VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
10. janvārī, 2022
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ārlietas
10
10

Iznākums nav prognozējams

LV portālam: Žaneta Ozoliņa, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāja.

Žaneta Ozoliņa: “Varbūt atļaujos būt pārlieku optimistiska, bet man šķiet, ka attiecībā uz apdraudējumiem no Krievijas šobrīd Rietumu pasaule ir vienotāka nekā jebkad iepriekš. Par to ir parūpējusies pati Krievija, kas, būdama savā retorikā un arī darbībā agresīva, ir nodemonstrējusi, ka rada nevis šķietamus, bet reālus draudus.”

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Ir principiāla atšķirība – šoreiz situācija ir iekrāsota ar potenciālu uzbrukumu, par situāciju pirms šonedēļ paredzētajām Rietumu sarunām ar Krieviju saka Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes priekšsēdētāja ŽANETA OZOLIŅA.

īsumā
  • Krievija uzskata, ka šis ir brīdis, kad tā var veicināt savas kā reģionālas, pat globālas lielvalsts statusu.
  • Krievijas drudžainība šobrīd, iespējams, ir saistīta ar to, ka Kremlim pietrūkst šo uzvaru, bet impērija bez uzvarām nevar pastāvēt. Un šo uzvaru pietrūkst gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski.
  • Rietumu un Krievijas sarunu iznākums šonedēļ nav prognozējams. Lai Krievija varētu teikt, ka ir kaut ko ieguvusi, tai ir jāziņo par kaut ko tādu, kas nav pieņemams Rietumiem un ko tie solījušies nepieļaut.
  • Sliktā ziņa ir tā, ka abām pusēm nav skaidra un pieņemama redzējuma, ar ko šīm sarunām vajadzētu beigties.
  • Transatlantiskās telpas ekspertu vidū neviens nerunā par iespējamu Krievijas nomierināšanas vai pielīšanas politiku.
  • Viens no sarunu risinājumiem varētu būt Krievijai noteikto sankciju mīkstināšana apmaiņā pret tās karaspēka atvilkšanu no Ukrainas austrumu pierobežas.  
  • NATO spējas iedarbināt līguma 5. pantu, un alianses militāro varēšanu nav pamata apšaubīt. Taču mūsdienu pasaulē nav iespējams prognozēt visus iespējamos draudus un to kombinācijas un būt gataviem to novēršanai.

Šonedēļ notiks vairākas nozīmīgas starpvalstu tikšanās saistībā ar Krievijas prasībām sniegt tai drošības garantijas, kuru īstenošana būtiski mainītu stratēģisko līdzsvaru Eiropā. Prasību neievērošanas gadījumā Maskava sola, ka ir gatava veikt “militāri tehniskus pasākumus”. 10. janvārī paredzētas ASV un Krievijas amatpersonu sarunas. NATO sarunas ar Krieviju notiks 12. janvārī, savukārt Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas sarunas ar Krieviju – 13. janvārī.

Saprotams, ka pirms sarunas ir notikušas, grūti paredzēt iznākumu, tomēr tas ir pats būtiskākais jautājums patlaban –, ko varam no tām sagaidīt? Vai tām varētu būt kāds pozitīvs rezultāts?

Protams, man, tāpat kā citiem ekspertiem, ir faktiski neiespējami sniegt konkrētu atbildi, jo situācija tiešām ir ārkārtīgi sarežģīta un jau ļoti ilgi nav bijušas tādas kompleksas augsta līmeņa sarunas. Arī draudu līmenis šobrīd ir ārkārtīgi augsts. Turklāt situāciju vēl vairāk paspilgtina notikumi Kazahstānā.

Ir vērts runāt par vairākiem, manuprāt, būtiskiem tematiem saistībā ar šīm sarunām. Pirmkārt, Krievijas retorika un ambīcijas starptautiskajā politikā kļūst arvien draudošākas, liekot domāt, ka militāra spēka lietošanu un konflikta izraisīšanu nevar izslēgt. Tā ir principiāla atšķirība – iepriekš sarežģītas attiecības ar Krieviju nav bijušas iekrāsotas ar potenciālu uzbrukumu. Šobrīd apdraudējums ir ļoti augsts, it īpaši attiecībā uz Ukrainas austrumu robežu, Austrumukrainu un potenciāli arī Ukrainas dienvidu robežu.

Viens no šādas spriedzes iemesliem ir nesenā situācijas maiņa ASV. Donalds Tramps Vladimiram Putinam bija diezgan izdevīgs prezidents. Neraugoties uz to, ka abi dažkārt apmainījās ar kādām “laipnībām”, tomēr bija skaidrs, ka viņi viens otram simpatizē, jo darbojās viena žanra ietvaros. Savukārt intensīvais atbalsta vilnis Ukrainai, kas nāca no ASV līdz ar Džo Baidena prezidentūras sākumu, apņemoties investēt tās aizsardzības spējās un reformās, Krievijai bija ārkārtīgi nepatīkams un, protams, norādīja uz to, ka Krievija arvien vairāk zaudē savu ietekmi Ukrainā.

Otra būtiska, dinamiska tendence – arī ES un NATO sāka izrādīt arvien lielāku atbalstu Ukrainai, atbilstoši tipiskajam ES principam “vairāk pret vairāk”. Tātad, ja valsts dara kaut ko vairāk, tad tā arī vairāk saņem no ES. Trešais faktors ir saistīts ar pašas Ukrainas lēnajām, bet neatgriezeniskajām reformām, kas liecina, ka šī valsts arvien vairāk izslīd no Krievijas ietekmes zonas.

Tātad ir šis dažādu pasākumu un faktoru kopums, kas veicina Ukrainas kļūšanu par normālu demokrātisku Eiropas valsti. Vienlaikus Krievija ir pieteikusi savas ģeopolitiskās ambīcijas, kuras papildina tās partnere Ķīna, Maskavai radot sajūtu, ka šis ir brīdis, kad tā var veicināt savas kā reģionālas, pat globālas lielvalsts statusu. Taču, lai Krievija varētu to piepildīt, tā nedrīkst atļauties kaut ko zaudēt, jo jau Padomju Savienības sabrukums Putina interpretācijā ir zaudējums. Ja Ukraina iestājas ES un NATO, tas ir milzīgs zaudējums tai impēriskajai domāšanai, kura visu laiku ir valdījusi Putina galvā un kuru pēdējo 20 gadu laikā viņš ir arī visai veiksmīgi sējis Krievijas sabiedrības prātos. Tādēļ Krievija vēlas, lai juridiski tiktu leģitimizēts tai vēlamais stāvoklis.

Tas ir fons, kas iekrāso šīs sarunas. Abas puses būtu ieinteresētas atgriezties mājās ar uzvaru, pasakot, ka ir kaut ko panākušas. Taču problēma ir tāda, ka līdzvērtīgas uzvaras rezultātu šobrīd panākt nav iespējams, jo Krievijai, lai tā varētu teikt, ka ir kaut ko ieguvusi, ir jāziņo par kaut ko tādu, kas nav pieņemams NATO un ASV, – par juridiski nostiprinātu faktu, ka NATO nepaplašinās uz austrumiem un Krievijas tuvumā neatradīsies NATO dalībvalstu bruņotie spēki. Tas nav iespējams. Tikai tāpēc, ka Krievija tā vēlas, nevar Ukrainai liegt iespēju kļūt par NATO dalībvalsti, kad tā tam būs gatava.

Protams, eksperti baidās izteikt kādas prognozes. Cilvēkiem, kuri seko līdzi drošības politikai, vispār nav saprotama šāda Krievijas šībrīža pozīcija tāpēc, ka NATO un tās dalībvalstis ir pateikušas, ka alianses paplašināšanās tuvākajā laikā nenotiks tik un tā. 

Līdz ar to rodas arī jautājums par to, kādi ir Krievijas faktiskie mērķi. Atsevišķi analītiķi norāda, ka Ukraina vairs nav Krievijas galīgais mērķis, bet gan Rietumu torpedēšana ar ko negaidītu, kas sagrautu to vienotību un pretestības spējas.

Jā, protams. Ja var lietot literārus izteicienus, Krievija, konkrētāk, Putins, ir nopietni “uzmetis lūpu” uz Rietumiem, jo kaut vai tas, kas notiek ar Nord Stream 2, nav viņam iepriecinoši. Tāpat arī tas, kas notiek ar ASV sankciju sakarā, un tā varētu turpināt vēl un vēl.

Tas, ko teicāt par Rietumu torpedēšanu, principā, nav nekas jauns, jo tas notiek visu laiku. Tā Krievijas drudžainība šobrīd, manuprāt, ir saistīta ar to, ka Kremlim pietrūkst šo uzvaru, bet impērija bez uzvarām nevar pastāvēt. Un šo uzvaru pietrūkst gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Jo iekšpolitiski kļūst sarežģītāk, jo vairāk uzvaru ir vajadzīgas starptautiskajā arēnā, lai teiktu – Rietumos ir sliktie, kas dara mums pāri, tāpēc mums ir jākonsolidējas pretestībai. Tā ir klasiska Krievijas ārējās un drošības politikas vadlīnija, kas nav mainījusies kopš Staļina laikiem.

Taču iekšpolitiski Krievijai šobrīd nav tās labākās dienas, jo arī to ir ļoti smagi skārusi pandēmija, un tās ietekmē sabiedrības noskaņojums ir diezgan pesimistisks un politiskajam režīmam nesimpatizējošs. Ne velti Krievijā tiek slēgti mediji un nevalstiskās organizācijas. Tostarp “Memoriāls”, kas bija viens no pēdējiem simboliem tam, ka demokrātijas izpausmes tur vēl eksistē. Tātad viss, kas ir saistīts ar iespēju paust protestu pastāvošajam režīmam, tiek vienkārši novākts no skatuves.

Cik Rietumi, īpaši ASV, būtu gatavi kādiem kompromisiem ar Krieviju, kas varētu raisīt bažas par pāriešanu no atturēšanas politikas un nomierināšanas pieejas, kādu iepriekšējā gadsimta 30. gadu otrajā pusē Eiropas demokrātijas mēģināja īstenot attiecībā uz Vācijas ārpolitiskajām ambīcijām?

Jāteic, ka vismaz transatlantiskās telpas ekspertu vidū, ar kuriem man pēdējā laikā bijis daudz diskusiju par šo jautājumu, neviens nerunā par nomierināšanas vai pielīšanas politiku. Atturēšanas politika paliek nemainīga, jo tā ir iekalta jau NATO pamatos. To ir pateicis gan Baidens, gan tas ir dzirdams NATO ģenerālsekretāra Stoltenberga apgalvojumos, ka nekādus saistošus līgumus, kas apturētu NATO paplašināšanos un rīcībspēju, Rietumi neslēgs. Tā, manuprāt, ir ļoti laba ziņa – nav pamata runāt par jaunu Molotova—Ribentropa paktu.

Rietumu sabiedrības eksperti un politiķi runā par to, ka ir jāmeklē diplomātiski veidi, kā uzturēt dialogu ar Krieviju, jo vienas no bažām ir tādas, ka arvien vairāk samazinās diplomātiskie kanāli, caur kuriem varēja ar Krieviju sarunāties un meklēt risinājumus. Ja šos kanālus nocērt, tad nepalīdzēs ne atturēšana, ne pielīšana, jo nebūs iespēju komunicēt. Tāpēc šīs nedēļas sarunas, lai arī tās nebeigsies ar ļoti konkrētiem un abām pusēm iepriecinošiem rezultātiem, ir ļoti svarīgas no diplomātiskā dialoga uzturēšanas –, ja situācija kļūs vēl komplicētāka, tomēr būs iespējams meklēt kādus sarunu risinājumus.

Tomēr, ja sarunas paliek bez rezultāta, kas ļautu Krievijai atgriezties mājup ar uzvaru, nevar izslēgt, ka turpmākas sarunas un diplomātiskie kanāli, par kuriem tagad izsakāties cerīgi, var tikt pārtraukti.

Jā, es neizslēdzu arī otru scenāriju. Redzat – gan Rietumos, gan Krievijā ir iestājies pagurums. Jau kopš 2014. gada starp šīm pusēm nav normālu diplomātisko attiecību, kas apgrūtina iespējas sadarboties virknē jomu: ekonomiskajā, tirdzniecībā, sociālajā, politiskajā, humanitārajā. Ne velti, piemēram, Emanuels Makrons vai pat Boriss Džonsons izsakās, ka vajadzētu nostāties uz pragmatisku attiecību takas. Šis sagurums rada zināmu optimismu, ka abas puses grib sarunāties. Tā ir labā ziņa. Bet ir arī sliktā – abām pusēm nav skaidra un pieņemama redzējuma, ar ko šīm sarunām vajadzētu beigties.

Kā Rietumu un Krievijas sarunas varētu ietekmēt notikumi Kazahstānā?

Tur arī ir iespējami vairāki scenāriji. Maskavā noteikti ir nobažījušies, ka nemieri varētu pārmesties arī uz Krieviju, jo arī tur, virknē reģionu, pilsētu un arī lauku apvidu, ir ļoti slikta ekonomiskā situācija, un varētu būt sagaidāms Kazahstānas protestu viļņa efekts. Ja Krievijas uzmanība vairāk būs pievērsta notikumiem Kazahstānā, kas nav maza valsts, Maskavas ģeopolitiskās uzmanības ass no Ukrainas varētu pārvirzīties uz Kazahstānu.

Vai tomēr nav ģeopolitiska strupceļa situācija –, ja rietumvalstis izrāda stingrību attiecībās ar Krieviju, Kremlis paziņo, ka Rietumi vēlas uzbrukt Krievijai. Savukārt, ja Rietumi izrāda piekāpšanos, Kremlis secina, ka Rietumi ir vāji un spiediens uz tiem ir jāturpina?

Jā, varētu būt arī šāds scenārijs. Bet, redzat, kad notiek sarunas, galdā, tiesa, ne uzreiz, bet tiek likti vairāki varianti. Lai arī Krievija ir bijusi ļoti izturētspējīga pret sankcijām, tomēr no tām Krievijai ir arī negatīvi efekti. Ja Rietumi sankcijas palielina, situācija Krievijā kļūs vēl sarežģītāka. Tāpēc var gadīties, ka viens no tirgošanās objektiem varētu būt sankciju mīkstināšana, – jūs aizvācat savu militāro klātbūtni no Ukrainas austrumu pierobežas, un jūs arī paši saprotat, ka NATO tagad negatavojas uzņemt Ukrainu, savukārt mēs varētu mīkstināt sankcijas, veidot kādus jaunus ekonomikas projektus vai kaut ko tamlīdzīgu.

Tātad ir varianti. Taču jāņem vērā, ka šīs būs pirmās sarunas, no kurām ļoti reti var sagaidīt tūlītējus risinājumus. Domāju, ka jau pirms sarunām gan Baidens, gan Žozefs Borels, gan Urzula fon der Leiena, gan Stoltenbergs ir diezgan skaidri pateikuši, ka neatkarīgām valstīm, tai skaitā Ukrainai, ir tiesības izvēlēties savu politiku un nevienai citai valstij nav tiesību par to lemt. Neiejaukšanās valstu iekšējās lietās ir viens no transatlantiskās kopienas pamatprincipiem, kaut arī tas ir pretējs Krievijas nostājai. Taču, pat ņemot vērā šīs atšķirīgās pozīcijas, kaut kādi risinājumi ir iespējami.

Runājot par šīs nedēļas sarunām, kā arī kopumā –, cik vienota rietumvalstīm ir izpratne par ārējiem apdraudējumiem? Kādas tendences šajā ziņā ir vērojamas?

Varbūt atļaujos būt pārlieku optimistiska, bet man šķiet, ka attiecībā uz apdraudējumiem no Krievijas šobrīd Rietumu pasaule ir vienotāka nekā jebkad iepriekš. Par to ir parūpējusies pati Krievija, kas, būdama savā retorikā un arī darbībā agresīva, ir nodemonstrējusi, ka rada nevis šķietamus, bet reālus draudus. Atšķirības rietumvalstīm ir ģeopolitiskajā redzējumā, piemēram, par situāciju Indijas un Klusā okeāna reģionā. Mums tas varbūt nav tik svarīgi, kā, piemēram, ASV un Austrālijai, kurām šajā reģionā notiekošais ir ģeogrāfiski būtisks. Taču attiecībā uz apdraudējumu, par kuru runājam, pozīcija šobrīd ir vienota, un arī tas, atklāti sakot, kaitina Krieviju, jo, ja agrāk tā varēja paļauties uz tā dēvētajiem “Trojas zirgiem”, tad šobrīd tādu kļūst arvien mazāk.

Cik stipri kopumā ir Rietumi, ņemot vērā, ka flagmanis – ASV – šobrīd piedzīvo iekšpolitiskus satricinājumus un fokusējas uz Klusā okeāna reģionu? Vai tas liek bažīties par noturību pret iespējamām militārām avantūrām, pat uzbrukumu kādai no NATO dalībvalstīm?

Domāju, ka par ASV mums nevajadzētu šaubīties, jo to noturība gan pret militāriem, gan hibrīddraudiem ir un paliks spēcīga, neraugoties uz iekšpolitisko situāciju. Savukārt ES noturības līmenis, protams, ir zemāks, bet, ņemot vērā ASV dominējošo lomu NATO un alianses spējas kopumā, šī noturība, kuru varētu vēlēties lielāku, šobrīd pilda atturēšanas funkciju. Tas šajā situācijā arī ir būtiskākais. Vienotība ir gan draudu uztverē un lēmumu pieņemšanā par to novēršanu, gan par atturēšanas politikas turpināšanu.

Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu un tā iedarbināšanu neviens politiski nav apšaubījis. Raugoties uz alianses militārajām spējām, arī tās nebūtu pamata apšaubīt. Taču problēma ir tāda, ka mūsdienu pasaulē nav iespējams prognozēt visus iespējamos draudus un to kombinācijas un būt gataviem to novēršanai. Tādēļ, pat ja lielās līnijās NATO atturēšanas un aizsardzības sistēma ir sakārtota, attiecībā uz dažādu hibrīddraudu izpausmēm ļoti svarīgas ir gan NATO, gan katras dalībvalsts investīcijas aizsardzības jomā. Kopumā, es domāju, situācija noturības ziņā ir laba, bet diemžēl mūsu ārējā pasaule ir ļoti neprognozējama.    

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU