Apritējis gads kopš Latvijā ir iedibināta Valsts valodas diena. Vai tas ir kaut ko mainījis, devis kādu pienesumu latviešu valodas lietojumā? Kāda loma šai atzīmējamai dienai vispār varētu būt?
Valsts valodas dienas idejas autors un ierosinātājs ir Valsts prezidents Egils Levits, un kopš 2021. gada tā tiek svinēta 15. oktobrī. Šis datums izvēlēts par godu 1998. gada 15. oktobrim, kad Satversmes 4. pantā latviešu valoda tika nostiprināta kā valsts konstitucionālā vērtība: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.”
Skaidrs, ka viena diena vai viens pasākums nebūs iemesls lielām pārmaiņām norisēs sabiedrībā, arī valodas lietojumā. Tomēr būtiskāk ir kompleksi raudzīties uz latviešu valodas statusa nostiprināšanu, ietverot gan valodas simboliskās lomas, gan pragmatiskās, instrumentālās un ikdienas lietojuma nozīmes savstarpējo saikni valodas pastāvēšanai mūsdienu dinamiskajā pasaulē, kad nu jau ikviens ikdienā izjūt valodu konkurences sekas.
Vairāk nekā 7 000 pasaules valodu pulkā lielākā daļa no tām atrodas uz izzušanas robežas, un tieši simboliskā valodas loma un valodas runātāju apziņa par tās vērtību ir galvenais nosacījums tam, ka valoda tiek saglabāta. Savukārt simboliskās vērtības paušana valstiskā līmenī (latviešu valoda ir viena no nedaudzajām pasaules valodām, kurai ir oficiāls statuss valstī, kas ir spēcīgs faktors valodas saglabāšanai un attīstībai) – likumos, valsts pārvaldē, valsts līderu darbībā utt. – spēcina sabiedrisko domu, uzskatus un arī attieksmi pret valodu kā valsts pamatvērtību. Vai pašlaik visu šo dalībnieku attieksme un ziņa sabiedrībai par latviešu valodas vērtību ir pilnībā atbilstoša, tas ir cits jautājums.
Šī Valsts prezidenta ierosme vispirms ir nozīmīgs apliecinājums un atgādinājums par latviešu valodas lomu valsts pastāvēšanā. Valodas nozīme tieši valsts pastāvēšanas un drošības jautājumos, šķiet, pēdējos gados nav bijusi tik skaidra kā šobrīd, kad tepat kaimiņos ukraiņi ar savām asinīm aizstāv arī mūsu tiesības uz pašnoteikšanos un identitāti.
Pētījums “Valodas situācija Latvijā 2016–2020” rāda, ka nav tik slikti, kā dažkārt tiek domāts, gluži pretēji – latviešu valodas prasme sabiedrībā pieaug, tā tiek plašāk lietota dažādās valstiski regulējamās jomās. Tomēr kāda ir faktiskā situācija latviešu valodas lietojumā? Par ko liecina tendences?
Valodas dzīvotspējā ir būtiski divi lieli un ietilpīgi aspekti: valodas prasme un valodas lietošana. Abi darbojas savstarpējā mijiedarbībā atbilstoši dažādiem pamatā ārpus valodas esošiem apstākļiem – politiskiem, ekonomiskiem, vēsturiskiem utt. Šo norišu sekas spilgti redzamas, piemēram, sabiedrības etnodemogrāfiskajās pārmaiņās valsts okupācijas laikā, kā sekas jūtam vēl šobrīd.
LV portāla infografika.
Tieši tāpēc pēdējos gados arī latviešu valodas situācijas dažādo aspektu pētniecībā tiek pievērsta uzmanība ne tikai latviešu valodas prasmei sabiedrībā, bet arī tam, kas nosaka valodas lietojumu, vispirms jau lingvistiskajai attieksmei. Latviešu valodas pratēju skaits, īpaši jaunākajā paaudzē (šeit mēs runājam par tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda), kopš neatkarības atgūšanas patiešām ir pieaudzis.
Tendences latviešu valodas prasmes pieaugumā latviešu valodas kā otrās vai svešvalodas runātāju daļā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas liecina, ka kvantitatīvie rādītāji ir sasnieguši, iespējams, augstāko patlaban iespējamo rādītāju. Piemēram, latviešu valodas pratēju īpatsvars no visiem iedzīvotājiem, kuriem ir bijusi cita dzimtā valoda, 1989. gadā bija tikai apmēram 23%, savukārt vismaz pēdējos aptuveni desmit piecpadsmit gados šis īpatsvars ir pieaudzis līdz apmēram 90%. Turklāt gan valodas politikas īstenošanas rezultātus, gan plašākas sabiedrības pārliecību un lingvistiskās uzvedības pārmaiņas rāda dati tieši jaunākās paaudzes grupā, kas, arī veicot datu korelācijas dažādos demogrāfiskos un citos aspektos, liecina ne tikai par latviešu valodas prasmes kvantitatīvi augstajiem rādītājiem, bet arī lingvistiskās attieksmes, lingvistiskās uzvedības un pārliecību pārmaiņām (sk. infografiku).
LV portāla infografika.
Valodas situācijas un atsevišķu tās aspektu izpēte rāda, ka latviešu valoda, neņemot vērā pietiekami labo latviešu valodas prasmi ikdienas saziņai visā sabiedrībā, netiek lietota pat situācijās, kad saziņas situācijas dalībnieks uzsācis sarunu latviski. Tiklīdz saziņas situācijā latviešu valodas runātājs izjūt, ka sarunas partnera dzimtā valoda nav latviešu valoda, gandrīz pusē šādu gadījumu saziņas valoda tiek nomainīta pamatā uz krievu valodu.
Kāpēc tā notiek?
Valodas izvēli saziņas situācijās ietekmē valodas lietotāju pieredzes, dažādie apstākļi, nosacījumi, attieksmes, uzskati, pārliecības. Respektīvi, mūsu lingvistisko uzvedību nosaka lingvistiskā attieksme.
Kā liecina Latviešu valodas aģentūras pētījuma dati, pozitīva lingvistiskā attieksme, vēlme un spēja lietot latviešu valodu visās sociolingvistiskajās jomās visbiežāk piemīt tieši jaunākās paaudzes respondentiem, atklājot likumsakarību starp labu valodu prasmi un pozitīvu lingvistisko attieksmi (sk. infografiku), kur izriet dažas vispārīgās tendences: jo jaunāks respondents, jo labāka latviešu valodas prasme un biežāk tiek lietota latviešu valoda visās jomās; jo labāka latviešu valodas prasme, jo biežāk, tostarp neatkarīgi no vecuma, tiek lietota latviešu valoda visās jomās; jo labāka latviešu valodas prasme, jo pozitīvāka lingvistiskā attieksme.
LV portāla infografika.
Kādi apstākļi veicina latviešu valodas lietošanu?
Skatot vairāku lingvistiskās attieksmes aspektu kopumu, izvirzāmi divi būtiskākie iemesli, kas veicina latviešu valodas lietošanu – nepieciešamība to izmantot dažādās saziņas situācijās un funkcijās, tātad skaidri redzama gan valsts nostājas un vērtību komunikācija sabiedrībai, gan latviešu valodas kā dzimtās valodas runātāju lingvistiskā uzvedība un attieksme, un arī vēlme ar valodas starpniecību apliecināt savu piederību sabiedrībai, respektīvi, veicinot izpratni par latviešu valodas kā sabiedrības vienotājas lomu un valodas apguves procesa kā valodas prasmes sabiedrībā nodrošinātāju.
Nedrīkstētu uzskatīt, ka par valodas apguvi turpmāk nebūtu jādomā vēl vairāk. Tieši otrādi – nepieciešams darbs latviešu valodas prasmes kvalitātes pieauguma veicināšanai, kas nodrošinās arī pozitīvu lingvistisko attieksmi. Jāpievērš uzmanība tādām pēdējo gadu aktualitātēm kā mūsdienu globalizācijas un migrācijas radītā dažādība, kas ir liels izaicinājums tieši valodas apguves procesa nodrošināšanā, un valodu konkurences radītajām valodu prestiža pārmaiņām sabiedrībā. Turklāt Latvijas sabiedrības lingvistiskās attieksmes un lingvistiskās uzvedības īpatnības un ieradumi, vēsturiskā situācija atsevišķos reģionos ir pamatā tam, ka latviešu valodas lietojums publiskajā saziņā vēl nav tās statusam atbilstošs.
Analizējot datus konkrētās valodas lietojuma jomās, būtiskākā joma, ko cilvēki, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, min kā visefektīvāko savas latviešu valodas prasmes uzlabošanai, ir darba vide. Savukārt jaunākās paaudzes grupā, īpaši līdz 25 gadiem, nozīmīgākā joma ir valoda izglītībā. Tas ir svarīgi tieši no valsts valodas politikas īstenošanas viedokļa – tātad konsekventi valodas politikas principi gan uzstādījumu, gan īstenošanas aspektā šajās jomās patiešām ir efektīvi latviešu valodas prasmes un lietojuma pieaugumā. Sarežģītākais uzdevums šajā procesā ir nodrošināt ikviena līmeņa pārstāvja un dalībnieka valsts noteikto principu adekvātu īstenošanu savā darbībā un arī sabiedrības iesaisti konsekventas valodas politikas īstenošanā.
Kā uzlabot latviešu valodas konkurētspēju dažādu globālo ietekmju apstākļos?
Līdzās pilnvērtīgam valodas lietojumam visās jomās, sākot ar saziņu kioskā un beidzot ar daiļliteratūru, valodas attīstības kontekstā mūsdienu pasaulē globāli priekšnosacījumi ir valodas klātesamība digitālajā, tehnoloģiju pasaulē. Mēs kā latviešu valodas kolektīva pārstāvji varbūt ikdienā to tik asi neizjūtam, jo latviešu valoda ir datorā, televīzijā, bankomātā, telefonā utt., taču šāda privilēģija nav pieejama ikvienai pasaules valodai. Tas savukārt nozīmē valodas zinātnisko izpēti un darbu, kam nepieciešams arī atbilstošs finansiāls ieguldījums zinātnē, valodas pētniecībā un attīstīšanā visos aspektos. Turpretī valodas prestižu vispirms pašā valodas runātāju kolektīvā var veicināt ar izpratnes vairošanu sabiedrībā par valodu funkcionēšanu un valsts valodas vērtību, izmantojot tos kanālus un dalībniekus, kas ir ietekmīgi sabiedriskās domas veidošanā. To ir viegli pateikt, taču sarežģīti nodrošināt, un nauda nebūs vienīgā veiksmes atslēga.
Patlaban vērojama strauja angļu valodas ienākšana un popularitāte sarunvalodā, īpaši jauniešu vidū. Svešvalodu iepīšana latviešu valodā ir bijusi vērojama visos laikos. Cik tālu tas ir pieļaujami? Kad ir pamats satraukties par apdraudējumu latviešu valodai?
Raugoties uz mūsdienu cilvēkam nepieciešamajām iemaņām, vairāku valodu prasme ir normāla un nepieciešama, lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir multilingvāla, un multilingvāls indivīds ir tas, kurš nodrošina arī Eiropas Savienības daudzveidības principu. Tomēr problēmas parasti rodas ar izpratni par daudzvalodību indivīda un sabiedrības līmenī un valodu funkcijām sabiedrībā, arī apšaubot oficiālās valodas lomu, ko Latvijas situācijā ļoti labi zinām. Arī cilvēka spēja būt daudzvalodīgam ir dabiska, cilvēks spēj būt prasmīgs vairāku valodu lietotājs. Gandrīz visi noteikti būsim sastapušies ar cilvēkiem, kuriem ir arī vairākas dzimtās valodas. Tiesa, pēdējā laikā daudzās pasaules valstīs, ne tikai Latvijā, straujais angļu valodas prasmes un lietojuma pieaugums, kuru veicina arī tehnoloģiju sniegtās iespējas, sabiedrībās rada lielas raizes par to valodu stāvokli, kuru runātāju skaits un prestižs nav tik liels.
Viens no aspektiem, kas ir būtisks valodas dzīvotspējai, kā jau minēju iepriekš, ir valodas runātāju kolektīva rūpes par savu valodu, tāpēc satraukums, kas vērojams arī Latvijas sabiedrībā, ir ļoti svarīgs izpratnes veicināšanai par valodu funkcijām. Šeit vēlreiz jāatgādina vispirms vecāku un ģimenes nozīme, pēc tam arī plašākas sabiedrības un skolas loma – bērnam būs tik bagāta valoda, cik bagātā valodas vidē viņš dzīvo.
Runājot par bīstamībām vai apdraudējumiem, vairāk jāsatraucas varbūt nevis par jauniešu vecumposmam raksturīgajām dabiskajām tieksmēm būt citādiem, atšķirties un būt stilīgākiem par pieaugušajiem, arī to izrādot caur valodas lietojumu, bet aizdomāties par iemesliem konkrētās saziņas situācijās, kurās jaunieši lieto svešvalodu dzimtās valodas vietā. Ja jaunietis izvēlas par konkrētu jomu, piemēram, par savām emocijām un izjūtām, runāt angliski, vai tas neliecina, ka jaunietis nespēj izteikties par šo jomu tādēļ, ka viņa dzimtās valodas resursi tajā ir nepietiekami attīstīti, tātad ar viņu par to nerunā ne mājās, ne skolā? Savukārt digitālā pasaule, kurā lielāko daļu dienas droši vien pavada ikviens mūsdienu jaunietis un kurā nav valstu robežu, un viss notiek angliski, ir tā vide, kur viņš iepazīst jaunus jēdzienus par to, kas viņu interesē un ir aktuāls. Visdrīzāk vecāki mūsdienās katru dienu nevelta ne uz pusi tik daudz laika, lai parunātu par to, kas ir svarīgs jaunietim. Tas ir vispārināts piemērs, tomēr tas ataino procesu.
Kādu iespaidu uz krievu valodas lietojumu Latvijā varētu būt atstājis šis gads ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, padomju okupāciju godinošo pieminekļu nojaukšanu, pāreju uz pilnīgu latviešu valodas lietojumu skolās un no tā izrietošajām reakcijām sabiedrībā?
Par to, kādi pašlaik ir sabiedrības uzskati un attieksme pret krievu valodu, nav pietiekamu datu. Taču krievu valodas prestiža straujāka samazināšanās varētu būt aktuāla, par ko zināmā mērā liecina arī laikā pirms nesen pieņemtajām izmaiņām likumos par pāreju uz valsts valodu izglītībā nelielie un neefektīvie dažādu Latvijas valodas politikai nelojālu personu un organizāciju pretošanās pasākumi un pretenzijas.
Latvijas sabiedrības “valodu grozā” pašlaik ir aktuālas trīs valodas – pamatā latviešu valoda, tad krievu valoda un strauji ienāk arī mūsdienu pasaulē visvairāk lietotā angļu valoda. Pēdējos gados tendences valodu prasmē ir noteikuši un ietekmējuši valodu konkurences procesi pasaulē un globalizācija, konkrētāk – vienas (angļu) valodas straujā izplatīšanās. Jo vairāk starptautiskajā saziņā lieto angļu valodu, jo ātrāk samazinās citu līdz šim samērā populāru svešvalodu (Latvijā, piemēram, vācu, krievu) prasme. Līdz ar to pamazām mainās otras Latvijā visbiežāk lietotās valodas – krievu valodas – pozīcijas un prasme, īpaši jaunākajā paaudzē. Tātad krievu valodas prestižs sabiedrībā lēni, bet datos redzami samazinājās jau līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā.
Svarīga ir ne tikai valodas lietojuma izplatība, bet arī kvalitāte, kuru raksturo cilvēka spēja runāt labā latviešu valodā. Kāda ir situācija šajā jomā?
Mūsdienās valodas kvalitātes aspektu izjūtam īpaši spēcīgi, jo tik daudz sliktu tekstu, valodas garam un sistēmai neatbilstošu, nabadzīgu un gramatiski kļūdainu tekstu (gan mutisku, gan rakstisku), kā tas ir pieejams mūsdienās tieši tehnoloģiju attīstības dēļ, nebija pirms digitālā laikmeta. Tomēr būtiskākais šajā aspektā, šķiet, ir nevairot vēl vienu globālu stereotipu (tas nav raksturīgs tikai latviešu valodas runātājiem) par valodu, proti, “manā valodā to nevar pateikt, tāpēc es to teikšu citā valodā”. Latviešu valodā, tāpat kā jebkurā citā valodā, var pateikt visu, kas tās runātājiem ir nepieciešams, bet jautājums ir par to, vai cilvēks latviešu valodu prot pietiekami labi. Tādējādi atgriežamies pie dzimtās valodas prasmes pilnveides visu mūžu – arī dzimto valodu cilvēks mācās, un tas ir nebeidzams process.
Tādējādi atgriežamies pie dzimtās valodas prasmes pilnveides visu mūžu – arī dzimto valodu cilvēks mācās, un tas ir nebeidzams process.
Ir viedoklis, ka valoda, kurai ir vismaz miljons lietotāju, tātad arī latviešu valoda, nav uzskatāma par apdraudētu. Cik lielā mērā tam var piekrist, ņemot vērā gan mūsu valodas lietotāju skaitu un lingvistiskās attieksmes, gan valsts valodas politikas atbilstību situācijai?
Ļoti vispārīgi – katras valodas noturības pamatā ir vairāku faktoru kopums, kur valodas runātāju skaits ir viens no tiem. Patiešām ir svarīgi, cik daudz cilvēku runā konkrētajā valodā, tas ir svarīgi gan valodas attīstībai un spējai sekot līdzi mūsdienu cilvēkam vajadzīgo reāliju un domu izteikšanai, gan valodas runātāju spējai nodot šo valodu tālāk nākamajām paaudzēm.
Latviešu valoda pasaules valodu kontekstā patiešām ietilpst lielāko valodu grupā, kurā runā vairāk nekā miljons cilvēku.
Vienkāršāk sakot, cilvēkiem ir vajadzīga valoda, tomēr arī valodai ir vajadzīgi cilvēki.
Taču līdzās šim faktoram lielu lomu valodas noturībā ieņem vairāki citi, kā, piemēram, valodas nodošana nākamajām paaudzēm, valodas lietojums visās sociolingvistiskajās jomās un funkcijās, arī jaunajās – tehnoloģijās, medijos –, valodas apguves nodrošinājums, valodas zinātniskā izpēte un dokumentēšana, valodas politika un lingvistiskā attieksme. Lielākajā daļā minēto faktoru latviešu valodas pastāvēšanai finansiāli un atbalsta ziņā nav nepārvaramu problēmu, tas gan nenozīmē, ka visās jomās tiek darīts maksimāli iespējamais, bet tas ir samērā viegli labojams.
Tomēr būtiskākā un vissarežģītāk vadāmā problēma ir lingvistiskā attieksme un lingvistiskā uzvedība.
Tomēr būtiskākā un vissarežģītāk vadāma problēma ir lingvistiskā attieksme un lingvistiskā uzvedība. Piemēram, visas pēdējos gados redzētās aptaujas liecina, ka sabiedrībā (neatkarīgi no dzimtās valodas un tautības) piederības izjūta valstij, cieņa pret valsts valodu ir augsta, tomēr reālās valodas lietojuma situācijās latviešu valodas kā dzimtās valodas runātājs mierīgi pāriet uz citu valodu, ja viņam šķiet, ka sarunu partnera dzimtā valoda nav latviešu valoda. Tieši lingvistiskās attieksmes jautājums patlaban ir aktuālākais latviešu valodas noturībā.
Tieši lingvistiskās attieksmes jautājums patlaban ir aktuālākais latviešu valodas noturībā.
Pamazām zaudējot vienu jomu, tad nākamo utt. kompleksā apstākļu kopumā, valodas samērā ātri, proti, dažu paaudžu laikā, var pietuvoties apdraudēto valodu stāvoklim, kādā šobrīd atrodas arī Latvijas pirmiedzīvotāju – lībiešu – valoda. Situācija, ka cilvēks kā viens no pēdējiem valodas nesējiem to nevar izmantot, ir biedējoša arī mums – lielo valodu runātājiem – kuri dzīvo pilnvērtīgā valodas vidē. Tas ir tepat, pie mums, pasaulē, kurā par pirmiedzīvotāju valodām un kultūrām, kas parasti saistās ar indiāņiem vai aborigēniem, esam raduši vai radināti domāt kā par kaut ko tālu, eksotisku un tādu, kas uz mums neattiecas. Tomēr mūsdienu cilvēku izpratne par daudzveidības nepieciešamību un vērtību cilvēces pastāvēšanā varētu un jau veicina ieguldījumu to valodu un kultūru saglabāšanā, kuras atrodas, nebaidīsimies šī vārda, uz izzušanas robežas. Lieliski, ka pamazām šī izpratne pieaug arī Latvijā – gan zinātniskās domas, gan valsts atbalstā, gan sabiedrībā kopumā.
Viena no divām Latvijas pamattautām ir lībieši. Jūs sadarbībā ar Tartu Universitāti vadāt projektu, kurā viena no aktivitātēm ir lībiešu valodas apguves un uzturēšanas situācijas apzināšana. Kāda patlaban ir situācija? Kas ir būtiskākais tās uzlabošanai?
Es veicu pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta (PostDoc Latvia) projektu, pētījumu Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā, un galvenais pētījuma konsultants ir viens no lībiešu valodas runātājiem, institūta direktors, valodnieks Valts Ernštreits. Tartu Universitātes kolēģi, kuri ir bijuši spēcīgākie zināšanu uzkrājēji par lībiešu valodu, ir laipni konsultanti un pieredzes bagātinātāji.
Iedziļināšanās vispirms apziņā par lībiešu valodas vērtību, vajadzību un lomu mūsdienu lībiešu kopienā, kas ir daudzreiz plašāka nekā tikai nelielais prasmīgo runātāju skaits tajā, ataino valodas dzīves ciešo saikni ar cilvēka, kopienas dzīvi, to, ka valoda ir viena no spēcīgākajām dažādu tautu atšķirības zīmēm un tā ir ļoti trausla cilvēka pragmatisko izvēļu priekšā. Tomēr ikvienā apdraudētajā kopienā (tas ir apdraudēto valodu pētnieku zinātniski pierādīts fakts) parādās īpaši spēcīga vēlme, aktivitāte, alkas pēc valodas kā šīs kopienas identitātes nozīmīgākās daļas. Tas, kas ne bez igauņu un somu valodnieku un citu zinātnieku ierosmes sācies vismaz pirms simt gadiem, arī pašlaik turpinās lībiešu kopienā.
Lielākais atbalsts lībiešu valodas dzīvei noteikti būs īpaši jaunākās paaudzes interese un vēlme izzināt ne tikai savas lībiešu saknes, kultūru, bet arī mācīties valodu. Šeit jāmin pagaidām vienīgā plašākā iespēja to darīt lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolā “Mierlinkizt”, kurā dalībnieku skaits (atcerēsimies, ka lībiešu kopiena ir skaita ziņā neliela) pēdējos gados ir apmēram 50 bērnu un jauniešu, tomēr gribētāju ir vēl vairāk. Lielā interese ne tikai rada organizētājiem īpašu pienākumu un atbildību, bet arī skaidri parāda, ka Latvijai kā vienīgajai lībiešu vēsturiskajai teritorijai, zemei, kuru ir veidojuši un veido arī lībieši, ir vēl lielāka atbildība un pienākums rūpēties par lībiešu valodas saglabāšanu. Tas vispirms nozīmē valodas apguves atbalsta sistēmas izveidi, kas pamazām jau notiek un sāk iegūt, cerēsim, reāla darba aprises.
Pašlaik būtiskākais lībiešu valodas situācijā ir vienota kopienas izpratne par valodas apguves un lietojuma paplašināšanu un valsts sniegtais atbalsts valodas apguves nodrošināšanai. Nebūsim pārāk lieli ideālisti un necerēsim, ka visiem kopienas pārstāvjiem pietiks šīs ārkārtīgi augstās pozitīvās lingvistiskās attieksmes, lai tas īstenotos reālā valodas apguvē vai lietošanā. Lielai daļai tā paliks kaut kas vārdos izteikts vai domās domāts, bet darbos neizpildīts. Tas nenozīmē, ka vārdi vai domas nav vajadzīgi, tieši otrādi – jo lielāks atbalsts kopienā, jo lielākas iespējas pagarināt valodas dzīvi. Savukārt tie, kuri saprot un zina, kā efektīvi mācīt valodu, jau strādā, lai tas varētu notikt.
