VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Linda Daniela
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne, profesore
02. decembrī, 2021
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Izglītība
7
7

LU profesore: Kur ņemt skolotājus?

FOTO no personīgā arhīva

Šobrīd Latvijā ir katastrofāls skolotāju trūkums, un tiek meklēti dažādi risinājumi, kā šo trūkumu varētu mazināt. Problēma nav jauna un par to tiek runāts jau samērā ilgu laiku. Skolu direktori atzīst, ka trūkst skolotāju. Vecāki saviem bērniem grib labākos skolotājus. Dažviet situācija jau ir eskalējusies tik tālu, ka šīs vēlmes kļūst arvien pieticīgākas un galvenais ir, lai vispār būtu skolotāji. No Latvijas Universitātes (LU) puses varam teikt, ka situācija kļūst arvien draudošāka. Līdz šim darītais nav mazinājis skolotāju trūkuma problēmas. Šobrīd arī nekas neliecina, ka tuvākajā laikā situācija var strauji mainīties uz labo pusi.

īsumā
  • Viena no problēmām ir sabiedrības attieksme pret skolotājiem, kas izpaužas gan kā nožēla par dīvaino (lasīt: neprestižo) profesijas izvēli, gan kā nepārtraukta cīņa par skolotāja vietu un lomu sabiedrībā.
  • Ir pedagoģijas jomas, kurās kvalifikāciju iegūst ļoti maz cilvēku. Tikai dažos mācību priekšmetos kvalifikāciju iegūst nedaudz virs 10 cilvēkiem. Vairumā gadījumu tie ir viens vai divi cilvēki gadā.
  • Skolotāju trūkums rada situāciju, kurā studenti jau no pirmā kursa uzsāk strādāt. Vai spējat iztēloties, ka viņi vienlīdz kvalitatīvi dara visu?
  • Pazeminātas prasības kļūšanai par pedagogu, kad tiesības strādāt skolā var iegūt, pabeidzot 72 stundu kursus pedagoģijā, noved pie tā, ka skolotāji nav pilnībā sagatavoti visiem izaicinājumiem, kādi ir pedagoga darbā.

Kāpēc absolventu ir daudz, bet skolotāju – maz?

Šogad LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti pabeidza un skolotāja kvalifikāciju ieguva samērā daudzi pirmsskolas un sākumizglītības pedagogi – kopumā vairāk nekā 300. Kādi ir iemesli, kāpēc mums joprojām trūkst pirmsskolas un sākumskolas skolotāju?

Šobrīd var izteikt tikai versijas par šo situāciju: vairums šo pedagogu tā arī nedodas strādāt uz pirmsskolām un sākumskolām, bet kļūst par privātām auklēm vai sev izvēlas citu profesiju, vai arī šie visi cilvēki jau studiju laikā strādā. Tātad tie nav speciālisti, kuri no jauna ierodas nozarē un ir gatavi aizpildīt tukšās darba vietas.

Savukārt citās studiju programmās situācija nav tik laba. Bakalaura līmeņa studiju programmu LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē šogad pabeidza 46 dažādu jomu skolotāji, dažās specialitātēs tikai pa vienam vai diviem skolotājiem. Darba vidē balstīto studiju programmu, kas plašāk zināma ar nosaukumu “Mācītspēks”, šogad pabeidza un diplomus ieguva 58 jaunie skolotāji.

Vēl 99 jaunie profesionāļi šogad ir beiguši 2. līmeņa studiju programmu, iegūstot skolotāja kvalifikāciju, bet šī programma skolotāju sagatavošanas reformu procesā tiek slēgta, un šajā programmā vairāk absolventu nebūs. Akadēmiskā maģistra grādu ir ieguvuši 34 cilvēki, taču viņi neiegūst skolotāja kvalifikāciju. Profesionālo maģistra grādu ir ieguvuši 47 absolventi, kļūstot par kāda mācību priekšmeta skolotāju, bet arī šī programma ir slēgta, un vairāk absolventu tur nebūs.

Apkopojot šos skaitļus, varētu šķist, ka diezgan daudz cilvēku iegūst skolotāja kvalifikāciju, tomēr ir vairāki aspekti, kas jāņem vērā.

Pirmkārt, lielākā daļa šo cilvēku uzsāk strādāt skolās jau studiju laikā, tāpēc tas, ka noteikts skaits cilvēku iegūst skolotāja kvalifikāciju, nebūt nenozīmē, ka viņi tikai tagad nonāk nozarē un var aizpildīt tukšās skolotāju vietas. Viņi jau ir nozarē.

Otrkārt, ir jomas, kurās kvalifikāciju iegūst ļoti maz cilvēku. Tikai dažos mācību priekšmetos kvalifikāciju iegūst nedaudz virs 10 cilvēkiem. Vairumā gadījumu tie ir viens vai divi cilvēki gadā, kas kļūst par vēstures skolotājiem vai par fizikas skolotājiem, vai par citiem ļoti nepieciešamiem skolotājiem.

Treškārt, daļa no studiju programmām tiek slēgtas, pārstrukturējot sistēmu, kā tiek sagatavoti skolotāji, kas kopumā ir pareizs virziens sistēmas sakārtošanai. Tomēr šī programmu slēgšana var radīt vēl lielāku skolotāju trūkumu, jo programmas, kurās cilvēki varēja mācīties jau pēc vienas augstākās izglītības iegūšanas, beidza 146 cilvēki (tagad tās tiek slēgtas), bet jauno, darba vidē balstīto studiju programmu “Skolotājs” (pazīstama kā “Mācītspēks”) pabeidza 58 jaunie speciālisti. Tomēr nebūtu korekti vienkārši matemātiski aprēķināt, cik studentu beidza programmas, kuras tiek slēgtas, un cik studentu beidz jaunatvērtās programmas, un no tā izdarīt secinājumus, jo ir mainījušās prasības papildu skolotāja kvalifikācijas ieguvei.

Problēmām nozarē ir dažādi iemesli

Tomēr iepriekšminētie apsvērumi ļauj prognozēt, ka tukšās skolotāju vietas tik drīz netiks aizpildītas, jo visi saprotam, ka šis skolotāju skaits nav pietiekams un tik drīz arī nebūs. Mums ir jāpārstāj ticēt brīnumiem, ka skolotāji rodas tukšā vietā. Problēmām nozarē ir vairāki iemesli.

  • Viena no problēmām ir sabiedrības attieksme pret skolotājiem, kas izpaužas gan kā nožēla par dīvaino (lasīt: neprestižo) profesijas izvēli, gan kā nepārtraukta cīņa par skolotāja vietu un lomu sabiedrībā.
  • Arī skolotāju trūkums rada situāciju, kurā studenti jau no pirmā kursa uzsāk strādāt, un skolas ir laimīgas, ka ir ieguvušas vismaz kādu cilvēku, kurš var iet klasē un aizpildīt tukšās vakances. No vienas puses, tā ir iespēja mācīties darbavietā, bet, no otras puses, tas nozīmē, ka jaunais cilvēks vienlaicīgi gan studē, gan strādā. Vai spējat iztēloties, ka viņš vienlīdz kvalitatīvi dara visu? Domāju, ka tomēr, nē. Tātad šis jaunais skolotājs savā rīcībā balstīsies uz intuīciju, uz savu pieredzi, kas viņam ir bijusi skolas laikā, un uz tām zināšanām, kuras viņš būs paspējis apgūt studiju procesā, kurā viņš piedalās samērā fragmentāri, paralēli strādājot skolā. Domājot par profesionālu skolotāju, mums ir jāapzinās, ka viņš balstās uz intuīciju, pieredzi un nezināma apjoma zināšanām. Kā viņam izdosies? Daļai izdosies gluži labi, daļa mācīsies no savām kļūdām, tātad no eksperimentālas darbības ar skolēniem, bet daļa vienkārši pametīs nozari.
  • Pazeminātas prasības kļūšanai par pedagogu, kad tiesības strādāt skolā var iegūt, pabeidzot 72 stundu kursus pedagoģijā, noved pie tā, ka skolotāji nav pilnībā sagatavoti visiem izaicinājumiem, kādi ir pedagoga darbā. Mums, no vienas puses, ir milzīga vēlme tūlītēji sameklēt cilvēkus, kuri var doties uz skolu un strādāt, lai aizpildītu tukšās skolotāju vietas, bet, no otras puses, mums ir jāapzinās, ka skolotāja darbā nepieciešamās zināšanas ir gana plašas. Tas būtu ļoti optimistiski uzskatīt, ka tās visas var apgūt 72 stundu kursos. Tātad mums ir jārēķinās, ka kaut kas tiks apgūts šādos kursos, bet kaut kas tiks apgūts strādājot (atkal jau eksperimentālā ceļā strādājot ar bērniem), kaut kas tiks darīts intuitīvi utt. Vai šis ir ceļš, kas ved pie tā, lai skolās nonāktu tikai labākie speciālisti un par skolotājiem kļūtu tikai paši motivētākie? Šķiet, ka arī šī doma ir pārāk optimistiska.

Īss pārskats, kas jādara skolotājam, un kādām jābūt prasmēm, lai to darītu

  • Jāpārzina savs mācību priekšmets.
  • Jāzina, kā to, ko viņš pats zina, iemācīt citiem. Piemēram, kā to, ko pats zina par vēsturi, iemācīt 7. klases skolēniem (analoģiski var runāt arī par citiem mācību priekšmetiem) un palīdzēt viņiem veidot izpratni par visiem procesiem, un novērst fragmentāru zināšanu veidošanos.
  • Jāzina, kā iemācīt tiem, kuri nemaz nav pārliecināti, ka viņus interesē tas, ko skolotājs grib iemācīt. Tātad jāsaprot, kā motivēt mācīties gan tos, kuriem interesē, gan tos, kuriem neinteresē mācīties. Tas nozīmē, ka skolotājam ir jāpārzina dažādas motivēšanas stratēģijas.
  • Jāzina, kā novērtēt skolēnu sniegumu gan summatīvi (ar atzīmēm), gan formatīvi (sniedzot atgriezenisko saiti), kurā brīdī izmantot kādu no šīm vērtēšanas metodēm, kādiem ir jābūt vērtēšanas kritērijiem.
  • Jāzina, kādus mācību materiālus izmantot gan klātienes, gan attālināto mācību procesā. Iespējams, arī pašam ir jāgatavo mācību materiāli.
  • Jāizveido mācību plāni gan ilgākam laika periodam, gan uz katru mācību stundu dažādām klasēm, prognozējot sasniedzamos mācību rezultātus.
  • Jāzina, kā ieviest kompetenču pieeju.
  • Jāzina, kā organizēt darbu klasē, lai visi skolēni veiktu uzdotos uzdevumus, tātad jāpārzina skolēnu pozitīvās disciplinēšanas stratēģijas.
  • Jāaizpilda gan e-klase (vai Mykoob), gan dažādi pārskati par skolēnu mācību sasniegumiem, un kā šos sasniegumus uzlabot.
  • Jāsniedz individualizēts mācību atbalsts ikvienam skolēnam. Gan tam, kuram ir vēlme mācīties un viss padodas, gan tam, kuram varbūt ir vēlēšanās mācīties, bet viņam ne viss padodas, gan arī tam, kuram šķiet, ka viņam nemaz nav vēlmes mācīties.
  • Jānodrošina iekļaujošs mācību process.
  • Jāzina, kā sniegt sociāli emocionālo atbalstu skolēniem, kuriem tāds ir nepieciešams.
  • Jāspēj izskaidrot visiem vecākiem, kāpēc jāveic konkrēts mācību uzdevums. Piemēram, kāpēc jāmācās no galvas dzejolis, kāpēc tieši šis dzejolis, kāpēc bija kontroldarbs, kāpēc katrs bērns saņēma tieši tādu vērtējumu, un vēl daudz citu “kāpēc”.
  • Jāspēj vienmēr būt pozitīvam un korektam, lai gan ir iespēja saņemt negācijas gan no skolēniem, gan no viņu vecākiem.
  • Vairumam skolotāju vēl ir jāvada arī klases stundas, tātad jāzina, kā organizēt audzināšanas darbu, bet šīs prasmes sīkāk neuzskaitīšu.

Droši vien šo sarakstu varētu turpināt un paplašināt ar vēl daudziem pienākumiem, kurus skolotājam ir jāveic. Neminēšu pat visus aktuālos izaicinājumus, kurus rada pandēmija. Vai šo visu var apgūt 72 stundu kursos? Tas ir samērā retorisks jautājums pārdomām, ilustrējot to, kuras no prasmēm visdrīzāk nevar paspēt apgūt.

Ko mēs varam darīt?

Lai aktualizētu skolotāju trūkuma problēmas un spriestu par iespējamajiem risinājumiem, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību 10. decembrī organizē tiešsaistes konferenci “Kur tu esi, skolotāj?”. Piedāvāju dažus ierosinājumus, ko ir vērts darīt, lai risinātu šo samilzušo problēmu nozarē.

Pirmkārt, stiprināt sadarbību par nozari atbildīgajai ministrijai, augstskolām, kuras gatavo skolotājus, pašvaldībām, arodbiedrībām un citiem sadarbības partneriem. Ceru, ka ikviens apzinās situācijas nopietnību un ir gatavs runāt par risinājumiem.

Otrkārt, pārtraukt uzskatīt, ka skolotāji radīsies, ja to ļoti gribēsim. Ir izstrādātas atjauninātas skolotāju sagatavošanas programmas, bet arī šajās jaunajās programmās ir nepieciešami studenti, kuri tur mācās, nevis kuri var piedalīties lekcijās tikai tad, kad nestrādā.

Treškārt, pārtraukt uzskatīt, ka skolotāja profesija tikai dīvainas kļūdas dēļ ir reglamentētā profesija, un domāt par to, kā paaugstināt prasības kļūšanai par skolotāju. Visiem kopā domāt ne tikai par to, ko mēs sagaidām no skolotāja, bet arī par to, kā celt profesijas prestižu.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU