Gatavojāmies Ukrainas bēgļu uzņemšanai jau kopš 2021. gada novembra
No Latvijas raugoties, rodas priekšstats, ka no visām valstīm tieši Igaunija vissavlaicīgāk gatavojās iespējai, ka Krievija iebruks Ukrainā un būs jāuzņem daudz bēgļu. Vai tā bija?
Mūsu gatavošanās sākās brīdī, kad amerikāņi publiski pateica, ka Krievija gatavojas iebrukt Ukrainā. Mēs to uztvērām nopietni, tādēļ jau 2021. gada novembrī sākām gatavoties. Veidojām scenārijus par to, kā tas ietekmēs Igauniju. Piemēram, modelējām iespējamos kiberuzbrukumus, ietekmi uz ekonomiku, sankcijas, arī bēgļu uzņemšanu.
150 000 potenciālie bēgļi gada laikā – tāds bija mūsu dienestu aprēķins.
Šis skaitlis bija tik milzīgs, ka nevarējām to ņemt par atskaites punktu, lai slepenības režīmā tam sagatavotos. Tad vajadzētu iesaistīt plašāku sabiedrību, runāt ar viesnīcu īpašniekiem, identificēt visas pieejamās dzīvojamās telpas. Tādēļ par atskaites punktu ņēmām mazāku skaitli – desmit tūkstoši –, lai sagatavotos vismaz pirmajam bēgļu vilnim.
Galvenais izaicinājums tobrīd bija –, kā par to runāt ar sabiedrību?
Ņemot vērā, ka dažām labēji populistiskajām partijām ir iebildumi pret migrāciju, politiķi izteikumos par šiem skaitļiem bija ļoti piesardzīgi.
Sociālo lietu ministrija izveidoja kartējumu visu viesnīcu telpām, kurās mēs varētu izvietot bēgļus. Plānā tika paredzēta dažādu ministriju iesaiste, kā vadošo par bēgļu uzņemšanu nosakot Iekšlietu ministriju. Valdība minēto plānu apstiprināja februārī.
Kad sakāt, ka “mēs sākām gatavoties”, ko tieši ar to domājat? Igaunijas politiķus vai ierēdņus?
Es ar to domāju Valdības biroju, kas ir atbildīgs par Igaunijas valdības Krīzes vadības komiteju, kuru es vadu un kurā ir iesaistītas arī citas iestādes.
Vai Igaunijai tā ir ierasta prakse – gatavoties teorētiski iespējamām krīzēm?
Līdz 2021. gada vasarai atbildība par šo jomu bija Iekšlietu ministrijai, tikai pēc tam tā pārgāja uz Valdības biroju, kam bija pieredze, sniedzot atbalstu premjerministrei Covid-19 krīzes laikā. Pieredze arī bija, gatavojoties dažādām ar drošību saistītām krīzēm. Valdības birojs jau tobrīd bija atbildīgs par visas valdības līmeņa politiku attiecībā uz visaptverošu valsts aizsardzību. Protams, tik lielai krīzei, kāds bija Krievijas iebrukums Ukrainā, precedentu nebija.
Vai jūs izmantojāt vienas un tās pašas procedūras, lai krīzei sagatavotos un lai to vadītu?
Pamatā, jā. Joprojām izmantojam to pašu formātu, kāds bija pirms kara sākuma.
2022. gada 20. janvārī valdība piešķīra 380 miljonus eiro, lai valdības un pārvaldes līmenī sagatavotos krīzei, izveidotu krīzes noturību.
Tas vien pierāda, cik nopietni valdība to uztvēra. Tā apzinājās, ka ir dažas vājās vietas, iztrūkstošie posmi, kas neļautu sekmīgi vadīt krīzi. Tādēļ valdība nekavējoties piešķīra līdzekļus, lai šos trūkumus gan militārajā, gan citās sfērās novērstu. Arī šobrīd esam saglabājuši to pašu pieeju. Piemēram, rudenī atjaunojām iepriekš rakstītos scenārijus.
Kā valdība identificēja trūkstošos posmus, vājās vietas Igaunijas krīzes vadībā?
Pie tā strādāja Valdības birojs kopā ar visām ministrijām. Mēs bijām tie, kuri koordinēja datu vākšanu.
Igaunijā Valdības birojs ir atbildīgs par svarīgākajiem politikas plānošanas dokumentiem tādās jomās kā drošības politika, nacionālās aizsardzības attīstīšanas plāns. Līdz ar to mums jau bija informācija, to vajadzēja tikai atjaunot. Tomēr apzināti izdarījām tā, ka nevis paši to prezentējām valdībai, bet katrs ministrs valdības sēdē stāstīja par vajadzībām savā resorā.
Mazas valsts priekšrocība ir elastīgums
Vai ministriju iesaiste pārresorisko jautājumu risināšanā ir daļa no Igaunijas politiskās kultūras?
Esmu strādājis vairākās ministrijās, un, šķiet, ka vispārējais priekšstats ir tāds, ka Valdības birojs sniedz papildu vērtību ministriju darbam. Tas ir tādēļ, ka esam tik tuvu valdībai un premjerministram.
Mums ir vieglāk koordinēt ministriju darbu, jo parasti nav pašiem savu resorisko vajadzību, kas tam traucētu.
Mēs vēlamies, lai tiktu pieņemti pēc iespējas labāki lēmumi.
Mums ir arī pieredze. Kā jau teicu, Valdības birojs jau iepriekš koordinēja ministriju darbu attiecībā uz valdības pieeju visaptverošai aizsardzībai. Eiropas Savienības jautājumu koordinācija ir mūsu atbildība. Arī stratēģiskā plānošana.
Protams, nevaram koordinēt pilnīgi visus pārresoriskos jautājumus. Igaunija ir pārāk maza valsts, lai varētu atļauties veidot kompetenču dublikātus visiem saturiskajiem jautājumiem, tāpēc ļoti paļaujamies arī uz ministrijām un to darbinieku kompetencēm.
Vai jūs varētu, izmantojot konkrētu piemēru, nedaudz vairāk pastāstīt, kā notiek pārresoru koordinācija? Piemēram, kā jūs koordinējat ukraiņu bēgļu uzņemšanu?
Šajā gadījumā galvenā atbildība ir Iekšlietu ministrijai. Tai ir izveidots koordinācijas mehānisms ar augstākajiem citu ministriju ierēdņiem, kuri sākumā tikās reizi nedēļā, šobrīd – reizi divās nedēļās. Šo formātu vada ministrijas pastāvīgais (valsts) sekretārs. Es arī tur piedalos, lai nodrošinātu labāku sasaisti ar valdības kopējo darbu.
Operacionālajā līmenī uzņemšanu sākotnēji vadīja policijas un robežsardzes pārstāvji, jo viņi tajā posmā bija spējīgi visātrāk reaģēt. Taču tagad, kad esam jau iedibinājuši sadarbības rutīnas procedūras, operacionālo līmeni vada aģentūra, kura ikdienā strādā ar sociālās labklājības jautājumiem. Operacionālā līmenī viņiem ir atsevišķas tikšanās, lai risinātu jautājumus. Mēs kā Valdības birojs viņiem palīdzam ar komunikāciju, jo stratēģiskā un valdības līmeņa komunikācija ir mūsu atbildības joma, – mums ir svarīgi panākt, lai visi valdības vēstījumi būtu saturiski vienoti, nevis pretrunīgi.
Vai jūs piekristu novērtējumam, ka Igaunija ļoti labi spēj koordinēt pārresoriskos jautājumus?
Kopumā, jā, lai gan ir būtiski, ar ko salīdzina. Ar mūsu reakciju ir apmierināta gan Igaunijas sabiedrība, gan ukraiņi. Tas ir pamats pieņēmumam, ka labi tikām galā. Ja rēķina uz vienu iedzīvotāju, tad pēc Polijas un Čehijas esam uzņēmuši visvairāk ukraiņu bēgļu. Tas ir bijis pamatīgs izaicinājums, taču līdz šim esam spējuši to vadīt.
Mūsu spēks ir elastīgumā.
Esam sadalījuši darbus, proti, vairākas ministrijas spēj sekmīgi risināt krīzes, piemēram, Iekšlietu ministrija, tādēļ viņiem ir milzīgs darbu apjoms. Sākumā ļoti palīdzēja policija, bet pēc tam, kad lietas normalizējās, ukraiņu bēgļu uzņemšanas koordināciju deleģējām sociālās labklājības iestādei. Esam elastīgi, viegli pielāgojamies. Tā ir mazas valsts priekšrocība.
Sekmīgāka koordinācija no centra
Vai jūs varētu nedaudz vairāk pastāstīt tieši par Valdības biroja pilnvarām krīžu vadībā?
Esam atbildīgi par kopējo krīzes vadības politiku un arī par kopējo koordināciju. Dažādas krīzes vada dažādas ministrijas. Militārās krīzes vada Aizsardzības ministrija, kiberkrīzes vai enerģētikas krīzes – Ekonomikas un komunikāciju lietu ministrija, bēgļu krīzes – Iekšlietu ministrija, sankcijas ir Ārlietu ministrijas pārvaldībā.
Mēs esam diezgan maza iestāde ar ļoti daudzveidīgām funkcijām, kopumā esam tikai 150 darbinieki. 30 darbinieki strādā ar jautājumiem, kas saistīti ar drošību.
Mūsu galvenā misija krīžu kontekstā – Valdības birojs atbild par to, lai Igaunija būtu noturīga pret dažādām krīzēm. Tas sākas ar tiesisko ietvaru, piemēram, šobrīd cenšamies ietvert vienā likumā tos esošos likumus, kas attiecas uz civilajām un ar aizsardzību saistītajām ārkārtas situācijām.
Veidojam krīzes noturības kultūru ne tikai valsts pārvaldē, bet arī sabiedrībā, pašvaldībās, lai visa sabiedrība ir vairāk gatava krīzēm.
Piemēram, šorīt mums bija mācības kopā ar privāto sektoru un pašvaldībām. Patlaban strādājam pie drošības politikas principiem, kas nākamā gada sākumā būtu jāapstiprina Igaunijas parlamentam. Pavisam jauna funkcija ir publisks drošības un civilo risku izvērtējums.
Vai Valdības biroja vērtīgumu apzinās arī dažādu koalīcijas partiju ministri? Varbūt viņi vēlētos vairāk autonomijas lēmumu pieņemšanā?
Nav viegli atbildēt. Pirms dažiem gadiem viena nevalstiskā organizācija, kura strādā ar publiskās pārvaldes jautājumiem, nāca klajā ar piedāvājumu ļoti centralizēti pārvaldītai valdībai, teju Singapūras modelim. Tomēr mēs redzam riskus šādai pieejai, piemēram, Ungārijā.
Spēcīga centralizēta valdība var tikt izmantota negodprātīgiem nolūkiem.
Igaunijā diezgan populāras ir populistiskas partijas, tādēļ ar šo būtu jāuzmanās.
Valdības biroja loma ministrijām neko neatņem. Mēs tām pievienojam vērtību. Igaunijā ir decentralizēts pārvaldes modelis, koalīcijas valdības, taču dažām partijām ir atšķirīgi viedokļi. Lielākajām partijām, kuras sevi redz kā premjerministru partijas, ir vairāk raksturīgi atbalstīt tādu valdības modeli, kur centrā ir premjerministrs. Mazākām partijām tas nav tik ļoti aktuāli.
Valdības biroja lomu lielā mērā ietekmē premjerministra loma. Dažādo krīžu ietekmē pēdējos gados plašāk ir izplatīts viedoklis, ka vajadzīgs valdības modelis, kas būtu centrēts ap premjerministru. Piemēram, Covid-19 krīzes vadība, – to nav iespējams deleģēt vienam ministram. Vajadzīga visas valdības līmeņa pārvalde, koordinācija. Tādēļ pat mazākās partijas šo pieeju ir pieņēmušas.
Kas nosaka, ar kādiem pārresoriskajiem jautājumiem Valdības birojs nodarbojas? Vai jūs apzināti tiecaties pēc papildu kompetences?
Šeit nav iespējama viennozīmīga atbilde. Kā jau iepriekš apgalvoju, mēs esam par mazu, lai papildus jau eksistējošajām ministrijām izveidotu vēl vienu birokrātijas līmeni. Tādēļ nevaram koordinēt visus pārresoru jautājumus. Piemēram, digitalizācija ir Ekonomikas un komunikāciju lietu ministrijas atbildība. Bēgļu jautājumus koordinē Iekšlietu ministrija.
Valdības birojs darbojas tajās jomās, kurās pēc tā ir vislielākā nepieciešamība, tomēr tas noteikti nav visās jomās. To ietekmē jautājuma nopietnība, steidzamība un politiskā vienošanās.
Pirms 10 gadiem Igaunijas pārvalde bija decentralizēta, Valdības birojs principā bija tikai valdības sekretariāts. Taču tad sapratām, ka arvien vairāk jautājumu ir iespējams sekmīgi koordinēt tieši no centra.
Tomēr mums nav resursu, lai koordinētu pilnīgi visu.
Vai, izņemot krīžu vadības un stratēģisko plānošanu, spēcīga valdības centra un premjerministra loma Igaunijas pārvaldībā izpaužas vēl kādā veidā?
Igaunijai spēcīgs valdības centrs nav jauna lieta. Kad bijām prezidējošā valsts Eiropas Savienības Padomē, tieši Valdības birojs nodrošināja kopējo koordināciju. Joprojām Eiropas Savienības jautājumi visas valdības līmenī ir mūsu atbildība.
Igaunijas simtgades svinības vadīja Valdības birojs.
Mēs vadām arī Igaunijas zaļo kursu, ekonomikas pārveidošanu klimatam draudzīgā virzienā. Iekšējās vienošanās valdībā ietekmē daudzus faktorus, bet es domāju, ka esam pierādījuši, ka varam sasniegt diezgan labus rezultātus, tāpēc valdība mums uztic pārresoriskos jautājumus. Ministrijas Valdības biroju uzskata par neitrālu iestādi, bez savas ieinteresētības, tādēļ tās ir gatavas akceptēt lielāku Valdības biroja lomu.
Arī ministri no dažādām partijām nereti viens otru redz kā konkurentus. Šādā gadījumā viņi ir gatavi mums iedot kādu uzdevumu, nevis palielināt sava konkurenta nozīmīgumu. Svarīgi arī tas, ka mums nav vajadzīga sabiedrības uzmanība, taču politiķiem tā ir ļoti nozīmīga, tādēļ ļaujam viņiem to iegūt. Arī tas palīdz.
Sabiedrības noturības veidošana
Kā jūs uztver ministri, kuri nav no premjerministra partijas, – kā palīgu visai valdībai vai premjerministra sabiedroto?
Atkarīgs no tā, kam jautā. [smejas] Mēs cenšamies būt noderīgi visiem – iestādēm, ministrijām, ministriem un premjeram. Dažkārt politiķi sāk uzskatīt, ka palīdzam kādai vienai partijai. Šajā amatā mani nozīmēja iepriekšējais premjerministrs, taču tas netraucē labējo populistu partijām mani dēvēt par pašreizējās premjerministres izpalīgu. Taču, būdams profesionāls ierēdnis, es palīdzētu jebkuram premjerministram, kuram ir leģitīmi valsts attīstīšanas mērķi.
Šogad Igaunija arī ir kļuvusi par līdzvadītāju starptautiskajā Atvērtās pārvaldības partnerības iniciatīvā. Cik lielā mērā šī partnerība ir bijusi politiķu un cik lielā mērā – ierēdņu – virzīta?
Lielākoties tā ir bijusi ierēdņu virzīta, bet tagad tai ir liels premjerministres atbalsts. Arī iepriekšējais premjerministrs to atbalstīja.
Atvērtās pārvaldības partnerība ir Igaunijas Valdības biroja pienākums, mēs to uztveram nopietni.
Es domāju, ka mēs šai partnerībai varam iedot jaunu skatpunktu kontekstā ar sabiedrības noturības veidošanu krīzēs. Ukrainas krīze ir parādījusi –, ja arī sabiedrība ir iesaistīta pārvaldes darbā, tad šāda sabiedrība ir vairāk noturīga.
Taču jārēķinās, ka mūsu partijas ir ļoti atšķirīgas. Dažas vēlētos redzēt Igauniju kā Ziemeļvalsti, kurā viss ir atvērts, cilvēki ir iesaistīti lēmumu pieņemšanā, tomēr ir arī partijas, kuras vēlētos redzēt, ka Igaunija tiek pārvaldīta ar tādām pašām metodēm kā Ungārija. Šī diskusija turpinās un ietekmē arī civildienestu.
Kādā veidā tā ietekmē civildienestu?
Ja pie varas nāktu tie spēki, kuri vēlas mūs pārvaldīt kā Ungāriju, tad vēl jāskatās, vai konstitucionālās institūcijas izturēs spiedienu. Redzēsim. Ceru, ka izturēs. Es neteiktu, ka šobrīd tas ir tiešs un drīzs drauds, tomēr šāds risks pastāv. Šeit parasti palīdz tas, ka jāveido koalīcijas valdības, proti, viena partija nevar noteikt visu.
