Ierosme sarunai ar Latvijas Universitātes (LU) Eksperimentālās fizikas katedras vadītāju par latviešu identitāti radās, iepazīstoties ar starptautiskās konferences “Eiropa. Pēc 100 pirms” programmu. Konferenci saistībā ar Latvijas simtgadi 7. maijā rīko Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā, Latvijas Institūts un Latvijas Politologu biedrība. Starptautiski atzītā kvantu fizikas pētnieka Mārča Auziņa dalība šajā pasākumā ir likumsakarīga, jo viņa vadībā tiek īstenots LU projekts “Latvijas formula 2050”.
“Tas ir diskusiju forums, kurā mēģinām paskatīties, kā Latvijas zeme, sabiedrība kopumā un cilvēks varētu izskatīties 2050. gadā. Kādi ir iespējamie attīstības scenāriji, lai saprastu, kas būtu jādara, lai realizētos tas, kas mūs apmierinātu vislabāk gan ekonomikā, gan politikā, gan demogrāfijā u. c. Bez šaubām, ārējie faktori, tas, kas notiek pasaulē kopumā, spēcīgi ietekmē Latviju, un mēs to nespējam būtiski ietekmēt. Taču ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kā mēs paši savā zemē uzvedamies, rīkojamies, kādus mērķus izvirzām,” uzsākot sarunu, stāsta M. Auziņš. Plānots, ka forums ar šādu nosaukumu noslēgs citu ne mazāk nozīmīgu simtgades pasākumu – IV Pasaules latviešu zinātnieku kongresu, kas norisināsies 18.–20. jūnijā.
Konferences “Eiropa. Pēc 100 pirms” diskusiju panelis, kurā piedalāties, ir veltīts Eiropas kultūrai un identitātei. Tādai netveramai lietai kā domāšanas veids.
No vienas puses, tās, protams, ir netveramas lietas, bet, no otras, ļoti tveramas. Šī paneļa saistība ar manis pieminēto projektu [“Latvijas formula 2050”] ir ļoti tieša. Domājot par mūsu Latvijas attīstības scenārijiem – tos lielā mērā nosaka arī tas, kas mēs esam šajā zemē, kā mēs šeit jūtamies un kāda ir mūsu identitāte, ja gribam lietot šādus abstraktus vārdus.
Tam var pieiet divējādi. Viens – mēs varētu mēģināt definēt, kas ir latviešu identitāte, ko tā ietver. Pieiet ļoti akadēmiski. Tie brīži, kad mēs katrs jūtamies šeit piederīgi, visbiežāk nenotiek precīzi formulētā veidā, bet emocionālā sajūtu līmenī, taču tie var būt ļoti konkrēti piemēri. No otras puses, ņemt vērā vēsturisko situāciju, kas valstiskā līmenī mūsu identitāti padara ļoti jaunu. Ja paskatāmies uz lietuviešiem, etniski ļoti tuvu mums esošu tautu, viņiem ir spēcīga valstiskuma pieredze kopš 12.–13. gadsimta, sava varas elite, aristokrātija. Tas varbūt skan slikti, bet patiesībā nosaka kaut kādu satvaru, tautas mugurkaulu. Latviešiem, tāpat kā igauņiem, nav šādas pieredzes. Tā vietā mēs visi skolā lasījām Merķeļa “Latviešus”, kur aina par mūsu senčiem ir iezīmēta ļoti drūma. Tas, protams, nenozīmē, ka viņiem nebija vērtību sistēmas un nopietnas vēstures, tomēr no nacionālās apziņas viedokļa esam ļoti jauna nācija.
Vienlaikus mūs saista Eiropas identitāte. Viens no tās stūrakmeņiem ir kristietība. Lai gan es nepiederu pie ticīgiem cilvēkiem, brīžos, kad ieeju templī, piemēram, Indijā, es nejūtos piederīgs šai kultūrai un tradīcijām. Taču, ieejot kristīgajā baznīcā, man ir mājas sajūta – tās ir saprotamas vērtības, simboli, kas lielā mērā nosaka to, ko es domāju un kas es esmu.
Vai latviešiem pietrūkst ticības saviem spēkiem? Bieži dzirdam, ka kaut ko nevaram, jo trūkst naudas, bet daudziem sasniegumiem zinātnē pirmsākumi ir meklējami pieticīgos apstākļos. Kā rakstāt savā blogā, Ēriks Becigs un Haralds Hess iekārtu, kas ļāva ieraudzīt atsevišķas molekulas, izveidoja viesistabā. Stīvs Džobs savu karjeru uzsāka garāžā.
Bet vai tiešām tā ir, ka pie mums nekas nenotiek? Latvijā patiesībā notiek fantastiskas lietas! Piemēram, “Tildes” tulkotājs šobrīd pārspēj “Google Translate”. Tildei ir laba sadarbība ar “Google”, bet mēs droši vien neapzināmies, ka tulkot no latviešu valodas ir daudz grūtāk nekā no angļu vai franču valodas. Viens no “Tildes” līderiem Andrejs Vasiļjevs zinās teikt precīzus skaitļus, bet dažādo gramatisko formu latviešu valodā daudz reižu vairāk nekā angļu valodā. Tam ir zināms iemesls – latviešu valoda ir arhaiska, jo, būdama nomaļus no valodu attīstības tendencēm (vienkāršošanās), tā ir saglabājusi daudzas formas, kādas ir bijušas indoeiropiešu pirmvalodā. Tas nav slikti, gluži otrādi, indoeiropiešu valodu pētnieki labprāt pievēršas latviešu valodai. Iespējams, tas palīdzējis izveidot šo sarežģīto mākslīgā intelekta pašapmācošo programmu, kas ir labākā, kāda šobrīd eksistē. Tā ir radīta šeit – Latvijā. Patiesībā mums ļoti labi izdodas un daudzās jomās.
Varbūt aiz priekšstata, ka Latvijā nekas nenotiek, mums visi vienmēr darījuši pāri, ir viegli rast attaisnojumu savai neuzņēmībai, neizdarībai un neveiksmēm, no kā vairums nemaz nevēlas tikt laukā?
Manuprāt, viena no mūsu atšķirības iezīmēm ir šī lēnība un nevēlēšanās iesaistīties. Mani tas šad tad ļoti kaitina un skumdina. No vienas puses, sakām, ka politiķi neko pareizi nedara, bet tad, kad kaut kas varētu būt atkarīgs no mums pašiem, vairums ieņem pozu: “Ko tad es? Tāpat nekas nemainīsies.” Nu, labi, reizi gadā varbūt cilvēks aiziet uz talku – dažs ar lielāku entuziasmu, cits ar gariem zobiem, jo nesmuki izskatīsies, ja neaizies, bet ar to arī piedalīšanās tuvākās apkaimes dzīvē programma šogad ir izpildīta.
Man ir bijusi iespēja kādu laiku dzīvot dažādās valstīs. Un tas, ko es redzu: iesaistīšanās sākas no mazām lietām, sākot ar to, ka kaimiņi viens otru pazīst un šad un tad uzrīko kopīgu pikniku, beidzot ar iesaistīšanos plašākās sabiedriskās aktivitātes, lai uzlabotu dzīvi rajonā, pilsētā, valstī. Un tas darbojas.
Vai, jūsuprāt, šo latviešiem raksturīgo iezīmi ir iespējams mainīt?
To var mainīt, bet tas notiek ļoti lēni. Daudzi man varbūt nepiekritīs, bet, manā skatījumā, viens no labākajiem Latvijas prezidentiem ir bijis Valdis Zatlers. Kāpēc viņu pieminu? Vienā no savām aktivitātēm viņš organizēja Latvijas forumu. Izmantojot prezidenta ietekmi un iespējas, Valdis Zatlers mēģināja stimulēt pilsonisko aktivitāti, piedaloties diskusijās dažādos novados, pilsētās, internetā. Tolaik biju Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijā, līdz ar to iesaistījos. Protams, neviens no mums nebija tik naivs, lai domātu, ka, uztaisot forumu, visi kļūs ļoti aktīvi. Tāpēc ir vajadzīgs daudz vairāk pasākumu, lai mēģinātu iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, lai mēs mācītos formulēt savu viedokli un nebaidīties to skaļi paust citiem. Kā jau teicu, pilsoniskā sabiedrība Latvijā ir jauna. Mūsu valsts pastāv tikai 100 gadu. Pa vidu ir bijis diezgan ilgs periods, kurā nekāda pilsoniskā aktivitāte nebija iespējama. Līdz ar to šis paradums ir jāstimulē – ja ir sajūta, ka kaut kas ir jāmaina, tad jābūt gataviem to skaļi paust, rīkoties un nebaidīties. Arī mūsu lēmumu pieņēmēji dažādos līmeņos ļoti bieži kritiku uztver personīgi, nevēlas vai neprot savus lēmumus izskaidrot vai pieņemt, ka kāds var atnākt un paust citu viedokli. Šī norobežošanās visos līmeņos neveicina attīstību.
Latvieši, no vienas puses, augsti vērtē izglītību, no otras, pat folklorā un literatūrā pēc zināšanām tiecas trešais tēva dēls, antiņš. Pirmā universitāte Latvijā tika izveidota salīdzinoši vēlāk nekā citviet Eiropā vai tepat Igaunijā, Lietuvā. Kāpēc, jūsuprāt, tāda pretruna?
Es domāju, ka tam ir bijuši ļoti konkrēti iemesli. Rīga kā Hanzas pilsēta ir bijusi tirgotāju pilsēta. Rīgas rātes pretdarbība panāca, ka ideju par universitāti neizdevās īstenot agrāk, jo intelektuāļi, kas vienmēr jauc gaisu, pilsētā nebija vēlami. Arī tad, kad Latvijas teritorijā izveidoja pirmo augstskolu – Rīgas Politehnikumu, tā bija inženieru skola, lai attīstītos rūpniecība, notiktu tirdzniecība, bet filologi, filozofi, kas musina sabiedrību ar dažādām idejām, nebija vajadzīgi. Manuprāt, tas lielā mērā noteica to, kā Latvija attīstījās vēlāk. Šis, starp citu, ir viens no iemesliem, kāpēc universitāti izveidoja Tartu – lai tā būtu tālāk no lielajām pilsētām, kaut kur drusku maliņā. Tā ir acīmredzama tendence.
Arī Latvijas Universitātes izveide izvērtās interesanta. Eiropā ir ļoti maz universitāšu, kuras nav turpinājušas savu priekšteču vēsturiskās tradīcijas, lai gan savā ziņā tas ir prestižs. Piemēram, Viļņas Universitātes vēsturē ir bijuši gari periodi, kad tā nemaz neeksistēja, mācības nenotika, bet, neskatoties uz to, tā lepojas ar to, ka ir dibināta 16. gadsimtā. Citādi ir ar Latvijas Universitāti, kuras dibinātāji izvēlējās sākt no nulles, lai gan toreiz, 1919. gadā, to izveidoja uz Rīgas Politehniskā institūta – rietumnieciskas augstskolas, kurā pasniedza vācu valodā, – pamatiem. Mācību process faktiski netika pārtraukts, un likumiski augstskola neeksistēja tikai dažas dienas.
Tam pamatā bija arī nacionālpatriotiski apsvērumi. Arī šodien tie nosaka, piemēram, augstās valsts valodas zināšanas prasības akadēmiskajam personālam, tādējādi novēršot iespēju, ka profesora amatā tiek iecelts mācībspēks no ārvalstīm. Pirms pāris nedēļām šis jautājums tika aktualizēts arī Saeimā. Kāds ir jūsu viedoklis?
Diskusija notiek jau vismaz 10 gadus. Tas, ka mums ir vajadzīgs daudz vairāk ārvalsts profesoru, un gribu uzsvērt – ievēlētu profesoru, ir skaidrs. Pateikšu arī, kāpēc un kur ir atšķirība, jo uzaicināt strādāt viesprofesorus drīkstam jau šobrīd. Viņiem valodas prasības ir mazākas.
Kāpēc ir vajadzīgi ievēlēti ārvalstu profesori? Pirmkārt, tāpēc, lai uzturētu augstus akadēmiskos standartus. Es pats esmu bijis viesprofesors diezgan daudzās pasaules universitātēs. Kā viesprofesors es mācību procesa iekšējās lietās neiejaucos. Esmu aizbraucis viesos, lai strādātu vienu, divus gadus, godprātīgi lasot lekcijas, veicot pētniecību, bet nenosakot izglītības, pētniecības virzienu, politiku. Tanī brīdī, kad kļūstu par pilnvērtīgu ievēlētu profesoru, mana atbildība ir rūpēties, lai viss notiktu pēc augstākajiem akadēmiskajiem standartiem. Tā ir pavisam cita līmeņa iesaiste un pienesums.
Ir skaidrs, ka relatīvi nelielā valstī visās nozarēs nebūs augstākās raudzes zinātnieku un atsevišķās jomās ir nepieciešams piesaistīt papildu mācībspēku. Būtu tikai normāli, ja varētu ievēlēt profesoru, kurš šobrīd nezina latviešu valodu, un tad vēl jādiskutē, vai jānosaka obligāta prasība to iemācīties. Lai gan tas ir iespējams. Fantastisks piemērs: šobrīd pie manis laboratorijā strādā kungs vārdā Florians Gahbauers – amerikānis ar doktora grādu fizikā no Čikāgas Universitātes. Pirms kādiem 10 gadiem viņš ieradās pie manis un prasīja: “Vai jums man varētu atrasties kāds darbs?” Darbs atradās, un tagad viņš vada nodarbības studentiem latviešu valodā.
Man vienmēr licies savādi, ka latviešiem ir tik grūti noticēt, ka kāds no Amerikas vai citas Eiropas valsts vēlas šeit dzīvot un strādāt.
Pirmkārt, tas, ko mēs darām fizikā, ir ļoti augstā līmenī. Piemēram, lūk, divas manas grāmatas, viena ir iznākusi Oksfordas Universitātes izdevniecībā, otra Kembridžas Universitātes izdevniecībā. Tas, ko mēs šeit darām, nav sliktāk kā Čikāgas Universitātē, tikai mēs vienmēr gribam par sevi domāt deminutīvā un par citiem tur Anglijā vai Amerikā pārākajā pakāpē.
Taču jūsu minētajā stāstā vispirms bija sadarbība, kopīgs darbs un tad valoda kā loģisks turpinājums.
Šobrīd nevienā Eiropas valstī profesoriem nav tik stingru valodas prasību kā Latvijā. Piemēram, ir zināms, ka Francija vienmēr ir ļoti rūpējusies par savu valodu. Tas ir normāli un ļoti labi. Vairāki mani kolēģi gan no Zviedrijas, gan Vācijas ir kļuvuši par profesoriem Francijā. Parasti nosacījumi ir tādi, ka pēc ievēlēšanas par profesoru divu trīs gadu laikā ir jāspēj lasīt lekcijas franču valodā. Sākotnēji to var darīt angliski. Tikmēr Latvijā, lai pieteiktos konkursam uz profesora vietu, vispirms jānokārto valodas pārbaudījums augstākajā līmenī bez jebkādas garantijas, ka ievēlēs. Vai mēs varam iedomāties kādu ārvalsts pētnieku, kurš vispirms iemācīsies latviešu valodu, lai gaidītu, kad tiks izsludināts konkurss, kura rezultāts nav zināms?
Pirms kāda laika bija diskusija, vai ir pieņemami, ka augstskolu rektori nezina latviešu valodu.
Šajā jautājumā gan uzskatu, ka zināšanām ir jābūt. Rektors ir augstskolas administratīvais vadītājs, kam jāspēj orientēties likumu telpā, politikā, valsts pārvaldē, komunicēt ar ministriju ierēdņiem un visu līmeņu padotajiem. Ir grūti strādāt, paļaujoties tikai uz padomdevējiem, kas to spēj.
Tātad atvērtība, jūsuprāt, paver ceļu uz attīstību, bet noslēgtība – ierobežo?
Mēs esam atbildīgi par savu valodu, kultūru, un tā ir jākopj, jāsargā. Bet, manuprāt, ir naivi domāt, ka, uzbūvējot ap sevi sētu, nelaižot nevienu citu valodu iekšā, mēs to labāk pasargāsim. Ja paši būsim pārliecināti par savas valodas un kultūras vērtību, būsim gatavi par to stāstīt arī citiem, tostarp angļu, franču, vācu u. c. valodās, mēs tikai nostiprināsim tās vērtību un savu pašapziņu. Ja teiksim – šeit mēs runāsim tikai latviski, jo tas ir nacionālpatriotiski, mēs savas vērtības un valodu pazaudēsim ātrāk. Atvērtība nostiprina, nevis apdraud valodu.
Viens no konferences jautājumiem ir – ko Latvija līdzās citām Eiropas valstīm, kas dibinātas pirms 100 gadiem, var Eiropai un pasaulei piedāvāt nākamajā gadsimtā?
Tas, ko mēs varam piedāvāt, kā reiz ir mūsu unikālā kultūra un spēja domāt plašāk. No vienas puses, mēs esam attīstījušies nomaļus no Eiropas gan padomju laiku dēļ, gan arī tāpēc, ka ģeogrāfiski neatrodamies tās centrā. Taču tas nepadara mūs sliktākus. Domājot par nākotni, der paturēt prātā, ka jaunas idejas nereti rodas tieši ārpus centriem.
Fizikā tas ir ļoti izteikti – galvenās diskusijas, kurās piedalās ļoti daudz cilvēku, tomēr ir vērstas kādā noteiktā virzienā. Tāpēc izcelties šajā straumē ar kaut kādu ideju, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem viedokļiem, ir gandrīz neiespējami. Piemēram, slavenais kvantu fiziķis Deivids Boms (Bohm), ar kuru dažādu iemeslu dēļ laikā pēc Otrā pasaules kara Prinstonas Universitāte nepagarināja līgumu, nonāca Brazīlijā. Tieši tur, atrodoties ļoti tālu no visiem pasaules centriem, kur attīstījās kvantu fizika, viņam radās teorijas, kurām joprojām ir milzīga ietekme. Līdz ar to, atrodoties ārpus centra, šad un tad rodas absolūti spožas idejas. Domāju, ka Latvija ar tās cilvēkiem veidojas par šādu vietu.
Šobrīd būtu labi iezīmēt tālejošu mērķi, iespējams, ideālistisku mērķi, saprotot, ka reālajā dzīvē uz to tiešā veidā neaiziesim, bet droši vien līkločiem nedaudz uz vienu vai otru pusi, bet tas vismaz neļautu doties atpakaļ. Ar šādu domu arī rīkojām forumu “Latvijas formula 2050”, kas noslēgsies 20. jūnijā.
