VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Kažoka
Domnīcas “Providus” direktore/pētniece
10. novembrī, 2022
Lasīšanai: 15 minūtes
1
11
1
11

Vai Latvijai vajadzīga īpaša iestāde krīžu pārvaldīšanai? Ekspertu vērtējumi atšķiras

LV portālam: KASPARS DRUVASKALNS, krīžu vadības eksperts; IVO ROLLIS, valsts pārvaldes eksperts, PhD politikas zinātnē, BAFF pētniecības programmas viespētnieks Pitsburgas Universitātē; BAIBA PĒTERSONE, pārvaldes eksperte, bijusī Valsts kancelejas direktora vietniece.

Valsts pārvaldes pētnieks Ivo Rollis: "Krīzes atšķiras to funkcionālā satura dēļ — ekonomikas un finanses, dabas katastrofas, iekšējā un ārējā drošība, imigrācija, humanitārā krīze, pandēmijas utt. Tas aktualizē atšķirīgus jautājumus un dažādus iesaistītos dalībniekus un līmeņus."

Freepik

12. oktobrī Valsts kontrole nāca klajā ar revīzijas ziņojumu par Latvijas civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas sistēmas efektivitāti. Revīzijas galvenie secinājumi diemžēl bija negatīvi – Latvijā nav radīti priekšnoteikumi efektīvai katastrofu pārvaldīšanai un krīžu vadībai. Kā vienu no risinājumiem Valsts kontrole piedāvāja izveidot augsta līmeņa institūciju dekoncentrētās un decentralizētās katastrofu pārvaldīšanas sistēmas koordinācijai, attīstības plānošanai un uzraudzībai. LV portāls apkopoja trīs pārvaldes ekspertu viedokļus par šo ierosinājumu. Viņu viedokļi gan par līdzšinējo krīžu vadību, gan Valsts kontroles ierosinājumu ir atšķirīgi.

īsumā
  • K. Druvaskalns: “Krīzes vadības funkcijas un pārresoru koordināciju var veikt tikai institūcija Ministru prezidenta tiešā padotībā vai pārraudzībā, jo saskaņā ar vispārpieņemtiem principiem un spēkā esošajiem tiesību aktiem Ministru prezidents vada valsts apdraudējuma situācijas novēršanas un pārvarēšanas pasākumus.
  • I. Rollis: “Krīzes situācija uzliek par nepieciešamu koordinēt vairākas saistītas rīcībpolitikas jomas, un pati koordinācija bieži ir jāvada no centra. Otra centralizācijas politikas loģika ir tāda, ka, lai reaģētu uz krīzi, ir nepieciešama saskaņota rīcība un valdības autoritāte, un šīs īpašības var vislabāk nodrošināt valdības centrs.”
  • B. Pētersone: “Krīzes pārvarēšanas papildu struktūras ir veidojamas tad, kad iezīmējas konkrētās krīzes rašanās, un tad tās var būt papildu koordinācijas struktūras, bet ne pastāvīgas valsts iestādes, jo krīze ir ārkārtas situācija un ja krīzes nav, tad šādām institūcijām nav īstu funkciju.”
  • B. Pētersone: “Nenoliedzama ir komunikācijas nozīme krīzes problēmu uztverē. Tieši adekvāta un atklāta problēmu komunikācija izšķir to, vai sabiedrība iesaistīsies un palīdzēs problēmu risināšanā vai pretdarbosies valdības politikai, tā vēl vairāk padziļinot krīzes situāciju.”

Komentējot revīzijā konstatētos trūkumus, Valsts kontroles padomes locekle Kristīne Jaunzeme intervijā LV portālam “Vajadzīga iestāde, kas risina pārnozaru krīzes” secināja: “Pēdējā laika krīzes – gan Covid-19 pandēmija, gan Krievijas karš Ukrainā – ir satricinājušas civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības sistēmu [Latvijā]. Šobrīd ledus ir sakustējies un institūcijas daudz aktīvāk rīkojas un risina tos jautājumus, kuri agrāk bija plānoti tikai “uz papīra”. Tomēr, ja vaicā, kas būtu jārisina vispirms, tad tā ir krīžu vadības iestādes izveide, augsta līmeņa institūcija, kas var risināt pārnozaru krīzes. Esošās civilās aizsardzības sistēmas darbojas, ja ir mazas, lokāla mēroga krīzes. Taču, ja ir krīze, kas skar visu valsti un vairākas nozares, Latvijā nav koordinējošas iestādes.”

Uzzini vairāk >>

LV portāls jautā:

Kā vērtējat Latvijas līdzšinējo pieredzi pārresorisku krīžu risināšanā?

KASPARS DRUVASKALNS

Krīžu vadības eksperts

Foto: Evija Trifanova, LETA

Līdzšinējo pieredzi vērtēju kā nesistemātisku (haotisku), nevadītu, nestrukturētu, neiekļaujošu un gūtās mācības vērā neņemošu.

IVO ROLLIS

Valsts pārvaldes eksperts, BAFF pētniecības programmas viespētnieks Pitsburgas Universitātē

Atskatoties uz Covid-19 krīzes vadību, valdības apņēmīgi krīzes vadības centieni mijās ar vienotas konsolidētas pieejas trūkumu, dažādu nozaru interešu nesaskaņotību un procesa kopējās koordinācijas grūtībām dažādos valsts pārvaldes līmeņos. Tas periodiski izpaudās politizētu un sasteigtu svarīgu valdības lēmumu pieņemšanā un nepārliecinošos valdības argumentos sabiedrībai. 

Jāatceras, ka Latvija Covid-19 pandēmiju sasniedza ar zemākajiem OECD valstu rādītājiem attiecībā uz pierādījumos balstītu rīcībpolitiku, kā arī vienu no zemākajiem sabiedrības uzticēšanās rādītājiem valdībai un politiskajām partijām. Iespējams, ka šī zemā uzticēšanās, partiju interešu sadrumstalotība un nepietiekamā valsts pārvaldes kapacitāte liedza labāk vadīt krīzi.

 

BAIBA PĒTERSONE

Pārvaldes eksperte, bijusī Valsts kancelejas direktora vietniece

Foto: Evija Trifanova, LETA

Atsaucot atmiņā 2008. gada finanšu krīzi un neseno Covid-19 krīzi, varētu teikt, ka krīžu menedžments ir bijis vismaz apmierinošs. Jāsaprot, ka sabiedrības vērtējumā valdības un administrācijas darbības krīžu pārvarēšanā vienmēr tiks uztvertas saasināti kritiski, jo krīze nav nekas patīkams. Tāpēc būtiski ir ņemt vērā ārējos salīdzinājumus ar citām valstīm un starptautiskos vērtējumus, kaut gan tos ietekmē arī vairāk vai mazāk veiksmīgi veikta komunikācija. Abos minētajos gadījumos Latvija ārējā vērtējumā ir veiksmīgi tikusi galā ar krīzes situācijām.

Gan 2008. gada krīzes, gan Covid-19 krīzes gadījumā kopējo koordināciju nodrošināja valdības centrs – Valsts kanceleja. 2008. gada krīzes menedžmentu veica Ministru prezidenta izveidota stratēģiskā darba grupa ar Valsts kancelejas un Finanšu ministrijas iesaisti. Ievērojot krīzes raksturu un veicamos pasākumus (budžeta “griešana”, valsts pārvaldes struktūru un izdevumu samazināšana), uzdevumi pamatā attiecās uz šīm divām institūcijām, kas arī bija atbildīgas par visu pārējo institūciju, kā arī sabiedrības iesaistīšanu. Līdzīgi arī Covid-19 krīzes gadījumā Valsts kanceleja nodrošināja analītisko darbu un koordināciju, savukārt Veselības ministrija risinājumu piedāvājumus jau tehniskākā līmenī.

Abos gadījumos būtiskā loma bija krīzes komunikācijas nodrošinājumam. Komunikācijas efektivitāti ir grūti vērtēt, jo vienmēr šķiet, ka varēja labāk.

Tomēr nenoliedzama ir komunikācijas nozīme krīzes problēmu uztverē. Tieši adekvāta un atklāta problēmu komunikācija izšķir to, vai sabiedrība iesaistīsies un palīdzēs problēmu risināšanā vai pretdarbosies valdības politikai, tā vēl vairāk padziļinot krīzes situāciju.

Vai piekrītat Valsts kontroles ieteikumam izveidot augsta līmeņa institūciju katastrofu pārvaldīšanai? Kas būtu svarīgākais, kas jāņem vērā, veidojot šādu iestādi?

KASPARS DRUVASKALNS

Krīžu vadības eksperts

Foto: Evija Trifanova, LETA

Pilnībā piekrītu Valsts kontroles ieteikumam.

Krīžu pārvaldīšanas sistēmai svarīgi ir četri elementi:

1) institucionālā arhitektūra (struktūra, padotība/pārraudzība, vieta, statuss);

2) skaidri definēta kompetence un sadarbības mehānismi (mērķi, pienākumi, tiesības);

3) profesionāls un kompetents personāls (izglītots, trenēts, pieredzējis, motivēts, apolitisks);

4) mūsdienīga infrastruktūra un nodrošinājums.

IVO ROLLIS

Valsts pārvaldes eksperts, BAFF pētniecības programmas viespētnieks Pitsburgas Universitātē

Var piekrist Valsts kontroles ieteikumam, bet nevajag domāt, ka vienas institūcijas izveidošana automātiski atrisinās jautājumu par katastrofu/krīžu pārvaldīšanu. Svarīgs ir ne tikai institucionālais mehānisms, bet arī politiskā griba un pieeja, piemēram, centralizācija vai decentralizācija. Krīzes arī atšķiras to funkcionālā satura dēļ — ekonomikas un finanses, dabas katastrofas, iekšējā un ārējā drošība, imigrācija, humanitārā krīze, pandēmijas utt. Dažas dabas katastrofas, piemēram, sausums, var būt lēnas un ilgstošas, savukārt plūdi vai vētras īslaicīgas, bet ar ilgākām sekām. Tas aktualizē atšķirīgus jautājumus un dažādus iesaistītos dalībniekus un līmeņus.

Ļoti būtisks krīzes vadības aspekts ir koordinācija. Krīzēs tieši valdības centrs ir viens no galvenajiem spēlētājam.  

Pirmkārt, krīzes situācija uzliek par nepieciešamu koordinēt vairākas saistītas rīcībpolitikas jomas, un pati koordinācija bieži ir jāvada no centra. Otra centralizācijas politikas loģika ir tāda, ka, lai reaģētu uz krīzi, ir nepieciešama saskaņota rīcība un valdības autoritāte, un šīs īpašības var vislabāk nodrošināt valdības centrs. Arī politiski un psiholoģiski tiek sagaidīts, ka valdības vadītājs vai prezidents nodrošinās vadību krīzes situācijās. Vienlaikus gan valdība var saskarties ar to, ka vietējā vara pretojas nepopulāriem lēmumiem vai nogurst no savas rīcības brīvības ierobežojumiem. Tādēļ ilgtermiņa krīžu gadījumā sākotnējai centralizācijai var sekot decentralizācijas mēģinājumi. 

Valdības ziņā ir arī veikt izvēli par labu uz krīzi reaģējošai, preventīvai vai arī prognozējošai (crisis foresight) pieejai. Vajadzīgi plāni un standarta darbības procedūras, taču svarīgi arī pārlieku neformalizēt procesu, lai iesaistītās institūcijas varētu vieglāk pielāgoties mainīgajiem apstākļiem.

BAIBA PĒTERSONE

Pārvaldes eksperte, bijusī Valsts kancelejas direktora vietniece

Foto: Evija Trifanova, LETA

Priekšlikums veidot augsta līmeņa krīžu institūciju atsauc atmiņā pārvaldes vēsturi. Līdz 2000. gadu vidum Ministru prezidenta padotībā Valsts kancelejas struktūrā pastāvēja Krīžu koordinācijas centrs (KKC), vēlāk Informācijas analīzes dienests (IAD), institūcija ar nelielu resursu, kas bija visai līdzīga tai, kas tiek piedāvāta Valsts kontroles ieteikumos.

Domāju, ka vienmēr ir ļoti uzmanīgi jāvērtē piedāvājumi, kas atjauno kaut ko, kas ir izrādījies neefektīvs.

KKC/IAD tika likvidēts, funkcijas nododot Iekšlietu ministrijai, kuras vadībā tika izveidota Krīzes vadības padome ar sekretariātu, iesaistot pārējās valsts institūcijas. Kādreizējā KKC galvenā problēma bija tā, ka laikā, kad nav krīzes, tam īsti nav, ko darīt. Tiek gatavoti ziņojumi, kas balstās pamatā uz mediju analīzi, jo KKC rīcībā nebija nekādu operatīvu dienestu, kas varētu nodrošināt kādu specifisku, krīzes prevencijai būtisku informāciju. Šāda informācija tiek vākta citos valsts drošības dienestos, un faktiski centrālās koordinācijas iestāde var vienīgi cerēt, ka notiks efektīva informācijas apmaiņa. Taču tas ne vienmēr tā ir. 

Bijušais KKC gan reālu krīzi nepiedzīvoja, līdz ar to tā nozīmību un potenciālu krīzes pārvarēšanā ir grūti vērtēt. Tomēr reālo krīžu pārvarēšanas pieredze norāda uz to, ka svarīgie jautājumi ir risināmi tajos sektoros, kuros krīze ir izveidojusies, vai kur atrodas krīzes cēloņi. 2008. gadā pārvaldes samazināšanu risināja Valsts kanceleja, jo tā bija atbildīga par valsts pārvaldes politiku. Covid-19 gadījumā galvenais krīzes risināšanas slogs gūlās uz Veselības ministriju. Pārējo valsts institūciju iesaiste un centrālā kooridinācija ir svarīga, tomēr pamatatbildība gulstas uz to ministriju/institūciju, kuras atbildības jomā ir izveidojušies krīzes cēloņi.

Ievērojot šo pieredzi, uzskatu, ka krīžu un katastrofu pārvaldīšana jāatstāj Iekšlietu ministrijas atbildībā un nekāda papildu centrāla institūcija nav jāveido. Krīzes pārvarēšanas papildu struktūras ir veidojamas tad, kad iezīmējas konkrētās krīzes rašanās, un tad tās var būt papildu koordinācijas struktūras, bet ne pastāvīgas valsts iestādes, jo krīze ir ārkārtas situācija un ja krīzes nav, tad šādām institūcijām nav īstu funkciju un faktiski tiek maksātas algas par papildu plāniem, formālām atskaitēm un “sacerējumiem”.

Vai būtu lietderīgi šīs funkcijas uzticēt kādai no jau esošajām iestādēm?

KASPARS DRUVASKALNS

Krīžu vadības eksperts

Foto: Evija Trifanova, LETA

Profesionālo krīzes vadības sadaļu noteikti ne. Valsts kanceleja varētu nodrošināt administratīvās funkcijas (lietvedība, tajā skaitā sevišķā, grāmatvedība, informācijas tehnoloģijas, saimnieciskais un tehniskais nodrošinājums u. tml.).

Krīzes vadības funkcijas un pārresoru koordināciju var veikt tikai institūcija Ministru prezidenta tiešā padotībā vai pārraudzībā, jo saskaņā ar vispārpieņemtiem principiem un spēkā esošajiem tiesību aktiem Ministru prezidents vada valsts apdraudējuma situācijas novēršanas un pārvarēšanas pasākumus.

IVO ROLLIS

Valsts pārvaldes eksperts, BAFF pētniecības programmas viespētnieks Pitsburgas Universitātē

Esošā valdība jau ir ierosinājusi valdības centra reorganizāciju, reformējot Valsts kanceleju un Pārresoru koordinācijas centru. Būtu loģiski arī krīzes vadības un tās koordinācijas funkciju integrēt valdības centra struktūrā, piemēram, Valsts kancelejā. Tas ļautu veidot krīzē noturīgu un uz attīstību vērstu pārvaldību. Piemēram, valdības centrs varētu palīdzēt izstrādāt krīzes vadības kopējo politiku (lēmumu pieņemšanas modeli, tā juridisko ietvaru, krīžu risināšanas pasākumu rīcības plānus, valdības stratēģisko komunikāciju krīzē).

Jāpatur gan prātā, ka krīžu pārvaldību un noturības veidošanā nevar būt iesaistīta tikai viena institūcija.

Valsts pārvaldes institūcijām, kuras ir atbildīgas par noteiktu rīcībpolitikas jomu ikdienā, arī krīzes laikā, ņemot vērā savu kompetenci, būtu jāuzņemas būtiskāka tiešās atbildības loma.

BAIBA PĒTERSONE

Pārvaldes eksperte, bijusī Valsts kancelejas direktora vietniece

Foto: Evija Trifanova, LETA

Domāju, ka var papildus izvērtēt pašreizējo krīzes koordinācijas struktūru darbību, konstatēt problēmas un iespējamos uzlabojumus un tos arī veikt. Taču noteikti nav prātīgi veidot jaunas papildu iestādes.

Abu pēdējo lielāko krīžu piemēri liecina, ka krīžu pārvaldība ir veiksmīgi nodrošināma esošo struktūru ietvaros (Krīzes vadības padome) un tā tas ir arī turpināms.

Krīzes vadības padome ir koordinējoša institūcija, kuras darbības mērķis ir nodrošināt valsts un pašvaldību institūciju saskaņotu rīcību, veicot valsts apdraudējuma preventīvos un pārvarēšanas pasākumus, kā arī tā radīto seku likvidēšanas pasākumus. Krīzes vadības padome un tās sekretariāts darbojas saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 23.1, 23.2 un 23.3 pantu, Krīzes vadības padomes nolikumu un citiem normatīvajiem aktiem.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
11
Pievienot komentāru

Covid-19 ierobežojošie pasākumi

 

 

 

 

 

Ārkārtējā situācija, kas tika izsludināta, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, ir noslēgusies. No 1. marta iedzīvotājiem saistoši epidemioloģiskās drošības pasākumi un ierobežojumi ir apkopoti Ministru kabineta noteikumos Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” noteiktie ierobežojumi un pienākumi. 

Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības riskus, pilnvaras noteikt personu tiesības ierobežojošus pasākumus epidemioloģiskās drošības nolūkos, arī neizsludinot īpašu tiesisko režīmu, Ministru kabinetam ir deleģējis likumdevējs – Saeima –, pieņemot Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu

 

 

 

 

 

 

 

 



LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU