VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
26. janvārī, 2022
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ārlietas
12
12

Nekas ārpolitikā nav pastāvīgāks kā pārmaiņas

LV portālam: Rihards Kols, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs.

Rihards Kols: “Eiropas Savienības Ahilleja papēdis ārlietās ir arī tas, ka jau apstiprinātas ārpolitikas pozīcijas maina un interpretē atšķirīgi. Pārsvarā to dara vadošie Eiropas Savienības līderi.”

FOTO: Ieva Makare, LETA

Šajā ar kara draudiem piesātinātajā starptautiskajā situācijā Saeimā kopumā ir izpratne un atbalsts līdzšinējai Latvijas ārpolitikai un tās mērķiem, pirms ārpolitikas debatēm parlamentā saka tā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs RIHARDS KOLS. Ikgadējās debates, kas tradicionāli seko ārlietu ministra ziņojumam par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā, Saeimā notiks 27. janvārī.

īsumā
  • Ārlietu ziņojums savā ziņā ir Latvijas ārpolitikas preambula, kas nosaka, ka mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt valsts neatkarību, nepārtrauktību, teritoriālo integritāti.
  • Iepriekš debatēs ir aktualizēts tas, ka mums trūkst stratēģiska ārpolitikas redzējuma vairākos gados. Taču es neteiktu, ka tas ir ļoti dramatiski.
  • Iepriekšējā gadā Saeima, tai skaitā Ārlietu komisija, ir ļoti aktīvi īstenojušas parlamentāro diplomātiju, formulējot Latvijas pozīciju attiecībā uz daudziem starptautiskajiem satricinājumiem.
  • Saeimā kopumā ir izpratne un atbalsts līdzšinējai Latvijas ārpolitikai un tās mērķiem. Deputāti ir aktīvi ārpolitikā, darbojas dažādās delegācijās, lai sadarbotos ar citu valstu parlamentiem un starptautiskajām organizācijām.
  • Runājot par Latvijas aktivitātēm un pozīciju Eiropas Savienības jautājumos, risinājumus nereti sagaida no ārlietu ministra, lai gan daudzi no tiem būtu citu ministriju kompetences jomās.
  • Redzam, ka, tāpat kā Baltijas valstis, kas ir gatavas nodrošināt militāro palīdzību Ukrainai, šim piemēram ir sekojušas vēl virkne valstu. Ļoti aktīvi to ir apliecinājušas ASV, Dānija un Lielbritānija.
  • Eiropas Savienības Ahilleja papēdis ārlietās ir arī tas, ka jau apstiprinātas ārpolitikas pozīcijas maina un interpretē atšķirīgi. Pārsvarā to dara vadošie Eiropas Savienības līderi.
  • Esmu piesardzīgi optimistisks par šīm jaunajām iniciatīvām, kuras ietver vārdu “stratēģija”. Patlaban notiek arī plaša diskusija par Eiropas stratēģisko autonomiju. Man liekas, ka Eiropā esam aizrāvušies jebkam pielikt klāt apzīmējumu “stratēģisks”.

Parlamenta loma ārpolitikā

Ikgadējās ārpolitikas debates, kas ir pēc ārlietu ministra ziņojuma, Saeimā notiek jau 11. reizi. Kā būtu vērtējama debašu nozīme un loma, kas laika gaitā ir izveidojusies?

Saeimā par ārpolitiku diskutē katru dienu dažādos formātos par vairākiem jautājumiem. Taču ārpolitikas debates pēc ārlietu ministra ziņojuma fiksē noteiktu brīdi un sniedz iespēju kopumā atskatīties, kādi izaicinājumi, kādas veiksmes vai neveiksmes ārpolitikā bijušas, lai redzētu, kam jāvelta papildu uzmanība. 

Nekas ārpolitikā nav pastāvīgāks kā pārmaiņas. Ārlietu ziņojums savā ziņā ir Latvijas ārpolitikas preambula, kas nosaka, ka mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt valsts neatkarību, nepārtrauktību, teritoriālo integritāti. Šie pamatprincipi ir noteicošie Latvijas ārpolitiskajai darbībai. 

Debatēs bieži aktualizēts tas, ka mums trūkst ilgtermiņa stratēģiska ārpolitikas redzējuma vairākos gados. Taču es neteiktu, ka tas ir ļoti dramatiski. Ziņojums atspoguļo pašreizējā ministra rokrakstu, un neredzu, ka tas būtu radījis kādus milzu izaicinājumus, īstenojot Latvijas ārpolitiku. Citādi būtu, ja mēs nespētu pilnvērtīgi īstenot to, ko paši esam apņēmušies.

Kāda ir šī parlamenta izpratne par starptautisko situāciju un Latvijas interesēm tajā?

Ņemot vērā, ka Saeimai nav būtisku pārmetumu mūsu ārlietu resoram, secināms, ka parlamentā ir izpratne un atbalsts līdzšinējai Latvijas ārpolitikai un tās mērķiem. Iepriekšējā gadā Saeima, tai skaitā Ārlietu komisija, ir ļoti aktīvi īstenojušas parlamentāro diplomātiju, tiešā veidā formulējot Latvijas pozīciju attiecībā uz daudziem starptautiskajiem satricinājumiem gan mūsu reģionā, gan plašāk. Tie ir notikumi Baltkrievijā ar neleģitīmo prezidentu Lukašenko, opozīcijas apspiešana Krievijā, enerģētiskā drošība, gāzes vads “Nord Stream 2” un citi jautājumi. Ikvienam deputātam ir iespēja aktualizēt un pieteikt uz ārpolitiku attiecināmus jautājumus.

Saeimai ir būtiska loma Latvijas ārpolitikā – parlamentāriešiem jāspēj aktīvi sadarboties arī starptautiski, aizstāvot Latvijas nacionālās intereses ārvalstīs. Kā šobrīd vērtējams šis Saeimas darbības aspekts?

Varu vērtēt tikai tos deputātus, kuri strādā komisijās, kuru darbs tiešā veidā skar ārpolitiku. Tās ir Ārpolitikas komisija, kuru vadu, un Eiropas lietu komisija, kuras loceklis esmu. To darbība ir ļoti aktīva. Tāda ir arī deputātu iesaiste starptautiskās sadarbības grupās, kas ir brīvprātīga aktivitāte, papildus darbojoties divpusējo attiecību īstenošanā ar kādu no ārvalstu parlamentiem. Redzu lielu aktivitāti un pienesumu attiecību veidošanā ar Austrumu partnerības valstīm, tieši ar Eiropas Savienības asociētajām valstīm – Moldovu, Ukrainu un Gruziju.

Deputāti ir aktīvi arī starptautiskajās organizācijās. Šeit akcentējama delegācija Eiropas Padomē, kur pēc mūsu deputātu iniciatīvas tika izveidota “Baltijas plus” grupa, kas iestājās par to principu pārskatīšanu, uz kādiem balstās Parlamentārās asamblejas darbs Eiropas Padomē. Mums ir delegācija NATO Parlamentārajā asamblejā un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā.

Ar ārlietām saistītajās Saeimas komisijās darbojas vien pāris desmiti deputātu. Vispusīgs ārlietu aktualitāšu apskats, kuru sniedz ārlietu ministrs, un pēc tam notiekošās debates notiek tikai reizi gadā. Vai šajos ārējo satricinājumu laikos nebūtu jādomā par vēl kādiem mehānismiem, kā vairot deputātu kompetenci ārlietās?  

Tas ir atkarīgs no katra deputāta izpratnes, pieredzes un zināšanām. Ne katram deputātam ir aicinājums būt ekspertam ārlietās, taču var būt specializācija veselības, ekonomikas, cilvēktiesību, medijpratības un citos jautājumos. Arī Eiropas lietu komisijā, kurā darbojas daudz deputātu, ne visi ir ar pieredzi ārlietās, bet viņu pienesums rodas, formulējot pozīcijas tieši specifiskajās jomās, ar kurām viņi parlamentā nodarbojas.

Pats svarīgākais ir tas, ka Saeima kopumā ir spējīga formulēt Latvijas ārpolitiku, ne tikai kaut ko apstiprināt, bet arī papildināt. Šajā ziņā tieši ārpolitikas debates ir tas kulminācijas brīdis, kurā katrs deputāts var izteikt savu viedokli gan par paveikto, gan plānoto valsts ārpolitikā. Deputātiem Ārlietu komisijas un Eiropas lietu komisijas kopsēdē bija arī iespēja iesūtīt savus priekšlikumus un komentārus, paust kritiku pirms dokumenta apstiprināšanas. Šāda prakse izveidojusies pēdējo piecu gadu laikā. Ārlietu ziņojumā tiek iekļauti arī deputātu iesūtītie priekšlikumi, tā papildinot Latvijas ārpolitikas kursu kopumā. Tas ir abpusēji balstošs sadarbības formāts starp ministru un deputātiem.

Protams, vienmēr būs deputāti, kuri teiks, ka Latvijas ārpolitika ir nepareiza, un piedāvās savus alternatīvos redzējumus, taču tāda ir parlamentārā demokrātija.

Ārpolitikas debates apmeklē arī Latvijā akreditētie ārvalstu diplomāti. Ko iespējams spriest par debašu ietekmi uz ārvalstu diplomātisko korpusu?

Protams, ārvalstu diplomātiskais korpuss Latvijā debatēm seko līdzi ļoti skrupulozi. Ārlietu ziņojums, izteikts ministra personā, pauž valdības pozīciju par padarīto un plānoto Latvijas ārpolitikā, bet diplomāti piefiksē arī vienas vai otras frakcijas, deputātu, deputātu grupu viedokļus noteiktos jautājumos. Pēc tam ārvalstu vēstniecībām Latvijā ir iespēja divpusēji strādāt ar šiem jautājumiem. Viņi var identificēt deputātus, kuri ir patiesi ieinteresēti kādos noteiktos jautājumos.

Esmu novērojis, ka debatēs lielākā daļa diplomātu uzturas līdz pirmajam pārtraukumam. Deputāts Sergejs Dolgopolovs, kurš parasti uzstājas debašu noslēgumā, ar ironiju allaž saka: “Jūsu ekselences, vismaz tās, kuras vēl ir klātesošas..”

Ārlietu ziņojums – domu apmaiņai par paveikto un ilgtermiņa mērķiem

Jaunajā ārlietu ziņojumā galvenie riski ir vispārīgi norādīti – saspīlētā situācija attiecībās ar Krieviju, Baltkrievijas hibrīduzbrukums, demokrātijas un autoritārisma pretstāve, starptautiskās situācijas destabilizācija. Taču šajā starptautiskajā situācijā, iespējams, varētu vēlēties detalizētāku situācijas un tai atbilstošās rīcības izklāstu. Ko vajadzētu sagaidīt no šī dokumenta, un kādā mērā tas atbilst savam uzdevumam?

Nekur nav atrunāts, kam ziņojumā jābūt iekļautam. Ziņojums ir iniciatīva, lai veicinātu veselīgu domu apmaiņu valsts līmenī par Latvijas ārējo un drošības politiku. Arī es savulaik teicu: “Kā var būt, ka ārlietu ziņojumā, kā tas parasti ir, ir tikai 27 vai 28 lappuses!” Protams, vēlētos redzēt izvērstāku, detalizētāku ne tikai situācijas aprakstu, bet arī skaidrojumu par izaicinājumiem ārpolitikā un instrumentiem to risināšanai. Taču tad ziņojums būtu uz vairākiem simtiem lappušu, ko, godīgi sakot, šaubos, vai kāds deputāts izlasītu. Tāpēc ministra uzstādījums acīmredzot ir norādīt būtiskāko, no kā izriet attiecīga rīcībpolitika, kuru tik mainīgos apstākļos ir ļoti grūti detalizēti aprakstīt.

Ir viedoklis, ka šajā strauji mainīgajā situācijā veidot ilgtermiņa ārpolitikas dokumentus nav pamata.

Savā ziņā tam var piekrist. Bet tur, kur varam skaidri definēt sasniedzamos ilgtermiņa mērķus, tas ir jādara. Kā piemēru var minēt Latvijas kandidēšanu uz vietu ANO Drošības padomē 2026. gadā. Tas ir ilgtermiņa mērķis, pie kura jāsāk strādāt jau tagad. Ja tiksim ievēlēti, tas būs mūsu ārpolitikas un ārlietu resora darbības novērtējums, vienlaikus arī Latvijas starptautiskais novērtējums. Jo vairāk būsim pozitīvi atpazīstami starptautiskajā sabiedrībā, jo vairāk citas valstis vēlēsies sadarboties, veidot padziļinātākas attiecības dažādās jomās. Aktīva darbošanās ārpolitikā atver daudzas durvis – arī mūsu uzņēmējiem, pilsoniskajai sabiedrībai.

Ziņojums un ārlietu ministra runa Saeimā ir zināma atskaite parlamentam. Kā vērtējama ārlietu resora darbība, kuru ministrs Rinkēvičs vada jau desmit gadus, – tikpat ilgi, cik pastāv arī ārlietu debates Saeimā?

Šajā laikā Latvija ir veiksmīgi aizvadījusi savu pirmo prezidentūru Eiropas Savienībā. Esam daudz aktīvāk pārstāvēti starptautiskajās organizācijās. Esam iestājušies ESAO (OECD). Arvien vairāk Latvijas pārstāvju ieņem atbildīgus amatus starptautiskajās organizācijās, tas ir mūsu ārpolitiskās darbības novērtējums. Atzinīgi tiek novērtētas gan mūsu zināšanas, gan pieredze. Varu minēt NATO ģenerālsekretāra vietnieci publiskajā diplomātijā Baibu Braži, Eiropas Komisijas ģenerālsekretāri Ilzi Juhansoni, no politiķiem – Eiropas Komisijas viceprezidentu Valdi Dombrovski, Robertu Zīli, Eiropas Parlamenta viceprezidentu. Mārtiņš Paparinskis ir iecelts Starptautisko tiesību komisijā, ļoti respektablā ANO institūcijā. Tas apliecina, ka neesam nekādi “jaunākie brāļi”, kā dažkārt mēdz teikt par jaunajām NATO un ES dalībvalstīm. Esam pilnvērtīgi šīs ģimenes dalībnieki, gatavi ne tikai patērēt, bet arī dot pienesumu šīm organizācijām. Redzam panākumus jomā, kas saistīta ar NATO klātbūtnes paplašināšanu reģionā. Rīgā ir bāzēts NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs. Tas viss ir mēraukla Latvijas ārpolitikas efektivitātei. Domāju, ka ministrs labi pilda savus pienākumus, cenšas sabalansēt dažādas intereses gan parlamentā, gan valdībā. Latvijas ārpolitika ir bijusi ļoti konsekventa, principiāla.

Sabiedrība un politiķi no ārlietu resora sagaida ļoti daudz. Tā nav tikai valstspiederīgo tiesību aizstāvēšana un pārstāvēšana ārzemēs, konsulārie pakalpojumi. Mēs sagaidām arī ārējās tirdzniecības veicināšanu, tagad arī ar enerģētiku saistītu jautājumu risināšanu. Vienlaikus Ārlietu ministrija ir ar viszemāko budžetu no visām nozaru ministrijām. Igaunijā un Lietuvā tas ir aptuveni divreiz lielāks.

Viena no nozarēm, kas atspoguļota arī ārlietu ziņojumā, ir Latvijas darbība attīstības palīdzības jomā citām valstīm. Tas ir mūsdienās ļoti būtisks ārpolitikas instruments, kas palīdz veidot divpusējās attiecības, un, neslēpsim, rietumvalstis to īsteno paralēli savām ekonomiskajām interesēm. Igaunijas attīstības palīdzības instrumentu apjoms, ko tā ik gadu piešķir, ir septiņas reizes lielāks nekā Latvijai. Tagad šo finanšu apjomu esam kāpinājuši, bet vēl ir daudz jādara.

Arī runājot par Latvijas aktivitātēm un pozīciju Eiropas Savienības jautājumos, risinājumus nereti sagaida no ārlietu ministra, lai gan daudzi no tiem būtu citu ministriju kompetences jomās. Tas raisa pārdomas saistībā ar Valsts prezidenta iniciatīvu par valsts ministru posteņa izveidošanu. Ja šāda pozīcija valdībā tiks veidota, saskatu vajadzību pēc valsts ministra Eiropas Savienības jautājumos. Tas varētu padarīt dinamiskāku Latvijas darbību un interešu pārstāvību Eiropas Savienībā.

Drošība, Eiropa un NATO

Patlaban nav iespējams paredzēt, kā attīstīsies situācija saistībā ar Krievijas militārajiem nodomiem Ukrainā vai pat plašākā mērogā, taču, vērtējot Latvijas pozīcijas, īpaši svarīgs ir jautājums, cik adekvāta būs rietumvalstu un to veidoto organizāciju reakcija arī pašu nelabvēlīgāko scenāriju gadījumā?

Ir panākta ļoti dziļa vienprātība par kopējo rīcību Krievijas agresijas gadījumā. Sabiedrotie apliecinājuši, ka nekas netiks darīts aiz kāda sabiedrotā muguras. Tai skaitā – Eiropas drošības jautājumi ASV un Krievijas sarunās netiks apspriesti bez Eiropas sabiedrotajiem, arī Ukraina netiks apspriesta bez pašas Ukrainas līdzdalības. Šajā ziņā patlaban redzam visai stingru nostāju, un neesmu dzirdējis apstiprinājumus, ka tā varētu mainīties.

Aizvadītajā nedēļā lielu neizpratni raisīja ASV prezidenta Baidena paustais, ka neliela Krievijas iebrukuma Ukrainā gadījumā arī sankcijas varētu būt mazākas.

Šo nevajadzētu tulkot kā rīcībpolitiku un acu pievēršanu uz ierobežotu iebrukumu Ukrainā. ASV šo izteikumu tūlītēji atspēkoja. ASV Valsts sekretārs pēc tikšanās Vācijā aizvadītajā ceturtdienā nāca klajā ar paziņojumiem, kas salīdzināti ar Čērčila cienīgu runu, kādu viņš teica 1946. gadā. Pēc NATO un Krievijas sanāksmes saņēmu ļoti skaidru un nepārprotamu apstiprinājumu, ka sabiedrotie par visām sīkākajām detaļām tiek informēti un konsultēti. Redzam, ka, tāpat kā Baltijas valstis, kas ir gatavas nodrošināt militāro palīdzību Ukrainai, šim piemēram ir sekojušas vēl virkne valstu. Ļoti aktīvi to ir apliecinājušas ASV, Dānija un Lielbritānija. Ir paredzamas plašas iekšējas diskusijas par drošības veicināšanu Eiropā. Lielā mērā tas atsauksies uz tādiem konceptiem, kā, piemēram, Eiropas stratēģiskais kompass.

Ko un kad, raugoties no Latvijas perspektīvas, varam sagaidīt no Eiropas stratēģiskā kompasa?

Esmu piesardzīgi optimistisks par šīm jaunajām iniciatīvām, kuras ietver vārdu “stratēģija”. Patlaban notiek arī plaša diskusija par Eiropas stratēģisko autonomiju. Man liekas, ka Eiropā esam aizrāvušies jebkam pielikt klāt apzīmējumu “stratēģisks”.

Runa ir par jaunu konceptu – stratēģisko kompasu –, kuru tuvākajos mēnešos, visticamāk, “liks galdā” plašākai diskusijai. Uzskatu, ka stratēģiskais kompass ir vajadzīgs. Eiropas Savienībai ir nepieciešams definēt pamatprincipus, uz kādiem tā īsteno savu kopīgo politiku, drošības politiku un aizsardzības politiku. Ne tikai attiecībā uz Krieviju, bet arī Ķīnu, Tuvajiem Austrumiem un citiem reģioniem, tai skaitā stratēģiskajiem transatlantiskajiem partneriem. Tai pašā laikā pastāv Eiropas Savienības globālā stratēģija, kuru apstiprināja 2016. gadā, – jau pēc tam, kad Krievija okupēja Krimu. Ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi, bet, kurš ir izvērtējis, vai sasniedzām 2016. gadā izvirzītos uzdevumus? Taču jau tiek veidots jauns koncepts. Eiropas Savienības Ahilleja papēdis ārlietās ir arī tas, ka jau apstiprinātas ārpolitikas pozīcijas maina un interpretē atšķirīgi. Pārsvarā to dara vadošie Eiropas Savienības līderi. Tas ir piesardzības aspekts, kuru ievēroju savā optimismā.

Patlaban esam ceļā uz jauno NATO stratēģisko koncepciju. Cik optimistiski būtu pamats raudzīties uz šo stratēģisko dokumentu?

NATO ir militāra aizsardzības organizācija ar skaidri noteiktiem darbības principiem, uz kuriem tā balstās, izvērtējot ārējos apdraudējumus un izstrādājot tiem atbilstošas stratēģijas. Uzskatu, ka Eiropas Savienības stratēģiskais kompass, it īpaši ar drošību un aizsardzību saistītajās jomās, ir jāsalāgo ar NATO stratēģiju 2030. Šeit nonākam pie Eiropas stratēģiskās autonomijas, par kuru daudzi izsakās, bet neviens nezina, par ko ir runa. Nav kopīgas izpratnes, ko šis vārdu savienojums sevī ietver. Kad pirmo reizi Francijas prezidents Makrons pieteica šo konceptu, tas bija reducēts uz vienu jautājumu – Eiropas Savienības vienoto armiju –, kas, manuprāt, ir visai utopiska vīzija, praktiski nerealizējama, turklāt ir pretrunā NATO uzdevumam un misijai Eiropā.

Latvijas nacionālajās interesēs NATO ir kā galvenais Eiropas drošības garants. Diskusijas par vienotiem Eiropas bruņotajiem spēkiem rada fragmentāciju starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Mans pretarguments –, ja izveidotu šādu vienotu Eiropas armiju, kurš būtu tās virspavēlnieks? Nevar būt virspavēlnieks rotācijas kārtībā, kā tas ir Eiropas Savienības Padomes prezidentūrā vai tamlīdzīgi. Militārajā jomā tas nedarbojas. Diskusija par stratēģisko autonomiju ir aizvirzījusies uz tādiem praktiskiem un nepieciešamiem jautājumiem, kas saistīti ar Eiropas Savienības noturību krīzes apstākļos, to, ka Eiropa izejvielu un piegādes jautājumos nav atkarīga no trešajām valstīm, bet ir pašpietiekama.

Sabiedrības iesaiste diskusijā par Eiropas nākotni

9. maijā tuvojas teju gadu ilgusī Eiropas nākotnes konference, kuras mērķis ir palielināt iedzīvotāju sasaisti ar Eiropas Savienības nākotnes politikas veidošanu. Ārpolitikas ziņojumā ir visai pesimistisks vērtējums par konferences norisikavēšanās pilsoņu viedokļu uzklausīšanā, aktuāls kļūst arī jautājums par sagaidāmajiem konferences rezultātiem un to atbilstību konferences sākumā paustajām ambīcijām un solījumiem. Jūs, kā Saeimas pārstāvis, šajās dienās piedalījāties konferencē un apspriedē par to. Kā vērtējat procesu? Ko varam sagaidīt?

Būšu atklāts – ir diezgan liels haoss konferences plānošanā un organizēšanā. Nodoms ir cēls un pareizs – dot Eiropas pilsoņiem iespēju paust viedokli un ierosinājumus, kā varam uzlabot Eiropas Savienību dažādās jomās, ieskaitot ārpolitiku. Taču process ir sasteigts un smagnējs. Tiek pasniegts, ka visi eiropieši konferencē ir iesaistīti, bet realitātē informācijas ir bijis par maz.

Kopumā teiktu, ka konferences scenārijs ir bijis uzrakstīts jau iepriekš, jo tas ir ļoti zīmīgi sasaistīts ar konferences noslēguma brīdi – Francijas prezidentūru, Francijas prezidenta vēlēšanām, 9. maiju. Nupat vienā no plenārsēdēm paudu, ka mums šis formāts nebūtu jānoslēdz 9. maijā. Jā, varam tagad identificēt, kur dalībvalstīm ir līdzīgs viedoklis par pilsoņu iesniegtajām iniciatīvām, ko var pilnveidot un virzīt. Taču ir daudz sarežģītu un plašu tēmu, par kurām ir skaidrs, ka līdz 9. maijam tās netiks izvērtētas un atbalstītas. Nebūtu pieļaujams, ka ik pēc dažiem gadiem kāds no Eiropas līderiem teiktu, ka sen nav runāts ar pilsoņiem un atkal ir nepieciešams kāds sarunu formāts, solot, ka visi tiks iesaistīti, kā tas jau bija ar Eiropas Komisijas prezidentu Barrozu un Eiropas dialogu. Forums, kurā patiešām tiek nodrošināta atgriezeniskā saite ar pilsoņiem, varētu būt pastāvīgs, kaut vai reizi gadā, rīkojot Eiropas pilsoņu diskusijas par Eiropas nākotni.

Kā vērtējama Latvijas pilsoņu interese par Eiropas Savienības un ārlietu jautājumiem un iespējām tos realizēt?

Šeit nav iespējama izsmeļoša atbilde skalā no viens līdz desmit. Domāju, ka objektīvākais rādītājs sabiedrības politiskajai iesaistei Eiropas jautājumos ir, nevis tas, ka priekšlikumi tiks iesniegti Eiropas Komisijai, kura varbūt kaut ko sāks darīt, bet Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Ja Eiropas pilsoņu līdzdalība šajā demokrātiskajā procesā būs lielāka nekā iepriekšējās vēlēšanās, varētu teikt, ka Eiropas nākotnes konference ir izdevusies. Šajā aspektā aina nav rožaina. Dažās dalībvalstīs šajās vēlēšanās piedalījās vien 15% balsstiesīgo.

Domāju, ka pilsoniskā sabiedrība Latvijā kopumā ir informēta un aktīva, tā ar nevalstisko organizāciju starpniecību iesaistās dažādās diskusijās, tostarp par ārpolitiku. To varam novērot arī Saeimas Ārlietu komisijā, kur sabiedrības pārstāvji līdzdarbojas, piedaloties komisijas sēdēs un paužot viedokli par Latvijas nacionālajām pozīcijām.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
12
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU