Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Māris Baltiņš: “Mēs, gan politiķi, gan sabiedrība kopumā, bieži vien aizmirstam valsts valodas simbolisko funkciju – reprezentēt valsti, piederību tai. Valsts valodai politiķu saziņā, intervijās nav tikai instrumentāla, informācijas nodošanas vērtība.”
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Ir ļoti grūti pārliecināt pat vislojālāko cittautieti, ka vienojoša valsts valoda ir vērtība, ja tie, kuriem šī valoda ir dzimtā, tās prestižu ne vienmēr tur gana augstu, secina Valsts valodas centra direktors MĀRIS BALTIŅŠ. Pēc viņa domām, arī nesen pieņemtajās jaunajās Valsts valodas politikas pamatnostādnēs latviešu valodas prestiža vairošanai un lingvistiskās uzvedības maiņai atvēlēts par maz vērības.
15. oktobris Latvijā šogad pirmo reizi tiks svinēts kā Valsts valodas diena. Cik aktuāli bija radīt šādu jaunu svinamo dienu? Kādu funkciju tai turpmāk vajadzētu pildīt?
Valsts valoda ir sabiedriski tik nozīmīga, ka to nekādā veidā nevar reducēt uz kādu vienu svinamu dienu kā kāda notikuma atceri. Drīzāk šai dienai vajadzētu būt kā centrālajam pasākumam garākā pasākumu virknē visa gada garumā. Valsts valoda mūsu dzīvē ir nepārtraukti klātesoša, un tādām vajadzētu būt arī rūpēm par to. Šajā dienā varētu īpaši uzsvērt tiesiskās normas, kas stiprina valsts valodas pozīcijas un veicina tās attīstību. Atbalstāma būtu ideja reizi gadā rīkot valsts valodai veltītas debates Saeimā – līdzīgi kā ārpolitikas debates, veltot tām vienu Saeimas sēdi.
Šī gan nav vienīgā valodai veltītā diena. Ir arī 21. februāris – UNESCO izveidotā Starptautiskā dzimtās valodas diena –, kas veiksmīgi sakrīt ar izcilā latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna dzimšanas dienu 22. februārī. Savukārt 26. septembris ir Eiropas Valodu diena, kad mudina apzināties valodu dažādību kā bagātību, kas rada arī kultūras dažādību. Katrai no šīm dienām ir sava loma. Veiksmīgi sadalot šos pasākumus un tos papildinot ar daudz ko citu, varētu daudz panākt.
1998. gada 15. oktobrī Satversmes ceturtajā pantā tika nostiprināta valsts valodas konstitucionālā vērtība: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” Vai apzināmies valodu kā vērtību?
Domāju, ka kopumā apzināmies. Ja cilvēkiem uzdotu šādu jautājumu, viņi lielākoties atbildētu apstiprinoši, jo valoda saistās gan ar piederību valstij, gan konkrētai etniskai grupai, tautai. Taču, vai tas tā ir arī darbos un mūsu ikdienā, brīžiem varētu šaubīties, jo tādā gadījumā, piemēram, netiktu apšaubīta valsts valodas svarīgā loma sabiedrības integrācijā un tās prioritārā funkcija sabiedrības savstarpējā saziņā un valsts saziņā ar tās iedzīvotājiem. Nebūtu atsevišķu ekspertu ieteikumu, ka valsts ar iedzīvotājiem varētu sazināties jebkurā valodā.
Un vēl viens būtisks aspekts. Mēs, gan politiķi, gan sabiedrība kopumā, bieži vien aizmirstam valsts valodas simbolisko funkciju – reprezentēt valsti, piederību tai. Valsts valodai politiķu saziņā, intervijās nav tikai instrumentāla, informācijas nodošanas vērtība. Šeit daudzi politiķi un arī ierēdņi grēko, sniegdami intervijas Latvijas plašsaziņas līdzekļiem svešvalodās, kur šādas vajadzības, lai nodrošinātu saziņu, nav. Valodas izvēle būtībā reprezentē valsts nostāju.
Par valodas vērtības apzināšanos liecina arī tas, kā spējam to nodot saviem bērniem, jaunajai paaudzei. Nereti pārāk izceļam svešvalodu prasmju nozīmi, kas arī ir svarīgi, taču tas nevar notikt uz latviešu valodas apguves rēķina, mazinot cieņu pret to. Tieši tāpēc reizēm nākas brīnīties, ka ir cilvēki, kuriem liekas: latviešu valodā kaut ko nav iespējams izteikt. Tur nav vainīga latviešu valoda, bet gan konkrētais cilvēks, kurš nav gribējis to apgūt tik cītīgi, kā to varbūt ir darījis ar kādu svešvalodu.
Kādas ir valsts valodas pozīcijas šodien – 30 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas?
Stāvoklis, kāds bija 1991. gadā, nav salīdzināms ar to, kāds tas ir tagad. Taču ir jautājums, vai šajos 30 gados valsts valodas pozīciju nostiprināšanā esam darījuši visu iespējamo. Progress varēja būt lielāks. Ir problēmas, kuras radījušas 1999. gadā pieņemtā Valsts valodas likuma normas, kuras varbūt par daudz nošķīra valodas lietojumu valsts un pašvaldību institūcijās, kur tas ir pašsaprotami obligāts, no komerciālās sfēras, uzskatot, ka tā ir mazāk regulējama. Tas radīja atšķirīgas prasības pēc noteikta valsts valodas prasmes līmeņa nodarbinātajiem atkarā no tā, kāds – publisks vai privāts – bija viņu darba devējs, kaut gan darba saturs bija vienāds. Tagad vismaz daļēji tas ir novērsts.
Lielu akcentu pamatoti esam veltījuši tam, lai cittautieši, sevišķi jaunā paaudze, skolās apgūtu valsts valodu. Tur progress ir bijis ievērojams, taču vienai daļai šo jauniešu nav problēmu ar valsts valodas prašanu, bet bieži vien ir nevēlēšanās to lietot. Tieši te ir jautājums, vai esam pietiekami daudz darījuši katrs atsevišķi un kā sabiedrība, lai saziņas valoda starp cilvēkiem pamatā būtu valsts valoda.
Augustā pieņemtajās Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.—2027. gadam kā būtisks risināmais jautājums minēts nepietiekami augsts latviešu valodas prestižs atsevišķās sociolingvistiskajās grupās un jomās. Kur ir problēma?
Pirmām kārtām, tas, protams, ir jautājums nevis par cittautiešiem, bet par pašiem latviešiem, jo ir pilnīgi skaidrs, ka mums būs ļoti grūti pārliecināt pat vislojālāko cittautieti, ka valsts valoda ir vērtība, kura mūs vieno, ja tie, kuriem šī valoda ir dzimtā, tās prestižu ne vienmēr tur gana augstu. Valodas politikas speciālisti vienmēr ir uzsvēruši, ka šī ir problēma. Jāatzīst, ka daudzas detaļas šajā valodas politikas dokumentā ir smalki apcerētas, bet tieši tam, kas attiecas uz valodas prestižu vai, izsakoties akadēmiski, lingvistiskās uzvedības maiņu, ir atvēlēts mazāk vērības, nekā gribētos. Tas, kas tur minēts, šo jomu nemaz tik daudz nenosedz.
Kas būtu jādara?
Te ir runa par viedokļu līderiem, sākot ar valsts augstākajām amatpersonām. Ir svarīgi pievērst uzmanību valsts valodas lietojumam un akcentēt to. Valsts prezidents izrādīja interesi par šo valodas politikas dokumentu, lūgdams to nedaudz precizēt. Taču rūpēm vajadzētu būt pastāvīgām. Otrs – ir jāpārliecina cilvēki, ka latviešu valoda ir bagāta un tikai mūsu pašu atbildībā ir to attīstīt. Gluži tāpat kā citās valodās, arī latviešu valodā ir nepieciešams radīt jaunus vārdus un izteiksmes līdzekļus jaunu jēdzienu un lietu nosaukšanai. Tā ir mūsu kopējā atbildība.
Pamatnostādnēs liels uzsvars ir likts uz stratēģiskās infrastruktūras izveidi latviešu valodas digitalizācijai, terminradi. Kas ir aktuālais šajā jomā?
Pēdējos 30 vai 40 gados ir skaidrs, ka daudz labākās pozīcijās valodu konkurētspējā ir valodas, kurām ir pietiekami labi digitālie resursi – gan vārdnīcas, lasāmi avoti, gan valodas korpuss, resursi mašīntulkošanai, pētījumi par jaunākajām tendencēm.
Terminrade attīstās, rakstot gan tiesību aktus, gan zinātniskus, publicistiskus un citus darbus, kuros jāapraksta jauni mūsu dzīvē ienākuši jēdzieni. Terminrades resursiem ir jānodrošina iespējami plaša un ērta pieejamība, jo nav jēgas no terminu sarakstiem, kurus var atrast tikai nedaudzu nozares speciālistu mājas bibliotēkās vai augstskolu kabinetos. Svarīgi, lai sistemātiski tiktu izstrādāti jauni resursi, notiktu pētniecība, vienošanās par to, kā nosaucam jaunās reālijas jebkurā jomā.
Šajā ziņā, protams, liela loma ir arī sabiedrības iesaistei. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri vēro un dara zināmu, kas jauns notiek ķīmijā, medicīnā, izklaides jomā un citās nozarēs, mākslās, tehnoloģijās, kur ienākošajiem jēdzieniem nepieciešams sameklēt latviskos ekvivalentus vai pārņemt šos jēdzienus, ja ir vienošanās, ka konkrētajā gadījumā der aizguvums no svešvalodas. Tas ir ļoti svarīgi arī valodas kvalitātei visplašākajā nozīmē. Vienkārši pārrakstot angļu valodas vārdus ar latviešu burtiem un atbilstoši latviešu fonētikai pieliekot galotni “s”, kā tas nereti notiek, jēdziens kļūst nevis skaidrāks un labāk lietojams, bet tieši pretēji.
Valsts valodas politikas pamatnostādnēs kā problēma norādīta latviešu valodas lietojumam nepietiekama valodas vide, tostarp nepamatota krievu valodas pieprasīšana darba ņēmējiem, kas rada lingvistisko diskrimināciju darba tirgū. Cik izplatīta ir šī problēma un kā to efektīvi mazināt?
Formāli Darba likumā viss ir kārtībā – tajā skaidri un gaiši pateikts, ka darba devējs nevar darba ņēmējam izvirzīt nemotivētas prasības, ieskaitot valodu prasmes. Taču faktiski daļa uzņēmumu darba sludinājumus publicē tikai citās valodās. Tātad šo valodu prasmes reāli tiek pieprasītas. Cilvēks, kurš ierauga šādu sludinājumu, nemaz nemēģina piedāvātajam darbam pieteikties. Būtu pamats noteikt, ka darba sludinājumi, vismaz attiecībā uz Latvijā strādājošiem un reģistrētiem uzņēmumiem, būtu valsts valodā un tikai tad, ja kāds vēlas, paralēli arī svešvalodās.
Darba tirgū trūkst darba roku. Tātad daudzos gadījumos kādas valodas neprasme, ja cilvēks citādi atbilst amata prasībām, nevarētu būt pamatšķērslis pieņemšanai darbā. Galu galā, ja darba specifika to prasa, darbinieks var uzlabot valodu prasmes. Dzīvē ir gan darba kolektīvi, gan uzņēmēji, kuri orientējas uz vienu vai otru darba ņēmēju grupu. Protams, tādos izteikti krieviskos uzņēmumos mūsu tautieši varbūt nemaz tik labprāt darbā nepiesakās. Šī problēma ir bieži pārrunāta, bet par to ir relatīvi maz faktisko datu. Bieži vien cilvēki, kuri ir saskārušies ar šo diskriminācijas veidu, dažādu iemeslu dēļ sūdzību par to neizvirza, iespējams, iedomājoties, ka tas varētu kaitēt turpmākajiem darba meklējumiem. Taču, ja notikusi patiesa diskriminācija, tad var rēķināties arī ar Tiesībsarga biroja atbalstu.
Pamatnostādnēs identificēta angļu valodas valdošās pozīcijas nostiprināšanās interneta vidē, kas ietekmē jauniešu komunikācijas paradumus un mazina latviešu valodas lietojuma un apguves pievilcību. Cik liela ir šī problēma?
Jā, jaunieši lieto dažādus dīvainus vārdus un slengus. Ir svarīgi, vai cilvēks spēj skaidri nodalīt brīdi, kad viņš, piemēram, īsziņā nosūta kādu informāciju ar dīvainiem burtiem vai izlaistiem patskaņiem, kuru saprot arī saņēmējs, no nopietnām lietām. Ir slikti, ja divi latvieši vēlas sazināties angļu valodā, nevis tāpēc, lai pārspriestu kādas tikai angliski izsakāmas specifiskas tēmas, bet tāpēc, ka viņiem tas šķiet moderni. Šī parādība latviešu sabiedrībā nebūt nav jauna. Jau pirms Pirmā pasaules kara publicisti rakstīja, ka Rīgas turīgajās aprindās uztraucas nevis par to, ka viņu bērni latviski raksta un runā ar kļūdām, bet par to, cik perfekti viņi runā vācu vai krievu valodā. Tagad vācu valodas vietā nostājusies angļu valoda, taču šī attieksme ir identiska. Tas tiešām rada uztraukumu, jo mazina valsts valodas pievilcību, tās faktisko prestižu šo cilvēku acīs. Te atgriežamies pie sarunas sākumā teiktā –, ja šādiem cilvēkiem jautāsiet, vai viņi valsts valodu izjūt kā vērtību, atbilde būs apstiprinoša, lai gan faktiskā rīcība liecinās par pretējo.
Pirmo reizi Valsts valodas politikas plānošanas dokumenta – pamatnostādņu – mērķī minēta latgaliešu rakstu valoda un lībiešu valoda, tādējādi izceļot šo valodu nozīmīgumu un vērtību. Kas būtu jādara, lai šo valodu lietojumu nostiprinātu?
Šīs abas situācijas būtu jānodala. Lībiešu valoda ir Latvijas pirmiedzīvotāju valoda, kurai nav citas teritorijas un kuru par sava kultūras mantojuma valodu uzskata tie, kuri sevi pieskaita lībiešiem. It visi šie cilvēki pilnībā pārvalda latviešu valodu, un daudziem no viņiem lībiešu valodas prasmes ir nesalīdzināmi ierobežotākas. Šī kultūras mantojuma kopšanā un saglabāšanā pēdējo desmit gadu laikā ir bijuši zināmi panākumi, gan izdodot pētnieciskus apcerējumus, gan īstenojot praktiskus pasākumus, piemēram, atbalstot vasaras nometnes.
Attiecībā uz latgaliešu rakstu valodu situācija ir atšķirīga, jo latgaliešu valoda nav cita valoda, bet latviešu valodas paveids. Runājot par identitāti, cilvēkiem tādas var būt vairākas. Un viena no tām, papildu latviskajai, šajā gadījumā saistās ar piederību Latgalei un prasmi lietot latgaliešu rakstu valodu noteiktās situācijās, kurās runātājs to uzskata par nepieciešamu.
Latgaliešu rakstu valoda ir veidojusies gadsimtiem, un tai ir gan savas normas, gan savas rakstības tradīcijas, kuras vajadzētu atbalstīt gan literatūrā, gan vides informācijā, gan izglītībā. Ir daži tehniski jautājumi, kuri šogad veiksmīgi tika risināti. Sadarbībā ar Latvijas Valsts ceļiem ir iesākta prakse ceļa norāžu izvietošanā gan latgaliešu, gan arī lībiešu valodā tur, kur tas ir iederīgi un pašvaldības ir ieinteresētas tādā veidā popularizēt savu kultūrvēsturisko mantojumu. Bet te ir vēl viens ļoti būtisks aspekts –, kā un cik lielā mērā šo latgaliešu rakstu valodas tradīciju varēs apgūt jaunā paaudze, lai zināšanas par šo tradīciju un tās normām būtu katram, kurš tajā reģionā dzīvo un ir ieinteresēts šādas zināšanas apgūt.
Valdībā ir apstiprināts valsts budžets 2022. gadam, tai skaitā liels papildu finansējums ministriju prioritātēm. Viens no Tieslietu ministrijas prioritārajiem pasākumiem ir stiprināt latgaliešu valodu un rūpēties par tās saglabāšanu. Ko ir plānots darīt?
Padarīt šo latviešu valodas variantu dzīvu un lietojamu, tādu, par kuru var lasīt ne tikai senos teiku pierakstos, bet arī izteikties par kaut ko mūsdienīgu – dzejot, rakstīt ziņas un lietot publiskajā telpā. Šogad esam darbā pieņēmuši speciālistu, lingvistu, kurš nodarbosies tieši ar latgaliešu rakstu valodas jautājumiem, gan sniedzot konsultācijas, gan apkopojot elektroniskos resursus, lai ar Valsts valodas centra tīmekļa vietni varētu ērti atrast nepieciešamo informāciju, tostarp padomus par pareizrakstību. Pagaidām tas ir veikts, lai mēs būtu kaut ko darījuši lietas labā bez kavēšanās. Ir mūžīgais jautājums: kam jābūt vispirms – naudai vai iniciatīvai? Vienojoties ar ministrijas vadību, esam šo iniciatīvu izrādījuši un ceram, ka tas rezultēsies ar reālu atbalstu Valsts valodas centram, lai mēs šos pasākumus varētu īstenot plašāk.
Valsts valodas centra uzdevums ir pārraudzīt Valsts valodas likuma ievērošanu. Cik atbilstoša, lai cīnītos pret lingvistiskiem pārkāpumiem, ir centra kapacitāte?
Domāju, ka neviena kontrolējošā institūcija nekad neteiks, ka tās kapacitāte ir pilnīgi pietiekama. Ir skaidrs, ka runa lielākoties ir par nopietnāko problēmu identificēšanu un novēršanu.
Centrs pašlaik puslīdz tiek galā – mums nav jāpieķer jebkurš, kas ir kādreiz izdarījis kādu pārkāpumu, bet primāri jāpievēršas svarīgākajam, proti, sistēmiskām problēmām. Kontrolējam, vajadzības gadījumā sodām vai dodam laiku trūkumu novēršanai personām, kuras veic amata pienākumus gan privātajā sektorā, gan pašvaldībās un valsts sektorā amatos, kur tiek prasīta noteikta līmeņa valsts valodas prasme. Otra būtiska joma ir preču marķējumi un tirdzniecība. Uzplaukstot e-komercijai, nereti pilnībā netiek nodrošināti preču apraksti valsts valodā. Treškārt – vizuālā informācija, kura, protams, var būt arī svešvalodās, bet nedrīkst iztrūkt arī informācija valsts valodā, kurai jābūt vismaz tikpat plašai gan saturiski, gan vizuāli. Pēdējos gados esam būtiski stiprinājuši savu juridisko kapacitāti, jo bieži vien šie strīdi var nonākt tiesā, kur nepieciešami spēcīgi juridiski argumenti, kādi mums lielākoties arī ir.
Kolēģi pēdējos gados ir aktīvi strādājuši, lai nodrošinātu pāreju uz vispārējo izglītību valsts valodā, kontrolējot, vai mazākumtautību skolu un arī bērnu dārzu skolotāju valsts valodas prasmes atbilst nepieciešamajam līmenim. Savulaik bija problēmas, piemēram, ar veikalu ķēdi “Maxima”, kas tagad, regulāru konsultāciju ceļā, tiek sekmīgi risinātas. Šis ir labs piemērs tam, ka sadarbība ir daudz sekmīgāka par sodīšanu. Jānorāda, ka kontrolējošās iestādes ne tikai soda, bet daudzos gadījumos arī īsteno principu – “Konsultē vispirms”. Sniedzam padomus tiem, kuri nezināšanas vai citu iemeslu dēļ varētu pieļaut kādus pārkāpumus, bet, noskaidrojot visus apstākļus, līdz tiem nenonāktu. Tas ir sadarbības process, kurā esam gatavi palīdzēt rast risinājumus un pareizi piemērot tiesiskā regulējuma normas.
