām un citām,” papildina A. Gobiņš.

EP ir būtiska loma vērtību jautājumos, kuros tā pozīcija lielā mērā ir atbalsojusies arī dalībvalstu politikā un tiesību aktos, akcentē Ž. Ozoliņa.

Vienlaikus viņa akcentē: Parlamenta ietekmei ir robežas, kuras nosaka ES līgumi. Saskaņā ar tiem starptautiskajā arēnā tiešāka ietekme ir EK, kura pārstāv ES intereses internacionālā mērogā un Savienības vārdā piedalās sarunās par starptautiskajiem līgumiem. Savukārt ES Padome nosaka un īsteno Savienības ārpolitiku un drošības politiku, pamatojoties uz Eiropadomes, kurā pārstāvēti ES dalībvalstu vai to valdību vadītāji, izstrādātajām pamatnostādnēm.

EP tiešā starptautiskā ietekme nav tik liela, kā, piemēram, ES Padomei vai EK, taču tas ir kā Savienības morālais kompass, vienlaikus pārstāvot to ievēlējušo pilsoņu – Eiropas sabiedrības – viedokļus, piebilst politologs Andis Kudors.

Parlaments vēlas pilnvaru paplašināšanu

No 2021. gada 9. maija līdz 2022. gada 9. maijam norisinājās Konference par Eiropas nākotni, kurā eiropieši pauda vēlmi padarīt ES vairāk efektīvu un demokrātisku. Ņemot vērā konferencē izskanējušās atziņas un reaģējot uz aktuālajām problēmām mūsdienās, EP nācis klajā ar ierosinājumiem par ES reformām, kas stiprinās Savienības spēju rīkoties un dos iedzīvotājiem lielākas iespējas ietekmēt tajā notiekošo.

Nozīmīgākās Parlamenta ierosinātās izmaiņas:

• jāievieš lēmumu pieņemšanas kārtība, kas darbotos pēc divpalātu sistēmas principiem, un jauna balsošanas sistēma ES Padomē, lai izvairītos no strupceļiem likumdošanas procesā, kā arī jānosaka vairāk jomu, kurās lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu un parasto likumdošanas procedūru;
• EP jābūt pilnvērtīgām tiesībām ierosināt tiesību aktus un jākļūst par līdztiesīgu likumdevēju ES daudzgadu budžeta jautājumos;
• jāmaina noteikumi par to, kā tiek izveidota EK, tostarp Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanu, proti, EP būtu jāpārņem pašreizējais Eiropadomes pienākums izvirzīt kandidātus, turpretī Eiropadomei – Parlamenta pienākums priekšsēdētāju apstiprināt; jāļauj EK priekšsēdētājam izvēlēties komisārus, pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem un vienlaikus ievērojot ģeogrāfisko un demogrāfisko līdzsvaru; jāsamazina komisāru skaits līdz 15, amatus mainot rotācijas kārtībā starp dalībvalstīm; jāievieš mehānisms, kas ļautu atlaist atsevišķus komisārus;
• ievērojami jāpalielina likumdošanas procesa pārredzamība ES Padomē, publicējot dalībvalstu nostāju likumdošanas jautājumos;
• jāpalielina iedzīvotāju iespējas ietekmēt norises ES – jānosaka Savienībai pienākums ieviest atbilstošus iedzīvotāju līdzdalības mehānismus un jāpiešķir lielāka loma Eiropas politiskajām partijām.

EP deputāti ir atkārtoti aicinājuši grozīt ES līgumus un prasījuši ES Padomei minētos priekšlikumus “nekavējoties un bez apspriedēm” iesniegt Eiropadomei. Tagad ES valstu vai to valdību vadītāju ziņā ir sasaukt konventu.

Pagaidām valstis to nav darījušas un tām arī nav pienākuma to realizēt, informē EP biroja Latvijā pārstāvis Jānis Krastiņš. Vienlaikus EK vēsta, ka gadu pēc konferences jau ir veikti pasākumi saskaņā ar 95% konferences priekšlikumu, kuriem nav vajadzīgas izmaiņas līgumos.

Izmaiņu veikšana ES līgumos, piešķirot EP vēl lielākas pilnvaras, izjauktu lomu sadalījumu starp Parlamentu un EK, kas patlaban ir uzskatāms par optimālu, uzskata Ž. Ozoliņa. Viņa norāda: jebkādu izmaiņu veikšana nostādītu lēmumu pieņēmējus sarežģīti risināmu dilemmu priekšā. Savukārt A. Kudors uzsver: sastopoties ar ES nespēju efektīvi risināt tādas problēmas kā nelegālā migrācija, dalībvalstīs, it īpaši to sabiedrību konservatīvajā daļā, jau pašlaik ir iebildumi pret ES institūciju lomas palielināšanu un federalizācijas tendencēm, kas vājinātu nacionālo valstu iespējas patstāvīgi rīkoties. 

Uzziņai

Latvijā 74% aptaujāto uzskata, ka valsts no dalības ES ir ieguvusi, kā galvenos iemeslus minot miera un drošības stiprināšanu (39%), jaunas darba iespējas cilvēkiem (33%) un Latvijas ekonomiskās izaugsmes veicināšanu (31%), liecina aizvadītā gada decembrī publicētie Parlameter 2023 aptaujas rezultāti. 44% respondentu Latvijā ir pozitīvs priekšstats par ES, taču 55% iedzīvotāju vēlētos redzēt nozīmīgāku EP lomu. Kā EP darba prioritātes Latvijas pilsoņi minējuši sabiedrības veselību (44%), cīņu pret nabadzību un sociālo atstumtību un atbalstu ekonomikai un jaunu darbavietu radīšanai (abām 40%).

1 Džads, T. Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada. Rīga: Dienas Grāmata, 2007, 183. lpp.