2021. gada 2. janvārī Kazahstānas Mangistau reģionā negaidīti sākās protesti pret paaugstinātām gāzes un degvielas cenām, taču vēl negaidītāka kļuva minēto protestu atbalss Almati, izvirzot vairs ne tikai ekonomiskas, bet arī politiskas prasības valdībai. Almati iedzīvotāju sadursmes ar policiju, uz ielām valdošā vardarbība un ēku demolēšana uz vairākām dienām iedzīvināja pilsētā nebijuša mēroga haosu, kura risināšanai ārkārtējās situācijas apstākļos tika piesaistīti ārējie spēki miera uzturēšanas karaspēka veidolā. Nav pārsteigums, ka tik strauji uzliesmojošs ugunskurs raisīja jautājumus par to, kas patiesībā izraisīja šādu notikumu scenāriju un kam tas izvērtās par veiksmīgu politisko avantūru.
Protesti Kazahstānā – ieilgušu problēmu rezultāts
Lai gan Kazahstāna salīdzinājumā ar citām Centrālāzijas reģiona kaimiņvalstīm Uzbekistānu, Tadžikistānu, Kirgizstānu un Turkmenistānu – ir gājusi labklājīgāku attīstības ceļu, tomēr valstij netrūkst Centrālāzijas autokrātijām raksturīgu iekšpolitisko problēmu.
Kazahstāna ir bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, tostarp naftas, dabasgāzes un urāna atradnēm, tomēr ienākumi, kurus nes minēto resursu ieguve, koncentrējas šaurā personu lokā, atstājot lielāko daļu sabiedrības zemo ienākumu un sociālo problēmu ielenkumā. Tādējādi Mangistau protesti pret kārtējo gāzes un degvielas cenu pieaugumu izvirzās kā likumsakarīga reakcija uz ārkārtīgi nepopulāru valdības lēmumu, taču protestu duālais raksturs reģionos un centrālajās pilsētās liecina, ka notikumi Kazahstānā nebija tik lineāri.
Kazahstānas prezidenta pils.
FOTO: Ieva Čīka, LETA
30 gadus ilgā Nursultana Nazarbajeva ēra Kazahstānā neatstāja telpu neatkarīgas politiskas opozīcijas darbībai, kas spētu masveidā mobilizēt iedzīvotājus protestiem un savu prasību izteikšanai, tādēļ salīdzinājumi ar Austrumeiropas krāsainajām revolūcijām un pat ar Arābu pavasara vilni ir pārspīlēti.
Salīdzinājumi ar Austrumeiropas krāsainajām revolūcijām un pat ar Arābu pavasara vilni ir pārspīlēti.
Tomēr protestējošo izvirzītās politiskās prasības un atklāta vēršanās pret Nazarbajeva klana varas pozīcijām liecina par līdz šim atsevišķi operējošu grupu – strādnieku, pagrīdes politisko spēku, jaunatnes organizāciju –, kā arī sabiedrības sociālo grupu stihiska rakstura sinhronizēšanos ar mērķi panākt izmaiņas valstī. Pat degvielas un gāzes cenu iesaldēšana kopā ar ļoti abstraktiem Kazahstānas prezidenta Kasima Žomarta Tokajeva solījumiem modernizēt Kazahstānas politiku nebija pietiekami protesta viļņa apslāpēšanai.
Tomēr Kazahstānas iedzīvotāju neapmierinātība ar faktiskajiem dzīves apstākļiem autoritārā valstī, Tokajeva vērtējumā, nebija patiesais nemieru cēlonis. Kazahstānas prezidents savās uzrunās atklāti vainoja protestu kūdīšanā ārvalstīs trenētos teroristiskos grupējumus un to centienus īstenot operāciju valsts destabilizēšanai un provokācijām. Argumentācija par ārējo faktoru iesaisti Kazahstānas iekšpolitikā kļuva arī par vienu no primārajiem priekšnosacījumiem KDLO miera uzturēšanas karaspēka vēsturiskajai intervencei Kazahstānā, notikumu arēnā izvirzot neizbēgamu ģeopolitisko spēlētāju – Krieviju.
Tokajeva stratēģiskā uzvara un Nazarbajeva klana noriets
Kazahstānas prezidenta vēršanās pēc atbalsta KDLO raisīja bažas par perspektīvām, kādas radusies situācija varētu pavērt Krievijai Kazahstānā, velkot paralēles ar 2014. gada notikumiem Ukrainā. Lai gan miera uzturēšanas karaspēka ievešana izspēlēja duālu stratēģisku kārti, tomēr pastāvīga karaspēka ievešana Kazahstānā un tās teritorijas pārņemšana, bez šaubām, nebija KDLO intervences uzdevums un iemesls tam, kāpēc Tokajevs nolēma iekšpolitisku nemieru apspiešanai piesaistīt sabiedrotos.
Publiski paustā nostāja par to, ka notikumi Kazahstānā nebija sociāla un ekonomiska rakstura nemieri, bet gan ārvalstīs apmācītu teroristu agresija pret Kazahstānu, sinhroni pavēra izdevību Tokajevam veikt nepieciešamās darbības savas politiskās varas stiprināšanai, savukārt Krievijai – iespēju parādīt savu militāro efektivitāti un lomu postpadomju telpas stabilizēšanā.
Te jāmin, ka pēc varas pārņemšanas no ilggadējā Kazahstānas līdera, Tokajeva politiskās pozīcijas stipri aizēnoja Nazarbajeva klātbūtne politikā, kā arī Nazarbajeva klana un sabiedroto ieņemtās varas pozīcijas, tai skaitā iekšlietu un nacionālās drošības struktūrās.
Varas maiņa Centrālāzijas reģiona valstīs ir delikāta lieta, kas parasti saistās ar politisko klanu savstarpējo cīņu par varu.
Arī šoreiz izskanējusī informācija par protestējošo masveida arestiem teroristu apkarošanas aizsegā, kā arī Nazarbajeva sabiedroto vajāšanas, tostarp izlūkdienesta vadītāja, tā saucamā “Nazarbajeva pelēkā kardināla” – Karima Masimova – arests, izvirzot apsūdzības valsts nodevībā un bezdarbībā ārvalstu teroristisku grupējumu uzbrukumu laikā, liecina par uzsākto politisko tīrīšanu un Tokajeva vēlmi distancēties no Nazarbajeva.
Lēmums iesaistīt KDLO miera uzturēšanas karaspēku stratēģisko objektu apsardzībai ļāva Tokajevam fokusēties uz politisko batāliju stabilizēšanu, valdības maiņu, kā arī varas pozīciju stiprināšanu gan sabiedrības acīs, gan politiskajās aizkulisēs, iezīmējot centienus veicināt patiesu Nazarbajeva ēras norietu Kazahstānas politikā.
Vienlaikus izspēlētais scenārijs liecina, ka, visticamāk, tuvākajā laikā Kazahstānas politika attiecībās ar Krieviju nemainīsies un saglabās stabilas partnerattiecības. Tokajeva režīms nebija vienīgais stratēģiskais uzvarētājs šajā stihiski uzliesmojošo nemieru periodā.
Krievijas stratēģiskais gājiens ASV un NATO sarunu gaisotnē
KDLO miera uzturēšanas karaspēka operatīvā izvietošana Kazahstānā un rezultatīvā protestu apspiešana ļauj objektīvi secināt par veiksmīgi īstenotu operāciju. Kazahstānas prezidenta lēmums par Krievijas atbalsta nepieciešamību radīja augsni prognozēm par Krievijas slēptajiem motīviem un plāniem izmantot izdevību Kazahstānas teritorijas pakļaušanai.
Saspringtā gaisotne saistībā ar situācijas eskalāciju Ukrainas pierobežā un Krievijas izvirzītajām prasībām ASV un NATO, bez šaubām, pievērsa pastiprinātu uzmanību ikvienam militāram manevram ar Krievijas karaspēka klātbūtni.
Putina stratēģiskais gājiens Kazahstānā bija tēmēts vairākos virzienos. Kā viens no tiem ir nepārprotamās intereses saglabāt stabilitāti Centrālāzijā un sniegt atbalstu Krievijai draudzīgā politiskā režīma uzvarai. Otrs – iespēja uzskatāmi uzsvērt savu drošības un sentimentālo lomu postpadomju telpā un spēju “dalīt uzmanību” laikā, kad paralēli norisinās dialogs par Krievijas, ASV un NATO attiecību nākotni Ukrainas kontekstā. Trešais – nodemonstrēt spējas efektīvi un operatīvi reaģēt un principiāli ātri pamest Kazahstānas teritoriju, tādējādi spītējot Blinkena spārnotajam teicienam par grūtībām “izdabūt Krieviju ārā no mājas pēc ciemošanās”.
Minētie apsvērumi ļauj secināt, ka Latvijas drošību notikumi Kazahstānā būtiski nemaina, taču arī neatvieglo spriedzi, kas izveidojusies Ukrainas pierobežā. Nemieru sekas visspēcīgāk, protams, būs jūtamas Kazahstānā, kura potenciāli ieslīgs protesta dalībnieku tiesvedību jūrā un politisko aprindu tīrīšanā, tādējādi iespējami veicinot no Kazahstānas izceļojošo bēgļu migrācijas plūsmas palielināšanos ES teritorijā.
