Aizsardzības ministrija, piesakot neseno diskusiju “Migrācija kā hibrīdkara ierocis pret Latviju: kas tālāk?”, savā mājaslapā vēsta: "Baltkrievijas diktatora A. Lukašenko režīms jau kopš jūnija aktīvi atbalsta nelegālo migrāciju uz ES valstīm, izmantojot migrantus kā ieroci pret Latviju, Lietuvu un Poliju vērstā hibrīdkarā." Vienlaikus, šķiet, joprojām nepastāv vienota hibrīdkara definīcija. Rodas jautājums, kam var būt arī juridiskas konsekvences,– vai Latvija šobrīd ir kara stāvoklī, kas, piemēram, ir būtiski saistībā ar NATO līguma kolektīvās aizsardzības pantu iedarbināšanu. Kā jūs raksturotu, kas ir hibrīdkarš, un ar ko patlaban saskaras Latvija?
NATO vispirms ir militāra organizācija. Tātad ir jājautā, ko šobrīd saprotam ar militārām darbībām. Neapšaubu, ka NATO dzīvo līdzi sava laika īstenībai, bet var vaicāt, vai tiesiskie un organizatoriskie šķēršļi, kā arī ideoloģiskās atšķirības, nekavē adekvātas reakcijas vai nostājas noformulēšanu. Varam redzēt, ka NATO par hibrīdkara jautājumu runā. Galu galā šis jēdziens nāk no NATO, nevis Krievijas puses. Latvijā ir izveidots Stratēģiskās komunikācijas centrs. Tas ir ļoti labi, taču mums ir iemesls bažīties, vai tas ir pietiekami. Pat 10 tūkstoši tanku uz Krievijas robežas nepalīdzēs, ja hibrīdkarš vispirms notiek kultūras simbolu jomā.
Cik zināms, Krievijas jaunāko laiku militārā doktrīna, ko dažkārt dēvē par Gerasimova doktrīnu, rāda, ka konflikta – lūk, es te apzināti nelietoju apzīmējumu “karš” – gadījumā vispirms tiek izvērstas netaustāmas darbības, tas ir, ekonomiskas, politiskas, psiholoģiskas aktivitātes. Tikai pēc tam, ja tāda nepieciešamība rodas, brauktu tanki un šautu šautenes. Redzējām, ka Ukrainā līdz šaušanai aizgāja, bet no Krievijas puses tikai zagšus. Tieši tāpēc tanki un raķetes mums nav izšķirošais, lai gan tie arī ir svarīgi, – to nekādā gadījumā negribu apšaubīt. Bet mums ir jādomā par politisko, pat plašāk – par kultūras jomu.
Filosofs Ernsts Kasīrers rakstīja par cilvēku kā simbolu dzīvnieku, kura dzīve noris simbolu struktūrās, ideju un vērtību tīklos. Tas, ko dara hibrīdkarš, ir ienākšana šajā simbolisko formu jomā, kura,savukārt, īsti nav militāristu kompetencē. Ar kultūru nodarbojas kultūras darboņi, ar izglītību – skolotāji utt. Diezin vai mēs vēlētos, lai par teātra režisoriem Latvijā ieceļ armijas vai drošības dienestu virsniekus. Nekādā gadījumā! Taču tieši šeit ir lielākā problēma – pretinieks, zināmā mērā, tā rīkojas. Spēlē negodīgi. Tāpēc mums ir steidzami jāsaprot, ko vispār iesākt. Var paļauties uz savu pašpārliecinātību, sak’, gan jau viss būs labi, jo mūsu nostāja ir labāka, taisnīgāka, godīgāka, ienesīgāka utt. Tomēr, manuprāt, uz to nevar pārāk daudz paļauties, it īpaši tad, ja pašu vēlme iestāties par savām vērtībām ir vāja. Turklāt mums pašiem Eiropas līmenī īstenībā jau nav nemaz tik skaidrs, kas tās par vērtībām vispār ir.
Par laimi, redzu, ka Latvijā ir atbildīgas amatpersonas, kuras to saprot, tomēr demokrātiskā valstī tas nav tik vienkārši. Vienlaikus arī ir cilvēki, kuru cēlos nodomus es neapšaubu, tomēr man liekas, ka viņiem trūkst izpratnes par sekām. Piemēram, tas, ka Polijā atrodas ļaudis, kas dodas nojaukt valsts robežas aizsargjoslu, ir kaut kas traks. Latvijā neviens tik tālu nav gājis, tomēr nosliece ir vērojama. Neapšaubu cēlus nodomus, tomēr jāsaprot, ka vismaz pagaidām nedzīvojam utopiskajā vispasaules vienlīdzības un labsaticības valstībā, kurā visas tautas savienotos un viena otrai palīdzētu. Diemžēl starpvalstu attiecības ir brutālas, un tajās dominē interešu konflikti, un daudziem neviena metode nešķiet peļama.
Sen pagājuši tie laiki, kad frontē maršēja zaldāti skaistās uniformās ar košiem pušķiem. Piekrītu Pītera Sloterdaika tēzei, ka divdesmitā gadsimta karošanu atšķīra tas, ka uzbrukums tika vērsts ne tik daudz pret pretinieka ķermeni, bet gan pret dzīvojamo vidi, proti, dzīves telpa bija jāpadara neapdzīvojama, indīga, tāda, lai ķermenis pats nobeigtos. Pirms tam pat ar šautenēm bruņoti kareivji tomēr saglabāja kaut ko no sendienu romantizētā bruņinieku tēla ar visu goda kodeksu. Starp citu, šautenes aprīkoja ar durkļiem – zobena līdziniekiem. Lūk, patlaban, visjaunākajos laikos, mēs arvien skaidrāk redzam karadarbības pārvirzi no apdzīvojamās fiziskās vides uz garīgo, kultūras simbolu vidi. To var raksturot arī kā pāreju no teritoriāla kara uz terorismu – terorisms, iebiedēšana, tostarp specoperācijas kļūst par normu.*
Viens no hibrīdkara elementiem ir dezinformācija. Nupat iznākusi jūsu grāmata "Finis Veritatis? Par patiesību un meliem." Finis veritatis – vai patiesībai ir pienācis gals? Kas notiek ar patiesību 21. gadsimtā, tai skaitā patiesību un meliem hibrīdkara kontekstā?
Manuprāt, ar patiesību notiek tas, ko dēvēju par patiesības inflāciju, – situāciju, kurā mazinās patiesības vērtība, bet tā kļūst pieejama ikvienam. Citiem vārdiem, katram sava patiesība. Kultūras, filosofijas, zinātnes jomās ilgstoši ir pastāvējusi un arī šobrīd pastāv tieksme pēc lielās patiesības, pēc vienas patiesības. Žurnālisti cenšas noskaidrot, kā tad tur īsti ir, kas tad uz Baltkrievijas robežas notiek. Cenšas atrast faktus un tad objektīvi atspoguļot. Dabaszinātnes meklē dabas faktus un cenšas darināt neapšaubāmas likumsakarības. Tas ir kaut kas tāds, kas nav daudz jāskaidro. Vienlaikus mūsdienu sabiedrībā bieži jo bieži dažādas grupas, pat atsevišķi indivīdi, uzstāj, ka viņu unikālā pārliecība ir patiesība un – tas ir svarīgi – tai ir tādas pašas tiesības uz pastāvēšanu un atzīšanu kā citām atziņām, tostarp dabaszinātņu atziņām.
Šeit gan uzreiz jāpiebilst, ka principu nozīmē tas nav nekas jauns. Runa ir par uzsvariem, uzskatu atzīšanu. Pretstats starp parmenīdisko un herakleitisko, konflikts starp sofistiem un Sokratu, – tās ir mūžsenas tēmas, kas atspoguļo patiesības dažādo izpratnes veidu līdzāspastāvēšanu. Vienā pusē ir mūžīgais, absolūtais, bet otrā – mainīgais, situatīvais, vēsturiskais. Un filosofijas vēsture ir caurcaurēm pilna ar šo tematu –, kādu patiesību mēs gribam priekšplānā. Sofisti par plurālismu, par pārliecināšanu, bet Platons par stingrām zināšanām. Humānisti par cilvēkzināšanām, bet jaunlaiku domātāji par dabaszinātņu stingrību.
Es, protams, ļoti vienkāršoju, taču pamatdoma ir skaidra, – filosofijai ir jāizvēlas, un arī mūsu laikmetam ir jāizvēlas. Bet izvēle, kā izrādās, nav vienkārša, jo tās cena ir ļoti augsta. Lūk, 20. gadsimta filosofija ar vienu roku deva brīvību, bet ar otru atņēma stingro patiesību. Mums ir jāizvēlas – brīvība vai patiesība. Ja gribam visu indivīdu maksimālu brīvību, labi, bet tad atsakāmies no vienas stingras patiesības.
Savā grāmatā rakstu, ka mūsdienu situāciju raksturo hibrīdstāvoklis, kurā tādi jēdzieni kā “Dievs” vai “absolūts” lielā mērā ir atmesti, taču šo ideju atliekas, gluži kā putas, vēl peld pa “plūstošās sabiedrības” ideju ūdeņu virsu. Vienā pusē ir alkas pēc absolūtā, skaidrā, precīzā, to vislabāk ilustrē klasiskās dabaszinātnes, kuru rezultāti ir praktiski izmantojami. Savukārt otrā pusē ir humanitārās un sociālās zinātnes, kuras turpina uzturēt, manuprāt, pavisam veselīgu atskārsmi, ka kultūras dzīvi nevar noskaidrot reizi par visām reizēm. Šādam stāvoklim ir savas sekas, kuras daži uzskata par slavējamām, bet citi – par peļamām. Gaumes jautājums, tā teikt. Cita lieta, kādas sekas tas izraisa, vai sekas mums šķiet pieņemamas. Ja mazinās patiesības atzīšana, tad, atvainojiet par banalitāti, mazinās tās nozīme, un līdz ar to arī atzinību zaudē tās jomas, kurās patiesībai ir fundamentāla nozīme, piemēram, modernā zinātne, nācijvalsts un citas.
Te atgriežamies pie hibrīdkara. Ja patiesību ir daudz, tad arī patiesība pastāv hibrīdstāvoklī. Tā vienlaikus ir un nav derīga. Vienā brīdī to atzīstam, jo patīk jaunās tehnoloģijas, citā brīdī nopeļam, jo nepatīk, ka tā dažkārt ierobežo. Šī rīvēšanās izraisa patiesības inflāciju – daudzums devalvē vērtību. Ja patiesības ir daudzas un tātad tām nav diži lielas vērtības, tad par patiesību nav vērts uztraukties. Lūk, un tā ir brīnišķīga augsne ikvienam hibrīdkara mēģinājumam. Ja paši nezina, ko grib, tad atrodas citi, kas piedāvā padomu, – ar dažādām metodēm.
Saprotu iebildumus, kuri varētu rasties pret šādu situācijas aprakstu. Izriet, ka hibrīdkara kontekstā brīvība un daudzveidības atzīšana kļūst bīstama, bet daudzveidība tagad taču ir modē. Tā, protams, ir nelāga situācija, jo neviena izvēle nav patīkama, – zaudē totalitārām varām vai arī pats kļūsti totalitārs? Tiesa, kurš solīja, ka būs viegli? Te gan gribu piebilst par daudzveidības mācīšanu. Esmu novērojis, ka dažādos sabiedriskās audzināšanas pasākumos priekšplānā ir daudzveidība, bet pārāk maz runājam par vienojošo. Kā mantra – esam daudzveidīgi, bet mūs vieno uzskats, ka tieši šī daudzveidība ir vienojošais. Mūs vieno daudzveidības atzīšana. Taču Eiropas Savienības moto ir “vienoti dažādībā”. Tas ir skaisti uz papīra, bet redzam, ka dzīvē tas nestrādā. Šāda atziņa – mūs vieno dažādības atzīšana – gluži vienkārši nav taisnība. Tas neatbilst īstenībai, pat ja tas būtu vēlams. Bet ar pliku vēlmi nekādu vienotību uzbūvēt nevar. Jāsaprot, ka būs ļoti grūti uzbūvēt politisku vienotību, ja teju visa pēdējo simts gadu filosofija ir to vien darījusi, kā izjaukusi vienoto, lai izgaismotu dažādo.
Gan hibrīdkara kontekstā, gan jebkuras valsts un sabiedrības pastāvēšanu apdraud tās nespēja savā vairumā atšķirt patiesību no nepatiesības, ko patlaban ilustrē vakcīnu skepticisms un zinātnes noliegšana. Kā runāt par patiesību, lai to saprastu un pieņemtu?
Līdz vakcinācijas kampaņas sākumam nezināju, ka mums tā ir problēma. Tas man bija nepatīkams pārsteigums. Acīmredzot nepietiekami daudz laika pavadu sociālajos tīklos. Kā runāt par patiesību? Nezinu. Dažkārt rodas doma, ka varbūt vajag pamēģināt paklusēt, jo samelsts jau ir ļoti daudz. Mūsdienu filosofija, piemēram, Jirgena Hābermasa vai Džona Roulza izpildījumā, aicina uz racionālu diskusiju. Šādi mēģinājumi pastāv. Dažās sabiedrībās tas izdodas labāk, citās sliktāk.
Nemitīgi tiek runāts par kritisko domāšanu, kas atšķetinās maldu un māņu mezglus. Pat neņemot vērā, ka kritiskā domāšana ir ārkārtīgi lēna nodarbe, tātad ikdienas komunikācijā faktiski nav izmantojama. Problēma ir vēl dziļāka. Es runāju par dispozīciju pret patiesību, proti, vēlmi patiesību atrast vai neatrast. Nē, patiesība nav mūsdienu Rietumu civilizācijas vadmotīvs! Gluži otrādi, patlaban vadmotīvs ir dažādība, kas sevī ietver arī patiesības dažādību, šīs dažādības atzīšanu, pat glorificēšanu. Tāpēc uzsveru, ka patiesības hibrīdstāvoklī centieni padarīt kritisko domāšanu teju par visu nelaimju panaceju, ir vismaz dīvaini, lai neteiktu skarbāk.
Tomēr ir jāņem vērā, ka ne viss stāsts ir tikai par patiesību. Lūk, te atkal redzam hibriditāti – patiesība vienlaikus tiek noraidīta un pieprasīta. Mums vajag patiesību, bet ne tādu, nu, stingru, tādu, kas uzliek normatīvus, – tādu gan ne. Dodiet citu! Nudien, patiesība nav vienīgā, vēl ir arī viedoklis, uzticēšanās, pārliecība un daudziem arī ticība. Varbūt precīzāk pat būtu runāt par pēcuzticēšanās, nevis pēcpatiesības laikmetu. Jāsaprot, ka uzticēšanās nedaudz trāpa arī ētikas un estētikas lauciņā. Pārliecina ne tikai fakti, bet arī laba, taisnīga, godīga, kā arī skaista runa. Jau Aristotelis “Runas mākslā” māca, ka logoss ir tikai viena no labas runas sastāvdaļām. Mūsdienu filosofiskā hermeneitika savukārt atgādina, ka pats lielākais aizspriedums ir aizspriedums pret aizspriedumiem. Hanss Georgs Gādamers aicina saprast, ka cilvēka domāšana caurcaurēm ir iejūgta tradīcijā, valodas plūdumā, kas pastāv pirms mums un pastāvēs arī pēc mums. Aizspriedumi ir ne tikai domāšanas šķērslis, bet arī domāšanas priekšnosacījums.
Viena no jūsu pētnieciskajām interesēm ir komunikācijas filosofija. Nereti ir kritizēta valdības komunikācija Covid-19 krīzes un tās pārvarēšanas kontekstā. Vai un ko valdība varētu būt darījusi labāk?
Labs sākums būtu iztikt bez lielām kļūdām. Mazas kļūdas var taisīt, bet lielas tomēr nevajadzētu. Ja nopietnāk, tad man uzreiz gribas iebilst jautājumam. Protams, varam vētīt valdības darbu un atbildību, bet tā ir tikai viena daļa no lielāka stāsta. Ne jau premjers Kariņš izlemj, vai tev iet vai neiet vakcinēties. Šeit es arī gribu domāt par komunikācijas atbilstību – vai tā bija iespējami labākā. Piemēram, šaubos, ka apzīmējuma “kovidiots” lietošana ir vēlama un saliedē sabiedrību. Tas ir visnotaļ aizvainojošs sauklis, kas, manuprāt, nebūt neaicina uz laipnu dialogu. Taču ne jau valdība šo apzīmējumu izdomāja, ne jau valdība to uztur. Lūk, tas ir jautājums arī par mediju atbildību vai bezatbildību. Šī ir ļoti nopietna problēma, kuru risināt diskusijās ir ārkārtīgi sarežģīti, jo diskusija varētu notikt medijos un medijiem būtu jāgrib tajā piedalīties. Sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi, nemaz nerunājot par sociālajiem tīkliem, nebūt vairs nav tikai kaut kāda blakus vara, kas pastāv līdzās valsts varai un cenšas to uzraudzīt. Arvien skaidrāk atklājas aina, ka paši mediji veido politiku, turklāt dažādos līmeņos. Vispirms tas ir politiskais valsts pārvaldes līmenis, kurā mediji var izvēlēties, vai nu atbalstīt vai neatbalstīt kāda lēmuma pieņemšanu. Taču augstākā līmenī tā ir kultūras simbolu vai, citiem vārdiem, ideju struktūru veidošana. Pievienojos savas kolēģes Elvīras Šimfas viedoklim, ka patlaban Latvijā (un ne tikai) ir vērojama “valodas problēmrade”, – mediji nevis atspoguļo, bet gan būvē stāstus. Savukārt, ja gana daudz stāsta, ka kaut kas ir, lai gan tā nav, beigās atradīsies kādi, kuri šos stāstus gribēs aizpildīt ar faktiem.
Vienā no grāmatas "Finis Veritatis? Par patiesību un meliem" nodaļām vēstīts, ka cilvēka uzskati ir pakļauti iepriekšējiem uzskatiem, tie ir iemesti hermeneitiskajā riņķī. Izvēršot aizspriedumu tēmu, hermeneitika parāda, ka jebkurš saprašanas akts jau iekļaujas tradīcijā jeb jēgas horizontā. Kādi iepriekšējās pieredzes nospiedumi nosaka Latvijas sabiedrības izpratni par sabiedriski politiskajiem notikumiem?
Jebkuras sabiedrības pamatā ir dažādi mīti vai, izsakoties modernāk, stāsti. Filosofs Džambatista Viko runā par tā saukto “veselo saprātu”. Šo jēdzienu pazīstam ikdienas valodā, un to varētu saprast kā spēju izteikties normāli. Bet ko tad nozīmē šī normalitāte? Viko atbilde ir, ka veselais saprāts ir katrā lielā un mazā sabiedrībā ieaustas pamatvērtības, kuras nekur nav skaidri fiksētas, bet katrs tās zina, atpazīst. Ja kāds tās nezina, neņem vērā, rīkojas tām pretstatā, tad mēs sakām, ka šis cilvēks nav saprātīgs. Lūk, un šādu vērtību ir ļoti daudz. Tās nav ārēji uzliktas ideoloģijas vai saukļi, kas priekšā novietoti nodrukātos bukletos. Tradīcijas pārnese notiek no paaudzes uz paaudzi, nevis vienā, bet neskaitāmās paaudzēs. Turklāt tās nav stingri racionālas vērtības, nebūt ne.
Stāstu vai mītu mums ir daudz. Tas nekas, ka tie radušies no “zila gaisa”. Tur jau tā lieta – cilvēks kā kultūras sastāvdaļa ir ne tik daudz materiālās, cik garīgās jomas dalībnieks. Un kultūras dzīvei nebūt nav jābūt cieši saistītai ar materiālo realitāti. Lai gan tās var viena otru iesaistīt.
Domāju, ka katrs zina mītus par latviešu tautas verdzības gadiem muižnieku jūgā, Padomju režīma laikos. Šie stāsti, viss viens, vai patiesi vai aplami, veido pašapziņu. Vēlreiz jāuzsver, ka tās ir uzvedības un attieksmes tradīcijas, kas veidojas ilgā laika posmā. Izteiciens, ka kādai tautai tas un tas ir asinīs, te nozīmē nevis ģenētisku iedzimtību, bet gan to, ka vērtības, pasaules uzskats tiek nodots paaudžu paaudzēs. Mīts par latviešiem kā kalpiem bija vajadzīgs konkrētajā laika periodā, lai sapulcinātu latviešus zem kāda vienkārša un iedarbīga stāsta. Tagad tas nelāgi atspēlējas, jo veicina nevarēšanas attieksmi. Padomju gadi arī nav par labu nākuši pilsoniskās atbildības izaugsmei. Mazāk apspriests temats ir nesenā vēsture un satikšanās ar iekāroto mīlu – rietumu kapitālismu. To gaidīja, par to sapņoja, tad tas atnāca, bet izrādījās, ka tik vienkārši un labi nemaz nav. Vidēji, protams, dzīves līmenis pēdējos 30 gados ir ievērojami audzis, bet to bija jāizcīna pašiem. Kapitālisma un brīvā tirgus ideja jau tieši to nozīmē – pašiem jāizcīna. Vilšanās pāraugusi aizvainojumā, bet ieildzis aizvainojums ir grūti pamanāms, toties tas ir ļoti destruktīvs.
Arī zinātnes nozarē var redzēt kaut ko līdzīgu. Rietumus un Eiropu esam gaidījuši kā glābiņu, kā svaiga gaisa malku, bet izrādās, ka arī tur ir darvas karotes. Ne tikai birokrātija, kas it visur aug augumā, bet arī ideoloģiskās pārliecības. Pirms 30 gadiem uz Rietumiem skatījās kā atbrīvotājiem, bet tagad tie ir pasākuši uzvesties dīvaini. Līdz ar to neesmu pārsteigts, ka ir daudz ļaužu, kas tagad vēlas norobežoties, bet nespēj atrast savu vietu. Viens no piemēriem ir nacionālisms. Eiropa to uzskata par novecojušu, bet vairākas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis to alkaini vēlas. Par citām vērtību kaujām labāk nemaz nerunāsim.
Spēja šaubīties, skepse ir arī viens no kritiskās domāšanas pamatelementiem, kas ir būtisks arī demokrātijas veselībai. No vienas puses, šaubas var būt racionālas un vajadzīgas. No otras puses, šaubas var izpausties arī kā iracionāls aizdomīgums. Kad šaubas tuvina patiesībai, bet kad – attālina no tās?
Šaubas kā metodisks princips ir pamatā modernajai zinātnei, kuras sākums ir datējams aptuveni ar 16.—17. gadsimtu. Tajā laikā amatniecībā notiek strauja tehnoloģiskā attīstība, arī sabiedrības uzbūvē noris pārmaiņas. Filosofija uz to reaģē un risina jautājumus, kuru agrākās atbildes vairs nešķiet pietiekamas. Filosofa, viena no galvenajiem modernās zinātnes tēviem, Renē Dekarta pamatprincips ir šaubas – jāšaubās ir par visu, līdz izdodas atrast to “stingro klinti”, no kuras atsperties tālākai izziņai, kura, savukārt, tiek īstenota metodiski. Turpretī Frānsis Bēkons apraksta eksperimentālo, empīrisko metodi – jāvāc dati, tie jākrāj kaudzītē līdz tiek iegūtas derīgas zināšanas. Šai pieejai ir milzīgi panākumi, kas lielā mērā nosaka Eiropas straujo zinātnes un tehnoloģiju, un arī ekonomikas un militārās varēšanas izrāvienu. Neticami īsā laikā Eiropa noteiktās jomās aizjoņo tālu priekšā visai pārējai pasaulei.
Patlaban esam pietuvojušies otram grāvim, kurā šaubas ir kļuvušas neapvaldītas. Visu apšaubošais zinātnes gars ir nevis paēdis, bet vēl vairāk izsalcis, tas ir aizrāvies. Gāžamies pretējā grāvī, kad zinātnes gars sāk saēst pats sevi no iekšpuses, apšaubot savus pamatus. Tas ir līdzīgi kā ar brīvības ideju – vienu brīdi sabiedrība atbrīvojas no apspiestības, bet jau nākamajā tā aizraujas, ka atbrīvojas no saviem pamatiem – un tad sabrūk. Tāpēc ir jāatgādina, ka šaubas pašas par sevi nav diez ko derīgas. Kā jau Dekarts aicināja, – līdz sasniegsim stingro klinti! Šaubas ir tikai viens no posmiem izziņas procesā, un pārējie posmi ir ne mazāk svarīgi, jo tie visi ir savstarpēji sajūgti. Šaubas ir zinātniskas izziņas rīks, kas jālieto atbilstoši, – nopietns izziņas instruments, pat bīstams, ja neuzmanīgi lietots, un tāpēc vēl jo svarīgāk ir ievērot “darba drošības noteikumus”. Šaubas ir paredzētas kritiskai izjautāšanai, analīzei, pārbaudei, bet šaubas nav tukša noraidīšana, jo tas, lūk, jau ir nihilisms. Tā ir 20. gadsimta filosofijas atbildība – tā iemācīja izjaukt, jo nu esam stāvoklī, kad izjaukt mākam, bet veidot ne gribas, ne protam, ne uzskatām par vajadzīgu.
* Terorismu, teroru un tā interpretēšanas metodoloģijas Māris Kūlis pēta savā VIAA pēcdoktorantūras projektā “Saprast teroru: fenomenoloģiski-hermeneitiskā metodoloģija terorisma pētniecībai”.
