VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
18. oktobrī, 2022
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Drošība
16
16

Vajadzīga iestāde, kas risina pārnozaru krīzes

LV portālam: KRISTĪNE JAUNZEME, Valsts kontroles padomes locekle.

FOTO: Jānis Deinats.

Valsts Kontroles ieskatā pirmais, kas būtu jāizdara, lai Latvijā būtu efektīva civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas sistēma, ir krīžu vadības iestādes izveide. Tā būtu augsta līmeņa institūcija, kas var risināt pārnozaru krīzes un vienlaikus būt kā kompetences centrs, atbalsta punkts nozaru ministrijām un pašvaldībām, intervijā saka Valsts kontroles padomes locekle KRISTĪNE JAUNZEME.

īsumā
  • Valsts kontrole revīzijā skatījās 35 apdraudējuma situācijas, kas ir novērtētas kā iespējamas katastrofas Latvijā, un secināja, ka esam par maz darījuši civilās aizsardzības sistēmā.
  • Esošās CA sistēmas darbojas, ja ir mazas, lokāla mēroga krīzes. Taču, ja ir krīze, kas skar visu valsti un vairākas nozares, Latvijā nav koordinējošas iestādes.
  • Ir diezgan daudz mācību, kuras varam gūt no pandēmijas, bet nav nevienas iestādes ar pietiekamu jaudu, kura varētu uzņemties pārmaiņu līdera lomu.
  • Secinot, ka “ir radīta sistēma, kur daudzi piedalās, bet neviens nav atbildīgs”, mēģinājām ilustrēt to situāciju, kuru redzējām Covid-19 pandēmijas pārvaldībā.
  • Krīzes situācijā nebūtu jāmin, kurš par ko ir atbildīgs. Ja tas nav noregulēts, tad vēl vairāk sarežģī krīzes vadību.
  • Par jebkuru apdraudējuma situāciju ir nepieciešams praktisks plāns, kur modelē, kā rīkoties. Šie plāni ir jāpārbauda mācībās, kur var saprast, kā darbojas sadarbības mehānismi.
  • Šobrīd valsts CA plānā ir iekļauts pietiekami daudz vispārīgu pasākumu, taču bez konkrētības, kas tieši ir jāizdara, kādos termiņos, ir vairākas atbildīgās institūcijas.
  • Pašvaldību civilās aizsardzības plānos nav jēgas pārrakstīt valsts civilās aizsardzības plānu. Tajos ir nepieciešami pasākumi, kas ir raksturīgi attiecīgajai teritorijai.

Kad Ukrainā sākās karadarbība, Latvijā iedzīvotājus aicināja sakrāmēt 72 stundu somu ārkārtas situācijām. Tika teikts, ka krīzes situācijā atbildīgie dienesti un bruņotie spēki īstenos apdraudējuma pārvarēšanas pasākumus, tāpēc ikvienam jābūt spējīgam noturēties pirmās krīzes dienas. Taču Valsts kontrole (VK) revīzijas ziņojumā secina, ka civilās aizsardzības (CA) un katastrofu pārvaldīšanas sistēma Latvijā ir atstāta novārtā un ka neesam gatavi šādām situācijām.

Revīzijā skatījāmies 35 apdraudējuma situācijas, kas ir novērtētas kā iespējamas katastrofas Latvijā, un secinājām, ka esam par maz darījuši CA sistēmā. Par katru katastrofas veidu būtu svarīgi runāt atsevišķi, lai saprastu, kas ir un nav izdarīts.

Ja runājam par kara un militārā apdraudējuma situācijām, tad valsts CA plānā ir 15 pasākumi, no kuriem daļa ir vērsti uz institūciju sadarbību, daļa – uz iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšanu, piemēram, pārtiku, pirmās nepieciešamības precēm.

Vairāku uzdevumu izpilde ir uzsākta vai atrodas procesā, vai vispār nav uzsākta. Tur ir daudz jautājumu. Ja krīze iestātos šodien, cik mēs būtu gatavi?

Pēdējā laika krīzes – gan Covid-19 pandēmija, gan Krievijas karš Ukrainā – ir satricinājušas CA un katastrofu pārvaldības sistēmu. Šobrīd ledus ir sakustējies, un institūcijas daudz aktīvāk rīkojas un risina tos jautājumus, kuri agrāk bija plānoti tikai “uz papīra”.

Revīzijā sniegti 17 ieteikumi. Kas, jūsuprāt, ir pats svarīgākais, pirmais, kuru nepieciešams uzreiz sakārtot?

Visus ieteikumus var sadalīt trīs grupās: institucionālā sistēma, plāni un mācības. Nevēlētos kādu īpaši uzsvērt, visi ir svarīgi. Tomēr, ja vaicā, kas būtu jārisina vispirms, tad tā ir krīžu vadības iestādes izveide, augsta līmeņa institūcija, kas var risināt pārnozaru krīzes. Esošās CA sistēmas darbojas, ja ir mazas, lokāla mēroga krīzes. Taču, ja ir krīze, kas skar visu valsti un vairākas nozares, Latvijā nav koordinējošas iestādes.

Valsts kontrole redz, ka šāda institūcija varētu vadīt lielas valsts mēroga krīzes un vienlaikus būt arī kā kompetences centrs, atbalsta punkts nozaru ministrijām un pašvaldībām tad, kad tās vērtē riskus attiecībā uz apdraudējumiem, katastrofām, kas varētu notikt to atbildības jomās, un virsvadīt CA un katastrofu pārvaldīšanas mācību jautājumus.

Šādai iestādei būtu jādomā arī par zinātnieku, ekspertu iesaisti dažādās krīzēs, lai tā būtu uz attīstību vērsta institūcija.

Šādai iestādei būtu jādomā arī par zinātnieku, ekspertu iesaisti dažādās krīzēs, lai tā būtu uz attīstību vērsta institūcija, kas ne tikai operē ar to, kas notiek šodien, bet arī skatās, kā pilnveidot CA un katastrofu apdraudējuma sistēmu. Šādai iestādei jābūt pie valdības centra, premjera, lai tai ir autoritāte un kapacitāte.

Patlaban valstī nav nevienas iestādes, kurai būtu atbildība sekot līdzi jauniem iespējamiem katastrofu riskiem, piemēram, kodoluzbrukumam.

Arī Covid-19 pandēmijā redzējām, ka visu laiku tika meklēts piemērotākais risinājuma modelis, bija akadēmiskās vides ekspertu grupa, krīzes vadības padome, neformālais ministru seminārs. Mums ir diezgan daudz mācību, kuras varam gūt no pandēmijas, taču nav nevienas iestādes ar pietiekamu jaudu, kura varētu uzņemties pārmaiņu līdera lomu.

Iekšlietu ministrija un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ir CA sistēmas vadošās iestādes, bet VUGD valsts pārvaldes iestāžu hierarhijā nav tādā līmenī, lai varētu veikt šāda veida izvērtējumu.

Revīzijas kopsavilkumā par CA un katastrofu pārvaldīšanas sistēmu bija teikts, ka “lielā mērā ir radīta sistēma, kurā daudzi piedalās, bet neviens nav atbildīgs”. Tātad šī institūcija būtu kā krīžu vadības centrs, viens “ģenerālis”, kas visu koordinētu un uzņemtos atbildību?

VK nevērtētu šo iestādi kā vienu ģenerāli, kur ir viens atbildīgais. Drīzāk šī institūcija būtu tādām krīzēm, kas ir pārnozaru un skar visu valsti, tā būtu kā atbalsta punkts nozaru ministrijām un pašvaldībām tad, kad šīs institūcijas vada savā kompetencē esošu krīzi. Atbildība tāpat paliktu dalīta, nevaram vienai institūcijai visu uzkraut. Jebkurā gadījumā nozares zina vislabāk, kas ir pieejams, kādi ir iestrādātie sadarbības mehānismi utt.

Secinot, ka “ir radīta sistēma, kur daudzi piedalās, bet neviens nav atbildīgs”, drīzāk mēģinājām ilustrēt to situāciju, kuru redzējām Covid-19 pandēmijas pārvaldībā, kad ir decentralizētā katastrofu pārvaldīšanas sistēma. Pēc Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likuma sanāk, ka Veselības ministrijai (VM) bija jākoordinē šāda krīze. Atbilstoši likumam tas nozīmētu, ka VM ir atbildīga, lai visas iesaistītās institūcijas rīkotos savstarpēji saskaņoti un vienoti infekcijas izplatības ierobežošanā. Tas, ko skaidri zinām, – VM nevar iedot uzdevumu ne Ekonomikas, ne kādai citai ministrijai.

Vienlaikus CA plānos ir pasākumi, kurus īsteno arī citas institūcijas, bet VM kā vadošajai institūcijai pār tām nav varas. Secinājām, ka VM nevar vadīt šādu krīzi.

VK arī secinājusi, ka vairākām institūcijām ir virkne kompetenču, kas savstarpēji pārklājas.

Jā, ir Krīzes vadības padome, kurai ir pienākums koordinēt dažādas apdraudējuma situācijas, tā bija iesaistīta arī Covid-19 pandēmijas pārvaldībā. Krīzes vadības padomes un VM kompetences mazliet pārklājas.

Darbojas arī starpinstitūciju koordinācijas grupa, kurai arī ir pienākums koordinēt un runāt ar visiem pie viena galda. Atkal kompetences pārklājas.

CA plānā ir CA operacionālais vadības centrs, kas darbojas militāro apdraudējumu, zemes nogruvumu, plūdu un vēl atsevišķu katastrofu gadījumā. Tam arī ir koordinējoša funkcija.

CA operacionālās vadības plāns nav paredzēts nevienā ārējā normatīvajā aktā.

Piemēram, ja ir lieli plūdi, kura institūcija vada krīzi? Pēc Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likuma tā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), bet pēc valsts CA plāna – gan VARAM, gan CA operacionālais vadības centrs.

Krīzes situācijā nebūtu jāmin, kurš par ko ir atbildīgs. Ja tas nav noregulēts, tad vēl vairāk sarežģī krīzes vadību. Šobrīd ir ļoti neskaidri formulēti institūciju atbildību sadalījumi, tāpēc ir jautājums –, vai nerodas pārpratumi, kas tieši ko dara? Daudzi piedalās un skrien – vai uz mērķi?

Sanāk, ka ir institūciju institūcijas, kurām pārklājas kompetences, visi dara iespējami labāko, taču nav rezultāta. Rodas jautājums –, kurš ir atbildīgs?

Varētu teikt, ka Ministru prezidents ir atbildīgs par CA sistēmu kopumā. Ja ievērojam Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likumu, tad [pandēmijas gadījumā; šeit – red. piez.] atbildīga ir Veselības ministrija. Viens ir tas, kas uzrakstīts likumos un CA plānā, bet, ja vērtē praktiski, tās institūcijas, kurām ir iedota kompetence, to nevar izdarīt. Nav jābūt Covid-19 pandēmijai, lai saprastu, ka šādu modeli krīzēs, kas skar vairākas nozares un visu valsti, nevar īstenot.

Kas būtu nepieciešams, lai Latvijā sekmīgi darbotos CA un katastrofu pārvaldīšanas sistēma? Kādas ir galvenās nianses?

Viens jautājums ir institucionālais modelis, institūciju atbildību sadalījuma sakārtošana. Otrs jautājums ir par pieeju, kādā veidojam gan valsts, gan pašvaldību CA plānus. Valsts CA plānā, ietverot visus 35 iespējamos apdraudējumus, salikts pietiekami daudz vispārīgu pasākumu bez konkrētības, kas tieši ir jāizdara, kādos termiņos, tāpat ir vairākas atbildīgās institūcijas.

Pasākumi ir tik vispārīgi, ka tie nav praktiski noderīgi reālai katastrofu pārvaldības situācijai.

Piemēram, plūdu sadaļā ir iekļauta autoceļu būvniecības plānošana – uzturēšana, meliorācijas sistēmas sakārtošana.

Valsts CA plāna izpildes atskaites ir ļoti vispārīgas, patiesībā tās nevar būt citādas. Taču plānam jābūt praktiski pielietojamam. Ir svarīgi atcerēties, ka CA plāns ir četru pasākumu kopums – prevencija, gatavība, reaģēšana un seku likvidēšana. Pēdējo divu gadījumā ir skaidrs, ka krīze ieviesīs korekcijas, viss nebūs paredzams. Tomēr prevencijas un gatavības pasākumu kopā ir lietas, kuras var ieplānot un kuras palīdz labāk sagatavoties krīzei un to pārvarēt.

Kara un militārā apdraudējuma situācijā prevencija un gatavība ir pirmās nepieciešamības preces. Piemēram, pārtika, – kā to piegādās, kur būs izdales punkti, kā iedzīvotāji saņems informāciju par tās izdalīšanu, u. c.

CA plānos nevajag rakstīt visus iespējamos pasākumus, kurus varētu īstenot, ja būtu nauda un kāds, kurš dara. Vajadzētu izvairīties no gariem periodiem – trīs līdz septiņiem gadiem. CA plānā vajag ietvert konkrētus pasākumus, termiņus, atbildīgos, paredzēt tam finansējumu un uzraudzīt izpildi.

Piemēram, tagad saistībā ar CA plānu kara un militārā apdraudējuma gadījumā līdz 2027. gadam domās par to, kā iedzīvotājus nodrošināt ar pirmās nepieciešamības rūpniecības precēm. Jautājums –, vai tas mums palīdz vai nepalīdz sagatavoties krīzei?

Cik svarīgi ir pašvaldību CA plāni, lai tie būtu noderīgi katastrofu pārvaldīšanā? Šobrīd pašvaldības ir atzinušas, ka ir gatavas miera laika katastrofām, nevis kara gadījumam.

Pašvaldību CA plānos nav jēgas pārrakstīt valsts CA plānu. Tajos ir nepieciešami pasākumi, kas ir raksturīgi attiecīgajai teritorijai, tiem apdraudējumiem, kas var notikt. Pašvaldību pārziņā ir ēku sagruvumi, ūdens un siltumapgādes sistēmu katastrofas.

Nevajag rakstīt plānus, lai tie vienkārši būtu. CA plāni ir vajadzīgi, lai tos īstenotu un labāk sagatavotos atbilstošajai situācijai.

Pašvaldību CA plānos patlaban nav paredzēti pasākumu kopumi attiecībā uz kara un militārā apdraudējuma situāciju. Sākoties karam Ukrainā, Aizsardzības ministrija izveidoja sarakstu ar jautājumiem, par kuriem ir jādomā, – kur ir ūdens un pārtikas rezerves, kur ir pulcēšanās vietas, kur ir ēkas, kas būtu izmantojamas kā bumbu patvertnes, kādi ir elektroapgādes risinājumi u. c. Tas nav nekas teorētisks, bet gan ļoti praktisks, un tā ir visiem iedzīvotājiem nepieciešama informācija.

Latvijā 2008. gadā tika pieņemts lēmums, ka bumbu patvertnes vairs netiek uzturētas, lielāku uzmanību veltot informēšanai, brīdināšanai un cilvēku evakuācijai no potenciāli apdraudētiem rajoniem. Savukārt Somijā no 1958. gada ir noteikts, ka katrai publiskai ēkai, kuras platība ir lielāka par 1200 m2, jābūt nodrošinātai patvertnei tās iedzīvotājiem. Vai Latvijas lēmums bija pareizs?

Revīzijā nevērtējām argumentāciju, kāpēc 2008. gadā Latvija atteicās no bumbu patvertņu uzturēšanas. Skatījāmies, kādi pasākumi ir paredzēti, vai tiek realizēti.

Ir svarīgi saprast, cik daudz iedzīvotāju bumbu patvertnēs Latvijā varētu uzturēties, labi ja 2–3% cilvēku, kas ir ļoti maz.

Turklāt ir būtiski, par ko sabiedrība attiecīgajā laikposmā var vienoties. Ja pirms 10–20 gadiem būvnormatīvos paredzētu, ka katrai jaunai sabiedriskai ēkai, katrai privātmājai būtu nepieciešama patvertne, nezinu, vai tas tiktu atbalstīts.

Visticamāk ir pareizi doties tajā virzienā, ka turpmāk jebkuram lielam būvniecības objektam un mājai jāparedz drošas patvēruma vietas. Valstij būtu arī jāskatās, kas ir motivējošais instruments – nodokļu atlaides vai kaut kas cits.

Romiešu rakstnieks Vegēcijs esot teicis: “Si vis pacem, para bellum” (“Gribi mieru – gatavojies karam”). Tātad visos CA plānos ir jābūt skaidrībai, kā rīkoties kara apstākļos?

Par jebkuru apdraudējuma situāciju ir nepieciešams praktisks plāns, kur modelē, kā rīkoties apdraudējuma situācijā. Šie plāni ir jāpārbauda mācībās, kur var saprast, kā darbojas sadarbības mehānismi, vai ir ieplānoti resursi, vai tie ir pietiekami.

VUGD ir akceptējis un ņems vērā VK ieteikumus. Vai esat runājuši arī ar citām atbildīgajām institūcijām par to, cik tām ir svarīgs VK revīzijā secinātais?

Runājot par revīzijā konstatēto ar Iekšlietu ministriju un VUGD, nav domstarpību par ieteikumiem, taču pamatproblēma, ar kuru saskaramies, ir resursu un kapacitātes iespējas. Par vienotu centralizēto iestādi bija arī Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojums, kurā tika secināts, ka ir vajadzīga viena atbildīgā institūcija.

Esam arī runājuši ar premjera biroju, kur ir izpratne, vienprātība par ideju, bet, kā to risināt, neesam diskutējuši. Tas arī nav piekritīgi VK kompetencei. Apvienotajā Karalistē šāds krīzes vadības centrs darbojas pie premjera biroja, Zviedrijā – pie valdības centra, Latvijā tas būtu pie Valsts kancelejas.

Skaidrs, ka nevaram izveidot tikai vienu krīzes vadības iestādi un sagaidīt, ka tā visu atrisinās. Tāpat ir jāstiprina kapacitāte nozares ministrijās, Iekšlietu ministrijā un VUGD. Krīzes vadības institūcija vadīs liela mēroga krīzes un būs uz attīstību vērsts atbalsts. Tomēr sistēma arvien paliek decentralizēta, nozarēs ir nepieciešama krīzes vadības kapacitāte un atbilstošas mācības.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
16
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU