Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Dzīvojam ļoti nozīmīgā un interesantā, tomēr grūtā laikā. Pārmaiņas notiek gan Latvijā, gan pasaulē. Pārmaiņas vienmēr paver iespējas un rada potenciālu, tiesa, arī zaudējumus, ja izvēlamies nemainīties. Ne velti sens ķīniešu vēlējums ienaidniekam skan – “Lai tu dzīvotu interesantā laikā”, atspoguļojot zināšanas par pārmaiņu neparedzamo dabu. Savukārt Rietumu civilizācija uz pārmaiņu jautājumu skatās citādi, mūsu izpratni vairāk pārstāv teiciens “Nekas nav tik pastāvīgs kā pārmaiņas”.
Secinājums ir viens, mēs nevaram izvēlēties piekrist vai nepiekrist pārmaiņām, jo tās lielākoties notiek neatkarīgi no mums, tie ir procesi, kurus mēs nevaram ietekmēt, lai kā arī to vēlētos. Tāpēc no personīgā, kā arī valsts attīstības viedokļa mums ir nepieciešams iemācīties atmest “viss ir slikti” kultūru un redzēt pārmaiņās iespējas. Arī aizvadītais gads bija lielisks piemērs, kā no mums neatkarīgu pārmaiņu rezultātā sabruka sapnis par Latviju kā ziemeļu finanšu centru, par Latviju kā tranzīta lielvalsti, ģeopolitikā parādījās ekonomiskā kara retorika, kas ir būtisks ekonomikas nestabilitātes pamats. Papildus tam arī populisma pieaugums, kura rezultāts ir “Brexit”, Itālijas, Vācijas vēlēšanu rezultāti, protesti Francijā. Tas viss radījis nenoteiktību Eiropā.
Protams, atskatoties kāds teiks, ka tas jau bija paredzams, tomēr tas, ka mēs “paredzējām”, bet kolektīvi nerīkojāmies, arī liecina par mūsu spēju veikt atbilstošas darbības, pielāgot politiku jaunajai situācijai, pirms sabiedrība balso ar nosodījumu attiecīgajai politikai. Arī Latvijas iekšpolitikā šobrīd notiek ļoti nozīmīgas pārmaiņas, sabiedrība kopumā ir nobriedusi jaunai politikai, par to liecina 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti – 65% ir jaunievēlēti deputāti, kas noteikti nāks ar savu redzējumu un idejām, tomēr ar ierobežotu pieredzi un spēju pietiekami skaidri redzēt faktisko lietu sarežģītību.
Vienlaikus mēs atrodamies situācijā, kuru var raksturot kā paradigmu un ciklu maiņu. Galvenais paradigmu pārmaiņu nesējs mūsdienās ir visaptveroša digitalizācija, kas ietver faktiski neierobežotu informācijas pieejamību, vienlaikus saglabājot daļēji ierobežotu spēju apstrādāt šo informāciju. Tā rezultātā rodas tādi fenomeni kā viltus ziņas, populisma ideju viegla izplatība, dalīšanās ekonomika, globālo digitālo uzņēmumu uzplaukums, nomainot tradicionālajās nozarēs strādājošos uzņēmumus.
Papildus digitalizācijai mēs sastopamies ar kopēju pasaules labklājības pieaugumu un galējās nabadzības samazināšanos, kas rada potenciāli jaunus globālos spēlētājus un jaunas sadarbības iespējas. Notiek pāreja no monocentriskas pasaules uz multicentrisku pasauli. Savukārt globālās bagātības un ekonomikas pieaugums veicina ne tikai jaunu spēlētāju ienākšanu globālajā tirgū un politikā, bet rada arī jaunus klimata pārmaiņu izaicinājums.
Iepriekš aprakstītais konteksts atspoguļo globālās notikumu tendences, savukārt mums jāatrod savs unikāls, pasaules redzējumā balstīts attīstības virziens un jārīkojas atbilstoši jaunajai situācijai.
Šobrīd objektīvi noslēdzas iepriekšējais Nacionālā attīstības plāna (NAP) posms un jāsāk veidot jaunu plānu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam, kas ir daļa no Latvijas stratēģiskā attīstības plāna – “Latvija 2030”. Galvenais izaicinājums, veidojot ilgtermiņa plānus, ir fakts, ka pasaule mainās ātrāk, nekā mēs spējam rakstīt un realizēt plānus. Tāpēc arī pieejai plānošanā ir jāmainās, akcentējot fokusētu rīcību, nelielā skaitā izvēlētas prioritātes un rīcību pakārtojot šīm prioritātēm, nevis veidojot detalizētus rīcības plānus nākamajiem astoņiem gadiem jau šobrīd.
Prioritāšu pieejas lielākais mīnuss un vājais punkts ir iespēja izvēlēties globālām attīstības tendencēm neatbilstošu valsts attīstības virzienu un attīstības prioritātes, kas nodrošinās izvēlēto attīstības mērķu realizāciju. Šādā gadījumā visi valsts resursi tiek vērsti virzienā, kas ilgtermiņā nenodrošinās valsts pilsoņu labklājību, un arī valsts pastāvēšana var tikt apdraudēta. Savukārt tradicionālā plānošanas vai formālā pieeja ir novecojusi, jo paredzēt notikumus vai pasaules globālās vides izmaiņas nav iespējams. Līdz ar to jebkurš plāns, kas uzrakstīts augstā detalizācijas līmenī un kura termiņš ir ilgāks par vienu gadu, ātri zaudē aktualitāti un ticamību, līdz ar to gan valdība, gan sabiedrība plānošanai nepievērš pietiekamu uzmanību, jo “tur jau tāpat nekas nesanāks, jo viss ir novecojis”.
Šāda situācija diemžēl ir novērojama arī Latvijā, kad lielākā daļa no NAP noteiktajiem rādītājiem netiek sasniegta, bet tas jau nav nekas “traģisks”, jo mainījušies apstākļi. Labi pārvaldītā organizācijā gan šāds apgalvojums parasti tiek pieņemts tikai pie nosacījuma, ka ir apsteigtas līdzīgas organizācijas. Mūsu gadījumā tas nozīmētu, ka mēs, pat nesasniedzot mērķus, esam apsteiguši vismaz Lietuvu un Igauniju. Diemžēl lielākajā daļā rādītāju mēs no saviem tuvākajiem kaimiņiem atpaliekam un atrāviens tikai palielinās.
Piemēram, NAP 2014.–2020. gadam ir minēti 106 rādītāji, no kuriem šobrīd 45 ir izpildīti vai pārpildīti, 47 – tuvu izpildei, bet 14 rādītāji nav izpildīti. Piemēram, viens no rādītājiem ir “Preču un pakalpojumu eksporta daļa no IKP, %”, kam būtu jāraksturo mūsu ekonomikas atbilstība mazu valstu ekonomiku stabilitātes rādītājam. Mēs šobrīd esam sasnieguši gandrīz 60%, savukārt izvirzītais mērķis 2020. gadā ir 70% un izskatās sasniedzams, tomēr, ja apskatām mūsu kaimiņus, tad šis rādītājs Lietuvā un Igaunijā jau ir 80%, kas atbilst mazu un vidēju ekonomiku vidējam rādītājam.
Šādi varam analizēt katru no rādītājiem, tomēr gandrīz visos gadījumos secināsim, ka “pastāvēja objektīvi apstākļi, kas neļāva sasniegt izvirzītos mērķus”. Piemēram, pirms nākamā plānošanas posma mums būtu jāatbild uz jautājumu, kāpēc pēc IKP uz vienu iedzīvotāju Lietuva ieņem 40. vietu pasaulē, savukārt Latvija tikai 50. Lai saprastu šī rādītāja nozīmību, to var izteikt arī citādi, Lietuva šobrīd ir sasniegusi 70% no OECD vidējā rādītāja, savukārt Latvija tikai 56%, tas nozīmē, ka 22 gadu laikā lietuvieši un arī igauņi ir darījuši kaut ko citādi un labāk, jo pie faktiski vienādiem sākuma rādītājiem 1995. gadā mūsu kaimiņi ir pietuvojušies vidējiem attīstīto valstu rādītājiem ievērojami straujāk, piemēram, Lietuva uz katru iedzīvotāju rada par 19% lielāku vērtību nekā Latvija.
Plānošana bez izpratnes par notiekošo pasaulē un Latvijā, rezultātu mērīšanas un konkrētas atbildības par plānu realizāciju, var teikt, ir tikai sapņošana par nākotni.
Analizējot šos rādītājus, atkal nāk prātā slavenais Einšteina teiciens: “Turpināt darīt to pašu, bet sagaidīt citādus rezultātus ir neprāta pazīme.” Līdz ar to mums ir skaidri jāpasaka, ka šajā plānošanas periodā mēs nevaram izmantot to pašu pieeju, fiksēt un mērīt tos pašus rādītāju un cerēt uz citiem rezultātiem, arī plānošanas un mērķu izvirzīšanas posmā ir jābūt citai pieejai.
Iepazīstoties ar pašreizējo Latvijas ilgtermiņa plānošanas sistēmu, kas aprakstīta Attīstības plānošanas sistēmas likumā, un ļoti plašo izklāstu Pārresoru koordinācijas centra mājaslapā, var teikt, ka kopumā plānošanas sistēma ir labi aprakstīta, tiek izmantotas infografikas un uzkrāta svarīga informācija, kas atbalsta plānošanas procesu. Tomēr trūkst dažu būtisku elementu, kas nepieciešami tam, lai plānu īstenošana sekmētos tikpat labi kā to radīšana.
Kā pirmo un vienu no būtiskākajiem trūkumiem var minēt, ka nav sniegtas skaidras atbildes uz jautājumu: kāds ir Latvijas valsts mērķis nākamajā plānošanas periodā? Tas nozīmē liela un katram iedzīvotājam saprotama mērķa, kas ietver valsts pastāvēšanas jēgas skaidrojumu, izvirzīšanu un iedzīvināšanas ceļa atspoguļošanu. Tas nozīmē mērķi, kurš būtu patiesi tuvs un saprotams katram Latvijas iedzīvotājam, tāds, ar kuru katrs no mums var sevi asociēt. Tas nav tikai formāls, pareizs vai skaisti formulēts, bet arī uzrunājošs un motivējošs. Šī brīža NAP piedāvātais “stabila izaugsme un dzīves kvalitātes pieaugums ikvienam iedzīvotājam” ir pareizs, tomēr pārāk formāls.
Mērķu sistēmai ir jābūt kā stāstam par Latviju, kas paskaidro:
Piemēram, igauņiem ir skaidrs stāsts par “Igauniju kā digitālo republiku”. Mērķim, kas izteikts stāsta veidā, ir jārada cerība un pārliecība par ilglaicīgu stabilitāti, nevienlīdzības mazināšanu un taisnīgumu. Tas ir arī skaidrojums, kā un saskaņā ar kādiem noteikumiem katrs mēs piedalīsimies Latvijas nākotnes veidošanā.
Kā otru galveno trūkumu, kas raksturīgs Latvijas plānošanas sistēmai, var minēt prioritāšu izvirzīšanas procesu un pamatotību. Svarīgākās prioritātes ir tās, kas ir absolūti kritiskas valsts attīstībai un kuras tieši nodrošinās lielo izrāvienu un izvirzītā mērķa sasniegšanu. Ja prioritāšu skaits pārsniedz piecas, septiņas, zūd fokuss, tādēļ mērķis var palikt nesasniegts.
Izvirzot prioritātes, ir jāņem vērā pasaules pieredze un attīstības tendences, Latvijas reālā situācija un iedzīvotāju viedoklis, kā arī ilgtermiņa intereses. Tām jāpārstāv redzējums, kā mēs pelnīsim naudu, kā pārdalīsim, kā attīstīsim sabiedrību. Tikai tās lietas, kuras atbilst visiem minētajiem kritērijiem, var tikt noteiktas par prioritātēm.
Tālāk katru prioritāti apraksta ar konkrētiem mērķiem, uzdevumiem, rīcības plāniem, izpildes rādītājiem un budžeta plāniem. Šādā veidā mēs iegūstam ilgtermiņa rīcības plānu, kurš pamatots ne tikai ar izpildes rādītājiem, bet ar realizējamo rīcības plānu budžetiem. Šāda pieeja ļauj jau pašā sākumā izvairīties no neizpildāmu prioritāšu, mērķu, uzdevumu izvirzīšanas, jo gadījumos, ja mēs konstatējam, ka nevaram identificēt konkrēto pasākumu finansēšanas avotus, tiek mainīts plāns vai pārdalīts budžets. Šāda pieeja arī ļauj plānā identificēt konkrētos atbildīgos par plāna realizāciju.
Viens no aspektiem, kas būtu jāiekļauj katrā nacionālā attīstības plānā, ir atbildības sadaļa par plāna realizāciju, kas šobrīd izpaliek. Ņemot vērā to, ka plāna termiņš ir ilgāks nekā Saeimas darbības periods un daudz garāks nekā vidējais valdību darbības periods, atbildības jautājums ir kritiski aktuāls. Nav skaidri pateikts, kā partiju vēlēšanu solījumi un valdības deklarācijas tiek integrētas NAP.
Risinājums būtu prioritātes turpināt apstiprināt uz sešiem gadiem, bet konkrētos mērķus, uzdevumus un rīcības plānu termiņu samazināt līdz trīs gadiem, to pieskaņojot Saeimas vēlēšanu cikliem. Līdz ar to katra jaunā Saeima, uzsākot darbu, varētu apstiprināt koriģētos, jaunajai situācijai atbilstošos mērķus un rīcības plānus, līdz ar to uzņemoties līdzatbildību vēlētāju priekšā par plāna realizāciju. Tādā veidā tiktu iegūta vienotāka likumdošanas un institucionālā atbildība, kā arī saskaņots redzējums par plānu realizācijas procesu.
Plānošana bez izpratnes par notiekošo pasaulē un Latvijā, rezultātu mērīšanas un konkrētas atbildības par plānu realizāciju, var teikt, ir tikai sapņošana par nākotni. Būsim atbildīgi par valsts nākotni, mainīsim mūsu pieeju un mainīsimies paši.
