Traģiskās vēstures mācības
Eiropa 1950. gadā joprojām pūlējās pārvarēt postošās sekas, ko atstāja Otrais pasaules karš. Lai gan Hitlera režīms bija sakauts un Eiropā iestājies miers, daļa eiropiešu saprata, ka tā nav pašsaprotama vērtība. Lai izvairītos no turpmākiem kariem, tajā jāiegulda kopīgi pūliņi, kas var nozīmēt atsevišķu nacionālo interešu atlikšanu malā.
19. gadsimtā apvienotā un spēcīgā Vācija pašā kontinenta centrā, daudzuprāt, bija bumba ar laika degli, kas neizbēgami novedīs pie jaunām interešu sadursmēm. Daudzas valstis joprojām neuzticējās Vācijai, un tām bija svarīgi, lai ekonomiski atdzimusī Vācija būtu politiski un militāri vāja.
Taču tā bija politiska dilemma, kura veda nekurienē. Vēsture mācīja, ka pēc Pirmā pasaules kara parakstītais Versaļas miera līgums, ko Vācijas tauta uztvēra kā pazemojošu un graujošu, kļuva par auglīgu augsni nacionālsociālisma ideju uzplaukumam un Hitlera nākšanai pie varas. To vairs nedrīkstēja pieļaut.
Vienotas Eiropas ideja
Vienotas Eiropas ideja nebija nekas jauns, un tās saknes ir rodamas jau 17. gadsimtā. Viens no dedzīgākajiem Eiropas Savienības idejas aizstāvjiem bija vairākkārtējais Francijas premjerministrs Aristīds Briāns (1862–1932), kurš 1929. gada 5. septembrī Tautu Savienības asamblejā teica: “Es uzskatu, ka tautas, kas veido ģeogrāfiskas grupas, kā, piemēram, Eiropas tautas, savstarpēji jāsaista ar tādām kā federālām saitēm. [..] Šāda savienība, protams, būs galvenokārt ekonomiska. [..] Taču es esmu pārliecināts, ka šīs federālās saiknes var nest labumu arī politiskajā un sociālajā jomā, vienlaikus neietekmējot nevienas šajā savienībā ietilpstošās valsts suverenitāti.”
Vienotas Eiropas ideju aizstāvēja arī Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils (tiesa, bez pašas Lielbritānijas piedalīšanās). Kad 1948. gada 7.–10. maijā Hāgā noritēja Eiropas kongress, Čērčils savā paziņojumā uzsvēra: “Mums jāpasludina par savu uzdevumu uzbūvēt vienotu Eiropu, kuras morālais pamatojums iekaros cilvēces cieņu un pateicību un kuras spēks būs tik liels, ka neviens neuzdrošināsies traucēt tās rimto varu. [..] Es ceru redzēt Eiropu, kurā ikvienas valsts vīri un sievas uzskatīs sevi par eiropiešiem tāpat kā par savai dzimtajai zemei piederīgajiem.”
Tomēr, kā atzīmē vēsturnieks Normans Deiviss, nacionālo valstu ambīcijas līdz tam bija šķērslis jebkuriem praktiskiem soļiem šajā virzienā: “Eiropiešiem bija jāiztukšo rūgtais sakāves un pazemojumu kauss, lai varētu īstenoties agrīno ideālistu sapņi. Eiropiešiem vajadzēja zaudēt savas impērijas un cerības par impērijām, pirms valdības sadzīvošanu ar saviem kaimiņiem sāka uzskatīt par svarīgu uzdevumu.”
Lai gan Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveide (1951) un Eiropas Ekonomikas kopienas (1957) panākumi izpaudās līdz tam nepieredzētā dalībvalstu izaugsmē, kas mudināja pievienoties arī citas Eiropas valstis, tai skaitā Lielbritāniju, Eiropas kustības pamatā bija morālie aspekti, kurus nereti aizmirst.
Kāpēc ogles un tērauds
Ogļu un tērauda nozare tolaik bija militārās rūpniecības un varas pamats. Ne velti Vācijas ogļu un tērauda “rūpniecības sirds” – Rūras apgabals – kļuva par vienu no strīda āboliem pēc Pirmā pasaules kara. 1923. gadā Francija pat okupēja Rūru, lai tās tēraudu un ogles patērētu kara reparāciju vietā, ko Vācija bija atteikusies maksāt. Vācijas nevardarbīgā pretošanās politika, kura paredzēja maksāt strādniekiem algas, lai tie nestrādātu Francijas labā, noveda valdību līdz bankrotam un hiperinflācijai, tomēr padarīja Rūras okupāciju par lielu franču politisko neveiksmi. Vienlaikus Vācijas ekonomiskās grūtības un pazemojums bruģēja ceļu nacionālsociālistu nākšanai pie varas.
Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana 1950. gada 9. maijā starptautiskajai presei nolasītā deklarācija pēc būtības bija ļoti vienkārša. Šūmana plāns piedāvāja nodot Francijas un Vācijas ogļu un tērauda ražošanu kopējas augstākas iestādes pārziņā: “Šī iestāde vadītu organizāciju, kurai varētu pievienoties citas Eiropas valstis. Ogļu un tērauda ražošanas apvienošanai būtu nekavējoties jānodrošina kopēji pamati ekonomikas attīstībai, kas būtu pirmais solis Eiropas federācijas izveidē un mainītu to reģionu likteni, kuri gadiem ilgi ir ražojuši kaujas munīciju un ir pastāvīgi bijuši šīs munīcijas upuri.
Tādējādi izveidotā solidaritāte ražošanā skaidri parādīs – karš starp Franciju un Vāciju kļūs ne tikai neiedomājams, bet arī praktiski neiespējams. Izveidojot šādu spēcīgu ražošanas struktūru, kas būs atvērta visām valstīm, kuras vēlēsies piedalīties un apņemsies nodrošināt visas dalībvalstis ar rūpnieciskās ražošanas pamatizejvielām, ievērojot vienādum noteikumus, tiks likts patiess pamats šo valstu ekonomiskai apvienībai.”
“Būdams kaut kas vairāk nekā ogļu un tērauda kartelis, bet daudz, daudz mazāk nekā Eiropas integrācijas projekts, Šūmana priekšlikums sniedza praktisku risinājumu problēmai, kas satrauca Franciju kopš 1945. gada,” raksta vēsturnieks Tonijs Džads.
Šūmana sistēmā augstākajai iestādei būtu tiesības veicināt konkurenci, noteikt cenu politiku, virzīt investīcijas un pirkt un pārdot dalībvalstu interesēs. Bet jo īpaši tā iegūtu kontroli pār Rūru un citiem vitāliem resursiem, kas bija Vācijas rīcībā. “Tā sniedza eiropeisku risinājumu franču problēmai,” secina T. Džads.
Vēsturnieka Normana Deivisa ieskatā galvenais Šūmana plāna spēks slēpās apstāklī, ka tas aicināja uz franču un vāciešu samierināšanos. “Plāns parādījās brīdī, kad Bundesrepublik atradās uz iespaidīgas ekonomiskās izaugsmes sliekšņa, bet politiski joprojām atradās izolācijā. [..] Izredzes panākt saskaņu [..] bija pievilcīgs priekšlikums, kam neviens nevarēja pretoties,” raksta vēsturnieks.
“Ironiski, bet tieši risks, ka atjaunosies ekonomiskā savtība un dialoga iztrūkums starp Eiropas valstīm, bija pamudinājis [..] aizdomāties līdz šādam risinājumam,” vēlāk par Eiropas kopienas ideju sprieda T. Džads.
Vācijas valdība nekavējoties atzinīgi novērtēja Šūmana priekšlikumu. Vācijas kanclers Konrāds Adenauers sajūsmināts paziņoja, ka “šis Francijas valdības plāns ir sniedzis mūsu abu valstu attiecībām, kurām neuzticības un atturības dēļ draudēja paralīze, jaunu impulsu konstruktīvai sadarbībai”. Vācieši arī bija pirmie, kas ratificēja Šūmana plānu.
|
Spilgtākie Šūmana deklarācijas citāti “Pasaules mieru nav iespējams nosargāt bez radošām pūlēm, kas ir samērīgas ar briesmām, kuras to apdraud.” “Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti.” “Ogļu un tērauda ražošanas apvienošana [..] mainītu to reģionu likteni, kuri gadiem ilgi ir ražojuši kaujas munīciju un ir pastāvīgi bijuši šīs munīcijas upuri.” |
Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveide
Šī priekšlikuma rezultātā 1951. gadā Francija, Vācija, Itālija un Beniluksa valstis izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, piekrītot brīvajai tirdzniecībai ar oglēm un tēraudu un kopējiem noteikumiem attiecībā uz ražošanu un konkurenci šajā nozarē.
Kopienas sekmīgā darbība kļuva par pamatu turpmākai pārliecībai, ka veiksmīgas Eiropas attīstības pamatā ir miers un sadarbība. Gadu gaitā pieauga kopīgi pārraudzīto nozaru un projektā iesaistīto valstu skaits.
Eiropas Kopienas valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē Milānā 1985. gadā tika pieņemts lēmums svinēt 9. maiju kā Eiropas dienu. Tie ir svētki visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem, kas simbolizē kādreiz karojošu valstu vienotību un spēju sadarboties kopīga labuma vārdā.
Savā ziņā simboliski, ka, pieminot šī vēsturiskā notikuma 70. gadskārtu, Eiropa piedzīvo pandēmijas krīzi, ar kuru cīnoties solidaritāte būs nozīmīgāka nekā jebkad agrāk.
Virtuālā izstāde Šūmaņa 1950. gada 9. maija deklarācijas 70. gadadiena.
Avoti:
Tonijs Džads. Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada. Rīga: Dienas grāmata. 2007.
Normans Deiviss. Eiropas vēsture. Rīga: Jumava. 2009.
Eiropas Parlaments. Eiropas diena: Eiropas solidaritātes 70 gadi.
