Aprīļa beigās publicējāt ziņojumu “Latvijas integrācijas sistēma no 2019. līdz 2021. gadam: stagnācija pirms pozitīvām pārmaiņām?” projekta “Nacionālais integrācijas novērtēšanas mehānisms” (NIEM) ietvaros, kas uzrauga un novērtē bēgļu integrācijas politiku 14 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs. Bēgļu tēmu pētījāt arī pirms diviem gadiem. Ziņojumā teikts: “Kopš pēdējā NIEM salīdzinošā novērtējuma ziņojuma pirms diviem gadiem 14 analizētajās valstīs nav bijis gandrīz nekāda progresa.” Kas šī ziņojuma kontekstā saprotams kā progress?
Ziņojumā ar progresu tiek saprasta mērķtiecīga, saskaņota un efektīva integrācijas politikas īstenošana, kas vērsta uz starptautiskās aizsardzības saņēmēju (Latvijā līdz šim – personu ar bēgļa vai alternatīvo statusu, kam pēdējā laikā pievienojies liels skaits cilvēku no Ukrainas, kuriem piešķirta pagaidu aizsardzība) iekļaušanos Latvijas sabiedrībā.
NIEM ietvaros tiek izvērtētas 12 jomas: 1) politikas nozaru integrācija (jeb mainstreaming – integrācijas mērķu pārsektorāla, caurviju iekļaušana dažādu nozaru rīcībpolitikā); 2) uzturēšanās nosacījumi; 3) ģimenes atkalapvienošanās iespējas; 4) pilsonības iegūšanas nosacījumi; 5) piekļuve mājokļiem; 6) darba iespējas; 7) aroda un profesionālās izglītības iespējas; 8) izglītības iespējas; 9) piekļuve veselības aprūpei; 10) sociālais nodrošinājums; 11) valodas un integrācijas kursi; 12) saiknes veidošana starp uzņemošo sabiedrību un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, veicinot viņu līdzdalību sabiedrības procesos.
Šīs jomas tiek izvērtētas no trim skatpunktiem – tiesiskā aspekta, rīcībpolitikas un politikas īstenošanas, daudzlīmeņu sadarbības. Tādējādi progress nav reducējams uz kādu vienu rādītāju, bet gan skatāms kā integrācijas sistēmas un tās īstenošanas procesa pilnveide.
Piemēram, bēgļu skaits kādā valstī nav pašmērķis un nav pilnībā atkarīgs no valdības darbības, – pabalstu apjoms nav vienīgais, visu noteicošais indikators. Kaut arī tas ir nozīmīgs, ļoti būtisks faktors ir saprotama un labi koordinēta sistēma.
Ziņojumā norādīts uz bēgļu integrācijas politikas sistēmu stagnāciju, dažos gadījumos pat regresu vairākās ES dalībvalstīs pēdējo divu gadu laikā. Kāds tam, jūsuprāt, ir iemesls, kāpēc valstis bēgļu integrācijas politikai nepievērš uzmanību?
Nevarētu teikt, ka NIEM projekta partnervalstis vispār nepievērš uzmanību integrācijai. Tomēr virkne valstu nedara pietiekami, lai integrācijas sistēma tiktu pilnveidota un labi darbotos. It īpaši tas attiecas uz Ungāriju (32,8), Poliju (36,9), Bulgāriju (37,1) un Rumāniju (38,5), kam 100 punktu skalā ir viszemākie kopējie rādītāji, un daļēji arī uz Latviju, kas ar rezultātu 50,7 atrodas vidū.
Viens no ietekmējošajiem faktoriem ir labēju, nacionāli konservatīvu spēku ietekme šo valstu politikā, kas, protams, ietekmē arī skatījumu uz migrāciju un jaunpienācēju, tai skaitā bēgļu gaitās devušos cilvēku, uzņemšanu.
Vai par regresu, ne tikai stagnāciju, var runāt arī Latvijā? Piemēram, ziņojumā ir norādīts uz mājokļu pieejamības problēmu.
Runājot par mājokļu pieejamību, esam situācijā, kad rīcības trūkums un svarīgu lietu atstāšana pašplūsmā vairākus gadus diemžēl ir novedusi pie regresa. Īpaši spilgti tas ir novērojams neparedzētās, saspringtās situācijās, kā, piemēram, 2021. gada vasarā, kad Lukašenko režīma darbību dēļ (Baltkrievijā) Latvijā būtiski palielinājās patvēruma meklētāju skaits, kā arī pēdējos mēnešos, kad Latvijā ieradies nepieredzēti liels bēgļu skaits no kara skartās Ukrainas.
Piemēram, patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā “Mucenieki” vēl joprojām uzturas cilvēki, kuri jau ieguvuši starptautiskās aizsardzības statusu, bet nepamet centru, jo nevar atrast mājokli.
Starptautiskās aizsardzības saņēmēju un citu jaunpienācēju problēmas, mēģinot atrast mājokli, ir labi zināmas – diskriminācija īres tirgū, ierobežotas iespējas segt īres maksu, komunālos maksājumus un, it īpaši samaksāt drošības naudu. Papildu grūtības rada sistēmisks sociālo mājokļu trūkums un salīdzinoši ierobežots privāto īres mājokļu segments un augstās īres cenas.
Kādi varētu būt risinājumi? Mājokļu pieejamība ir problēma arī vietējiem iedzīvotājiem.
Daļa problēmu ir kopīgas gan ienācējiem, gan vietējiem iedzīvotājiem. Arī daļa risinājumu varētu būt kopīgi, piemēram, valsts garantiju fonda izveide īpašniekiem, kuri izīrē savus dzīvokļus starptautiskās aizsardzības saņēmējiem un citām ievainojamām grupām, sociālo mājokļu fonda paplašināšana un attīstība, atbalstot starptautisku finanšu līdzekļu apguvi un veicinot mērķtiecīgu sadarbību starp valsts un pašvaldības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām.
Viens no variantiem varētu būt arī starpposma mājokļa risinājums (piemēram, “pusceļa mājas”) iedibināšana gan starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, gan citām ievainojamām grupām. Tāpat kā citas grupas, arī starptautiskās aizsardzības saņēmēji būtu jāatzīst par vienu no mērķa grupām topošajā Nacionālajā mājokļu stratēģijā.
Redzam, ka krīzes situācijā mūsu valsts pārvalde un likumdevējs var pieņemt nepieciešamās izmaiņas regulējumā teju kosmiskā ātrumā. Kādas problēmas, kuras nav risinātas gadiem, kuras stagnē, kuras būtu jāmaina – regulējumu, finansējumu, cilvēkresursus –, saredzat šajā jomā?
Ja ir politiskā griba, rīcība neizpaliek, un var izdarīt ļoti daudz. Vairākus gadus Latvijā ir iztrūkusi integrācijas mērķu caurviju iekļaušana atbilstošās politikas jomās un to īstenojošo ministriju u. c. iestāžu uzdevumos. Integrācijas pasākumi kopumā nav labi koordinēti – tie bijuši izkaisīti dažādās ministrijās ar sadrumstalotu atbildību. Lielas cerības tagad saistās ar jaunās nacionālās koordinējošās iestādes izveidi. Šo funkciju uzņemsies Sabiedrības integrācijas fonds (SIF). Paredzēts, ka SIF paspārnē no nākamā gada sāks darboties “vienas pieturas aģentūra”, kas nodrošinās koordinētu integrācijas atbalsta sniegšanu starptautiskās aizsardzības saņēmējiem. Līdzīgu atbalstu SIF varētu sniegt arī Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri Latvijā paliks ilgāku laiku, – ar noteikumu, ja SIF tiks nodrošināts pietiekams finansējums.
Jāuzsver vēl viena būtiska lieta – integrācijas pasākumi pārsvarā tiek īstenoti projektu veidā un finansēti no ES fondiem (piemēram, Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda, Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem). Ir daži izņēmumi, piemēram, Nodarbinātības valsts aģentūrā bēgļu un alternatīvā statusa turētāju darba integrācijai ir pieejams arī budžeta bāzes finansējums, tostarp SIF kā jaunajai koordinējošajai iestādei paredzēts valsts budžeta finansējums.
Papildus atbalsta trūkumam mājokļa jomā, kā vienas no Latvijas problēmām integrācijas jomā izceltas: koordinācijas trūkums, sociālās palīdzības modeļa trūkums, sociālā atbalsta nevienlīdzība. Arī šīs ir aktuālas problēmas vietējiem iedzīvotājiem Latvijā, kur aptuveni 30% iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Tas rada neizpratni, daļā sabiedrības arī negatīvu attieksmi.
Kā minēju, var piekrist, ka daļa vietējo iedzīvotāju – īpaši maznodrošinātie un trūcīgie cilvēki – saskaras ar līdzīgām problēmām kā cilvēki ar bēgļa vai alternatīvo statusu. Tomēr vietējiem cilvēkiem ir cita izejas pozīcija – viņi pārzina situāciju, viņiem ir valodas zināšanas, sociālās saites un kontakti, ko iespējams izmantot. Vietējiem iedzīvotājiem ir garantēts sociālais nodrošinājums, kamēr, piemēram, personām ar alternatīvo statusu, joprojām nav pieejami valsts sociālie pabalsti (tie būs pieejami no 2023. gada jūlija, un tas ir liels sasniegums).
Pabalsti, ko saņem bēgļi un alternatīvā statusa turētāji attiecīgi desmit un septiņu mēnešu laikā pēc statusa saņemšanas, ir patiešām niecīgi – 139 eiro pirmajai personai ģimenē un 97 eiro katrai nākamajai. Ar šādu atbalstu cilvēkiem, kuri vēl nav apguvuši valodu un ne vienmēr tūlīt var atrast darbu, un kuriem jāskolo bērni un jārūpējas par veselību, uzsākt dzīvi Latvijā ir ļoti grūti.
Bieži vien nav iespējas atrast un deklarēt dzīvesvietu, tādēļ sociālais atbalsts no pašvaldībām sākotnēji nav pieejams. Līdz ar to atbalsts nav pieejams tad, kad to visvairāk vajag. Sociālā atbalsta piesaiste deklarētajai dzīvesvietai ir bijusi ilgstoša problēma starptautiskās aizsardzības saņēmēju integrācijā.
Jāpiebilst, ka attiecībā uz Ukrainas civiliedzīvotājiem prasība obligāti deklarēt dzīvesvietu, lai saņemtu sociālo atbalstu, ir atcelta.
Vai integrēties pārticīgākās valstīs nav vieglāk?
Latvija ir ES dalībvalsts, kas ir uzņēmusies gan starptautiskās, gan ES saistības, starp kurām ir arī patvēruma nodrošināšana cilvēkiem, kuri bēg no kara, konfliktiem, politiskām represijām, cita veida vajāšanas. Latvija nevar pateikt – atvainojiet, mēs paši esam nabadzīgi, dodieties tālāk! Turklāt tas ne vienmēr ir tikai naudas jautājums, bieži vien tas ir attieksmes un pieejas jautājums.
Gribu arī uzsvērt, ka pretēji plaši izplatītajam stereotipam par bēgļiem kā laimes meklētājiem lielākā daļa cilvēku labprātīgi neizvēlas pamest savas izcelsmes valstis, savas mājas. Bieži vien cilvēki to dara, jo nav citas izejas.
Ziņojumā akcentēts, ka Covid-19 pandēmijas laikā valstīm ar iekļaujošākām integrācijas politikas sistēmām bija labāki rezultāti attiecībā uz Covid-19 ietekmes uz bēgļiem mazināšanu. Kā tas skaidrojams?
Valstīs, kurās labi darbojas integrācijas sistēmas, bēgļiem ir daudz labākas iespējas iekļauties sabiedrībā un nostāties pašiem uz savām kājām. Tādējādi jaunpienācēji nav tik ievainojami un var labāk pārvarēt arī tādas krīzes situācijas kā Covid-19 pandēmija. NIEM ziņojums par Latviju skaidri parāda, ka ilgstošās integrācijas problēmas starptautiskās aizsardzības saņēmējiem Covid-19 pandēmijas laikā vēl vairāk saasinājās.
Ziņojums sniedz ceļa karti valstīm, tostarp tām, kuras uzņem lielu skaitu Ukrainas bēgļu, attiecībā uz konkrētiem pasākumiem, ko tās var veikt, lai īstenotu iekļaujošāku politiku, kas savās sabiedrībās ļautu labāk integrēt jaunos bēgļus. Vai varat minēt svarīgākos ceļa kartes punktus, pasākumus, kurus var veikt samērā ātri un bez lieliem ieguldījumiem?
Latvijas gadījumā daži svarīgākie punkti būtu šādi: steidzami risināt mājokļa jautājumu, piedāvāt labi koordinētus integrācijas pasākumus, īpaši valodas un integrācijas kursus, kas būtu viegli pieejami un mērķa grupai piemēroti (piemēram, dažāda ilguma kursi atšķirīgos dienas laikos).
Ļoti svarīgi būtu pārnest sociālā darbinieka un mentora pakalpojumus jaunpienācējiem uz pašvaldībām. Tas ļautu nostiprināt integrācijas pasākumus pašvaldību līmenī, veicinot integrācijas sistēmas darbību visā Latvijā. Šāda atbalsta decentralizācija ar laiku varētu nest labus rezultātus.
Vēl būtu jādomā, kā sniegt palīdzību jaunpienācējiem, izmantojot dažādus kopienas stiprināšanas projektus, iesaistot pašvaldības, nevalstiskās organizācijas, vietējos aktīvistus u. c. Jaunpienācēju sekmīga iekļaušanās vietējās kopienās būs ieguvums mums visiem.
Kā vērtējat nesen pieņemtos noteikumus par “bēgļu kvotām” pašvaldībās, kurās lielākoties ir vēl traģiskāka situācija ar dzīvojamo fondu un darba iespējām nekā lielajās pilsētās?
Izaicinājumu ir daudz, un, iespējams, ne visur Ukrainas civiliedzīvotāju uzņemšana ritēs raiti. Šajā procesā ar laiku noteikti tiks ieviestas korekcijas. Tomēr būtu jāmēģina izmantot ne tikai valstspilsētu, bet arī citu pilsētu un ciemu potenciāls.
Iepriekšējās vasaras notikumi uz Polijas un Baltijas valstu robežām parādīja, ka imigrācijas politika kā tāda ir būtiski jāpārskata (par to izteicās arī iekšlietu ministre M. Golubeva). Tagad esam ierauti vēl lielākā krīzē. Proti, ziņojumā norādīts, ka tajā konstatētie trūkumi palīdzētu arī Ukrainas bēgļu gadījumā. Vai šīs situācijas vispār var salīdzināt?
Šīs situācijas noteikti var salīdzināt, jo arī Ukrainas iedzīvotāji, kuri nonākuši Latvijā, ir starptautiskās aizsardzības, konkrēti, pagaidu aizsardzības, saņēmēji. Jo labāka un efektīvāka būs Latvijas integrācijas sistēma, jo labāk spēsim uzņemt un palīdzēt iekļauties.
Skaidrs, ka dažādas migrācijas un imigrācijas plūsmas turpināsies arī nākotnē, un nevar pilnībā paredzēt, kādas tās būs. Jo labāk sagatavosimies, jo lielāks ieguvums no jaunpienācēju efektīvas uzņemšanas būs arī mums pašiem (piemēram, papildināts darbaspēks).
Kādu pagrieziena punktu daudzām Eiropas Savienības dalībvalstīm, it īpaši Ukrainas kaimiņvalstīm, atvērtībā pārvietotajām personām iezīmē Ukrainas bēgļu uzņemšana? Ko tā iezīmē Latvijai? Kāda ir Latvijas Ukraiņu bēgļu integrācijas politika, cik tā ir iekļaujoša?
Attiecībā uz Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijas pieeja bijusi ļoti atbalstoša un iekļaujoša. Bēgļiem no Ukrainas ir piedāvāti tādi atvieglojumi, kādi citiem bēgļiem un alternatīvā statusa turētājiem un pat dažām vietējo iedzīvotāju grupām nav pieejami, – iespēja strādāt, pamatojoties uz humanitāro vīzu, bez valsts valodas zināšanām, jau iepriekš minētā iespēja saņemt sociālo atbalstu pašvaldībās bez deklarētās dzīvesvietas, iespēja saņemt veselības aprūpes pakalpojumus pilnā apjomā u. c. Tas ir ļoti labi.
Tai pat laikā tā ir pozitīva diskriminācija, kas ilgstoši nevarēs turpināties. Būs jādomā arī par citām grupām, kurām nepieciešams līdzvērtīgs atbalsts.
Runājot par iepriekšējos gados pieredzētajām problēmām, ir zināms, ka lielai daļai iebraucēju, kuri meklē patvērumu vai labākus ekonomiskos apstākļus, Latvija nav galamērķis, pat ja šeit būtu lieliska integrācijas sistēma. Viņi ir tikai “caurbraucēji” un ātri dodas prom no šejienes uz turīgākām un iebraucējiem draudzīgākām valstīm, piemēram, Vāciju. Kāda ir jūsu pieredze, strādājot ar šiem cilvēkiem?
Ir tikai cilvēcīgi gribēt sev veidot pieņemamu, dzīvojamu dzīvi, to vēlas ikviens. Tāpēc, ņemot vērā ļoti grūto iedzīvošanās procesu Latvijā, visai niecīgo atbalstu un sociālo saišu trūkumu, nav brīnums, ka bēgļi izlemj doties uz citām valstīm, kurās ir vieglāka iekļaušanās un sastopamas arī lielākas jaunpienācēju no tām pašām izcelsmes valstīm kopienas.
Ukrainas bēgļu uzņemšana ir parādījusi, ka sabiedrība un nevalstiskās organizācijas (NVO) krīzes situācijās var darboties efektīvāk, izlēmīgāk nekā valsts sektors. Kā jūs to komentētu? Piemērs: valstī jau vairākus gadus diskutē par viena interneta resursa, kurā būtu visa informācija par reemigrāciju tautiešiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, izveidi. Tāda joprojām nav. Tikmēr mājaslapu ar informāciju ukraiņiem un Latvijas iedzīvotājiem, kuri tiem vēlas palīdzēt, radīja teju nedēļas laikā.
Tam var piekrist, tāpēc ieteikums valsts iestādēm – iespējami vairāk ieklausīties un sadarboties ar NVO, kuras ļoti labi pārzina savas darbības jomas un “deg” par savu lietu. Sadarbība ar tām var būt ļoti auglīga.
Kāda ir sabiedrības attieksmes nozīme, loma integrācijas procesā? Dzīvojot Vācijā, redzēju, ka sabiedrībā ir ļoti atbalstoša attieksme pret iebraucējiem no svešām kultūrām.
Sabiedrības attieksmei ir ļoti liela nozīme. Atgādināšu pirmo no ES kopējiem pamatprincipiem imigrantu integrācijas politikai, proti, ka integrācija ir dinamisks divvirzienu process, kurā piedalās gan imigranti, gan dalībvalstu iedzīvotāji. Ja spēsim iet tālāk par pavēli jaunpienācējiem integrēties, tad spēsim veidot labāku sabiedrību mums visiem.
