VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
29. novembrī, 2021
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Drošība
16
16

Ārlietu ministrs: jebkurā brīdī var rasties pilnīgi jauna drošības situācija

LV portālam: Edgars Rinkēvičs, ārlietu ministrs.

Edgars Rinkēvičs: “Viens no jautājumiem, kuru vienmēr uzsveram, rakstot NATO stratēģisko koncepciju vai ES gadījumā, runājot par stratēģisko kompasu, ir, ka tās abas nedrīkst savstarpēji konkurēt. Tām ir jāsadarbojas un vienai otra jāpapildina. Tas ir viens no jautājumiem, par kuru Rīgā tiks runāts un kuru diskusijās noteikti uzsvēršu.”

FOTO: Paula Čurkste, LETA

“Pirmkārt, ļoti strikti jāpasaka, ka NATO dalībvalstu teritoriālā aizsardzība ir NATO virsmērķis, kas paliek absolūti negrozāms,” pirms alianses valstu ārlietu ministru sanāksmes šonedēļ Rīgā, kurā spriedīs par jauno stratēģisko koncepciju, Latvijai svarīgāko akcentē ārlietu ministrs EDGARS RINKĒVIČS.

īsumā
  • NATO ārlietu ministru sanāksmē Rīgā notiks politiskā diskusija par jauno stratēģisko koncepciju – pamatdokumentu –, saskaņā ar kuru alianse plāno savus politiskos un militāros pasākumus. Koncepciju paredzēts apstiprināt nākamgad, jūnijā, NATO valstu vadītāju samitā.
  • Rīgā NATO ārlietu ministri apspriedīs arī apdraudējumus pie Baltkrievijas un Ukrainas robežām un iespējas tos mazināt. Diskusijas paredzētas arī par hibrīdapdraudējumiem, NATO atvērto durvju politiku, klimata pārmaiņu radīto iespaidu.
  • ASV valsts sekretāram Blinkenam Rīgā būs arī atsevišķa tikšanās ar mūsu valsts vadītājiem, kurā pārrunās ne tikai aizsardzības un drošības jautājumus, bet arī divpusējās attiecības, ekonomisko sadarbību, Trīs jūru iniciatīvu, arī demokrātijas samitu, kuru prezidents Baidens rīkos decembrī.
  • Drošības problēmas būs jārisina nepārtraukti, jo jārēķinās, ka jebkurā brīdī var rasties pilnīgi jauni apdraudējumi.
  • NATO ir kolektīvās aizsardzības organizācija, taču noteiktos virzienos rīkojas arī proaktīvi. 
  • Hibrīdkara apstākļos īpaši svarīgi ir stiprināt arī dalībvalstu sabiedrību spēju pretoties šāda rakstura apdraudējumiem.

Ministra kungs, īsi raksturojiet, ar ko šī NATO sanāksme ir nozīmīga, ko tajā lems?

Tik bagātīgu NATO ministru sanāksmi, šķiet, neatceros, jo ir sakrājušies ļoti daudz pārrunājamu jautājumu. Pirmais, par ko tiks runāts, kas ir ļoti būtiski, – politiskā diskusija par to, kam jābūt jaunajā NATO stratēģiskajā koncepcijā. Starp Rīgas sanāksmi un NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmi, kas vēl notiks Madridē, ir jāsagatavo koncepcijas teksts.

NATO stratēģiskā koncepcija ir pamatu pamats, pēc kā vadās alianse, plānojot gan dažādus politiskus pasākumus, gan kur un kā attīstīt militārās spējas, un arī kādi līdzekļi dalībvalstīm un pašai organizācijai ir nepieciešami. Pēdējā koncepcija, kas tagad ir spēkā, tika apstiprināta 2010. gadā. Kopš tā laika tik daudz kas ir mainījies, ka, patiesību sakot, darbs pie jaunās koncepcijas ir pat nedaudz nokavēts. Rīgas sanāksme dod šo politisko startu un plašāku politisku uzstādījumu par to, ko alianses ārlietu ministri vēlētos šajā koncepcijā redzēt. Pēc tam eksperti un vēstnieki to sagatavos, pirms valstu un valdību vadītāji lems par šīs koncepcijas apstiprināšanu.

Vēl dienaskārtībā ir reģionālā drošība un viss, kas saistīts ar krīzes situāciju uz Latvijas—Baltkrievijas, Lietuvas—Baltkrievijas un Polijas—Baltkrievijas robežām, arī situāciju Ukrainā, īpaši saistībā ar ziņām, kuras mēs ar pieaugošām bažām saņemam par Krievijas militāro spēku manevriem un klātbūtnes palielināšanu Ukrainas robežu tuvumā. Tātad –, ko NATO praktiski var darīt, lai pēc iespējas deeskalētu situāciju? Treškārt, secinājumi un mācības no Afganistānas operācijas iznākuma. Arī bruņojuma kontroles jautājumi – viens no stabilitāti vairāk veicinošajiem pasākumiem. Ceturtkārt, pēc ļoti ilga pārtraukuma paredzēta tikšanās arī ar Ukrainas un Gruzijas ārlietu ministriem. Arī jautājumu loks, kas skar situācijas attīstību Rietumbalkānos un sadarbību Baltijas jūras reģionā, kurā piedalīsies arī ES augstais pārstāvis ārlietās, kolēģi no Zviedrijas un Somijas.

Kas ir būtiskākais, ko, raugoties no Latvijas un mūsu reģiona perspektīvas, būtu jāiekļauj jaunajā NATO stratēģiskajā koncepcijā?

Pirmkārt, ļoti strikti jāpasaka, ka NATO dalībvalstu teritoriālā aizsardzība ir NATO virsmērķis, kas paliek absolūti negrozāms. Otrkārt, koncepcijā, cerams, parādīsies tas, ka NATO ir gatava visiem līdzekļiem aizstāvēties pret dažāda veida hibrīduzbrukumiem, pret hibrīdkaru. Treškārt, koncepcijā pirmo reizi parādīsies jautājumu loks, kas skar Ķīnu gan ģeopolitiski, gan arī kritiskās infrastruktūras aizsardzības ziņā un saistībā ar NATO lomu Indijas un Klusā okeāna reģionā. Ceturtkārt, atvērto durvju politika, ar ko saprotam jautājumu, kas attiecas uz Gruziju un Ukrainu. Šīm valstīm 2008. gadā tika solīta iespēja kļūt par NATO dalībvalstīm. Koncepcija pati par sevi varbūt nerunās ne par nosacījumiem, ne termiņiem, kad tas varētu notikt, bet ir svarīgi, ka alianses paplašināšanās paliek atvērta, ka palīdzība šīm valstīm ir būtiska prioritāte NATO dienaskārtībā.

Piektkārt, kas varbūt ir neierasti, – klimata pārmaiņas. NATO tās ietekmē divos veidos. Pirmais – ūdens un dažāda veida resursu pieejamība kļūst arvien lielāks drošības izaicinājums. Valstis, kuras cīnīsies par pieeju resursiem konfliktu veidā, var radīt migrācijas plūsmas un citus izaicinājumus. Turklāt šeit pat nav svarīgi, par kāda veida resursiem ir runa, vai tas ir ūdens Centrālāzijā vai dabas resursi Arktikas reģionā. Otrkārt, klimata pārmaiņas, karstāks klimats atstāj iespaidu arī uz bruņoto spēku noturību, uz ekipējumu, militāro tehniku. Arī tas ir jārisina. Visbeidzot, tas, ko es noteikti gribētu redzēt koncepcijā, ir stingrs turpinājums NATO 2014. gadā pieņemtajai politikai, ka dalībvalstu izdevumiem aizsardzības jomā ir jāsasniedz 2% no IKP un dažāda veida NATO aktivitāšu finansēšanai ir jāpalielina alianses kolektīvais budžets. 

Jaunā stratēģiskā koncepcija, visticamāk, tiks pieņemta NATO sanāksmē Madridē nākamgad, jūnijā. Vai tas šajos apstākļos nav pārāk ilgi, lai neveidotos kādi robi drošības spējās?

Nē, visi plāni, visas darbības jau sen notiek. Koncepcija ir politiskais dokuments, kas nosaka lielos virzienus. Gan Polijas, gan Baltijas valstu aizsardzības plāni jau darbojas. NATO klātbūtne kaujas grupu veidā ir jau no 2016. gada.

Arī šobrīd pat, ja tas nav ierakstīts koncepcijā, mēs ciešā sazobē jau strādājam pie tā, kā cīnīties ar hibrīdapdraudējumiem. Atceraties – pirmais vilnis bija kiberuzbrukumi tālajā 2007. gadā pret Igauniju. Ir izstrādāts pietiekams daudzums aizsardzības mehānismu. Otrais vilnis bija dezinformācija. Mums Rīgā ir NATO izcilības centrs stratēģiskās informācijas jautājumos.

Tagad redzam, ka pret mums tiek vērsta instrumentalizēta migrācija. Tas ir kaut kas jauns, taču arī uz to tiek meklētas atbildes ES un NATO ietvaros. Vēl viens aspekts ir enerģētika, kas dažkārt tiek izmantota politiskā spiediena izdarīšanai. NATO šajā ziņā varbūt ir mazāka loma, taču nav tā, ka, ja nebūs jaunās koncepcijas, NATO nedarbosies. Tā darbojas jau šobrīd.

Baltijas valstīs ir bataljona līmeņa kaujas grupas, taču nereti norādīts uz nepieciešamību panākt NATO klātbūtnes paplašināšanu reģionā. Kādas ir izredzes un iestrādes šajā aspektā? Un ko vēl vajadzētu nostiprināt?

Darbs pie tā notiek pastāvīgi. Un pastāvīgi arī parādās jaunas problēmas, kuras risināt. Nav tā, ka pietiek šeit novietot kādas NATO vienības, un ar to viss ir padarīts. Mums ir jāstiprina pretgaisa aizsardzība, aizsardzības elementi jūrā un cīņā pret hibrīdkaru. Pamatlietas darbojas veiksmīgi. Baltijas gaisa telpas patrulēšana, kas sākās 2014. gadā, ir jau labi iestrādāta, un mūsu gaisa telpa ir aizsargāta. Pēc 2014. gada prasījām papildu atbalstu uz jūras, prasījām un saņēmām atbalstu NATO sabiedroto karavīru izvietošanā.

Mums ir jāstiprina arī kiberaizsardzība un vēl daži elementi, par kuriem varbūt tik skaļi nerunā. Tas kopumā ir process, kurā diskutējam, kā to visu labāk izdarīt, kādus resursus tas prasa. Pamatā ir solidaritāte no sabiedrotajiem NATO ietvaros, un atbalsts mūsu reģiona aizsardzībai ir plašs. Mums pat dažreiz nākas sastapties ar zināmu greizsirdību tādā pozitīvā nozīmē no citiem organizācijas flangiem, tiem sakot, ka Austrumu flangam atbalsta tiek daudz.   

Ņemot vērā, ka NATO lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi, pastāv bažas, ka tās reakcija uzbrukuma gadījumā politiskajā līmenī var nebūt pietiekami ātra. Kādas ir iespējas to padarīt elastīgāku?

Šī jautājuma aktualitāte nav saistīta ar to, ka aliansē kaut kas nav atrisināts. Taču parasti tiek rasti risinājumi konkrētā brīža aktuālajai situācijai, bet tad atkal parādās kaut kas jauns. Parādās jauni ieroči un citi izaicinājumi. Piemēram, pie mūsu robežām ik pa brīdim tiek sarīkotas mācības, kurām mēs, protams, sekojam līdzi, analizējam un redzam, ka ir kādas lietas, kuras ir jāuzlabo gan lēmumu pieņemšanā, gan komandķēdē.

Nebūs nekad tā, ka šis darbs taps pabeigts un varēsim atviegloti uzelpot. Kamēr mums kaimiņos ir valstis, kuras domā, ka tām ir tiesības uz kontroli pār to, ko tās uzskata par postpadomju telpu, kuras uzskata, ka tām ir kādas īpašas intereses vienā vai otrā reģiona valstī, kamēr tiek noturētas militārās mācības pie mūsu robežām, tiek pastiprināta militārā klātbūtne un attīstīti jauni ieroči, tikmēr darbs pie reaģēšanas ātruma, pie komandķēdes uzlabošanas, noteikumi, kā NATO spēki iesaistās vienā vai otrā situācijā, ievērojot visus šos jaunos riskus, turpināsies. Gan plānošanas procesā, gan politiskās diskusijas procesā, gan arī juridiski, dodot tās vai citas pilnvaras. Drošības problēmas būs jārisina nepārtraukti, jo jārēķinās, ka jebkurā brīdī var rasties pilnīgi jauna drošības situācija. Šobrīd tā ir apmierinoša, taču ir skaidrs, ka nevaram gulēt uz lauriem un savas spējas nemitīgi būs jāpilnveido. 

Esat norādījis, ka prezidenta Putina mērķis ir panākt “Jaltu divi” – noteikt ietekmes sfēras, tāpat kā Otrā pasaules kara izskaņā, kad Austrumeiropa nonāca PSRS rokās. Ņemot vērā, ka šādam darījumam ir vajadzīga arī otra vienošanās puse, cik reāla ir šāda “Jalta divi”?

Ja lasāt pēdējo gadu publikācijas, kurās prezidents Putins ir paudis savu redzējumu par vēsturi un arī nākotni, par to, kas notika 1939. gadā un Otrā pasaules kara laikā, pēc kura tika izveidota jauna pasaules kārtība ar ietekmes sfērām, skaidri redzams, ka nostāja ir tāda, ka tas ir modelis, uz ko atkal tiekties. De facto tā ir Jalta.

Jā, protams, tajā brīdī tās bija trīs lielvalstis, kuras bija apvienojušās antihitleriskajā koalīcijā, un bija jārēķinās ar situāciju, kurā Padomju armija jau bija nonākusi Eiropas vidienē, kad varbūt arī nebija iespēju tur kaut ko koriģēt bez nopietnas militāras operācijas. Šobrīd situācija, protams, ir atšķirīga, bet vēlme kontrolēt postpadomju telpu Krievijai ir milzīga. Pirmām kārtām, tas attiecas uz tādām valstīm kā Ukraina, Gruzija, Moldova, taču šis interešu loks skar arī Centrālāziju.

Kādā veidā šī “Jalta divi” varētu īstenoties, es domāju, nav tik būtiski. Būtiski ir tas, ka tiek meklēta iespēja gan ar Rietumiem, gan ar citām pasaules lielvarām noteikt kaut kādu ietekmes sfēru sadalījumu, un tas ir acīmredzami. No tā izriet saruna par daudzpolāro pasauli, par kādām īpašām interesēm, par kādu krievu pasauli. To kopumā varam ietilpināt vienā vārdā – Jalta. Bet tas nenozīmē vēl vienu tādu pašu lielvaru samitu, kāds bija 1945. gada februārī.

Īstenojot atturēšanas pieeju, NATO ir jāīsteno reaģējoša pieeja, kas stratēģiski vienmēr ir nepateicīgāks stāvoklis, nekā rīkoties no iniciatīvas pozīcijām. Kādas ir alianses iespējas rīkoties no iniciatīvas pozīcijām?

Jūs pilnīgi pareizi norādījāt, ka NATO nav uzbrukuma, bet aizsardzības alianse, kuras galvenais uzdevums ir aizsargāt savas dalībvalstis, projicēt, cik tas ir iespējams, stabilitāti un drošību. Protams, NATO uzdevums ir arī proaktīvi rīkoties, lai mazinātu spriedzi. Pašlaik norit sarunas par bruņojuma kontroli starp Krieviju un ASV. Arī NATO, protams, tur ir savas intereses, un alianse cieši koordinē savu rīcību, kas šajā ziņā ir proaktīva, atbalstot ne tikai aizsardzības pasākumus, bet arī īstenojot diplomātiju bruņojuma kontroles jomā, situācijā, kas ir pat sarežģītāka nekā aukstā kara laikā, – pastāv Ķīnas faktors, Krievijas faktors, ir vesela virkne valstu, kuras ir ieguvušas kodolieročus.

NATO pēdējo gadu laikā ir milzu soļiem sekmīgi gājusi uz priekšu, veidojot attiecības, sadarbojoties ar ES un rīkojoties proaktīvi. NATO ir spēcīgs militārs formējums, bet ES spēks ir tās civilajās kapacitātēs. Viens no jautājumiem, kuru vienmēr uzsveram, rakstot NATO stratēģisko koncepciju vai ES gadījumā, runājot par stratēģisko kompasu, ir, ka tās abas nedrīkst savstarpēji konkurēt. Tām ir jāsadarbojas un vienai otra jāpapildina. Tas ir viens no jautājumiem, par kuru Rīgā tiks runāts un kuru diskusiju laikā noteikti uzsvēršu. Tātad – proaktīva sadarbība ar citiem spēlētājiem.

Trešā lieta, kas diemžēl nav pozitīva ziņa, – pirms kāda laika dialogs starp NATO un Krieviju notika vismaz abpusējās padomes ietvaros, kas arī, protams, nebija vienkārši, ņemot vērā apspriežamo jautājumu sarežģītību, taču tagad tas vairs nenotiek. NATO vienmēr ir gatava šīs padomes sēdes noturēt, bet jautājums, – kā uz to reaģēs Krievijas partneri.

Rīgas sanāksmē jums paredzēta atsevišķa saruna ar ASV valsts sekretāru Entoniju Blinkenu. Ko plānojat apspriest?   

Jā, Blinkena kungam ir paredzēta atsevišķa divpusēja vizīte. Viņš tiksies ar Valsts prezidentu, Ministru prezidentu un ar mani. Šis sarunu loks būs plašāks, ne tikai par aizsardzības un drošības jautājumiem, bet arī par divpusējām attiecībām, ekonomisko sadarbību, Trīs jūru iniciatīvu, protams, arī par situāciju uz robežas, Ukrainu. Arī demokrātijas samitu, kuru prezidents Baidens rīkos decembrī. Tātad paredzēts ļoti plašs pārrunājamo jautājumu loks. Mēs tiešām esam ieinteresēti ar ASV veidot sadarbību gan drošības un aizsardzības jomā, gan, meklējot veidus, kā pastiprināt sadarbību, piemēram, informācijas tehnoloģiju, digitālajos, enerģētikas jautājumos, protams, arī reģionālās drošības formātos.   

Hibrīdkara apstākļos īpaši svarīgi ir stiprināt arī dalībvalstu sabiedrību spēju pretoties šāda rakstura apdraudējumiem. Vai tas tiek risināts alianses ietvaros?

Pirmām kārtām, tā ir katras dalībvalsts primāra atbildība. Protams, NATO ir izveidots hibrīdapdraudējuma novēršanas instruments, lielu pienesumu dod kiberaizsardzības centrs Tallinā, ir stratēģiskās komunikācijas centrs Rīgā. Tas, ka šie centri analizē situāciju, sniedz priekšlikumus, ir labs piemērs, kā organizācija var palīdzēt dalībvalstīm, taču daudzas praktiskas lietas ir jādara mums pašiem. Tā ir mūsu sabiedrība, kurai jācīnās ar dezinformāciju, un tie ir Latvijas politiķi, kuriem ir jāpārliecina Latvijas sabiedrība par to, ka esam ne vien dziļā Covid-19 krīzē, bet arī diezgan nopietnā drošības krīzē un mums visiem ir jāsaņemas izturēt gan vienu, gan otru.

Labs saturs
16
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU