Kriminālprocesa likuma (KPL) 39.¹ panta (nevis 391. panta) pirmās daļas 6. punktā norādītais par “procesuālo termiņu ievērošanu” ir attiecināms uz tiem procesuālajiem termiņiem, kas tieši noteikti KPL. Piemēram, KPL 389. pantā noteiktie personu tiesību ierobežošanas termiņi vai KPL 277. pantā noteiktie apcietinājuma termiņi.

Tomēr jautājums ir aplūkojams plašāk, proti, arī kontekstā ar personas tiesībām un kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Faktiski likumdevējs ir prezumējis, ka tad, ja kriminālprocesā netiek pārkāpti procesuālie termiņi, faktiski netiek arī pārkāptas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

Tomēr, kā redzams no prakses, kriminālprocesi bieži objektīvu un arī citu apstākļu dēļ ieilgst un visi procesuālie termiņi ir iztecējuši (beigušies). Šādā gadījumā jau varētu būt pamats runāt par to, ka, iespējams, pārkāptas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Vienlaikus jāņem vērā, ka šo tiesību iespējamais pārkāpums ir izvērtējams kontekstā ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem.

Lai nepieļautu, ka tiek pārkāptas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, likumdevējs izmeklēšanu uzraugošajam prokuroram ir noteicis pienākumu dot norādījumus par procesa veida izvēli un izmeklēšanas darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu izmeklēšanu un pieļauj vilcināšanos (KPL 37. panta otrās daļas 1. punkts).

Savukārt virsprokuroram ir tiesības nomainīt prokuroru – procesa virzītāju –, ja netiek pilnvērtīgi nodrošināta kriminālvajāšana (KPL 39.¹ panta pirmās daļas 2. punkts). Ar vilcināšanos un pilnvērtīgu kriminālvajāšanu šeit nepārprotami ir saprotamas arī personu tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.