Kriminālprocesa likuma 14. panta pirmajā daļā, kas ir kriminālprocesa pamatprincips, noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas. Kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem. 

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos pausta atziņa, ka tiesība uz tiesu saprātīgā termiņā ir viena no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā garantētajām tiesībām un, izvērtējot termiņa saprātīgumu, jāņem vērā lietas konkrētie apstākļi un tās tiesu praksē noteiktie kritēriji. 

Procesa ilguma saprātīgums ir vērtējams, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus, pēc šādiem kritērijiem: 

• lietas sarežģītība; 

• iesaistīto personu (procesa virzītāju, paša indivīda u. c.) rīcība; 

• aizskartās intereses.

Saskaņā ar tiesu praksi par tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un soda noteikšanā, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā (priekšlikumu 4. punkts – atteikšanās izvērtēt konstatētā pārkāpuma tiesiskās sekas, tāpat arī pārkāpuma nekonstatēšana situācijā, kurā tas ir pieļauts), tas atzīstams par būtisku Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumu un Krimināllikuma vispārīgās daļas pantu nepareizu piemērošanu. 

Ievērojot iepriekš minēto, arī gadījumos, kad panta sankcijai nav paredzēta minimālā brīvības atņemšanas robeža, tiesas pienākums ir izvērtēt, vai konkrētajā lietā nav pieļauts pārkāpums attiecībā uz personas tiesībām kriminālprocesa pabeigšanai saprātīgā termiņā.