VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
31. martā, 2022
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
14
14

Krīze pārbauda spēju rīkoties

LV portālam: INESE VAIVARE, biedrības “Latvijas platforma attīstības sadarbībai” direktore.

Inese Vaivare: “Domājot par sabiedrības noturību, ir civilās aizsardzības mehānismi. Bet otra lieta ir cilvēciskais faktors, kuru var veicināt tikai pakāpeniski. Neviens vienā dienā nekļūs par labdari saviem kaimiņiem. Bet, ja pakāpeniski attīstām un izceļam kopienu sadarbību un palīdzību, tad sabiedrību nostiprinām paši, un krīzes gadījumā stiprākie parūpēsies arī par citiem, ne tikai par sevi.”

FOTO: Ieva Ābele, Saeima

Pilsoniskā atbildība ir jāmācās, neviens nekļūs par labdari vienā dienā, intervijā saka INESE VAIVARE, biedrības “Latvijas platforma attīstības sadarbībai” direktore. Bet, ja pakāpeniski attīstām un izceļam kopienu sadarbību un palīdzību, tad sabiedrību nostiprinām paši, un krīzes gadījumā stiprākie parūpēsies arī par citiem, ne tikai par sevi. To var labi redzēt arī Ukrainas kara gadījumā.

īsumā
  • Reģionos pietrūkst impulsu. Atceros, Limbažos man teica, ka cilvēki, kuri grib kaut ko sasniegt un mainīt, brauc uz Rīgu.
  • Pilsonisko sabiedrību neredzu tikai kā NVO, šis termins ietver arī neformālās grupas. Mūsdienās obligāti nav jābūt NVO, lai varētu kaut ko mainīt.
  • Cilvēki uz pilsoniskajām vajadzībām reaģē impulsīvi. Būtu pareizi, ja uzņēmums katru mēnesi labdarībai veltītu x procentus no apgrozījuma, lai būtu pastāvīga palīdzība.
  • Krīze pārbauda spēju rīkoties. Protams, ir cilvēki, kuri ikdienā dzīvo teorijās, viņiem ir grūti. Pati dzīvoju pēc principa – mācies un dari.
  • Ir cilvēki, kuri ikdienā palīdz citiem, un viņiem tā ir norma. Un ir tādi, kuri mobilizējas tikai krīzēs. Bet pilsoniskā atbildība ir jāmācās. 
  • Arī ukraiņu gadījumā ir dažādas situācijas – ir tādi, kuri atbēguši ar vienu koferi, bet citiem ir ienākumi. Ir pareizi, ka valstiski viņus atbalstām “starta” brīdī.
  • Organizācijas meklē dažāda profila cilvēkus – gan tādus, kuri darbojas tehniski, gan tādus, kuri ar cilvēkiem māk labi runāt. Bieži ir vajadzīga arī juridiskā palīdzība.

Medijos esat izteikusies, ka “parasti, ar sevi iepazīstinot, sakāt – esmu Inese Vaivare no Limbažu “daudzstāvenes”. Arī cilvēks no “daudzstāvenes” var izdarīt ļoti daudz”. Jūsu CV liecina, ka esat strādājusi Valsts kancelejā, bet tagad darbojaties nevalstiskajā (NVO) sektorā, esat direktore biedrībai “Latvijas platforma attīstības sadarbībai”. Kā ierēdnei radās interese par nevalstisko sektoru?

Jau studējot politikas zinātni, sāku strādāt – mani vienmēr ir interesējusi publiskā administrācija. Vispirms strādāju ar jaunatnes lietām, sabiedrības integrāciju, tad Valsts kancelejā un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Būtībā viss mans darbs bijis saistīts ar sabiedrības iesaistes jautājumiem.

Esmu veidojusi pirmo politisko plānošanas dokumentu, kā Latvijā attīstīt pilsonisko sabiedrību. Esmu izstrādājusi arī vairākus Ministru kabineta noteikumus par sabiedrības iesaisti plānošanā. Savulaik darīju to pašu, tikai no otras puses. Man jau bija interese.

Kāpēc pievērsos NVO sektoram? Vairāku apstākļu sakritības dēļ. VK strādāju politikas koordinācijas departamentā, mūs sāka izformēt, mainījās vadība. Sapratu, ka ierēdnis var izdarīt daudz, bet viņš ir ļoti atkarīgs no politiķiem, politiskajiem uzstādījumiem. Nolēmu, ka man jāpamēģina cits ceļš, ārpus šīs sistēmas.

Vienā no ierakstiem mikroblogošanas vietnē Twitter aicināt aktīvistus no Rīgas doties dzīvot uz reģioniem: “Jebkur ir cilvēki par pārmaiņām (ne tikai vērtību) un tie, kas labi iekārtojušies. Mans novērojums – ilgstošās reģionālās un ienākumu nevienlīdzības, lokālās politiskās stagnācijas sekas. Atgriežamies reģionos paši. Ja es no Rīgas varēju, tu ne?”

Jā, esmu dzimusi un augusi rīdziniece, četrus gadus mācījos Vidzemes Augstskolā. Bet bija brīdis, kad dzīvē meklēju jaunus ceļus. Tā bija viena no izvēlēm – sapratu, ka gribu būt cilvēks, kurš dodas stiprināt reģionus, ir jāiet dzīvot citur. Vairākām pašvaldībām esmu palīdzējusi izstrādāt attīstības programmas.

Tiesa, Limbažos man ir gājis diezgan izaicinoši. Nonākt mazā pilsētā ar maniem apgriezieniem un ātrumiem – tas bija diezgan sarežģīti. Cilvēki no manis nobijās, viņi nebija pieraduši pie tik lielas pilsoniskās aktivitātes. Tomēr piecu gadu laikā vietējie ir pieņēmuši, ka es tāda esmu un tādus “ūdeņus kuļu”.

Tas bija apzināts solis.

Kādi jums šķiet reģioni, vērtējot no pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm?

Reģionos pietrūkst impulsu. Atceros, Limbažos man teica, ka cilvēki, kuri grib kaut ko sasniegt un mainīt, brauc uz Rīgu. Reģionā paliek tāda kā “vietējā ekosistēma”, cilvēki, kuri šeit dzīvo, strādā. Varbūt viņi neuzdrošinās kaut ko kritisku teikt par vietējo varu, iespējams, brālis vai mamma strādā pašvaldībā.

Biedrības “Latvijas Pilsoniskā alianse” veiktais pētījums par laikposmu no 2018. gada līdz 2021. gada pirmajai pusei liecina, ka tikai četri procenti no visām Latvijas nevalstiskajām organizācijām ir piedalījušās nacionāla līmeņa lēmumu pieņemšanā. Kā kopumā vērtējat pilsonisko sabiedrību Latvijā? Cik tā ir aktīva?

Ar NVO lietām strādāju starptautiski, līdz ar to, iespējams, mans redzējums ir nedaudz atšķirīgs. Pilsonisko sabiedrību neredzu tikai kā NVO, šis jēdziens ietver arī neformālās grupas. Mūsdienās nav obligāti jābūt NVO, lai varētu kaut ko mainīt.

Ja cilvēki redz konkrētu problēmu, viņi mēdz mobilizēties, kas, visticamāk, skar arī pašus. Tad viņi ir gatavi saslēgties, stāvēt ar plakātiem, vākt parakstus utt. Arī Ukrainas kara gadījumā cilvēki palīdzēja privāti, grupējoties, kaut ko vedot un darot. Neviens nevar ilgstoši strādāt brīvprātīgi. Brīvprātīgais darbs nav darbinieku aizvietošana. Tas ir, kad cilvēks bez atalgojuma divas līdz četras stundas nedēļā velta konkrētu jautājumu risināšanai.

Šobrīd esam posmā, kad palīdzības sniegšanu Ukrainai sāk pārņemt NVO, līdz ar to tas kļūst par profesionālu darbu. Teorētiski ar laiku tam vajag nonākt valsts pārvaldes rokās, ja vien netiek atrisinātas noteiktas problēmas vai situācijas.

Tāpēc sabiedrības aktivitāti negribu vērtēt tikai pēc NVO līdzdalības un procentiem. Piemēram, pilsoniskā līdzdalība ir arī, ja paraksta likumdošanas iniciatīvas portālā “ManaBalss.lv”. Tāpēc ir svarīgi rezultātu vērtēt pēc tā, ka cilvēks ir sadzirdēts un kaut kas ir mainījies. Tas ir svarīgākais rādītājs.

Kā vērtējat pašreizējās NVO aktivitātes, organizējot palīdzību Ukrainas bēgļiem? Cik atsaucīga ir Latvijas sabiedrība?

Man ir divu krīžu pieredze. Pirmajā Covid-19 pandēmijas vilnī, kad izveidojām kustību “Viegli palīdzēt” (brīvprātīgo kustība, kas pirka un veda pārtiku cilvēkiem, kuri nevarēja vai nedrīkstēja pamest mājas; šeit un turpmāk – red. piez.), bija liela atsaucība. Pēc tam krīzes procesi vai nu absorbējas sistēmā, vai tiek atrisināti un nav aktuāli.

Tagad ar kravu piegādēm Ukrainai, kuras ziedo vietējie uzņēmumi, ir līdzīgi. Šobrīd redzu, ka pakāpeniski samazinās uzņēmēju interese. Uzņēmēji saka: “Mēs jau noziedojām, cik varējām.”

Cilvēki uz pilsoniskajām vajadzībām reaģē impulsīvi. Bet būtu pareizi, ja uzņēmums katru mēnesi labdarībai veltītu x procentus no apgrozījuma, lai būtu pastāvīga palīdzība. Patlaban tā mazliet pietrūkst.

Vai jums šobrīd ir radušās jaunas atziņas par mūsu sabiedrību, NVO un kopējo spēku vai vājumu, trūkumiem vai priekšrocībām? Ko esam iemācījušies pēdējos divos gados?

Domāju, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti mācījusies. Jūtu, ka ir daudz lielāka koordinēšanās, uzticēšanās un sadarbība.

Krīze pārbauda spēju rīkoties. Protams, ir cilvēki, kuri ikdienā dzīvo teorijās, viņiem ir grūti. Pati dzīvoju pēc principa – mācies un dari.

Abās krīzēs redzu, ka ir cilvēki, kuri māk domāt tikai teorētiskajos līmeņos, viņi šobrīd nevar atrast savu vietu, jo nemāk darīt.

Ir lielāka uzticēšanās arī no uzņēmējiem, zūd stereotipi par to, kas ir jādara katram sektoram, piemēram, valstij, NVO, uzņēmējiem.

Daudzi cilvēki darbojas ar lielu iniciatīvu. Piemēram, Reinis Pozņaks – brīvprātīgais, kurš uz Ukrainu ved mašīnas. Ar viņu pirms tam sadarbojāmies kustības “Viegli palīdzēt” aktivitātē Baltkrievijas iedzīvotāju atbalstam #FreeBelarus (šai aktivitātei piešķirta 2021. gada Eiropas Pilsoņu balva). Tagad viņš ir izveidojis savu pilsonisko aktivitāti.

Esat teikusi: “Viens to nevar, bet visi kopā ir spēcīgi.” Cik liels šobrīd ir pilsoniskās sabiedrības spēks?

Pārsteidzoši liels. Vairāk nekā 20 gadu vēroju pilsoniskās sabiedrības attīstību. Tas, ko redzu – cilvēki ir sapratuši, ka ir jādara, ka viņi tam ir gatavi, un mācās darīt.

Mazliet biedē Covid-19 krīzes pieredze. Kas notiks, ja Latvijā ieradīsies daudz bēgļu? Domāju, ka līdz rudenim nebūs problēmu. Bērni adaptēsies skolā, sievietēm būs sezonas darbi, viņi mitināsies skolās, sporta zālēs.

Taču, kas būs rudenī, kad attapsies, ka nebūs, kur dzīvot? Līdzīgi kā ar Covid-19 pandēmiju – pirmais vilnis bija bez liekām problēmām, bet tad sākās īstais pārbaudījums. Ja es būtu valsts vadītāja, jau tagad domātu, kā risināt situāciju rudenī.

Jūs esat arī izteikusies, ka valstij ir jāiegulda ne tikai militārajā aizsardzībā, bet arī civilajā aizsardzībā un sabiedrības noturībā.

Tā bija mana Covid-19 pandēmijas pieredzes atziņa. Tas ir interesants aspekts, kuru pētām starptautiski. Pasaule vairāk ir piedzīvojusi klimata krīzes. Karu, kas šobrīd notiek mūsu reģionā, piedzīvojam pirmo reizi.

Skaidrs, ka pirmajās 72 stundās uz krīzi reaģē apkārtējā kopiena, vietējā vide. To redzam arī Ukrainā – cilvēks padod roku cilvēkam. To izjutām arī Covid-19 laikā.

Mani satrauc tas, ko redzu reģionā, – ja esi pareizajā infoburbulī, tad visu zini, un par tevi zina. Bet ne vienmēr šajos infoburbuļos zina par visiem, un visiem viss ir pieejams. Piemēram, cilvēki, seniori, kuri paliks mājās. Īpašās grupas krīzes situācijā nonāk vēl sliktākos apstākļos – uz to norāda globālā pieredze.

Domājot par sabiedrības noturību, ir civilās aizsardzības mehānismi, kurā vietā atrodas mobilie torņi, lai varētu visiem, piemēram, aizsūtīt īsziņas. Bet otra lieta ir cilvēciskais faktors, kuru var veicināt tikai pakāpeniski. Neviens vienā dienā nekļūs par labdari saviem kaimiņiem. Bet, ja pakāpeniski attīstām un izceļam kopienu sadarbību un palīdzību, tad sabiedrību nostiprinām paši, un krīzes gadījumā stiprākie parūpēsies arī par citiem, ne tikai par sevi.

Kāpēc šī jauda, savstarpējā vēlme daudz darīt, ziedot un palīdzēt nevar ikdienā izpausties pret vājākajiem un mazāk aizsargātajiem mūsu sabiedrībā? Tad mēs šādās krīzēs kļūtu vienotāki un stiprāki, izturīgāki pret dažādiem ārējiem, naidīgiem spēkiem.

Ir cilvēki, kuri ikdienā palīdz citiem, un viņiem tā ir norma. Un ir tādi, kuri mobilizējas tikai krīzēs. Bet pilsoniskā atbildība ir jāmācās. Šobrīd iesaistāmies kampaņveidīgi. Kāpēc? Arī NVO nemaz nav tik atvērtas “gadījuma palīdzētājiem”. Ir daudzi, kuri vēlētos individuāli palīdzēt, bet nesaprot, kur vērsties. Vēl nav izpratnes, ka palīdzēšana ir kaut kas būtisks, atbildīgs, tas nav – eju garām un kādam kaut ko iedodu. Tas ir stāsts par principiem. Brīvprātīgais darbs cilvēku arī ļoti izdedzina, palīdzēt ir grūti, cilvēks iesaistās arī emocionāli.

Ko jūs atbildētu tiem, kuri kurn, ka ukraiņiem šobrīd tiek palīdzēts tā, kā nevienam citam Latvijā? To saka arī tādi, kuriem nav par ko sūdzēties.

Es strādāju ar starptautisko palīdzību, tāpēc uz šo jautājumu atbildu jau desmit gadus. Man prasa: “Kāpēc mums ir jāpalīdz citām valstīm, ja pašiem ir tik grūti?” Kad esmu kopā ar skolēniem, parasti atbildu: “Atveram valstu attīstības indeksus, paskatāmies, cik grūti ir Latvijai.” Protams, vienmēr var teikt, ka var būt labāk. Tomēr visā valstī mums nav grūti. Protams, Latvijā ir liela nevienlīdzība, ir grupas – seniori, invalīdi, daudzbērnu un nepilnās ģimenes –, kuriem patiešām ir grūti. Tas ir mūsu “karstais kartupelis”, kas netiek risināts.

Arī ukraiņu gadījumā ir dažādas situācijas – ir tādi, kuri atbēguši ar vienu koferi, bet citiem ir ienākumi. Ir pareizi, ka valstiski viņus atbalstām “starta” brīdī, bet arī pēc tam pret viņiem jāizturas tāpat kā pret Latvijas pilsoņiem.

Turklāt jāņem vērā, ka mums ir radi, krustmāte laukos, kura var palīdzēt, vietējās valodas zināšanas un vides izpratne. Taču daudziem ukraiņiem šeit nav nekā. Un tas nav viegli.

Vai pilsonisko aktivitāti veicinās 17. martā Saeimā galīgajā lasījumā atbalstītais Pašvaldības referenduma likumprojekts? Tas noteiks iedzīvotāju iespējas lemt par pašvaldības attīstības stratēģiju, būvobjektu celtniecību un vietvaras domes atlaišanu. Pilsoniskās aktivitātes veicināšana ir paredzēta arī jaunajā Pašvaldību likumprojektā.

Tagad ir daudz iespēju, bet ir problēma, kā tas notiek. Pašlaik pašvaldībās jau darbojas iedzīvotāju konsultatīvās padomes. Jāsaprot, ka bieži vien aktīvie cilvēki ir arī pašvaldībā strādājošie, kuri izveidojuši NVO. Robežas lielā mērā saplūst, nevar nodalīt, kā tas ir Rīgā – NVO un valsts vai pašvaldības iestāde.

Piemēram, Limbažos ir samērā maz NVO, kas aktīvi darbojas, jo ir cits aktivitātes līmenis.

Manuprāt, ir svarīgi, lai tiktu uzraudzīts, ka pašvaldības interesējas par iedzīvotāju vajadzībām.

Norma, protams, dos iespēju, bet norma bez seguma būs tikai norma.

Ja kāds šobrīd grib iesaistīties NVO aktivitātēs, kur viņam jāiet un jāpiesakās, ar ko jāsāk?

Vispirms ir jāsaprot, ko patīk darīt, kura ir stiprā puse. Organizācijas meklē dažāda profila cilvēkus – gan tādus, kuri darbojas tehniski, gan tādus, kuri ar cilvēkiem māk labi runāt. Bieži ir vajadzīga arī juridiskā palīdzība. Svarīgi, kāda tēma interesē – vide, sociālais darbs.

Cilvēks var doties pie “Latvijas Pilsoniskās alianses” biedriem, definēt savu iesaistes apjomu, piemēram, varu strādāt brīvprātīgo darbu divas stundas nedēļā.

Par to, ka ar dažādām aktivitātēm var panākt ļoti daudz, liecina mans piemērs. Kad vēl biju ierēdne, sapratu, ka manam bērnam nebūs vietas bērnudārzā Rīgā. Nolēmu, ka gribu cīnīties, jo mana specialitāte ir cīnīties un pārzināt tiesību aktus. Devos uz “Centru MARTA”, NVO bija ar mieru palīdzēt. Uzrakstīju projektu – rīkojām diskusijas, dažādas publicitātes aktivitātes un rezultātā diezgan daudz izcīnījām. Viss sākās, jo bijām trīs aktīvas mammas.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
14
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU