VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
25. maijā, 2022
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
16
16

Kāpēc rūgstam?

LV portālam: LINDA JĀKOBSONE, kustības “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle.

Linda Jākobsone: “Apjoms, kādā cilvēki veic brīvprātīgo darbu, solidarizējas un iesaistās dažādās aktivitātēs, droši vien ir lielākais, kādu esam redzējuši kopš barikādēm.”

FOTO: Alīna Kļaviņa

“Ukrainas bēgļu krīze parāda, ka cilvēki grib iesaistīties un darīt, ja savai palīdzībai redz jēgu,” secina kustības “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle LINDA JĀKOBSONE. Atbilde, kāpēc līdz šim vairāk esam rūguši, nekā darījuši, lai palīdzētu arī tepat viens otram, viņasprāt, meklējama neprasmē sadarboties un uzticēties. Taču sadarbspēja būs arvien svarīgāka, lai kopīgiem spēkiem turētos pretī nākotnes krīzēm.

īsumā
  • Sākotnēji “Facebook” grupā bija apmēram 3000 cilvēku, kuri palīdz dažādos veidos, piemēram, rudenī kādam ir lieks maiss ābolu. Šobrīd grupa izaugusi līdz 23 000 dalībnieku.
  • Apjoms, kādā cilvēki veic brīvprātīgo darbu un solidarizējas, un iesaistās dažādās aktivitātēs, droši vien ir lielākais, kādu esam redzējuši kopš barikādēm.
  • Bieži vispār nesarunājamies, pat nezinām, kā kaimiņu sauc, nepaprasām telefona numuru un izliekamies, ka viss būs kārtībā. Nu, nebūs kārtībā!
  • Dzīvojam laikā, kad lielākas vai mazākas krīzes atkārtosies. Mums no tām ir jāmācās – gan NVO, gan valsts pārvaldes līmenī. Sadarbspēja un sabiedrības noturība nākotnē būs ļoti svarīgas.
  • Daudz var izdarīt, ja zina, kā palīdzēt un kas ir nepieciešams. Citreiz tikai aiziet un ar kādu aprunāties jau ir liela vērtība.

Jūsu biedrības mājaslapā rakstīts, ka kustība “Gribu palīdzēt bēgļiem” sākās kā sociālā tīkla “Facebook” grupa 2015. gada septembrī, pulcējot aktīvus līdzdomātājus ar mērķi palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem patvēruma meklētājiem. Tātad darbojaties jau septiņus gadus. Ko esat secinājuši, cik aktīva un atvērta Latvijā ir sabiedrība, lai sniegtu palīdzību patvēruma meklētājiem?

2015. gadā situācija bija pilnīgi citāda. Tad, kad Latvijā ieradās pirmie bēgļi, visiem bija liels pārsteigums, ko nu darīt, valstī nebija nekādas integrācijas sistēmas.

Tad uzņēmējs Egils Grasmanis uzrunāja savus draugus un paziņas “Facebook” ar aicinājumu, vai cilvēki ir gatavi koordinēties un palīdzēt. Tiesa, palīdzības veids bija ļoti stihisks, dažādas mantas varēja nest uz viņa veikalu. No tā arī viss sākās, izveidojām “Facebook” grupu, kuru izmantojot aicinājām palīdzēt, kad bija nepieciešamība.

Nedaudz vēlāk izveidojām biedrību un centāmies risināt dažādas akūtas problēmas. Piemēram, viens jautājums, kas nav atrisināts arī tagad, ir zobu ārstēšana. Bēglim, tāpat kā jebkuram Latvijas iedzīvotājam, ja viņš ir vecāks par 18 gadiem, par šo pakalpojumu ir jāmaksā pašam vai jāmeklē palīdzība. Iepriekšējos gados bēgļu bija maz, tāpēc vācām ziedojumus. Bet šobrīd līdz ar Ukrainas kara bēgļu lielo skaitu zobārstniecības problēma ir aktualizējusies, jo pakalpojums ir ļoti dārgs.

Sākotnēji “Facebook” grupā bija apmēram 3000 cilvēku, kuri palīdzēja dažādos veidos, piemēram, rudenī kādam ir lieks maiss ābolu. Šobrīd grupa izaugusi līdz 23 000 dalībnieku, daudzi, apmēram 3000, ir Ukrainas iedzīvotāji. Tas parāda cilvēku skaitu, kuri šobrīd vēlas iesaistīties palīdzībā bēgļiem. Attieksme ir būtiski mainījusies.

Kas jūs pašu ir uzrunājis darboties nevalstisko organizāciju (NVO) sfērā? Cik zinu, jums ir liela pieredze valsts pārvaldē, bijāt komunikācijas un sabiedrisko attiecību departamenta vadītāja Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariātā.

Kustībā “Gribu palīdzēt bēgļiem” pastāvīgā darbā esmu no marta sākuma, “pieslēdzos” tāpēc, ka vajadzēja darīt. Līdz šim kustībā darbojos tikai kā brīvprātīgā.

Mana iepriekšējā pieredze arī ir bijusi saistīta ar NVO, piemēram, esmu vairākus gadus strādājusi “Sabiedriskās politikas centrā “PROVIDUS”, esmu bijusi arī biedrības “Latvijas platforma attīstības sadarbībai” padomē.

Šobrīd redzu, ka manas zināšanas, pieredze un tas, ko esmu iemācījusies kopš 2015. gada,  var būt noderīgas šīs krīzes risināšanā. Šādu pāreju no valsts pārvaldes – esmu strādājusi dažādās iestādēs, arī Saeimā un Eiropas Komisijas pārstāvniecībā – iespēju robežās ieteiktu katram pamēģināt. Cilvēkiem, kuri ilgstoši strādājuši valsts pārvaldē, tas sniedz iespēju paskatīties no citas puses. Tāpat arī NVO sektorā strādājošajiem vajadzētu kādu laiku pastrādāt valsts pārvaldē. Tas palīdz saprast, kā notiek lēmumu pieņemšana, saprast, kurā brīdī vislabāk nākt klajā ar priekšlikumiem un kādi ir ierobežojumi otrā pusē, jo ierobežojumi ir abās pusēs.

Darbā, ko tagad daru un gribu izdarīt, man ļoti palīdz iepriekšējā pieredze valsts pārvaldē un cilvēku pazīšana – šādās krīzes situācijās tas ir izšķiroši, ka zini, kam piezvanīt un prasīt padomu.

Pēc Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) pasūtījuma pētījumu centra SKDS veiktā aptauja pērn decembrī liecināja, ka tikai 24% iedzīvotāju atzinuši, ka darbojas kā brīvprātīgie, bet 69% respondentu nekad nav iesaistījušies brīvprātīgā darba veikšanā. SIF vērš uzmanību, ka jau iepriekš veiktajā “NVO fonda” pētījumā izkristalizējies, ka Latvijas iedzīvotāji pārsvarā izvēlas pasīvas iesaistes formas. Kāpēc, jūsuprāt, tā ir?  

Ukrainas bēgļu krīze parāda, ka cilvēki grib iesaistīties un darīt, ja savai palīdzībai redz jēgu. Apjoms, kādā cilvēki veic brīvprātīgo darbu un solidarizējas, un iesaistās dažādās aktivitātēs, droši vien ir lielākais, kādu esam redzējuši kopš barikādēm.1

Līdz ar to cilvēkos ir potenciāls. Jautājums –, kāpēc tas līdz šim netika izmantots un kāpēc vairāk esam rūguši dažādos veidos, kurš mājās pie televizora, kurš sociālajos medijos, nevis darījuši? Kāpēc rūgstam? Tādēļ, ka mums pietrūkst prasmes sadarboties, ir zema uzticība vienam pret otru.

Bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš intervijā ir teicis: “Man ir bijusi iespēja kādu laiku dzīvot dažādās valstīs. Un tas, ko es redzu: iesaistīšanās sākas no mazām lietām, sākot ar to, ka kaimiņi viens otru pazīst un šad un tad uzrīko kopīgu pikniku, beidzot ar iesaistīšanos plašākās sabiedriskās aktivitātes, lai uzlabotu dzīvi rajonā, pilsētā, valstī. Un tas darbojas.” Kāds ir brīvprātīgo darbs, palīdzot ikdienā, piemēram, slimam pensionāram–kaimiņam? Vai viss ir jādara tikai valstij – pašam nekas?

Viens piemērs. Es dzīvoju namā, kurā ir 48 dzīvokļi, teju pirms desmit gadiem ēku nosiltinājām. Esmu mājas valdē. Tas ir stāsts par to, ka nevaram sasaukt sanāksmi un pateikt kaimiņiem, ka mēs, trīs aktīvistes, esam izdomājušas siltināt māju. Nē, tas ir ilgstošs pastāvīgs darbs, kur ir jāstrādā ar kaimiņiem. Es savā kāpņu telpā katram kaimiņa dzīvoklim zinu vismaz vienu telefona numuru, zinu, kam piezvanīt, kur meklēt palīdzību, ja man to vajadzētu, un arī man var piezvanīt, kad palīdzība nepieciešama citiem.

Piemēram, kaimiņienei bija pazudis kaķis, viņa lūdza paskatīties, vai viņš neatnāk mājās, jo pašai bija jābrauc uz laukiem. Man savukārt bija saplīsis fēns, un kaimiņiene to aizdeva. Tā ir sadarbošanās. Tomēr bieži vispār nesarunājamies, pat nezinām, kā kaimiņu sauc, nepaprasām telefona numuru un izliekamies, ka viss būs kārtībā. Nu, nebūs kārtības tajā mājā!

Ko sadarbojoties spēj paveikt NVO?

Krīzes sākumā sapratām, ka būs vitāli nepieciešama dažāda veida humānā palīdzība, – liela daļa cilvēku no Ukrainas bija ieradušies ar mazu čemodānu, vienu papildu apģērba kārtu. Līdz ar to bija liela nepieciešamība pēc apģērba, apaviem, sadzīves mantām, pārtikas utt.

Sanācām kopā ar labdarības organizācijām, cilvēkiem no “Tech Chill” hakatona un izveidojām “Palīdzībaskarte.lv”. Tajā ir vairāk nekā 100 punktu Latvijā, kuros pieejama informācija par dažāda veida palīdzību.

Jā, arī NVO var izdarīt vairāk sadarbojoties. Pamazām mācāmies viens otram uzticēties, sadarboties, un tam ir rezultāts – varam izdarīt labāk gan pašiem, gan visiem kopumā.

Cik svarīgs ir brīvprātīgo darbs, un vai pieaug tā nozīme?

Brīvprātīgais darbs dažādās jomās ir bijis arī līdz šim, piemēram, “Rīga 2014” bija iesaistīti tūkstošiem brīvprātīgo. Tas ir ļoti svarīgs. Diemžēl ir skaidrs, ka pašreizējā mūsdienu pasaulē šī nebūs pēdējā krīze. Dzīvojam laikā, kad lielākas vai mazākas krīzes atkārtosies. Tomēr mums no tām ir jāmācās – gan organizatoriskajā, gan valsts pārvaldes līmenī. Sadarbspēja un sabiedrības noturība nākotnē būs ļoti svarīgas.

Sabiedriskā iesaiste, manuprāt, kopumā veido aktīvāku iedzīvotāju pozīciju, interesi par to, kas notiek valstī. Lai visi celtos un ietu protestēt arī pret neloģiskiem lēmumiem, ne tikai brīžos, kad tiek apdraudēta valsts. Šķiet, uz to cerēja iebrucēji Ukrainā, ka cilvēkiem būs vienalga. Vai Latvijas sabiedrība mainās un kļūst aktīvāka, stiprāka un gudrāka?

Domāju, kopumā, jā, mums ir labāka un plašāka pieredze, stiprākas NVO. Bet nevaram arī sagaidīt, ka katrs cilvēks piedalīsies lēmumu pieņemšanā, tas ir sarežģīts process.

Ir situācijas, kurās katram obligāti jāizdara izvēle. Viens no lielajiem jautājumiem ir līdzdalība vēlēšanās. Kad katrs izdarām savu izvēli, – tas veido demokrātijas pamatu. Tā ir ikviena personiskā iesaiste, kas neprasa daudz. Jautājums, kas mani satrauc, – cik liela būs sabiedrības līdzdalība šoruden Saeimas vēlēšanās?

Vairākas reizes esmu bijusi novērotāja vēlēšanās citās valstīs un daudz domājusi, cik liela nozīme ir vēlēšanām. Tas ir saistīts ar to, ko teicu iepriekš, – ar uzticību, atgriezenisko saiti, komunikāciju. Ar cilvēkiem ir jārunā, jārāda gan labi, gan ne tik labi piemēri, jāizrunā lietas, nevar “pievērt acis” uz sabiedrību. Jābūt mijiedarbībai starp politiķiem, nevalstisko sektoru un katru cilvēku, kurš vēlas piedalīties. Jādomā, kā mudināt cilvēkus vairāk iesaistīties, tostarp vēlēšanās.

Gan jūsu biedrība, gan Latvijas Pašvaldību savienība aizvadītās nedēļas sākumā izplatīja paziņojumu, kurā aicināja valdību nekavējoties pieņemt lēmumus par to, kā turpmāk tiks nodrošinātas Ukrainas bēgļu pamatvajadzības. Kāpēc ir izveidojusies šāda situācija, un lēmumi ir novēloti?

Pirmās 90 dienas esam godam uzņēmuši Ukrainas bēgļus – ļoti daudz ir darījusi gan valsts pārvalde, gan NVO, gan iedzīvotāji un uzņēmēji. Tad kaut kas aizķērās. Nezinu, kas tieši, jo esam pietuvojušies 90. dienai, un joprojām nav skaidrs, kāds būs pakalpojums, kuru bēgļi varēs turpmāk saņemt.

(Ministru kabinets 23. maijā apstiprināja grozījumus Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, kas paredz pagarināt primāri sniedzamo atbalstu (izmitināšanu un/vai pārtiku) Ukrainas civiliedzīvotājiem par 30 dienām. Grozījumi vēl jāapstiprina Saeimā; šeit – red. piez.).

Sākotnējais plāns – pirmo 90 dienu laikā bēgļiem ir jāspēj sev atrast dzīvesvietu. Diemžēl visiem tas nav bijis iespējams. Tie, kuri ir ieradušies bez finanšu resursiem un nav spējuši iesaistīties darbā, to arī nevarēs izdarīt. Mēs runājam par pieaugušajiem ar maziem bērniem, grūtniecēm, senioriem.

Lai īrētu dzīvokli, ir nepieciešams nodrošinājums. Šim gadījumam ir paredzēts mājokļu pabalsts, taču parasti ir nepieciešams iemaksāt arī drošības depozītu.

Tagad mājsaimniecībām, kas bez maksas izmitina Ukrainas civiliedzīvotājus, ir tiesības pieteikties kompensācijai līdz 300 eiro mēnesī par periodu līdz 90 dienām.

Tiesa, nezinu nevienu pašvaldību, kurā jau varētu pieteikties šai kompensācijai. Tāpat nezinu, kā darbojas trīspusējais īres līgums, kuru var slēgt mājokļa īpašnieks, bēglis no Ukrainas un pašvaldība, sedzot īres un komunālos izdevumus līdz 400 eiro mēnesī.

Respektīvi, ja, ļoti rūpīgi sekojot līdzi šiem jautājumiem, piedaloties operatīvās vadības centra sēdēs, apmeklējot Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdes, nevaru atbildēt uz jautājumu, kas notiks ar palīdzību bēgļiem pēc 90. dienas, tad nezinu, kurš Ukrainas civiliedzīvotājiem spēs atbildēt uz šo jautājumu.

Vēl viena problēma – Latvijā ir nodrošinātas skolas visiem bēgļu bērniem, taču starp ministrijām ir “iesprūdis” jautājums, kas notiks ar neformālo izglītību vasarā, – ko viņi darīs trīs mēnešus?

Maija vidū Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāti secināja, ka integrēt iespējams tikai tos, kuri paši vēlas iekļauties Latvijas sabiedrībā, un komunikācija ir galvenais pamats integrācijas izaicinājumu risināšanā.

Šis ir īstais brīdis domāt par integrācijas pasākumiem tiem, kuri ir atbraukuši pirms dažiem mēnešiem. Integrācijas pasākumus nevajadzētu novilcināt. Tiem ir jānotiek jau tagad. Latviešu valodas apmācība, neformālā izglītība – tie ir tikai daži no veidiem, kā palīdzēt. Arī iesaiste darba tirgū ir integrācija.

Piemēram, uz mūsu kustības “Gribu palīdzēt bēgļiem” biroju nāk ļoti daudz cilvēku, kuri interesējas par latviešu valodas kursiem, viņi grib to apgūt. Ir jāpieliek viss spēks, lai cilvēkiem palīdzētu.

Vai Ukrainas bēgļu krīze ir mainījusi priekšstatu, cik NVO un cilvēku līdzdalībai ir liels spēks? Kā to saglabāt un veicināt?

Cilvēki dara apbrīnojami daudz. Ar mazu darbiņu var izdarīt lielas lietas. Viens no piemēriem, kuru parasti minu, ir par tējkannām. Vienā brīdī secinājām, ka cilvēkiem ļoti trūkst tējkannu. Cik tā ir svarīga, īpaši aukstajos ziemas mēnešos, turklāt ja ir mazi bērni! Iedomājieties, ja sešos vakarā viesnīcā vai hostelī esi paēdis vakariņas, bet astoņos gribas kaut ko ieēst, uzvārot tējkannā ūdeni, vismaz var apliet putru vai tēju! Tāpēc savācām ziedojumu tējkannām un atradām uzņēmēju, kurš pārdeva gandrīz 500 tējkannu par pašizmaksas cenu. Tas ir tikai piemērs tam, ko var izdarīt, ja zina, kā palīdzēt un kas ir nepieciešams. Citreiz tikai aiziet un ar kādu aprunāties jau ir liela vērtība.

1 Par “barikāžu laiku” Latvijā sauc periodu no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim, kad Tautas fronte iedzīvotājus aicināja uz barikādēm, lai sargātu stratēģiskas nozīmes ēkas.

Labs saturs
16
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU